Atslēgvārdi:

Kad zināšanas pazūd tīmeklī 2

Analītiskās un pētnieciskās žurnālistikas nodrošināšana un attīstīšana Latvijā ir jāuztver kā sabiedrisks pakalpojums, kas jāfinansē par sabiedrības naudu un kam jākalpo sabiedrības kopējam labumam.

Iesaki citiem:

Paraugoties pār plecu kaut vai uz pēdējā gada notikumiem Latvijā un to atspoguļojumu plašsaziņas līdzekļos, nepārprotami kļūst redzama nopietna mūsu sabiedrības problēma — analītiskas, skaidrojošas, cēloņsakarības atklājošas žurnālistikas praktiska neesamība. Jā, paradoksāli, ka laikmetā, kad savu viedokli var paust jebkurš un jebkur, tik asi jūtams kvalitatīvas analīzes un diskusijas trūkums. Par to varētu neuztraukties, ja tas skartu vien šauro žurnālistu ģildi, taču tas kā bumerangs agri vai vēlu nāks atpakaļ un tieši pa pieri pašai sabiedrībai.

Neveltot īpašas pūles analītiskās žurnālistikas stiprināšanai Latvijā, riskējam atgriezties viduslaikos, kad īstas zināšanas par apkārt notiekošo bija pieejamas vien izredzētajiem. Pretstatā lēni mirstošajai drukātajai dienas presei strauji augošā virtuālā vide mūs ir pārpludinājusi ar bezgalīgu informācijas plūsmu un šķietamu viedokļu daudzveidību, taču īstu zināšanu, ko iesākt ar šo informāciju un kāda ir tās patiesā nozīmē plašākās kopsakarībās, mums trūkst.



Drukāts izspiež drukātu

To, ka interneta mediji ir ienākuši mūsu plašsaziņā uz dominējošu palikšanu, izspiežot drukāto dienas presi, lieku reizi apliecina kaut vai „TNS Latvia” mediju pētījumi. Ja vēl 2010. gadā lasītāko laikrakstu TOP5 kā vienīgais latviešu valodas dienas laikraksts piektajā vietā ierindojās „Latvijas avīze”, tad jau 2011. gada laikrakstu TOP5 vairs nav nevienas dienas avīzes latviešu valodā. Tabulas galvgali veido dažādas TV programmas, reklāmas izdevumi un nedēļas laikraksti galvenokārt krievu valodā.

Tā paša tirgus pētījumu uzņēmuma dati rāda, ka kopumā pērn starp drukātajiem izdevumiem populārākie bijuši nedēļas, mēneša izdevumi, reģionālā prese un tikai tad dienas laikraksti. Dienas laikrakstiem kopumā bijis lielākais auditorijas kritums, proti, 6% gada laikā, kamēr žurnāliem tas pat nedaudz audzis. Pretēji tendencēm laikrakstu segmentā interneta mediju vidē pēc dažādiem datiem redzam gan uzlabotus peļņas rādītājus un reklāmas apjoma pieaugumu pagājušajā gadā, gan stabilu un lielu auditoriju.

To, ka dienas laikraksti ir lemti neizbēgamam norietam, nosaka vairāki apstākļi. Taču viens no būtiskākajiem ir nespēja tikt līdzi ikdienas ziņu plūsmai.



To, ka dienas laikraksti ir lemti neizbēgamam norietam, nosaka vairāki apstākļi. Taču viens no būtiskākajiem ir nespēja tikt līdzi ikdienas ziņu plūsmai, ko interneta mediji var publicēt tiešsaistes režīmā. Tur nu nebūtu ko pārmest nevienai pusei, jo tās ir objektīvas pārmaiņas, kādas vienmēr rada kādas jaunas tehnoloģijas rašanās — vai tas būtu radio, televīzija vai vēl kas cits. Visas iepriekšējās tehnoloģiju izmaiņas būtībā gan papildināja viena otru, neiznīcinot iepriekšējās. Līdztekus TV un radio praktiski nemainīga saglabājās arī dienas preses ietekme un nozīme.

