Kāda ir „konstitūcijas sargsuņa” kompetence? 1

Atbildību par to, ka Satversmes tiesas spriedums radīs vairākus miljonus zaudējumus valstij, nekādā gadījumā nevar novelt uz tiesu. Atbildība par antikonstitucionāla likuma pieņemšanu nav jāuzņemas tiesai, bet gan institūcijai, kuras pieņemtais tiesību akts tiek atzīts par spēkā neesošu.

Iesaki citiem:

Pavisam nesen Satversmes tiesa pieņēma nu jau kārtējo spriedumu t.s. pensiju lietās, ļaujot personām saņemt atpakaļ no pensijas ieturētās naudas summas, kas valstij savukārt nozīmē šķiršanos no vairākiem miljoniem latu[1]. Kā ikviens, tā arī šis spriedums ir radījis augsni plašām diskusijām un pārdomām tiesību speciālistu vidū. Tomēr šis spriedums ir īpašs arī tāpēc, ka pēc tā publicēšanas diezgan skarbus pārmetumus Satversmes tiesai veltīja valdības vadītājs, apšaubot tās kompetenci[2]. Bet – vai patiesi Satversmes tiesa ir pelnījusi valdības vadītāja kritiku un vai ministru prezidenta pārmetumi un retoriskie jautājumi ir pamatoti?


Vai tiesa var lemt par likumu atbilstību Satversmei?

Satversmes tiesas izveidošana Latvijā un principiāla konstitucionālās kontroles institūta akceptēšana nenoliedzami ir būtisks pagrieziens Latvijas kā tiesiskas valsts attīstībā. Nododot Satversmes tiesas kompetencē „konstitūcijas sargsuņa” funkcijas jeb tiesības izskatīt likumu (normatīvo tiesību aktu) atbilstību augstākstāvošam tiesību aktam, Satversmes tiesa kļuva par būtisku un nozīmīgu konstitucionālo iestādi un tiesu institūciju. Tā kā Satversmes tiesa tika veidota pēc Eiropas konstitucionālās kontroles modeļa[3], tad arī Satversmes tiesas spriedumam tika piešķirts īpašs spēks, tai skaitā tiesības atzīt antikonstitucionālu tiesību aktu par spēkā neesošu.

Veidojot Satversmes tiesu, Latvija nebūt neizgudroja „jaunu velosipēdu”. Tādēļ arī nosakot, Satversmes tiesas kompetences apjomu, tika ņemta vērā citu valstu pieredze, neaizmirstot par visas konstitucionālās kontroles teorijas galvenajām atziņām. Satversmes tiesas kompetencē tika iekļauta arī kontrole pār likumu, tai skaitā parlamenta pieņemto likumu atbilstību Satversmei, neparedzot nekādus izņēmuma noteikumus. Proti, ikviens parlamenta likums ir pakļaujams konstitucionālajai kontrolei. Arī tāds, kurš nodrošina valsts stabilitāti un izaugsmi. Arī tāds, kurš saistāms ar valsts finansēm. Respektīvi – Satversmes tiesas likums nedod tiesības Satversmes tiesai neierosināt lietu vai neizskatīt lietu tāpēc, ka tās spriedums varētu izraisīt valstij nelabvēlīgas finansiālas sekas vai varētu kādam nepatikt. Pie tam, gandrīz ikviens likums taču ir saistāms ar budžetu, un grūti pat iedomāties likumu, kurš varētu neveicināt valsts stabilitāti un izaugsmi. Īpaši tādiem likumiem, kuri nodrošina valsts izaugsmi un stabilitāti, ir jābūt saskaņā ar Satversmi. Savukārt šo mērķi var palīdzēt sasniegt Satversmes tiesa, kuras darbība savas kompetences ietvaros nekādā ziņā neliek šķēršļus valsts izaugsmei! Tādejādi ministru prezidenta izteiktās šaubas par to, vai Satversmes tiesai ir kompetence lemt par likumiem, kas saistīti ar budžetu un veicina valsts stabilitāti un izaugsmi, rada jautājumu - vai tas nozīmē, ka no Satversmes tiesas kompetences būtu vispār izslēdzama parlamenta pieņemto likumu konstitucionalitātes kontrolēšana?


