Kad vērsties Satversmes tiesā un kā to darīt

"Latvijas Vēstnesis", 06.04.2004; 13.04.2004
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Ikviens, kas studējis valststiesības, atzīs: konstitucionālajai tiesai ir īpaša loma, lai sekmētu konstitūcijas ievērošanu un aizsargātu personas pamattiesības. Tomēr prakse rāda, ka tā vai cita iemesla dēļ pat juristiem dažreiz trūkst izpratnes par Latvijas Satversmes tiesas kompetenci un darbību. Ikviens, kas seko līdzi masu medijiem, pamanīs, ka Satversmes tiesas lietās bieži tiek iztirzātas sabiedrībai būtiskas un nereti strīdīgas tēmas, kas izraisa pastiprinātu sabiedrības interesi. Satversmes tiesas darbība sabiedrībā pārsvarā tiek novērtēta pozitīvi, tāpēc, sastopoties ar kādu netaisnību, daudzi uzdod sev jautājumu, vai šādas netaisnības novēršanā nevarētu palīdzēt Satversmes tiesa. Rūgta ikdienas pieredze rāda, ka lielā daļā gadījumu Satversmes tiesā meklē palīdzību jautājumos, kuros Satversmes tiesa vispār nevar palīdzēt, jo tie nav Satversmes tiesas kompetencē, vai arī palīdzība tiek meklēta tādā formā, kas neatbilst likuma prasībām.

Lai gan pagājuši vairāki gadi kopš brīža, kad stājās spēkā grozījumi Satversmes tiesas likumā, kas personai deva tiesības iesniegt konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesā, personu izpratne par Satversmes tiesas darbību pamatvilcienos nav būtiski uzlabojusies.

Vienlaikus ir uzkrāta konkrēta pieredze Satversmes tiesas darbā, kas ļauj atbildēt uz jautājumiem, uz kuriem nebija iespējams atbildēt laikā, kad konstitucionālo sūdzību izskatīšana tikai sākās. Šā raksta mērķis ir sniegt nelielu apkopojošu ieskatu Satversmes tiesas darbībā, vienlaikus pakavējoties pie atsevišķiem aspektiem, kas varētu palīdzētu interesentiem atbildēt uz jautājumu: vai konkrētajā gadījumā iespējams iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā un kā to labāk darīt? Autores šajā rakstā nevēlas nedz slavēt, nedz pelt Satversmes tiesas pieredzi, bet to tikai apkopot. Ceram, ka šis apkopojums palīdzēs gan praktiķiem, gan arī visiem tiem, kas vēlas zinātniski izvērtēt minēto pieredzi.



Svarīgākās normas, kas regulē Satversmes tiesas darbību, ir Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 85.pants un Satversmes tiesas likums. Minētais Satversmes tiesas likums ir pieņemts 1996.gada 11.jūnijā.

Nelielus grozījumus tajā Saeima pieņēma 1997.gada septembrī, bet ļoti apjomīgus - 2000.gada 30.novembrī 2003.gada 19.jūnijā pieņemtie grozījumi skāra tikai tiesnešu atalgojumu. Savukārt jaunākie grozījumi Satversmes tiesas likumā, kas pieņemti 2004.gada 15.janvārī, galvenokārt saistīti ar administratīvās tiesas tiesībām iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

Būtiska nozīme Satversmes tiesas darbībā ir Satversmes tiesas reglamentam, ko pieņem ar visa tiesnešu sastāva absolūto balsu vairākumu. Šobrīd vēl arvien spēkā ir otrais Satversmes tiesas reglaments, kas pieņemts 2001.gada 30.janvārī (ar grozījumiem, kas pieņemti 2001.gada 2.oktobrī un 2002.gada 2.aprīlī).Visi minētie normatīvie akti pieejami gan oficiālajos izdevumos, gan Satversmes tiesas mājaslapā internetā (www.satv.tiesa.gov.lv).

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 26.pantu Satversmes tiesas likums un Satversmes tiesas reglaments nosaka arī lietu izskatīšanas procesuālo kārtību. Savukārt Satversmes tiesas likumā un reglamentā neregulētus procesuālus jautājumus izlemj Satversmes tiesa.

Diemžēl Latvijā pagaidām nav nedz Satversmes tiesas likuma komentāru, nedz citas aptverošas literatūras par Satversmes tiesu un tās procesu. Toties gan "Jurista Vārdā", gan mēnešrakstā "Likums un Tiesības", gan citos izdevumos tiek publicēti raksti par atsevišķiem ar Satversmes tiesas darbību saistītiem jautājumiem. Tomēr tajos apskatītais problēmu klāsts nedod atbildes uz visiem jautājumiem, kas var rasties personām, kuras vēlas tiesāties Satversmes tiesā. Daudzos šādos gadījumos personas meklē problēmu risinājumu citu valstu tiesību zinātnieku pētījumos. Šāda rīcība ir pamatota un apsveicama, tomēr katrā konkrētajā gadījumā ir jāņem vērā, ka Latvijas Satversmes tiesas procesam ir daudzas īpatnības un, it īpaši attiecībā uz konstitucionālās sūdzības iesniegšanu, ir milzīgas atšķirības starp Latvijas Satversmes tiesas procesu un konstitucionālo sūdzību Vācijā, Austrijā, Spānijā, Slovēnijā un citās valstīs, par kuru konstitucionālo tiesvedību parasti literatūra ir vairāk pieejama.
Bieži vien problēmas, ar kurām sastopas personas, kas vēlas tiesāties Satversmes tiesā, jau ir pilnīgi vai daļēji atrisinātas Satversmes tiesas nolēmumos. Kopumā Satversmes tiesas pastāvēšanas laikā ir pasludināti 62 spriedumi. Tie visi ir operatīvi publicēti "Latvijas Vēstnesī", kā arī pieejami Satversmes tiesas mājaslapā internetā. Kopš 2001.gada likums paredz spriedumu publicēšanu arī izdevumā "Latvijas Republikas Saeimas un Ministru Kabineta Ziņotājs". Ir izdoti trīs Satversmes tiesas spriedumu krājumi (1997-1998, 1999-2000 un 2001), kuros atrodami ne vien spriedumu teksti latviešu valodā, bet arī to tulkojumi angļu un krievu valodā, kā arī alfabētiskais jēdzienu rādītājs.

Arī Satversmes tiesas lēmumi par tiesvedības izbeigšanu lietā tiek publicēti "Latvijas Vēstnesī". Diemžēl netiek publicēti un tāpēc interesentiem grūti pieejami ir Satversmes tiesas kolēģiju lēmumi par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu. Faktiski tieši šajos lēmumos atrodamas daudzas atbildes uz jautājumiem, kā Satversmes tiesa interpretē likuma normas par savu kompetenci un par nosacījumiem pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā.

Ikvienai personai, kas meklē atbildi uz jautājumu, vai iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā, vispirms varētu ieteikt apsvērt trīs aspektus, proti:
1) vai problēma, kuru persona grib risināt, vispār risināma Satversmes tiesā (vai tā ir Satversmes tiesas kompetencē);
2) kas konkrētajā gadījumā tiesīgs iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā;
3) kādas ir likuma prasības pieteikumam par konkrētās lietas ierosināšanu Satversmes tiesā.