Taču līdzšinējā pārmaiņu paradigma mainījās līdz ar interneta ienākšanu un ziņu portālu parādīšanos tirgū (Latvijas gadījumā — Delfi, TVNET, Apollo), jo būtībā tie izspiež no tirgus drukāto dienas presi. Lai kādas iespējas mums nedotu internets, pamatā mēs tomēr tajā lasām drukātus tekstus. Tātad, parādoties drukātām ikdienas ziņām tiešsaistes režīmā, atkrīt vajadzība pēc dienas laikrakstiem kā tādiem, jo interneta ziņu portāliem ir visas iespējas tos pilnībā aizvietot. Vismaz tiem cilvēkiem, kuri ikdienā izmanto internetu. Arī par to varētu neuztraukties, ja vien viss saturs, ko savulaik saistījām ar dienas laikrakstiem, pārceltos uz virtuālo vidi. Tomēr vismaz Latvijas pieredze liecina, ka pārmaiņu ceļā no ratu pakaļas izkritusi kāda ļoti būtiska sastāvdaļa — analītiskā žurnālistika.


Rakšana bez domāšanas

Nopietnajai žurnālistikai jeb ziņu un analītikas segmentiem ir ļoti būtiska nozīme demokrātiskā sabiedrībā un tās zināšanu vairošanā. Ziņas paliek ziņas, un tās pēc sava satura būtībā ir vienādas neatkarīgi no pielietotās izplatīšanas tehnoloģijas. Arī tās, protams, jārada un jāizplata kvalitatīvi, taču lielā mērā tas ir paveicams jebkuram kaut cik profesionālam žurnālistam, un tas arī tiek darīts.

Kaut kas vairāk par ziņām, lai gan uz ziņu pamata veidojies, ir pētošā jeb rokošā žurnālistika. Tā jau prasa augstāku profesionalitāti un lielākus resursus. Ar to nu mums Latvijā ir tā, kā ir, jo reti kurš medijs var un grib atļauties uzturēt šo pietiekami dārgo žanru. Turklāt izpratne par pētošo žurnālistiku arī var būt dažāda — no kāda nopludināta slepena dokumenta publicēšanas līdz pusslepenu kriminālprocesa materiālu vienkāršai pārrakstīšanai un „pa draugam” iegūtas informācijas publiskošanai.

Retāki ir gadījumi, kad ilga un pacietīga darba rezultātā tiek atklātas un izpētītas kādas sabiedrībai svarīgas, bet gana piņķerīgas problēmas. Diemžēl Latvijas gadījumā par pētošo žurnālistiku nereti tiek uzskatīti arī atsevišķi gadījumi, kad kādos nedarbos tiek pieķertas publiskas personas, tomēr tā ir vienkārši mazliet sarežģītākas pakāpes ziņa, kas neietekmē plašākus procesus valstī.

Lieta, ko tikpat kā nedara neviens no populārajiem interneta ziņu portāliem, ir spēcīga un secīga lietu un notikumu analīze, kas veicinātu sabiedrības domāšanu un zināšanu vairošanu.



Ar pētniecisko žurnālistiku tradicionāli visnopietnāk nodarbojas laikrakstu žurnālisti, un var teikt, ka šo funkciju vairāk vai mazāk ir arī no dienas laikrakstiem pārņēmuši interneta mediji, piemēram, Delfi. Cerīgs sākums ir arī jaundibinātajam Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centram „Re:Baltica”, taču tā darbam vēl jāuzņem apgriezienus. Savu tiesu „meža sanitāra” darba paveic arī portāls pietiek.com, tāpat televīzijas raidījumi „Nekā personīga”, „De facto” un žurnāls „Ir”.

Tomēr ar rakšanu vien ir par maz, it īpaši ja tā aprobežojas vien ar kārtējās amatpersonas interešu konfliktu vai tamlīdzīgu pārkāpumu. Lieta, ko tikpat kā nedara neviens no populārajiem interneta ziņu portāliem, ir spēcīga un secīga lietu un notikumu analīze, kas veicinātu sabiedrības domāšanu un zināšanu vairošanu, lai mēs spētu pieņemt labākus un informētākus lēmumus katrs individuāli un sabiedrība kopumā. Kaut vai lai saprastu, piemēram, no kurienes rodas „oligarhi” un kādi ir patiesie, ilgā laikā veidojušies cēloņi nesenajam valodu referendumam. Te nu veidojas zināms „melnais caurums” Latvijas žurnālistikā laikā, kad interneta mediji dominē pār dienas presi.


