readmatter.com raksta iedvesmots bloga ieraksts par medicīnas ētiku, cilvēciskumu un brīvprātīgām amputācijām
Ziema, īsas dienas, gari vakari – īstais brīdis padomāt par apcerīgām lietām, kam pārējā gada laikā nepalika sevišķi daudz laika.
Piemēram, ko nozīmē cilvēciskums un kādas ir tā robežas?
Nē, cienījamais šī bloga lasītāj, apsolos tevi nenogurdināt ar garu un abstraktu domrakstu! Tā vietā būs provokatīvs jautājums un tad daži mani pagaidu secinājumi. Kas, protams, var laika gaitā mainīties.
Tātad: kā tev šķiet – vai ārstiem vajadzētu ļaut pēc pacienta lūguma amputēt pacientam roku vai kāju tad, ja ar šo roku vai kāju nekas nekait?
Izlasot readmatter.com projekta* pirmo rakstu “Do no Harm” (“Nekaitē!”) – mana atbilde ir “jā”. Cilvēciskuma vārdā.
Kādēļ šāds jautājums? Reāla situācija: pasaulē ir tūkstošiem cilvēku, kuriem ir izjaukta sajūta par savu ķermeni (angliski to sauc “body integrity identity disorder“) – proti, viņiem šķiet, ka kāds no viņa ķermeņa elementiem ir lieks. Piemēram, pirksts, roka, kāja.
Tā nav tikai abstrakta sajūta. Tas ir emocionāli mokošs stāvoklis, kas ne dienu viņus nepamet – rakstā ir aprakstīts, kā šie cilvēki izmisuma stāvoklī paši mēģina no šīs liekās rokas vai kājas atbrīvoties, piemēram, tās atsaldējot.
Visās citās savās izpausmēs tie ir pavisam “normāli”, parasti cilvēki. Mūsdienu zinātne nespēj viņiem palīdzēt pārveidot sava ķermeņa izjūtu – vienkārši mēs šobrīd nezinām pietiekami daudz par cilvēka smadzeņu funkcionēšanu.
ASV, Eiropas ārstiem ir aizliegts viņiem šo roku vai kāju nogriezt, jo ne rokai, ne kājai jau pašiem par sevi nekas nekaiš. Tādēļ viņi pulcējas internetā pusslepenos forumos, dalās ar padomiem un tālāk dodas uz Āzijas valstīm, kur nelegāli (arī tur tas nav atļauts!) tiek pie amputācijas.
Spriežot pēc rakstā aprakstītā – pēc tam viņi šīs operācijas nenožēlo: jūtas laimīgāki un mierā ar sevi arī daudzus gadus pēc tam, kad ir pēc savas izvēles atbrīvojušies no rokas vai kājas.
Lūk, un mani šādi stāsti pārliecina, ka ārstiem vajadzētu ļaut šādas operācijas veikt arī legāli! Apzinos, ka tā ir ļoti strīdīga nostāja, tādēļ paskaidrošu, uz kādiem ētiskiem pieņēmumiem tā balstās:
1) Ja mūsdienu medicīna ir bezspēcīga – proti, nevar palīdzēt cilvēkam tikt galā ar mokošu situāciju, tad ētiskais imperatīvs ir izdarīt kaut vai tik daudz, lai šis cilvēks justos labāk, lai nemocītos! Ja psiholoģiska problēma nav atrisināma, ja cilvēks ir pārliecināts, ka bez rokas jutīsies labāk, ja dati pārliecinoši pierāda, ka līdzīgās situācijas citi pacienti amputācijas nenožēlo, tad amputāciju būtu jāveic.
2) Cilvēciskums, mīlestība pret cilvēkiem nozīmē arī cieņu pret šī cilvēka brīvi pieņemtu lēmumu, tai skaitā – nodarīt sev pāri. Protams, var būt ļoti pamatota diskusija, vai un cik lielā mērā ar šādu psihisku slimību sirgstoši cilvēki spēj brīvi pieņemt lēmumus par savu ķermeni. Bet tā kā mūsdienu zinātne nespēj viņiem izveidot sajūtu par to, ka attiecīgā roka vai kāja “iederas” viņu ķermenī, tad tikai viņi paši var spriest: kāda dzīve viņiem būs pilnvērtīgāka – ar roku, taču nepārtrauktās emocionālās mocībās, vai bez rokas, bet harmonijā ar savu ķermeni.
3) Šādu operāciju legalizēšana nenozīmē, ka zinātnei nevajadzētu meklēt risinājumus šai problēmai – tā lai emocionālas mokas vai amputācija nebūtu vienīgā no izvēlēm, bet cilvēkam būtu arī izvēle izveidot pareizu sajūtu par savu ķermeni (tā, lai rokas un kājas mentālajā kartē uzrādās pareizi). Bet kamēr mēs kā sabiedrība nezinām, vai šāds risinājums ir: A) principā iespējams, B) kad būs medicīniski iespējams un C) uz kādiem nosacījumiem (dārdzība, laiks), es vienkārši neredzu ētiskus, cilvēciskus iemeslus šādas operācijas neveikt.
Kā tev šķiet: vai vajadzētu Latvijā legalizēt šādas operācijas?
* Matter.com ir ļoti interesants žurnalistisks projekts – noteikti iesaku sīkāk to papētīt viņu mājaslapā! Reizi nedēļā viņi piedāvā kādu garu rakstu, kurus apvieno viens motīvs: tam jābūt par idejām, kas veidos pasaules nākotni. Šobrīd ir publicēti divi raksti, šajā blogā apskatītais bija pirmais. Projektam ir arī interesants finansēšanas modelis: tas izauga no kickstarter.com masu kopfinansēšanas iniciatīvas (savācot tam ātrāk un vairāk finansējuma nekā bija plānots!) un šobrīd no rakstu auditorijas prasa aptuveni dolāru par mēneša abonēšanu (vai dolāru par katru rakstu). Varu apliecināt, ka abi līdz šim publicētie raksti noteikti katrs bija to dolāru vērti!