Tikai tad, ja potenciālais iesniedzējs konstatē, ka attiecīgā lieta ir Satversmes tiesas kompetencē un viņš ir tiesīgs iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu, un ir iespējams sastādīt tādu pieteikumu, kas atbilst likuma prasībām, iesniedzējam ir jēga tērēt savu laiku un līdzekļus, lai rakstītu Satversmes tiesai. Pretējā gadījumā gan iesniedzējs, gan Satversmes tiesa veiks veltīgu darbu, kas nevienam labumu nedos.

Literatūrā konstitucionālo tiesu bieži dēvē par augstāko, svarīgāko, efektīvāko konstitūcijā noteikto tiesību aizsardzības līdzekli. Tomēr tas nenozīmē, ka Satversmes tiesa varētu izlemt jebkuru jautājumu un novērst ikvienu problēmu, kas valstī pastāv. Satversmes tiesa ir tikai viens ķēdes posms Latvijas valsts varas dalīšanas mehānismā, tai kā jebkurai valsts varas institūcijai ir tikai tās pilnvaras, ko tai devis likums. Strīdus gadījumos Satversmes tiesa pati interpretē normas, kas noteic šīs pilnvaras. Vienlaikus Satversmes tiesa cenšas strikti ievērot pašnorobežošanās principu un atteikties no jebkurām darbībām, kas nav tās kompetencē.
Nereti iesniedzēji cenšas panākt savas lietas izskatīšanu Satversmes tiesā, draudot ar to, ka viņi sūdzēsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Divos gadījumos bijuši arī piketi likumā pieļaujamā attālumā no Satversmes tiesas. Savukārt ieslodzītās personas vairākos gadījumos sūdzību Satversmes tiesai pastiprinājušas ar informāciju, ka ir pieteikušas vai gatavojas pieteikt bada streiku, ja Satversmes tiesa attiecīgo problēmu nerisinās. Tomēr prakse parādījusi, ka šādā veidā nav iespējams ietekmēt Satversmes tiesu.

Turklāt jāņem vērā, ka Satversmes tiesa nav tiesīga ierosināt lietas pēc savas iniciatīvas. Tā izskata lietas tikai pēc likumā noteiktu personu likuma prasībām atbilstoši sastādīta pieteikuma. Tāpēc Satversmes tiesa nevar ierosināt lietas gadījumos, kad persona vēstulē izklāsta savas problēmas un cer, ka Satversmes tiesa "jau labāk zinās, kā formulēt prasījumu un to pamatot". Ja Satversmes tiesa rīkotos citādi un meklētu prasījumus un pieteikumu juridiskos pamatojumus pieteikuma iesniedzēja vietā, tā faktiski ierosinātu lietas pati pēc savas iniciatīvas un pārkāptu savu tiesas statusu. Šajā gadījumā tiktu apdraudēta tiesas objektivitāte pašas iniciētajā≠s lietās. Tādēļ, ja persona apzinās, ka nevar pati pamatot pieteikumu, ieteicamāk būtu uzreiz vērsties pie jurista. Reālā prakse Satversmes tiesā diemžēl norāda uz pretējo. 2003.gadā Satversmes tiesā saņemts aptuveni 500 dažādu dokumentu, kas iesniegti nolūkā panākt, lai Satversmes tiesa iesaistītos iesniedzēja definēto problēmu risināšanā. Tikai 142 no šiem dokumentiem saturējuši pieteikuma pazīmes un nodoti izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijām. Pārējie acīmredzot nav atbilduši prasībām, ko likums noteic pieteikumam par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā. Savukārt, izskatot šos 142 pieteikumus, ierosinātas tikai 23 lietas, pārējos gadījumos Satversmes tiesas kolēģijas atteikušās ierosināt lietu.

Saskaņā ar Satversmes 85.pantu Satversmes tiesa "likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas". Izsmeļoši Satversmes tiesā izskatāmās lietas ir minētas Satversmes tiesas likuma 16.pantā. Pētot Satversmes tiesas praksi, jāņem vērā, ka ar 2001.gada 1.janvāri ir spēkā jauna šā panta redakcija. Spēkā esošajā redakcijā minētais pants noteic, ka Satversmes tiesa izskata lietas par: 1) likumu atbilstību Satversmei; 2) Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei; 3) citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām (aktiem); 4) citu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, izņemot administratīvos aktus, atbilstību likumam; 5) tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes (padomes) pieņemto lēmumu; 6) Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.

Līdz 2004.gada 1.februārim, kad spēkā stājās Administratīvā procesa likums, Satversmes tiesa izskatīja arī lietas par Ministru kabineta administratīvo aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Kopumā līdz 2001.gada 1.janvārim ierosinātas sešas, bet laikā no 2001.gada 1.janvāra līdz 2004.gada 1.februārim četras šādas lietas. Piemēram, viena no minētajām lietām, kas guva sabiedrībā plašu rezonansi, bija tā saucamā "Olaines lieta", kurā cita starpā notika Satversmes tiesas vēsturē garākā tiesas sēde ar lietas dalībnieku piedalīšanos. Šobrīd lietas par Ministru kabineta administratīvo aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām vairs nav Satversmes tiesas kompetencē. Šādas lietas izskatāmas administratīvajā tiesā Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā.

Gribam vēlreiz uzsvērt, ka Satversmes tiesas likuma 16.pantā Satversmes tiesā izskatāmās lietas ir minētas izsmeļoši. Diemžēl praksē bieži nākas sastapties ar kļūdainu uzskatu, ka Satversmes tiesa ir kaut kas līdzīgs vēl vienai instancei, ka Satversmes tiesa var pārskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesas spriedumus pēc būtības. Šādi prasījumi dažreiz atrodami pat zvērinātu advokātu sastādītos dokumentos. Piemēram, kāds zvērināts advokāts pieteikumā līdztekus Satversmes tiesai piekritīgam prasījumam par Civilprocesa likuma normu atbilstību Satversmei ietvēris trīs Satversmes tiesai acīm redzami nepiekritīgus prasījumus par Augstākās tiesas Senāta lēmumu atcelšanu, cits zvērināts advokāts pieteikumā prasa atcelt pirmās un otrās instances tiesas spriedumus un klientu attaisnot. Tādēļ vēlreiz jāuzsver, ka Satversmes tiesa nav tiesīga pārskatīt vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumus pēc būtības, Satversmes tiesa nevar lemt, vai persona notiesāta pamatoti vai nepamatoti vai, izskatot lietu, ievērotas procesuālās normas u.tml.

Kopumā Satversmes tiesa kopš sava darba sākšanas 1996.gada decembrī ierosinājusi 90 lietas. 15 gadījumos lietas apvienotas, 8 lietās tiesvedība izbeigta. Līdz šā gada 9.martam (ieskaitot), kā jau minējām, pasludināti 62 spriedumi. Pārējās ierosinātās lietas šobrīd ir sagatavotas vai nodotas izskatīšanai, vai arī sprieduma gatavošanas stadijā.

Visas līdz šim Satversmes tiesā izskatītās lietas bijušas tā saucamā kontrole a posteriori, tas ir, pēc akta pieņemšanas. Tomēr likums paredz arī vienu gadījumu, kad iespējama tā saucamā kontrole a priori, tas ir, pirms akta pieņemšanas. Proti, Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei likums pieļauj apstrīdēt arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā. Praksē tomēr šādas lietas līdz šim nav bijušas ierosinātas.