Jebkurš nav žurnālists

Savulaik dienas laikrakstu viena no lielākajām vērtībām bija spēcīgs un atpazīstams komentētāju korpuss, kas turklāt centās savā analīzē aptvert plašāku jomu spektru nekā tikai politika vai ārpolitika. Laikrakstu tirāžām, auditorijām un formātiem sarūkot, komentētāju nozīme dienas presē ir praktiski sarukusi līdz vērā neņemamam minimumam un diemžēl tā nav arī pārcēlusies un iesakņojusies citos plašsaziņas līdzekļos. Izņēmumi varētu būt Latvijas Radio un žurnāls „Ir”.

Analītiķu un komentētāju korpusa uzturēšana ir dārgs prieks, jo prasa ilglaicīgu iedziļināšanos procesos, vairāk laika informācijas vākšanai un apstrādāšanai. Tas arī, visticamāk, ir viens no iemesliem, kāpēc vairāk uz peļņu un dinamisku informācijas plūsmu orientētie interneta mediji nav uzskatījuši par vajadzīgu uzturēt savus komentētāju un analītiķu korpusus, tā vietā paļaujoties uz ekspertu, ārštata autoru un lasītāju iesūtītiem viedokļiem.

Saeimas vēlēšanu laikā vai Krājbankas krīzes brīdī visa dažādu tehnoloģiju patērētāji tomēr pēc uzticamas informācijas vēršas pie sabiedriskajiem medijiem.



Jaunās tehnoloģijas un šķietami nebeidzamās izteiksmes iespējas internetā mūs ir ātri pieradinājušas pie domas, ka jebkurš var būt žurnālists tādā nozīmē, ka var publicēt savu viedokli, savas fotogrāfijas, publiskot kādu novērotu nejēdzību vai pārkāpumu. Tā, protams, ir. Taču atšķirība starp šāda veida „pilsonisko žurnālistiku” un profesionālu žurnālistiku ir tajā, ka žurnālistam par savu darbu ir jāatbild ar profesionālo reputāciju likuma un ētikas kodeksa priekšā. Turklāt profesionālam žurnālistam ir arī zināšanas, kā informācija vislabāk apstrādājama un efektīvāk izmantojama.

Līdzībās runājot — ja savas neuzticīgās sievas izsekošanu mēs varam uzticēt privātdetektīvam, tad nopietna savas drošības vai dzīvības apdraudējuma gadījumā mēs tomēr meklēsim palīdzību policijā. Tāpat kā nopietnu veselības problēmu gadījumos mēs meklēsim palīdzību uzticamā veselības aprūpes iestādē nevis pie zāļu sieviņām. Un pieredze rāda, ka Saeimas vēlēšanu laikā vai Krājbankas krīzes brīdī visa gadagājuma cilvēki un dažādu tehnoloģiju patērētāji tomēr pēc uzticamas informācijas vēršas galvenokārt pie sabiedriskajiem medijiem.


Sabiedrisks pakalpojums

Brīvā tirgus apstākļos pavadītie divdesmit gadi radījuši zināmu ilūziju, ka tirgus sakārtos visu un nekādas īpašas regulācijas vai sabiedriskie pakalpojumi tikpat kā nav vajadzīgi. To, kas patiesībā notiek ar medijiem brīvā tirgus apstākļos, mēs Latvijā tagad esam iepazinuši līdz mielēm — ienākumiem sarūkot, avīze tiek bezrūpīgi pārdota pirmajam pretimnācējam („Dienas” gadījums), avīzes īpašnieku struktūra ir nepārskatāma un redakcionālā neatkarība — apšaubāma („Diena”, „Neatkarīgā”, „Latvijas avīze”, krieviski rakstošā prese). Neko labāka nav arī telekompānijas LNT pieredze.

Protams, privātie mediji nav vainojami pie tā, ka Latvijā izmirst kāds žurnālistikas žanrs, jo viņu galvenā prioritāte ir bizness un peļņa. It īpaši jau tad, ja īpašnieki ir ārvalstu koncerni, kā tas bija „Dienas” gadījumā līdz 2009. gadam un šobrīd ir ar Delfiem, TVNET un Apollo. Pat neveicot padziļinātu satura analīzi, ar profesionālu aci redzams, ka šajos portālos saturs tiek rūpīgi veidots ar domu par lielāku izdabāšanu publikai un klikšķu skaitu, ko pārdot reklāmdevējiem. Tas arī ir iemesls, kādēļ, piemēram, tik atšķirīgs ir viena un tā paša ziņu portāla saturs latviešu un krievu valodā.

Ar profesionālu aci redzams, ka šajos portālos saturs tiek rūpīgi veidots ar domu par lielāku izdabāšanu publikai un klikšķu skaitu, ko pārdot reklāmdevējiem.