Vai Satversmes tiesas kompetence jāpārskata?

Nenoliedzami, ka Satversmes tiesas kompetencē jāsaglabā tiesības kontrolēt parlamenta pieņemto likumu atbilstību konstitūcijai, jo tas ir viens no raksturīgākiem konstitucionālo tiesu kompetences aspektiem[4]. Valstīs, kurās konstitucionālā kontrole tiek realizēta pēc Eiropas modeļa tāpat kā Latvijā, parlamenta pieņemto likumu atbilstība konstitūcijai vienmēr tiek kontrolēta konstitucionālā tiesā. Izslēgt likumdevēju no konstitucionālās kontroles būtu nepieļaujami, jo arī parlamentam ir pienākums darboties tam „noteiktās robežās” - tāpat kā citiem subjektiem, arī parlamentam ir saistoša konstitūcija, tai skaitā arī cilvēka pamattiesības, un nekādā ziņā nevar piešķirt parlamentam īpašu aizsardzību.

Kaut arī teorētiski pastāv iespējamība grupēt likumus kontrolei pakļautajos un tādos, kas tai nav pakļauti[5], praktiski šāda nošķiršana būtu problemātiska. Taču, domājot par šādu teorētisku iespējamību, vispirms ir jārod atbilde uz jautājumu – vai tas mums Latvijā ir nepieciešams? Balstoties uz vairāku valstu pieredzes analīzi, vēlos uzsvērt, ka principā nevienā valstī no konstitucionālās kontroles netiek izslēgti likumi, kas saistāmi ar valsts finansēm un nodrošina valsts stabilitāti un izaugsmi. Ņemot vērā valdības vadītāja izteikumus, Satversmes tiesas likuma atvēršana iespējamiem grozījumiem patlaban varētu būt pat bīstama. Vien domājot par šādu iespējamību, ir skaidrs, ka tad mums būtu jāatgriežas „izejas pozīcijās” un jāatsāk diskusija par Satversmes tiesas kompetenci un nepieciešamību vispār.

Kā zināms, šī valdībai tik neērtā lieta tika ierosināta pēc personu konstitucionālās sūdzības. Acīmredzot, konstitucionālā sūdzība patiešām ir kļuvusi par reālu „ieroci” cīņai pret pašas valsts atzīto cilvēka pamattiesību aizskārumiem, tai skaitā arī sociālo tiesību aizskārumiem. Nenoliedzami, ka sociālās tiesības ir „dārgas” tiesības un to realizācija ir atkarīga no valsts resursiem[6]. Taču, ja valsts ir iekļāvusi sociālās tiesības savā pamatlikumā, tad tai ir jānodrošina to ievērošana, tai skaitā arī tādu likumu pieņemšana, kas nav pretrunā ar šīm tiesībām. Gadījumā, ja valsts ir kļūdījusies un personas konstitucionālā sūdzība izrādās pamatota, tad patiesi valstij būs jāmaksā par to, ka tā nav rīkojusies konstitūcijas ietvaros.

Ņemot vērā konstitucionālisma atziņas, cilvēkam arī mūsu valstī vajadzētu būt svarīgākajam tiesību subjektam. Tādēļ valstij būtu jādara viss, lai nevis samazinātu, bet gan palielinātu personu iespējas rūpēties par savu aizskarto pamattiesību aizsargāšanu. Nebūtu pieļaujams domāt par šo iespēju samazināšanu, kad personas beidzot ir apzinājušās konstitucionālās sūdzības iespējas. Personām ir jāsaglabā visplašākās iespējas vērsties pret savu pamattiesību aizskārumiem, it īpaši pret likumiem, kuri tās aizskar, jo tikai un vienīgi Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt šos likumus par antikonstitucionāliem un spēkā neesošiem, kļūstot par cilvēka pamattiesību aizsardzības kulmināciju.


Kam uzvelt atbildību?