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 17.pantu Satversmes tiesas lietas pēc prasījuma tajās var iedalīt trijās lietu grupās:
1) lietas par tiesību normu kontroli (lietas par zemāka juridiskā spēka normatīvu aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām); 2) lietas par tādu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, kas nav nedz normatīvi, nedz administratīvi akti, atbilstību likumam; 3) lietas par tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes (padomes) pieņemto lēmumu.

Absolūto vairākumu Satversmes tiesas praksē veido lietas par tiesību normu kontroli (lietas par zemāka juridiskā spēka normatīvu aktu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām). Spriedumā tā sauktajā VNĪA lietā Satversmes tiesa ir secinājusi, ka "noteikt to, vai konkrētais akts šaubu gadījumā uzskatāms par normatīvu aktu, ir Satversmes tiesas kompetencē". Šajā spriedumā izteikts arī Satversmes tiesas viedoklis par to, kādas ir normatīvā akta pazīmes.
Sakarā ar lietām par likumu atbilstību Satversmei sākumposmā radās jautājums par to, ar kuru brīdi likumu var apstrīdēt Satversmes tiesā. Praksē ir nostiprinājies viedoklis, ka apstrīdēt var tikai izsludinātu likumu, taču likums var vēl nebūt stājies spēkā. Tā, piemēram, pirms apstrīdētā likuma spēkā stāšanās tika ierosināta tā saucamā "regulatoru lieta" (vēlāk šo lietu izbeidza sakarā ar to, ka likumdevējs apstrīdētās normas grozīja).

Tas, ka apstrīdētā norma Satversmes tiesas lietas sagatavošanas vai izskatīšanas gaitā zaudē spēku, saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29.pantu ir pamats tiesvedības izbeigšanai lietā. Šajā gadījumā Satversmes tiesa pēc sava ieskata var lietu izbeigt vai arī turpināt tiesvedību tajā. Satversmes tiesas praksē vairākkārt šādos gadījumos lieta izbeigta pilnīgi vai daļā, tomēr dažos gadījumos tiesvedība lietā turpināta. Tas galvenokārt saistīts ar to personu tiesību aizsardzību, kas aizskartas, normai esot spēkā. Piemēram, tā saucamajā lietā par Augtākās tiesas plēnuma lēmumiem, lai gan apstrīdētā likuma "Par tiesu varu" norma jau bija izteikta jaunā redakcijā, pieteikuma iesniedzēja pārstāve lūdza Satversmes tiesu lietu neizbeigt. Viņa norādīja, ka Satversmes tiesas spriedums var būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā iesniedzējs var turpināt savu aizskarto tiesību aizsardzību. Satversmes tiesa minēto lietu neizbeidza, bet spriedumā cita starpā secināja, ka "apstrīdētā norma ir aizskārusi iesniedzēja konstitucionālās tiesības uz taisnīgu tiesu. Lai nodrošinātu viņa tiesību aizsardzību un dotu iespēju ierosināt lietu sakarā ar jaunatklātiem apstākļiem, attiecībā uz iesniedzēju apstrīdētā norma atzīstama par spēku zaudējušu jau tai laikā, kad vispārējās jurisdikcijas tiesas izsprieda lietu sakarā ar viņa prasību par atjaunošanu darbā".

Pēdējā laikā ir aktualizējies jautājums, vai Satversmes tiesā var apstrīdēt likumu, ar kuru izdarīti grozījumi Satversmē, kā arī vai var apstrīdēt vienu Satversmes normu atbilstību citām. Šajā sakarā viedokli ir izteikusi Satversmes tiesas 4.kolēģija, šā gada 11.novembrī izskatot piecus analogus pieteikumus. Tajos cita starpā bija prasīts atzīt Latvijas Republikas Satversmes 68. un 79.panta daļas par neatbilstošām Latvijas Republikas Satversmes 1., 2., 77., 89. un 40.pantam.

Satversmes tiesas 4.kolēģija secināja, ka šādi formulēti prasījumi nav Satversmes tiesas kompetencē un atteicās ierosināt lietu par šiem pieteikumiem. Satversmes tiesas 4.kolēģija secināja, ka "saskaņā ar Satversmes 85.pantu un Satversmes tiesas likuma 16.panta 1.punktu Satversmes tiesa izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei.

Tulkojot terminu "likums" minētajās normās, jāņem vērā, ka likumdevēja mērķis, izveidojot Satversmes tiesu, visupirms ir bijis radīt efektīvu mehānismu Satversmes normu prioritātes aizsardzībai. Pretrunā ar šo mērķi būtu pieņemt, ka Satversmes tiesa nevar izskatīt tādu likumu atbilstību Satversmei, kuri paredz grozīt Satversmi, taču nav pieņemti Satversmē noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesa ir tiesīga izskatīt jautājumu par to, vai konkrētas normas ir kļuvušas par Satversmes normām likumā noteiktajā kārtībā. Proti, vai, pieņemot šīs normas, Saeima nav pārkāpusi to pieņemšanas procesuālo kārtību. Vienlaikus ir jāņem vērā, ka Satversmē izsmeļoši noteikta tās grozīšanas kārtība, turklāt Satversmē nav paredzēts, ka Satversmes tiesa izskata vienu Satversmes normu atbilstību citām normām vai Satversmei kopumā. Ja kāda norma ir kļuvusi par Satversmes normu, tā ir neatņemama Satversmes sastāvdaļa un tai ir attiecīgs juridiskais spēks."

Satversmes tiesas lietas par tiesību normu kontroli var iedalīt abstraktajā tiesību normu kontrolē un konkrētajā tiesību normu kontrolē. Abstraktās kontroles gadījumā likums neprasa lietu saistīt ar konkrētu kādā tiesā izskatāmu lietu vai konkrētas personas tiesību aizskārumu. Pieteikumu par abstrakto tiesību normu kontroli tiesīgi iesniegt Valsts prezidents, Saeima, ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputātu, Ministru kabinets, ģenerālprokurors, Valsts kontroles padome, kā arī Valsts cilvēktiesību birojs. Šīm personām pieteikumā par lietas ierosināšanu likums prasa norādīt tikai Satversmes tiesas likuma 18.pantā minēto. Protams, it īpaši gadījumos, kad pieteikumu iesniedz Valsts cilvēktiesību birojs, Valsts kontroles padome vai ģenerālprokurors, pieteikuma pamatā ir konkrēti gadījumi, ar kuriem minētās institūcijas sastapušās savā praksē. Taču likums neprasa, lai pieteikumā tiktu norādīts uz tiem.

