Foto: E. Rudzītis © AFI

Vai Latvija Eiropā varētu pildīt liberālisma citadeles lomu, vai kļūt par lietpratēju attiecībās ar Krieviju? Kādās kopīgajās politikās Latvija var kļūt par līderi ES un kā mēs varētu internacionalizēt un risināt savas problēmas ES līmenī - demogrāfijas, vides, minoritāšu? Uz šiem jautājumiem jāatbild, rakstot "Pamatnostādnes Latvijas darbībai ES".

Eiropas lietu birojs strādā pie projekta “Pamatnostādnes Latvijas darbībai Eiropas Savienībā”, kurā iecerēts noteikt ilgtermiņa prioritātes un darbības virzienus to īstenošanai. Dokumenta mērķis ir veicināt efektīvu, politiski aktīvu, strukturētu un stratēģiski vienotu Latvijas darbību ES, kas būtu saskaņota ar valsts kopējām interesēm un attīstības vīziju. Tajā paredzēts ietvert gan prioritātes no atsevišķiem līdz šim izstrādātiem nozaru politikas plānošanas dokumentiem, gan jautājumus un uzdevumus, kas vēl nav guvuši pienācīgu atspoguļojumu valsts stratēģiskajos dokumentos. Lai diskutētu par pamatnostādņu saturu un formātu, kā arī Latvijas interesēm ES, birojs šovasar ir aicinājis uz diskusiju dažādu jomu lietpratējus.

Diskusijas dalībnieki:

Žaneta Ozoliņa, Stratēģiskās analīzes komisijas vadītāja
Andris Ķesteris, LR pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā vadītājs
Rihards Pīks, Eiroparlamenta deputāts
Eduards Stiprais, LR pastāvīgās pārstāvniecības Eiropas Savienībā vadītāja vietnieks
Edvards Kušners, Latvijas Bankas Juridiskās pārvaldes vadītāja vietnieks
Valdis Dombrovskis, Eiroparlamenta deputāts
Vita Tērauda, Sabiedriskās politikas centra “Providus” direktore
Pēteris Krīgers, Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības priekšsēdētājs
Juris Ekmanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents
Andrejs Siliņš, Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents
Andris Jaunsleinis, Latvijas Pašvaldību savienības priekšsēdētājs
Jānis Āboltiņš, Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras prezidents
Andris Anspoks, Latvijas Informācijas tehnoloģiju un telekomunikāciju asociācijas viceprezidents
Edgars Vērpe, Latvijas Kultūrkapitāla fonda direktors
Varis Sīmanis, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes priekšsēdētājas vietnieks
Juris Kanels, Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras direktors
Jānis Vaivads, SIA “Eirokonsultants” valdes priekšsēdētājs
Sanita Pavļuta – Deslandes, Eiropas lietu biroja vadītāja

Vai nepieciešams dokuments? Kādam jābūt tā saturam un formātam?

A. Ķesteris: Nav daudz valstu, kuru attīstības prioritātes ir izklāstītas vienotā dokumentā. Lielākoties tās ir formulētas izklaidus, dažādos dokumentos, kopā veidojot nacionālo interešu kopumu. Svarīgi, lai nacionālās intereses vispār būtu formulētas, tam ir liela nozīme politikas procesa virzībā. Kā piemēru var minēt iestāšanās sarunas: sadaļās, kurās bija formulētas konkrētas intereses, sarunas vedās daudz labāk, nekā tajās, kur intereses bija tikai ļoti vispārīgi apzinātas. Tas attiecas gan uz “lielo” politiku, gan uz ikdienā risināmiem konkrētiem jautājumiem.

Ņemot vērā latviešu nacionālās īpatnības un psiholoģiju, manuprāt, noteikti ir nepieciešams veidot rakstveida dokumentu.

R. Pīks: Stratēģiskajam dokumentam ir jābūt tādam, kas sniegtu vispārēju priekšstatu par mūsu attīstību, par spīti tam, ka pēc tam visi to kritizē par nepietiekamu konkrētību.