Līdzās masu gaumei izdabājoša, izklaidējoša un skandaloza satura portāliem virtuālajā vidē ir arī vairāki nopietnāki mēģinājumi attīstīt nopietnākos žurnālistikas žanrus, taču tas acīmredzami nav ilgtspējīgs un pastāvīgs risinājums. Par privātu naudu un ar privātu entuziasmu uzturēti projekti ir apsveicami nišas produkti, tomēr tie nav pasargāti no resursu izsīkuma un slēgšanas jebkurā brīdī. Tāpēc uz tiem nevar paļauties kā uz sabiedrībai vitāli svarīgās funkcijas veicējiem un pēctecības nodrošinātājiem no paaudzes paaudzē.

Un tieši tāpēc analītiskas un pētnieciskās žurnālistikas nodrošināšana un attīstīšana Latvijā ir jāuztver kā sabiedrisks pakalpojums, kas jāfinansē par sabiedrības naudu un kam jākalpo sabiedrības kopējam labumam. Mūsdienīga un demokrātiska valsts var balstīties tikai informētā un gudrā sabiedrībā, pat ja lielākā daļa iedzīvotāju uzticamu, analītisku un padziļinātu informāciju meklēs tikai krīzes brīžos vai vēlēšanu priekšvakarā.

Gudrākie un bagātākie paši var vienmēr atrast laiku, naudu un resursus, lai sevi nodrošinātu ar zināšanām, kas katru indivīdu un sabiedrību kopumā padara par konkurētspējīgu mūsdienu pasaulē. Taču lielākajai daļai iedzīvotāju šādi resursi nav un nebūs tik vienkārši pieejami, tāpēc sabiedrības kopējais pienākums ir tos padarīt visiem tikpat pieejamus kā satiksmes infrastruktūru, izglītību un sociālo apdrošināšanu. Ja mēs to nesapratīsim un ātri nerīkosimies, tad brīvas, demokrātiskas un pārtikušas nākotnes vietā būsim paši sev izvēlējušies grimšanu bizantiskā viduslaiku tumsā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
eriks kaire

Analītiskās žurnālistikas neesamība nav tikai mediju problēma.Tā iespaido sabiedrības informētību un līdz ar to likumdevēju un izpildvaras kvalitāti.Taču neesmu pārliecināts,ka pie vainas tikai internets.Nav šaubu,ka avīzes tik operatīvi par notikumiem informēt nespēj.Tomēr godprātīgai analīzei dažu stundu vai pat dienu kavēšanās skādēt lielākoties nevar.
Tas ir ar faktiem neapstiprināts minējums,ka Latvijas avīzēs analītiskā žurnālistika nav atrodama interneta dēļ vai tirāžu samazināšanās dēļ.
Varbūt tirāžas samazinās negodprātīgas žurnālistikas dēļ?
Ja "neatkarīgā" par Lembergu nedrīkst rakstīt neko negatīvu,tad analītisko žurnālistiku tur nav ko meklēt jau pēc definīcijas.
Ja Ēlertes Dienā nekas negatīvs netika rakstīts par Šķēli un nekad nekas pozitīvs netika rakstīts par Šleseru,tad analītisku žurnālistiku tur nebija ko meklēt jau pēc definīcijas.
Un šeit runa nav par simpātijām.Neviens nešaubās par The Guardian simpātijām pret leiboristiem,taču tas netraucē avīzei leiboristus arī kritizēt.
Domāju,ka Latvijā lāča pakalpojumu sev izdara arī sabiedrība,kuras vienaldzība un nereaģēšana ļauj žurnālistiem,redaktoriem un avīžu īpašniekiem neuztraukties par savu reputāciju.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Aya

Šis pasākums gan mani ieinteresēja ! Gaton, vai ir kas zināms kur iegādāties biļetes uz pēdējo vrakaa priekšnesumu, vai tās jāpērk uz vietas ? Domāju aizvedīšu māsu dzimšanas dienā uz šo pasākumu, zinu kā viņai patīk Japānas kultūra !

Saistītie raksti
Mugurkauli 255x203

Pildspalvu bizness 15 Autors:Dita Arāja

Kapakmens 255x203

Jums mūsu pietrūks! 4 Autors:Jānis Buholcs

Citi autora darbi
Beku%20majinas

Neiespējamais izlīgums 17 Autors:Sanita Upleja