Konkrētā tiesību normu kontroles gadījumā Satversmes tiesas lieta tiek ierosināta, pamatojoties uz konkrētu citā tiesā izskatāmo lietu vai konkrētas personas pamattiesību aizskārumu. Satversmes tiesas likums noteic papildu jeb sevišķas prasības šādiem pieteikumiem par lietas ierosināšanu. Proti, Satversmes tiesas likuma 19.1pants reglamentē tiesas pieteikumu Satversmes tiesā, saistot to ar konkrētu pieteikuma iesniedzēja lietvedībā esošu lietu, bet Satversmes tiesas likuma 19.2pants reglamentē konstitucionālo sūdzību, saistot to ar konkrētā iesniedzēja pamattiesību aizskārumu un paredzot daudzus citus nosacījumus, lai šādu pieteikumu varētu iesniegt. Šobrīd pēc tiesas pieteikuma ierosināta tikai viena lieta, savukārt pēc konstitucionālajām sūdzībām ierosinātās lietas veido absolūto vairākumu no Satversmes tiesā izskatāmajām lietām. Tā, piemēram, no 44 lietām, kas kopumā 2002. un 2003.gadā ierosinātas Satversmes tiesā, 30 lietas, tas ir, vairāk nekā divas trešdaļas lietu, ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām. Tāpēc šā raksta turpinājumā autores detalizēti pakavēsies tieši pie Satversmes tiesas pieredzes, ierosinot un izskatot lietas pēc konstitucionālajām sūdzībām.

Pie konkrētās tiesību normu kontroles pieskaitāmas arī lietas par tiesību normu atbilstības kontroli, kas ierosinātas pēc pašvaldības domes (padomes) pieteikuma. Satversmes tiesas likuma 19.panta pirmā daļa paredz, ka šādu pieteikumu Satversmes tiesā pašvaldības dome (padome) var iesniegt tikai tad, ja apstrīdētais akts aizskar attiecīgās pašvaldības tiesības. Līdzšinējā Satversmes tiesas praksē bijušas ierosinātas 5 šādas lietas. 1997.gada nogalē pēc Aizkraukles, Ādažu un Ķeguma pašvaldību domes (padomes) pieteikumiem tika ierosinātas trīs lietas par Ministru kabineta 1997.gada 16.septembra noteikumu nr.322 "Noteikumi par īpašuma nodokļa ieņēmumu daļas ieskaitīšanu pašvaldību finansu izlīdzināšanas fondā 1997.gadā" atbilstību likumam (vēlāk divas no šīm lietām tika apvienotas, bet trešā izbeigta). 1998.gadā pēc Rīgas domes pieteikuma tika ierosināta lieta par Ministru kabineta noteikumu nr.294 "Kārtība, kādā pašvaldībām kompensējama nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumu prognozes 1998.gadam neizpilde" atbilstību likumiem. 2003.gadā pēc Rīgas domes pieteikuma ierosināta lieta "Par Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma 10.panta, 11.panta 3. un 4.punkta, 14.panta un pārejas noteikumu 6. un 8.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 58.pantam".

Atšķirīgs no tiesību normu kontroles ir otrs gadījums, kad pašvaldības domei (padomei) dotas tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu Satversmes tiesā. Proti, Satversmes tiesas likuma 16.panta 5.punktā paredzētās lietas par tāda rīkojuma atbilstību likumam, ar kuru Ministru kabineta pilnvarotais ministrs ir apturējis pašvaldības domes (padomes) pieņemto lēmumu. Tiesības iesniegt pieteikumu par šādas lietas ierosināšanu ir attiecīgajai domei (padomei). Satversmes tiesas likuma 19.panta otrā daļa paredz, ka šāds pašvaldības domes (padomes) pieteikums tiek pieņemts likuma "Par pašvaldībām" 49.pantā noteiktajā kārtībā. Interesanti, ka minētā likuma "Par pašvaldībām" norma pieņemta krietni pirms Satversmes tiesas likuma pieņemšanas. Tomēr pirmās un pagaidām vienīgās trīs šīs kategorijas lietas ierosinātas tikai 2003.gadā pēc Jūrmalas domes pieteikumiem. Sagatavojot lietas izskatīšanai, tās apvienotas vienā lietā. Spriedums šajā lietā pasludināts 2004.gada 9.martā. Minētās lietas izskatīšanas gaitā Satversmes tiesa neaprobežojās tikai ar apstrīdētā akta - ministra rīkojuma - formālu izvērtēšanu, bet izdebatēja problēmu pēc būtības, izvērtējot arī atcelto pašvaldības aktu atbilstību likumam.

Pēc tam, kad Satversmes tiesas likuma 16.pants izteikts jaunā redakcijā un tajā atsevišķi izdalītas "lietas par tādu Saeimas, Ministru kabineta, Valsts prezidenta, Saeimas priekšsēdētāja un Ministru prezidenta aktu, kas nav nedz normatīvi, nedz administratīvi akti, atbilstību likumam", Satversmes tiesā neviena šāda lieta nav ierosināta. Faktiski šādas lietas būtu analogas citu valstu konstitucionālo tiesu izskatīšanā esošajiem tā sauktajiem "kompetences strīdiem".

Pieteikumu par minēto lietu ierosināšanu Satversmes tiesā var iesniegt ļoti šaurs pieteicēju loks, proti, Valsts prezidents; Saeima; ne mazāk kā divdesmit Saeimas deputāti; Ministru kabinets. Analizējot Satversmes tiesas praksi pirms jaunās Satversmes tiesas likuma 16.panta 4.punkta redakcijas spēkā stāšanās, var secināt, ka minētās lietu kategorijas būtību uzskatāmi atklāj lieta Nr.03-05(99) "Par Saeimas 1999.gada 29.aprīļa lēmuma par Telekomunikāciju tarifu padomi 1.punkta un 4.punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1. un 57.pantam un citiem likumiem". Lietas būtība bija jautājumā par to, vai Saeima ar lēmumu var dot uzdevumu Ministru kabinetam. Ja minētā lieta būtu jāierosina šobrīd, acīmredzot tā tiktu ierosināta saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 16.panta 4.punktu.

Konstitucionālās sūdzības institūts Satversmes tiesas likumā iestrādāts ar likuma grozījumiem, kas pieņemti 2000. gada 30. novembrī. Bet iespēja iesniegt konstitucionālo sūdzību personām radās ar 2001. gada 1. jūliju. No minētās dienas līdz 2004. gada martam Satversmes tiesa ir pieņēmusi 28 spriedumus lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām. No minētajiem 28 gadījumiem Satversmes tiesa pilnībā ir apmierinājusi personas prasījumu 19 spriedumos, daļēji apmierinājusi - divos spriedumos, bet noraidījusi - 7 spriedumos. Lai arī šie skaitļi nav lieli, jāņem vērā, ka apstrīdētās normas parasti skar ne vien pieteikuma iesniedzējus, bet arī ļoti daudzas citas personas, uz kurām tās attiecas.

Ikvienā valstī konstitucionālā sūdzība vispirms vērtējama kā būtisks cilvēktiesību aizsardzības līdzeklis. Tomēr pasaulē nav vienota konstitucionālās sūdzības mehānisma. Katrā valstī konstitucionālajai sūdzībai ir savas lielākas vai mazākas īpatnības. "Jurista Vārdā" par konstitucionālo sūdzību Latvijā un pasaulē var izlasīt A. Rodiņas publikācijās. Arī Latvijas modeļa īpatnības vairākkārt iztirzātas "Jurista Vārdā", tostarp par šiem jautājumiem izteicies arī Satversmes tiesas priekšsēdētājs. Viņš uzsvēris, ka konstitucionālā sūdzība Latvijas Satversmes tiesā ir viens no pieteikuma veidiem par normu kontroli.