Dokumentā par Latvijas prioritātēm ES vajadzētu atspoguļoties tam, kur šobrīd esam un kurp vēlamies un varam doties. Svarīgi ir arī panākt, lai valdība to respektētu, veidojot savu politiku un sastādot budžetu.

Dokumentam jābūt gan vispārīgam, gan tādam, kas sniedz konkrētus virzienus nozaru attīstībai. Mūsdienu dinamiskajā pasaulē ir grūti izveidot ilgtermiņa dokumentu.

V. Dombrovskis: Iemesls, kādēļ līdz šim uzrakstītās stratēģijas stāv “plauktiņos” un “nestrādā”, ir tas, ka visu stratēģisko mērķu un prioritāšu realizācijai ir nepieciešamas finanses, bet nevienā dokumentā nav parādīts, kur ņemt šos resursus, kādām nozarēm finansējumu samazināt, kā pārdalīt budžetu. Beidzot ir skaidri jāpasaka, kuras nozares mums ir prioritārās un kurām esam gatavi finansējumu samazināt.

Izstrādājamā dokumenta ekonomikas sadaļai ir jābūt balstītai uz budžetu – ko saņemsim no ES.

V. Tērauda: Uzskatu, ka ir nepieciešams formulēt nacionālās intereses, bet man šobrīd nav skaidras pozīcijas, vai dokumentam vajadzētu būtu sīki detalizētam vai vispārējam un konceptuālam. Pamatnostādnēm ir jābūt tādām, par kurām var vienoties politiskās partijas, jo būtiska ir kopīga virzība valsts iekšienē.

E. Stiprais: Vēlos pieminēt savulaik E. Karnīša izstrādāto valsts attīstības stratēģisko dokumentu. Tajā gan nebija sniegtas atbildes, kā atrisināt visas problēmas, taču tika uzstādīti konkrēti jautājumi, kas jārisina. Manuprāt, identificētajiem riska faktoriem uzreiz būtu jāliek pretim instrumenti, kurus var atrast jau esošajās ES politikās, kā arī jāformulē jaunas risinājuma iespējas un tās jāpiedāvā ES. Ir nepieciešams vispārīgs dokuments, kurā formulēta nepieciešamā rīcība saistībā ar riskiem visās nozarēs, savukārt no plašā riska faktoru uzskaitījuma var izcelt jautājumus, kas prasa ātrāku risinājumu.

J. Āboltiņš: Izstrādātajam dokumentam ir jābūt visapteverošam nevis pa sektorāliem jautājumiem. Pirmkārt, ir jāveic mājas darbs – jāakceptē savas valsts attīstības “ģenerālās līnijas”. Tieši tas būs filtrs, atbilstoši kuram tiks vai netiks atbalstītas konkrētas ES politikas un prioritātes.

A. Siliņš: Atbalstu stratēģiskā dokumenta tapšanu. Tam jābūt ļoti konkrētam un tas būtu jāapstiprina Saeimā.

J. Ekmanis: Latvijā ir vairāk nekā 20 stratēģiskie dokumenti, kuros ir uzskaitītas valsts prioritātes. Ir jāizskata šie dokumenti, jo tajos jau viss ir atrunāts. Arī zinātnes jomā jau sen ir definētas prioritātes, tagad jārunā par to, ko no tā ir nepieciešams iekļaut Latvijas ES stratēģijā.

P. Krīgers: Dokuments par pamatnostādnēm ir nepieciešams. Taču mums nav vajadzīgs vēl viens dokuments, par kuru zina tikai tā veidotāji. Ir jāpanāk, lai iedzīvotājiem būtu plašāka izpratne par šo jautājumu, jo plašākā patērētāju līmenī Latvijas iedzīvotājs nezina, kā darbojas ES un kādas ir Latvijas intereses ES.

A. Jaunsleinis: Šī stratēģija sasniegs savu maksimālo mērķi, ja izraisīs diskusiju sabiedrībā. Šādu stratēģiju var efektīvi realizēt gadījumā, ja lielākā sabiedrības daļa to atbalsta, pieņem vai vismaz nav pret to.