Atbildību par to, ka Satversmes tiesas spriedums radīs vairākus miljonus zaudējumus valstij (pēc būtības – ikvienam no mums) nekādā gadījumā nevar novelt uz Satversmes tiesu. Satversmes tiesai ir jābūt likumu tiesai un, lemjot par kāda likuma konstitucionalitāti, strikti jāpatur prātā šis tiesas kompetences aspekts. Pretējā gadījumā Satversmes tiesa nesasniegtu savu mērķi. Protams, gadījumi, kad tiesai ir jālemj par tiesību jautājumiem, kas skar vai attiecas uz valsts budžetu, prasa īpašu uzmanību un izvērtēšanu, rodot līdzsvaru starp dažādām interesēm. Taču konkrētajā pensiju lietā, analizējot lietas materiālus un arī iepriekš taisīto spriedumu[7], nav pamata domāt, ka Satversmes tiesa nebūtu izvērtējusi un apsvērusi sprieduma atpakaļejošā spēka ietekmi uz publiskajām un privātajām interesēm[8].

Tā vietā, lai nosodītu Satversmes tiesu par to, ka tā ir lēmusi par labu noteiktai sabiedrības daļai – pensionāriem, drīzāk būtu jājautā, kā gan parlaments ir pieņēmis konstitūcijai neatbilstošu likumu? Atbildība par antikonstitucionāla likuma pieņemšanu nav jāuzņemas Satversmes tiesai, bet gan institūcijai, kuras pieņemtais tiesību akts tiek atzīts par spēkā neesošu. Tāpēc ministru prezidenta pārmetumi, ka „pateicoties” Satversmes tiesai varētu tikt sagrauta mūsu valsts nākotne, nav viss pārmetums Satversmes tiesai, bet gan tām institūcijām, kuras pieņem antikonstitucionālus tiesību aktus.


Nobeiguma vietā.

Jau kopš Š. Monteskjē laikiem tiesu vara ir tikusi uzskatīta par vājāko starp izpildvaru un likumdošanas varu. Mūsu valdības vadītāja izteikumi liecina par to, ka ir piepildījies Dž. Medisona teiktais, ka tiesu varas (kuras neatņemama sastāvdaļa ir arī Satversmes tiesa) galvenās rūpes ir aizsargāties no pārējām divām...

______________________________________
[1] 2005.gada 6.aprīlī par Satversmei neatbilstošu Satversmes tiesa atzina likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 32. punktu, kas deva tiesības Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras filiālei ieturēt ne vairāk kā 30 % no izmaksājamās pensijas līdz tiek dzēsta t.s. pārmaksātā pensija. Pie tam Satversmes tiesa noteica, ka ieturējumi no pensijas ir prettiesiski jau kopš Pensiju likuma pārejas noteikumu 26. punkta atzīšanas par spēku zaudējušu – t.i. no 2002. gada 20. marta, tādejādi piešķirot spriedumam atpakaļejošu spēku. Skat. Satversmes tiesas spriedumu lietā Nr. 2004-21-01 par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 32. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109. pantam.

[2] “Būs jādiskutē acīmredzot, vai Satversmes tiesa var lemt jautājumus, kas saistoši ar budžetu, jo tad mēs varam nonākt pie tik daudz visādiem spriedumiem, kurus patiesībā pēc tam nebūs vienkārši iespējams realizēt. [..] Vai Satversmes tiesai ir jālemj tādi jautājumi un jāapstrīd tādi likumi, kuri ir pieņemti parlamentā un kuri lielā mērā nodrošina valsts stabilitāti un valsts izaugsmi? Vai tā ir vispār Satversmes tiesas kompetence? Es domāju, ka Satversmes tiesa iet pa ļoti strīdīgu un bīstamu taku. Nāksies šo jautājumu kaut kādā veidā diskutēt politiskā līmenī, skatīties, ko var šinī lietā mainīt. Ja sāks šādi lēmumi birt viens pēc otra, tad mēs sagrausim valsts finanses un sagrausim mūsu valsts nākotni,” intervijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunkti”15.aprīlī izteicās premjers Aigars Kalvītis.