Konstitucionālā sūdzība Latvijā ir viens no cilvēka pamattiesību aizsardzības procesuālajiem līdzekļiem, ar kura palīdzību personai iespējams aizstāvēt Satversmē noteiktās pamattiesības Satversmes tiesā gadījumā, kad šīs tiesības aizskar tiesību norma. Konstitucionālo sūdzību vispirms regulē Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 1. punkts un 19.2 pants.

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmās daļas 11. punkts paredz: "Tiesības iesniegt pieteikumu par lietas ierosināšanu par likumu un Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu (arī līdz attiecīgo līgumu apstiprināšanai Saeimā) atbilstību Satversmei, citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem) (16.panta 1.-3.punkts), kā arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi (16.panta 6.punkts) ir .. 11) personai Satversmē noteikto pamattiesību aizskāruma gadījumā".

Savukārt Satversmes tiesas likuma 19.2 pants noteic, ka "konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata: tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai". Tas nozīmē, ka Satversmes tiesā persona nevar vērsties jebkurā gadījumā, kad tai Satversmē noteiktās pamattiesības ir aizskartas. Satversmes tiesā persona var vērsties tikai tajos gadījumos, kad tai Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu izraisījusi augstāka juridiskā spēka tiesību normām neatbilstoša tiesību norma.

Konstitucionālās sūdzības iesniegšanas pamats ir aizskartās konstitucionālās pamattiesības. Nav šaubu, ka likumā lietotais jēdziens "Satversmē noteiktās pamattiesības" vispirms aptver Satversmes 8. nodaļas "Cilvēka pamattiesības" normas. Tā kā minētās normas ir ļoti lakoniskas, turklāt relatīvi jaunas, daudzkārt to interpretācija Satversmes tiesas procesa gaitā būtiski konkretizē Satversmē noteikto pamattiesību saturu.

Satversmes tiesas prakse apstiprinājusi arī viedokli, ka atsevišķas cilvēka pamattiesības nostiprinātas ne vien minētajā, bet arī citās Satversmes nodaļās. Tā lieta Nr. 2002-08-01 tika ierosināta pēc konstitucionālās sūdzības par Saeimas vēlēšanu likuma 38. panta pirmās daļas otrā teikuma atbilstību Satversmes 6., 8., 91. un 116. pantam. Kā zināms, Satversmes 6. un 8. pants ietverts 2. nodaļā - Saeima. Tādējādi Satversmes tiesa ir secinājusi, ka arī tiesības vēlēt un tikt ievēlētam ir Satversmē nostiprinātās pamattiesības. Līdzīga Satversmes tiesas prakse vērojama lietā Nr. 2002-18-01 "Par Saeimas vēlēšanu likuma 2. panta 2. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 6., 8. un 91. pantam". Spriedumā minētajā lietā norādīts, ka "vēlēšanu tiesības tiek atzītas par svarīgākajām politiskajām tiesībām. Latvijā vēlēšanu tiesības nostiprinātas Satversmē un konkretizētas atsevišķos likumos".

Šobrīd Satversmes tiesas praksē pilnībā nav atbildēts jautājums, ciktāl ar konstitucionālo sūdzību var aizstāvēt cilvēka tiesības, ja tās izriet no Latvijai saistošiem starptautiskiem līgumiem, bet nav noteiktas Satversmē.

Ir bijuši gadījumi, kad pēc konstitucionālajām sūdzībām ir ierosinātas lietas par apstrīdēto aktu (normu) atbilstību Latvijai saistošajām starp-tautiskajām cilvēktiesību normām. Tomēr šajos gadījumos vienlaikus tikusi apstrīdēta arī attiecīgā akta (normas) atbilstība analogām Satversmes normām. Vienā no minētajām lietām Satversmes tiesa sprieduma secinājumu daļā ir izvērtējusi apstrīdētā akta atbilstību gan attiecīgam Satversmes pantam, gan arī analogajai starptautisko tiesību normai un secinājusi, ka "apstrīdētās tiesību normas neatbilst Satversmē un Konvencijā ietvertajam taisnīgas tiesas jēdzienam un ir pretrunā ar Satversmes 89. un 92.pantu, kā arī ar Konvencijas 6.pantu un 7.protokola 2.pantu", savukārt sprieduma nolēmumu daļā apstrīdētās normas atzītas par neatbilstošām tikai Satversmes pantiem.

Tā kā minētā lieta izskatīta pilnā Satversmes tiesas sastāvā, pārsteidzošs šķiet Satversmes tiesas 4. kolēģijas 2003. gada 3. janvāra lēmumā par lietas ierosināšanu ietvertais secinājums: "pieteikums par likumu atbilstību Satversmei ir piekritīgs Satversmes tiesai, bet daļā par likumu atbilstību starptautisko tiesību normām - nav piekritīgs". Lieta tika ierosināta tikai par apstrīdēto normu atbilstību Satversmei.

Tiesa, minētajos gadījumos jautājumam par to, vai attiecīgā lieta ierosināta par apstrīdēto normu atbilstību tikai Satversmei vai arī par to atbilstību Satversmei un starptautiskajai tiesību normai, nav bijusi izšķiroša praktiska nozīme. Satversmes tiesa konsekventi īsteno viedokli, ka gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto cilvēktiesību normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši tai interpretācijai, kāda tiek lietota starptautisko cilvēktiesību normu piemērošanas praksē. Līdzšinējā prakse rāda, ka absolūtajā vairākumā gadījumu Satversmes normas, tās attiecīgi interpretējot, faktiski aptver starptautiskajās cilvēktiesību normās aizsargātās tiesības.

Satversmes tiesā nereti tiek saņemtas konstitucionālās sūdzības, kurās lūgts ierosināt lietu par "Satversmes 1. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu". Satversmes tiesa vairākkārt ir vērtējusi apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. pantam lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām. Taču šajās lietās vienmēr tikusi apstrīdēta attiecīgo normu atbilstība arī kādam no Satversmes 8. nodaļas pantiem.

Satversmes tiesa daudzkārt atzinusi, ka no Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet vairāki tiesiskas valsts principi, taču līdz šim nav konkretizēts, ka no Satversmes 1. vai 2. panta izrietētu konkrētas indivīda subjektīvās pamattiesības.

Viedoklis, ka Satversmes 1. un 2. pantā noteiktas konkrētas pamattiesības, vairākkārt izrietējis no konstitucionālajām sūdzībām, kuru iesniedzēji pūlējušies apstrīdēt ar pievienošanos ES saistītus jautājumus. Satversmes tiesas 4. kolēģija šādu viedokli konsekventi noraidījusi. Tā 2003. gada 8. oktobra lēmumā par atteikšanos ierosināt lietu Satversmes tiesas 4. kolēģija konstatēja: "Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta prasībām pieteikumā jānorāda, kuras no Satversmē noteiktajām personas pamattiesībām ir aizskartas. Pieteikuma iesniedzējs konstitucionālajā sūdzībā norāda, ka ar pievienošanās Eiropas Savienībai līguma parakstīšanu tiek aizskartas viņa "Satversmē noteiktās tiesības uz demokrātisku republiku". Taču pieteikuma iesniedzējs nepamato, kādēļ "tiesības uz neatkarīgu republiku" ir uzskatāmas par cilvēka pamattiesībām, turklāt šādas pamattiesības neizriet ne no Satversmē, ne dažādos starptautiskos cilvēktiesību dokumentos minētā cilvēktiesību kataloga."