Svarīgi ir – kādu pozīciju mums izdosies ieņemt ES institūcijās. Arī pārējās jaunās dalībvalstis ir aktīvas, daudz strādā un izvirza prioritātes, tādējādi meklējot savu vietu iepretim vecajām. Mums ES būs jābūt elastīgiem un jāatbalsta dažādas valstu alianses atkarībā no konkrētā jautājuma.

A. Anspoks: Es visu laiku domāju par to, kurš šo dokumentu ievēros? To var uzrakstīt, var izraisīt zināmu diskusiju, bet jautājums ir: vai kāds politiķis patiešām ņems to vērā? Tas ir pats svarīgākais.

E. Kušners: Redzu vismaz divus iemeslus, kāpēc ir nepieciešams šāds dokuments vai ideju kopums. Pirmkārt, mums nav kopīgas valsts attīstības vīzijas, līdz ar to nav pamata, uz ko balstīties, darbojoties ES. Tāds ir jārada. Otrkārt, ES mums ir kaut kas jauns, līdz ar to nepieciešami noteikumi, kā darboties šajā vēl līdz galam nepazīstamajā vidē. Ir vajadzīga skaidra, vienveidīga metodika, ko ņemtu vērā ne tikai ierēdniecība, bet arī politiķi.

Mums ir jādomā par mērķiem, ko ES līmenī vēlamies sasniegt. Ir jāsagatavo nevis uzdevumu saraksts, bet jāformulē mērķi – to sasniegšanai parasti ir iespējami vairāki ceļi. Ja viens no risinājumiem nelīdz, tad var izmēģināt citu.

Stratēģiskajā dokumentā noteiktajām prioritātēm ir jābūt ilglaicīgām, taču arī koriģējamām brīdī, kad situācija būtiski mainās. Bet, ja tiek veiktas korekcijas, tās jābalsta uz skaidri zināmiem un objektīviem principiem.

Tāpat jāizvērtē, ko vēlamies un ko nevēlamies darīt ES, kādās politikās gribam iesaistīties un kādās ne. Arī gadījumā, kad kāda no ES politikām virzās Latvijai neizdevīgā gultnē, iespējams, izdevīgāk ir aktīvi līdzdarboties un mēģināt to no iekšienes koriģēt sev labvēlīgākā virzienā, nevis palikt malā un vēlāk tik un tā pieņemt noteikumus, par kuriem vienojušās pārējās dalībvalstis. Šāda pieeja Latvijai būtu jāizvērtē, piemēram, nodokļu jomā.

Svarīgi ir arī skaidri formulēt, ko vajag darīt Latvijā, piemēram, konsultācijas ar nevalstisko sektoru par ES jautājumiem.

Kopumā ņemot, dokumentam nav jābūt izpildāmu uzdevumu uzskaitījumam, bet gan jākļūst par rokasgrāmatu lēmumu pieņēmējiem.

Ž. Ozoliņa: Jautājums, ko vēlējos uzdot jau diskusijas sākumā, – kam šis stratēģiskais dokuments ir domāts, kas to lietos? Pieņemot Kušnera kunga izteikumu par rokasgrāmatu, jāsaka, ka lēmumu pieņēmēji no tās gaida pavisam ko citu nekā sabiedrība. Ja dokuments ir domāts kā politiķu, nevalstisko organizāciju, sabiedrību konsolidējošs elements, tad tajā ir jārunā par vērtībām, nevis par tādām konkrētām lietām kā, piemēram, struktūrfondi. Ja tas ir dokuments politiķim, tad tam ir jābūt nemainīgam un uz ilglaicību orientētam un tajā jāatspoguļojas konkrētām prioritātēm. Ja dokuments ir domāts lēmumu pieņēmējiem ministrijās, kuriem jāreaģē uz iekšpolitikā un ES notiekošo, tas jāveido pavisam citādāk. Apvienot to visu ir iespējams, bet dokuments, kurā iepretī riskiem būs uzskaitīti to novēršanas līdzekļi, “nestrādās”.

Latvijas stratēģijai ES ir jābūt daudz plašākai nekā jautājumam par naudu. Stratēģija skar ne tikai to, ko mēs darām iekšpolitiski. Latvijai jāsāk domāt kā ES dalībvalstij – viss, kas notiek iekšpolitikā, ietekmē darbību ES, un viss ES notiekošais savukārt ietekmē mūs.