[3] Eiropas konstitucionālās kontroles modelis atšķiras no Amerikāņu modeļa, kas tiek uzskatīts par pirmo konstitucionālās kontroles modeli. Eiropas modelim ir raksturīgs abstraktums (pieteikumu personas ir tiesīgas iesniegt nesaistot atbilstības jautājuma izlemšanu ar kādas konkrētas civillietas, krimināllietas, administratīvās lietas izskatīšanu), centralizācija (likumu atbilstības jautājumus izlemj viena tiesu institūcija – konstitucionālā tiesa) un īpašais sprieduma spēks, kur tas ir ne tikai saistošs visām personām, bet tiesa var atzīt antikonstitucionālo likumu par spēkā neesošu. Turpretī Amerikāņu modeli raksturo tā konkrētums (jautājums par konstitucionalitāti tiek lemts konkrētas tiesā skatāmās lietas ietvaros) un decentralizācija (likuma atbilstību ir tiesīga izlemt ikviena tiesa), kā arī sprieduma spēks inter partes.

Skat. vairāk par 1803.gada lietu “Marbury v. Madison”, kurā meklējamas Amerikāņu modeļa saknes: http://usinfo.state.gov/usa/infousa/facts/democrac/9.htm; http://www.clas.ufl.edu/users/kreppel/pos6933/sheive.pdf#search='European%20model%20of%20constitutional%20review'

[4] Piemēram, skat. Steinberger H. Models of constitutional jurisdiction//Strasbourg. Council of Europe Press.1994. p. 11.

[5] Jau minētajā H.Šteinbergera pētījumā ir norādīts, ka iespējams diskutēt, vai līdzās „parastajiem” likumiem konstitucionālai kontrolei nepieciešams pakļaut, piemēram, likumus, kas attiecas uz likumdošanas procesu, likumdevēja kompetenci.// Steinberger H. Models of constitutional jurisdiction//Strasbourg Council of Europe Press. 1994. p. 11.

[6] LR Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2000-08-0109 par likuma “Par valsts sociālo apdrošināšanu” Pārejas noteikumu 1.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 109.pantam, 1966.gada 16.decembra Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 9.pantam un 11.panta pirmajai daļai.

[7] LR Satversmes tiesas spriedums lietā Nr. 2001-12-01 par likuma “Par valsts pensijām” pārejas noteikumu 26. punkta atbilstību Satversmes 91. un 109. pantam

[8] LR Satversmes tiesas spriedums lietā Nr.04 - 05 (97) par Finanšu ministrijas 1993.gada 30.aprīlī apstiprinātā Nr.047./475. un Ekonomisko reformu ministrijas 1993.gada 4.maijā apstiprinātā Nr.34-1.1.-187 kopīgā skaidrojuma "Par pamatlīdzekļu pārvērtēšanu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību grāmatvedībā" un Ekonomikas ministrijas 1993.gada 28.decembra skaidrojumu Nr. 3-31.1.-231 "Par kārtību, kādā piemērojams Finanšu ministrijas un Ekonomisko reformu ministrijas kopīgais skaidrojums "Par pamatlīdzekļu pārvērtēšanu uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību grāmatvedībā"" atbilstību likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu (uzņēmumu) privatizācijas kārtību", likumam "Par valsts un pašvaldību īpašuma objektu privatizāciju" un citiem likumiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


neri 13.05.2005 21:01
Pilnīgi piekrītu raksta autorei. Nekādi nevaru iedomāties, kā būtu iespējams sagrupēt likumus tādos, kas nodrošina valsts izaugsmi un kas nē, vai tādos, kas saitīti ar budžetu un kas nav. Vismaz teorētiski katram likumam vajadzētu nodrošināt valsts izaugsmi un gandrīz jebkurš Satversmes tiesas spriedums var atstāt ietekmi uz budžetu. Vai tāpēc mēs neļausim cilvēkiem aizstāvēt viņu tiesības? Par likumu kvalitāti ir jādomā pirms to pieņemšanas, nevis pēc tam, kad tie vai to atcelšana rada finansiāli negatīvas sekas. Jo īpaši, ja šie likumi reiz ir tik nozīmīgi valstij...

Lai arī neesmu sajūsmā par šo konkrēto Satversmes tiesas spriedumu, it īpaši attiecībā uz tiem pensionāriem, kas bija paziņojuši, ka strādā, un tāpēc viņiem pensiju izmaksāja ierobežotā apmērā, taču rakstā pausto viedokli esmu gatava atbalstīt visiem spēkiem. :)

Saistītie raksti