Savukārt 2004. gada 25. februāra lēmumā par atteikšanos ierosināt lietu Satversmes tiesas 4. kolēģija konstatēja: "Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka tautas nobalsošanā, kura tika īstenota saskaņā ar likuma "Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu" 2. pantu, tika pārkāpts LR Satversmes 1. un 2. pants, jo "Latvijas tautai tika "atņemtas valsts suverēnās varas tiesības, pārkāpti demokrātijas principi". Ne "valsts suverēnās varas tiesības", ne "demokrātijas principi" nav ietverti Satversmē vai starptautisko cilvēktiesību dokumentu cilvēktiesību katalogos, un tos nevar uzskatīt par cilvēka pamattiesībām."

Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 pantu konstitucionālo sūdzību var iesniegt tikai par tiesību normas (normatīva akta) atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Apstrīdēt var gan ārējus, gan arī iekšējus normatīvus aktus. Turklāt tas, vai konkrēts akts ir "normatīvs akts" Satversmes tiesas likuma 16. panta izpratnē, vērtējams ne vien pēc apstrīdētā akta nosaukuma, bet arī pēc tā satura. Satversmes tiesa savā spriedumā lietā Nr. 2001-06-03 secināja, ka "kompetence izdot attiecīgu tiesību normu ir priekšnoteikums tam, lai attiecīgais akts būtu likumīgs un piemērojams, taču, ja akts izdots, pārkāpjot noteikto kompetenci, tas vēl nenozīmē, ka akts neatbilst normatīvā akta pazīmēm un nevar tikt ietverts prasījumā Satversmes tiesai".

Konstitucionālo sūdzību kā subjektīvo tiesību aizsardzības līdzekli ir tiesīga izmantot "persona". Šis formulējums veidots, ievērojot Satversmes 8. nodaļā lietoto formulējumu "ikviens". Tādējādi likums paredz iespēju iesniegt konstitucionālo sūdzību "ikvienai personai". Vienlaikus jāuzsver, ka katrā konkrētajā gadījumā "ikviena persona" var būt tikai tāda persona, kurai konkrētajā Satversmes normā ir noteiktas pamattiesības.

Konstitucionālās sūdzības iesniedzēji visumā var būt gan fiziskas personas (pilsoņi, nepilsoņi, ārvalstnieki, bezvalstnieki), gan juridiskas personas. Savukārt attiecībā uz katru konkrētu Satversmes normu pieteikuma iesniedzējs var būt tikai persona, kurai Satversme noteic attiecīgas pamattiesības. Piemēram, gadījumos, kad Satversmē nostiprinātas "ikviena pilsoņa" pamattiesības (piemēram, Satversmes 8., 9. un101. pants), tikai pilsoņi ir tiesīgi iesniegt konstitucionālo sūdzību par šo tiesību aizsardzību.

Pašlaik nav šaubu, ka konstitucionālo sūdzību tiesīgas iesniegt arī juridiskās personas. Tikušas ierosinātas un izskatītas vairākas šādas lietas. Pirmo lietu pēc juridiskās personas - zemnieku saimniecības "Kantuļi" -konstitucionālās sūdzības ierosināja jau 2001. gada augustā. Arī viens no pēdējiem spriedumiem lietās, kas ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām, saistīts ar juridiskas personas pamattiesībām. Minētajos gadījumos juridiskās personas Satversmes tiesā vērsušās par Satversmes 91. pantā noteikto pamattiesību aizskārumu.

Konstitucionālā sūdzība veidota galvenokārt kā subsidiārs (papildu) cilvēka pamattiesību aizsardzības līdzeklis, ko parasti var izmantot tikai pēc tam, kad ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt šīs tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sūdzība augstākai institūcijai vai augstākai amatpersonai, sūdzība vai prasības pieteikums vispārējās jurisdikcijas tiesai u.c.).

Var izdalīt trīs dažādus gadījumus, kad iespējams iesniegt konstitucionālo sūdzību:
1) tā sauktais parastais gadījums - konstitucionālā sūdzība tiek iesniegta pēc tam, kad ir izmantotas visas iespējas aizstāvēt šīs tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, turklāt sešu mēnešu laikā pēc pēdējās institūcijas nolēmuma spēkā stāšanās;
2) konstitucionālā sūdzība tiek iesniegta, pamatojot, ka iesniedzējam nepastāv iespējas aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem;
3) "izņēmuma gadījums", kad vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi nav izsmelti, taču Satversmes tiesa nolemj, ka:
a) konstitucionālās sūdzības izskatīšana ir vispārsvarīga vai arī
b) tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam.

Jāuzsver, ka minētais "izņēmuma gadījums" attiecas tikai uz nosacījumu par visu vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmantošanu. Diemžēl praksē personas, motivējot ar vispārsvarīgumu, nereti cenšas iesniegt konstitucionālās sūdzības, kas neatbilst citiem kritērijiem: nav piekritīgas Satversmes tiesai, nav saistītas ar Satversmē noteikto pamattiesību aizskārumu vai arī tiek iesniegtas vēlāk nekā sešus mēnešus pēc pēdējās institūcijas nolēmuma lietā.

Vispārsvarīgumu vai to, ka tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam, lemj Satversmes tiesa, nevis pieteikuma iesniedzējs. Tāpēc pieteikuma iesniedzējam ir izvērsti jāpamato šie apstākļi.

Pagaidām Satversmes tiesas praksē neviena lieta nav ierosināta, lemjot, ka tā ir vispārsvarīga. Tikai divos gadījumos konstatēts, ka tiesību aizsardzība ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem nevar novērst būtisku kaitējumu sūdzības iesniedzējam.

Analizējot Satversmes tiesas kolēģiju lēmumus par lietas ierosināšanu, redzams, ka iepriekš norādītais "parastais" gadījums nemaz nav parastais gadījums līdzšinējā Satversmes tiesas praksē. Tikai 20 % lietu, kas ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām, personas ir izsmēlušas visus vispārīgos aizsardzības līdzekļus. Visos pārējos gadījumos (izņemot iepriekš aplūkotos par konstitucionālās sūdzības ierosināšanu "izņēmuma gadījumā") lietas tika ierosinātas, jo kolēģija konstatēja, ka šādi līdzekļi nepastāvēja vai nebija iespēju aizstāvēt savas tiesības ar minētajiem līdzekļiem.

Šobrīd situācija ir būtiski mainījusies sakarā ar administratīvo tiesu darbības sākšanu. Paplašinoties iespējām aizstāvēt savas tiesības ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, samazināsies arī attiecīgo konstitucionālo sūdzību skaits.