E. Stiprais: Piesaucot specifisku piemēru par ģenētiski modificēto pārtiku, kur sarunu laikā ar ES no dažādām ministrijām tika doti pretēji sarunu mandāti, vēlos norādīt: manā darbā Briselē ir nepieciešams dokuments, kurā būtu skaidri formulēta Latvijas ideoloģiskā platforma. Pamatojoties uz to, mēs Latvijas pārstāvniecībā ES varēsim izvērtēt saņemtās instrukcijas no ministrijām un neatbilstības gadījumā sūtīt atpakaļ izstrādātājam.

E. Kušners: Šis ir jautājums par principiem – kā lietas tiek apspriestas šeit Latvijā, kas tiek iesaistīts pozīcijas izstrādāšanā, kā var veidoties iepriekšminētā situācija. Dokumentā ir nepieciešams zināms kompromiss, jo tam ir jābūt orientētam uz tiem, kas strādā ar ES un pārstāv Latviju tajā, tomēr tam jābūt arī sabiedriski akceptētam.

Dokuments ir atkarīgs arī no tā, kā definējam savu vietu ES. Tas nevar būt labu ideju saraksts, bet gan ir principu formulējums: vai valstis pieļauj noteiktas lietas, piemēram, vai atbalstam, ka Krievija sāk strādāt ar ES dalībvalstīm individuāli, nevis visām kopā, vai pieļaujam, ka kāda trešā valsts var regulēt ES darbu?

Kāds būtu piemērotākais dokumenta darbības termiņš? Cik ilgam laikam jādefinē prioritātes?

A. Ķesteris: Nīderlandē stratēģiskais dokuments ir cieši piesaistīts budžeta un finanšu plānošanas termiņiem. Arī mums vajadzētu rīkoties līdzīgi. Manā skatījumā tie varētu būt divi ES budžeta termiņi, tātad – līdz 2020. gadam. Formulējot budžetu, tiek noteiktas ES ilgtermiņa prioritātes.

R. Pīks: Es pat būtu minējis īsāku termiņu – līdz 2013. gadam, bet maksimālais varētu būt arī 2020. gads. ES politikas veidojas lēni un ir prognozējamas.

V. Tērauda: Gribētos redzēt ilgtermiņa stratēģiju, un piedāvātais divu ES finanšu perspektīvu periods ir pieņemams variants

P. Krīgers: Periods līdz 2020. gadam ir atbalstāms.

A. Siliņš: Tam ir jābūt ilgtermiņa dokumentam – laika posmam, kas ilgāks par dekādi.

E. Kušners: Lai gan ilgtermiņā var iezīmēt noteiktas prioritātes finanšu perspektīvu sakarā, tomēr, paskatoties uz ES pirms 20 gadiem, diez vai kāds būtu prognozējis attīstību, kāda ir notikusi. Šī ir ilglaicīga stratēģija, līdz ar to ir jāpatur prātā, ka viss var mainīties.

Kādas ir vispārīgās Latvijas nacionālās intereses un darbības prioritātes ES?

R. Pīks: Valsts nacionālais mērķis ir saglabāt tautu – noteiktu cilvēku kopumu, kuriem ir noteikts dzīvesveids, un nodrošināt apstākļus, lai tauta varētu attīstīties. Šāda attīstība vispirms ir skaitliska, uz nodrošinātību vērsta, arī garīga. No šī viedokļa raugoties, ES un Ziemeļatlantijas alianse ir mehānismi, lai mēs saglabātos.

Vai Latvijai draud pazušana ES? Nedraud, jo ES arvien spēcīgāk ienāk vienota vērtību sistēma (brīvais tirgus, daudzveidība u.c.), kas arī jaunajā Eiropas Konstitūcijā ir stingri ierakstīta.

V.Tērauda: Mums jāpiedāvā viedokļi ES politiku attīstībai un pozīcijas ES aktuālajiem dienaskārtības jautājumiem: institucionālā reforma, kompetenču pārdalīšana, lauksaimniecības reforma.

J.Āboltiņš: Svarīga ir spēja sekot līdzi notiekošajam un mainīties. Jādomā ne tikai, ko mēs saņemsim no ES, bet arī par to, ko tai dosim, lai mēs Eiropai būtu lietderīgi.

Mēs esam agresīvāki un uzņēmīgāki un mums jāpiedāvā viņiem savas vērtības, tās ir: izglītība un liberālās vērtības, kā arī cilvēktiesības – tās ir patiesas nacionālās prioritātes.

V. Sīmanis: Uzskatu, ka nevajag pārāk lielu uzmanību vērst uz to, ka Latvija ir tranzīta koridors, jo to jebkurā brīdī var “aizgriezt”. Latvijas attīstības stūrakmens varētu būt rūpniecība, kas balstīta uz zinātnes sasniegumiem. Uzsvaru nevajag likt arī uz lauksaimniecību, jo Latvijā nav pietiekami labvēlīgi dabas apstākļi.

J. Vaivads: Nepieciešams apkopot jauno valstu pieredzi. Ideālistiskajā skatījumā jādomā, kādās kopīgās politikās, lielākos vai mazākos jautājumos Latvija varētu būt līdere (piem., attiecības ar austrumiem).

Skatoties uz ES kā instrumentu, jādomā, kā internacionalizēt mūsu problēmas – piemēram, demogrāfijas, vides, minoritāšu problēmas – un kā tās risināt ar ES palīdzību.

A. Jaunsleinis: Kā prioritātes jāvirza izglītība, demogrāfijas jautājumi – jāmeklē saskares punkti starp mūsu un ES politikām, kā arī jāmēģina tām pielāgoties, bet nākot ar savām iniciatīvām, ir jāmeklē sabiedrotie. Kā mūsu specializāciju var piedāvāt lietpratēja statusu Krievijas jautājumos, un jāpanāk, ka mēs ES vārdā runājam ar Krieviju. Tā varētu būt ļoti naudietilpīga iniciatīva.

Tāpat būtu jāizvērtē daudzo ES vienoto standartu nepieciešamība, to izmaksas un lietderība.

A. Anspoks: Mums savā valstī ar ierobežotajiem resursiem ir jāattīsta tikai viena vērtība, kura nekad nemazināsies, – cilvēkresursi. Valstij būtu aktīvi jāpiedalās to attīstībā.

Mums ir arī daudz nepaveiktu darbu, jo ar modernu tehnoloģiju palīdzību vien labu izglītību neiegūsi. Piemēram, es saskatu lielu globālu problēmu – inženieriem nav zināšanu uzņēmējdarbībā, bet vajadzētu panākt, ka inženieris darbojas arī kā komercializators, kurš realizē inovatīvas idejas, kurām ir pievienotā vērtība un nav nepieciešami lieli dabas resursi.

Latvijā ir jāattīsta cilvēkresursi, jādomā par izglītības pilnveidošanu, par to, kā saglabāt dabu, uzlabot demogrāfisko situāciju. Protams, var attīstīt arī loģistiku, tomēr tam nepieciešami lieli kapitālieguldījumi.

E. Kušners: Uzskatu, ka šī stratēģija nav dokuments, kurā jārunā par konkrētām ekonomikas nozarēm. ES nepalīdzēs nevienai konkrētai nozarei tiešā veidā – šādā griezumā var veidot nacionālās stratēģijas. Neatbalstu ekonomikas nozaru izcelšanu kā īpašu valsts attīstības instrumentu, jo mūsdienās tieši ar daudzveidību var nodrošināt stabilitāti. Ja runājam par valsts politikas nozarēm, tad uzsvars jāliek uz izglītību, nevis kādu ekonomisko nozari.

A. Ķesteris: Ja par prioritāti nosaka, piemēram, lauksaimniecības attīstību, tad arī uz to tiek strādāts un jebkurš uz priekšu domājošs zemnieks, ieraugot dokumentā konkrētus mērķus, var skaidri plānot savas darbības. Tas attiecas uz jebkuru jomu – lai būtu iespēja plānot nākotni.