Tā kā personām līdz 2001. gada 1. jūlijam nebija iespēju iesniegt konstitucionālās sūdzības, iesniedzēji daudzos gadījumos uzskatīja, ka Satversmes tiesai būtu jāizskata arī senākas lietas. Šai sakarā tika iesniegta arī konstitucionālā sūdzība un pēc šis konstitucionālās sūdzības ierosināta lieta 2002-09-01 "Par Satversmes tiesas likuma 19.2 panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas 91. un 92. pantam". Par šīs konstitucionālās sūdzības iesniedzēju pieteikumu Satversmes tiesa iepriekš bija atteikusies ierosināt lietu tādēļ, ka šis termiņš ir pagājis. Lietā tika apstrīdēta attiecīgās Satversmes tiesas likuma normas atbilstība Satversmes 91. pantam, kā arī Satversmes 92. pantam. Satversmes tiesa spriedumā šajā lietā secināja, ka "tiesiskās stabilitātes nodrošināšanai kalpo arī konkrētu procesuālo darbību veikšanai noteiktie termiņi. Tāpat kā procesuālajām darbībām kriminālprocesā, civilprocesā un administratīvajā procesā arī konstitucionālās tiesvedības procesā konstitucionālās sūdzības iesniegšanai nepieciešams atbilstošs un noteikts laika ierobežojums. Termiņa ierobežojuma mērķis ir nodrošināt lietas atrisināšanu saprātīgā laikā un nodrošināt otras puses paļāvību, ka konflikta risinājums vēlāk netiks pārskatīts". Apstrīdētā norma tika atzīta par atbilstošu Satversmes 91. un 92. pantam.

Līdzšinējā kolēģiju prakse ir atšķirīga jautājumos par vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu izsmelšanu vai to neesamību. Izskatot pieteikumus, viena kolēģija norāda, ka "nepastāv iespēja savas aizskartās konstitucionālās tiesības aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem", savukārt cita, ka "konkrētajā lietā nav vispārējo tiesību aizsardzības līdzekļu, ar kuriem pieteicējs varētu aizstāvēt savas aizskartās pamattiesības" vai arī ka "aizskartās tiesības nevar aizstāvēt ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem".

Kā uzsvērusi Satversmes tiesa spriedumā tā sauktajā Silāra lietā, "atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmajai daļai konstitucionālo sūdzību var iesniegt persona, kas "uzskata ...". Likumā uzsvērts personas, nevis tiesas viedoklis par attiecīgo pamattiesību aizskārumu. Likums prasa, lai persona uzskatītu, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības ir aizskartas. Tomēr šī prasība skatāma sasaistē ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta sesto daļu, kas prasa šo uzskatu pamatot. Tātad, lai ierosinātu lietu par konstitucionālo sūdzību, nepieciešams konstatēt, ka pieteikumā ietverts pietiekams attiecīgā "uzskata" juridiskais pamatojums, taču Satversmes tiesas kolēģijai nav pienākums šo "uzskatu" izvērtēt līdz galam. Satversmes tiesas kolēģijai ir tiesības atteikties ierosināt lietu tikai tādā gadījumā, ja "uzskata juridiskais pamatojums" ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai, savukārt pienākums to darīt ir tikai tādā gadījumā, ja juridiskā pamatojuma vispār nav.

Pretējs pieņēmums, proti, ka Satversmes tiesas kolēģijai, jau izskatot konstitucionālo sūdzību un lemjot par lietas ierosināšanu vai atteikšanos ierosināt lietu, ir jākonstatē, ka patiešām aizskartas personai Satversmē noteiktās pamattiesības, būtu pretrunā ar likumā noteikto Satversmes tiesas procesa loģisko virzību. Jautājums par to, vai patiešām aizskartas konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības, Satversmes tiesai galvenokārt jāizlemj spriedumā.

Arī citu valstu konstitucionālo tiesu pieredzē attiecībā uz konstitucionālajām sūdzībām izveidojusies prakse, ka konstitucionālās sūdzības pieņemšana izskatīšanai saistīta ar tā saukto iespējamības teoriju (Möglichkeitstheorie). Piemēram, komentējot Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas likumu, norādīts, ka "sūdzības iesniedzējam pietiekami skaidri jāformulē iespējamība, ka aizskartas Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas likuma 90. § pirmajā daļā uzskaitītās tiesības. Taču pamattiesību aizskārumam pašam par sevi nav jābūt izklāstītam pārliecinoši tas ir pamatotības jautājums - pārliecinoši izklāstītai tomēr jābūt iespējamībai".

Konstitucionālā sūdzība ir viens no pieteikuma veidiem. Satversmes tiesas likums pieteikumiem izvirza noteiktas prasības, turklāt konstitucionālajai sūdzībai tiek izvirzītas papildu prasības. Satversmes tiesas likuma 18.pants nosaka, ka pieteikums Satversmes tiesā iesniedzams rakstveidā. Pieteikumā jānorāda pieteikuma iesniedzējs, institūcija vai amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, lietas faktisko apstākļu izklāsts, pieteikuma juridiskais pamatojums un prasījums Satversmes tiesai. Pieteikums jāparaksta tā iesniedzējam.

Reglamenta 66. punkts noteic, ka "pieteikums un tam pievienotie dokumenti noformējami, ievērojot: 1) Satversmes tiesas likuma 18. un 19.-19.2 pantu; 2) noteiktās prasības par dokumentu juridisko spēku."

Potenciālie pieteikumu iesniedzēji bieži jautā, vai esot kāda "pieteikuma" veidlapa vai kāds "paraugs", pēc kura rakstīt konstitucionālās sūdzības. Atbilde uz šo jautājumu ir noliedzoša. Katrā pieteikumā likumā noteiktie rekvizīti var tikt izvietoti secībā, kādu izvēlas iesniedzējs. Nav būtiski, vai prasījums tiek formulēts vispirms un pēc tam izklāstītie lietas faktiskie apstākļi un sniegts pieteikuma juridiskais pamatojums, vai arī otrādi. Svarīgi ir, lai pieteikumā būtu atrodams precīzi un nepārprotami formulēts prasījums Satversmes tiesai, lietas faktiskie apstākļi, pieteikuma juridiskais pamatojums un citi nepieciešamie rekvizīti.

Pieteikums Satversmes tiesā iesniedzams kancelejai noteiktajā pieņemšanas laikā vai nosūtams pa pastu. Jāpiebilst, ka pieteikumi, kas ir atsūtīti pa faksu, netiek izskatīti. Arī elektroniskā formā pieteikumu iesniegt pagaidām nevar.

Iesniedzot pieteikumu Satversmes tiesā, nav jāmaksā valsts nodeva. Pieteikumu var iesniegt persona pati vai ar pilnvarota pārstāvja starpniecību. Likums neprasa, lai persona pieteikumu Satversmes tiesā iesniegtu ar zvērināta advokāta vai cita jurista palīdzību. Konstitucionālajā sūdzībā kā jebkurā citā pieteikumā Satversmes tiesai var apstrīdēt normas, kas ietvertas vienā normatīvajā aktā, taču Satversmes tiesas likuma 18. panta otrā daļa sīki uzskaita gadījumus, kad vienā pieteikumā var apstrīdēt arī vairākus aktus. Tostarp arī, ja tiek apstrīdēts normatīvais akts vai tā daļa un uz to pamata izdotās zemāka juridiskā spēka tiesību normas. 2003. gada 5. maija lēmumā par lietas ierosināšanu (lieta Nr. 2003-11-0103 "Par Ieroču aprites likuma 20. panta 3. punkta un Ministru kabineta 1995. gada 26. septembra noteikumu Nr. 287 "Noteikumi par medību šaujamieročiem" 15.1. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. pantam") Satversmes tiesas 1. kolēģija konstatēja, ka Satversmes tiesas likuma 18. panta izpratnē jēdziens "uz to pamata izdotās" nav tulkojams tikai sasaistē ar norādi Ministru kabineta noteikumos par to, saskaņā ar kuru likuma normu tie izdoti. Katrā konkrētā gadījumā izvērtējams arī attiecīgo normu saturs."