Ir nepieciešams saraksts ar mūsu interesēm un vajadzībām ES, un ES politiku saraksts, kurš atspoguļo to, kā savas intereses caur tām realizēsim.

Kādas ir Latvijas darbības prioritātes ES cilvēkresursu, izglītības un kultūras jomā?

J. Āboltiņš: ES attīstības pamatā ir labklājība, tas ir noteikts arī Kopienas dibināšanas līgumā. Labklājība – tā ir augsta nodarbinātība, nepārtraukta ekonomiskā izaugsme, konkurētspēja. Augstu nodarbinātību ES un globālajā tirgū var sasniegt tikai tad, ja esi konkurētspējīgs. Bet, lai es kļūtu konkurētspējīgs, man ir nepieciešama izglītība.

A. Siliņš: Visas mūsu intereses un attīstība ir balstīta uz cilvēku kvalitāti, izglītības un mūžizglītības iespējām. Sasniedzot šo kvalitāti, rodas nākamais jautājums – kādā veidā šos cilvēkus noturēt Latvijā? To izdarīt ir valsts uzdevums.

J. Vaivads: Jāpiekrīt arī zinātniekiem – liela izglītības problēma ir tas, ka arvien vairāk ir vērtību operatoru, nevis vērtību radītāju. Šādā kontekstā var izmantot ES līdzekļus.

J. Āboltiņš: Izaugsme izglītībā, kultūrā, sportā un citur sāk kļūt par bagātu cilvēku bērnu prerogatīvu. Talantu un spēju attīstība notiek ne tikai izglītības sistēmas ietvaros, bet arī ar neformālās izglītības palīdzību.

E. Vērpe: Izglītība kā ražošana, kas tagad tiek atbalstīta, ir īslaicīga. Ja būs izglītoti cilvēki, Latvija attīstīsies un būs konkurētspējīga, arī izmantojot ES naudu.

J. Āboltiņš: Tas var notikt, izmantojot Lisabonas stratēģiju un Boloņas procesu. Tā izglītības daļa, kas atrodas valsts struktūru pārraudzībā, ir “slinka” un “izlaidusies”.

J. Ekmanis: Pirmkārt, stratēģija ir nepieciešama, lai noteiktu, kādā virzienā Latvijā notiks attīstība. Tas ir arī nepieciešams smadzeņu aizplūšanas sakarā, jo bez skaidras un garantētas vīzijas zinātniekiem nav, uz ko balstīties. Otrkārt, izglītība ir pakļauta eksperimentiem un tirgus saplosīšanai – kurš maksā, tas pasūta mūziku, lai gan maksas studijām nav nekāda sakara ar tautsaimniecību, bet gan ar popularitāti. Tāpēc patlaban inženiertehniskās zinātnes nesaista studētgribētājus, lai gan ar šādām zināšanām viņi varētu kļūt par eksportpreci ja ne uz rietumiem, tad uz austrumiem noteikti. Zinātne un inovācijas ir tas, kas Eiropā veidos pievienoto vērtību.

E. Vērpe: Arī kultūra finansista acīs ir tērētāja. Ceru, ka varbūt caur izglītību, kura pēdējos desmit gados ir “sačakarēta” pilnīgi un galīgi, var attīstīt arī kultūru, lai gan jāatzīst, ka Latvijā nekā daudz kultūrā nav.

Runājot par kādu nosacītu virsvērtību, nekādu īpašo pienesumu ES nesniegs, ņemot vērā tam atvēlēto budžeta apjomu. Kultūra attīstīsies nosacīti lielajās tautās, kur tā jau vēsturiski ir veidojusies, savukārt Latvijā kādas īpašas izmaiņas neparedzu.

Kādas ir darbības prioritātes liberālo vērtību atbalstīšanai?

J. Āboltiņš: Jāliek mierā sektori, tos noregulēs ekonomika, nevis valsts. Valstij ir jārada iespējas uzņēmējiem, jāveido valsts pasūtījumu sistēma, jāatbalsta jaunie uzņēmēji. Jāsecina – Latvija Eiropā var pildīt liberālisma citadeles lomu.

A. Anspoks: Mums jācenšas audzēt “liberālo klubiņu”. ES izvirzītais mērķis ir panākt un apsteigt ASV, bet ar tik regulētu tirgu kā ES tas ir diezgan neiespējami. Vēl jau ir arī Ķīna! Turklāt jāņem vērā Eiropā funkcionējošā milzīgā sociālā aizsardzība.

V. Dombrovskis: ES nav nekādu liberālo vērtību, arī kopējais tirgus ir visprotekcioniskākais tirgus, kāds vien ir! Virzībai jābūt uz regulēšanas samazināšanu.

Kāda ir ES loma pasaulē?

R. Pīks: ES ir uzņēmusies bīstamu “pasaules lāpītāja” lomu, būdama lielākais palīdzības sniedzējs ne tikai trešās pasaules valstīm, bet arī pasaulē kopumā.

V. Tērauda: Latvijai ir jāsāk nodarboties ar attīstības sadarbību un jādomā, kā to ietekmēt. Uzskatu, ka Latvijai ir svarīgi, lai attīstība, labklājība un miers būtu ne tikai pie mums, bet arī aiz ES robežas. Svarīgi, lai realizētos Wider Europe koncepts.

A. Ķesteris: Katras politikas pamatā ir pragmatisms, un attīstības politikas pamatā ir naudas pārdale bijušajām kolonijām, tāpat kā lauksaimniecības politikas pamatā ir finanšu pārdale starp Franciju un Vāciju. Savukārt par Wider Europe mums patiešām ir liela interese saistībā ar mūsu pierobežu valstīm, tādējādi mēs neesam egoistiskāki par Beļģiju, kad tā runā par palīdzību Kongo.

Latvijas uzdevumi finansu, budžeta, struktūrfondu sakarā?

V. Dombrovskis: Nākamā finanšu perspektīva iezīmēs virzienu, kurā attīstīsies ES. Mūsu interese ir pēc iespējas lielāku daļu budžeta novirzīt struktūrfondiem.

A. Ķesteris: Par finanšu perspektīvu mums ir savtīga interese, jo jebkurā gadījumā mēs iegūsim vairāk, nekā iemaksāsim. Tomēr runājot par aiznākamo finanšu perspektīvu, jāatceras – varbūt mēs tad vairs nebūsim visnabadzīgākā valsts ES, līdz ar to, determinējot jau aiznākamā ES budžeta prioritātes, mēs nosakām robežu, no kuras var sākt sarunas.

Ir liela atšķirība, vai nostādne ir uzturēt solidaritātes principu kā tādu un tad par to mēs cīnāmies līdz galam, vai arī uzstādījums ir atbalstīt Latvijai izdevīgāku budžeta sadalījumu.

A. Siliņš: Mūsu interesēs ir, lai ES kopējais budžets būtu lielāks, un jābūt iespējai to atpelnīt uz konkursa pamata.

J. Vaivads: Saņemtā summa, salīdzinot ar iemaksām, tomēr ir neliela. Līdz ar to a priori nevaru piekrist tam, ka budžeta palielināšana ir laba. Ja budžeta sadales mehānisms ir tāds, kas noved pie rezultāta, tad varam runāt par “kopējo katlu”, tāpēc iespējamie ieguvumi un zaudējumi ir rūpīgi jāizvērtē. Savukārt, ja vēlamies saņemt lielākus līdzekļus no ES, jārunā arī par kompetencēm, jo tie ir saistīti jautājumi. Arī šeit rūpīgi jāanalizē, vai mūsu interesēs ir, ka ES audzē savu kopējo kompetenču apjomu.

J. Āboltiņš: Kas tad īsti ir struktūrfondi? Tie ir kā narkotika, jo katru elementārāko problēmu, kas radusies no pašu izglītības trūkuma, grib lāpīt ar ES fondiem. Tas ilgtermiņā nestrādās!

V. Tērauda: Man būtu žēl, ja tas, ko Latvija projicēs ES kā savu galveno mērķi, būs tikai savas labklājības nodrošināšana.