Vairākkārt Satversmes tiesā iesniedzēji izteikuši neizpratni, ka ne katrs iesniegtais dokuments tiek izskatīts kā pieteikums Satversmes tiesas kolēģijā Satversmes tiesas likuma 20. pantā noteiktajā kārtībā. Satversmes tiesas reglamenta 67. punkts paredz, ka "nav izskatāms kā pieteikums (neatkarīgi no tā nosaukuma) dokuments, ko iesniedz persona, kura nav minēta Satversmes tiesas likuma 17. pantā, kā arī dokuments, kas acīmredzami neatbilst prasībām, kas likumā noteiktas pieteikumam". Atbilstoši šai normai lielākajā daļā gadījumu personas saņem tiesas priekšēdētāja vai viņa vietnieka vēstuli, kurā tiek izskaidrots, kāpēc pieteikums acīmredzami neatbilst likuma prasībām un paziņots, ka tas netiks nodots izskatīšanai Satversmes tiesas kolēģijā.

Vienā gadījumā persona iesniegusi konstitucionālo sūdzību, lai apstrīdētu Satversmes tiesas reglamenta 67. punkta atbilstību Satversmes tiesas likumam un Satversmei. 2004. gada 21. janvārī Satversmes tiesas 2. kolēģija atteicās ierosināt lietu par šo pieteikumu, jo pieteikuma iesniedzējs nebija norādījis aizskartās pamattiesības, kā arī nebija sniedzis nekādu pieteikuma juridisko pamatojumu.

Satversmes tiesas reglamenta 67. punkts nenosaka nekādus papildu ierobežojumus pieteikuma iesniedzējiem, tikai nosaka kārtību, kādā tiek realizēta Satversmes tiesas likuma 20. panta norma. Satversmes tiesas likuma 20. pants noteic, ka Satversmes tiesas kolēģija triju tiesnešu sastāvā lemj par pieteikumu. Pieteikums ir tāds dokuments, kas atbilst Satversmes tiesas likuma 18. panta pirmās daļas prasībām, bet konstitucionālās sūdzības gadījumā - arī 19.2 pantam. Dokumentu par pieteikumu nepadara tā virsraksts, bet satura atbilstība minētajām normām. Ja dokuments acīmredzami neatbilst prasībām, ko likums noteic pieteikumam, tas nav pieteikums un uz to neattiecas Satversmes tiesas likuma 20. panta norma par nodošanu kolēģijām. Satversmes tiesas likuma 20. pants uzliek Satversmes tiesas priekšsēdētājam pienākumu noteikt, kurš dokuments ir pieteikums, un nodot šādu dokumentu kolēģijām.

Katru nākamo pieteikumu nodod izskatīt citai kolēģijai secībā, kādā pieteikums reģistrēts Saņemtās korespondences reģistrā. Kolēģijas tiek norīkotas to izveidošanas secībā. Lai sekmētu pieteikuma objektīvu un ātru izskatīšanu, tiesas priekšsēdētājs var nodot pieteikumu izskatīt citai kolēģijai, par to pieņemot motivētu rīkojumu. Tā, piemēram, Satversmes tiesas priekšsēdētājs 2002.gada 15.aprīļa izdotajā rīkojumā norādījis, ka Satversmes tiesā minētajā dienā saņemti B. kunga un S. kunga pieteikumi par lietas ierosināšanu. Abos pieteikumos apstrīdēta vienu un to pašu normu atbilstība vienai un tai pašai augstāka juridiskā spēka tiesību normai un ietverts līdzīgs juridiskais pamatojums. Ņemot vērā, ka abu minēto pieteikumu izskatīšana vienā un tajā pašā kolēģijā sekmēs to objektīvu un ātru izskatīšanu, abus pieteikumus izskatīt tika norīkota Satversmes tiesas 3. kolēģija.

Kolēģijas sēdes ir slēgtas. Tajās piedalās tikai attiecīgās kolēģijas locekļi. Ja nepieciešams, kolēģijas locekļi var uzaicināt sēdē piedalīties pieteikuma iesniedzēju, Satversmes tiesas darbiniekus, kā arī citas personas. Pagaidām, izskatot konstitucionālās sūdzības, uz kolēģijas sēdi neviens tās iesniedzējs nav aicināts. Pieteikumu kolēģija izskata viena mēneša laikā. Pieteikuma izskatīšanas termiņu var pagarināt vēl par vienu mēnesi, ja lieta ir sarežģīta. Piemēram, 2003. gadā izskatot kopumā 142 pieteikumus, izskatīšanas termiņš pagarināts 8 gadījumos.

Izskatot pieteikumu, kolēģija ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, pieņemot lēmumu par atteikšanos ierosināt lietu, ja:
1) lieta nav piekritīga Satversmes tiesai;
2 )iesniedzējs nav tiesīgs iesniegt pieteikumu;
3) pieteikums neatbilst tam izvirzītām prasībām;
4) pieteikums iesniegts par jau izspriestu prasījumu.

Savukārt Satversmes tiesas likuma 20. panta sestā daļa paredz īpašu konstitucionālās sūdzības noraidīšanas pamatu, dodot tiesības Satversmes tiesas kolēģijai atteikt ierosināt lietu, ja konstitucionālajā sūdzībā ietvertais juridiskais pamatojums ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai.

Diemžēl par lielāko daļu no konstitucionālajām sūdzībām, kas nodotas izskatīšanai kolēģijām, kolēģijas ir atteikušās ierosināt lietu. Laikā, kopš Satversmes tiesā darbojas konstitucionālās sūdzības mehānisms (dati par 2001. gada 1. jūliju līdz 2004. gada 9. martam), personas iesniedza 1143 pieteikumu, bet par konstitucionālajām sūdzībām atzītas un uz kolēģijām novirzītas tikai 443. No tām 380 gadījumos atteikts ierosināt lietu un tikai 39 gadījumos lieta ierosināta. Ja šo skaitli salīdzinām ar iesniegto pieteikumu skaitu - 1143, varam secināt, ka lietas tiek ierosinātas tikai 3,4% procentos gadījumu.

Analizējot lēmumus par atteikšanos ierosināt lietas, var secināt, ka lielāko skaitu (aptuveni 90%) atsaka ierosināt, pamatojoties un Satversmes tiesas likuma 20. panta piektās daļas 3. punktu un sesto daļu. Tas nozīmē, ka konstitucionālās sūdzības iesniedzēji nav ievērojuši konstitucionālai sūdzībai izvirzītās prasības, piemēram, tiesību norma neaizskar pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, persona nav izmantojusi vispārējos tiesību aizsardzības līdzekļus, ir beidzies likumā noteiktais termiņš sūdzības iesniegšanai, kā arī nav ietverts prasījuma juridiskais pamatojums vai tas ir acīmredzami nepietiekams prasījuma apmierināšanai. Aptuveni 8% procentus veido gadījumi, kad personai nav bijis tiesību vērsties Satversmes tiesā vai arī prasījums nav bijis piekritīgs Satversmes tiesai, piemēram, persona lūdz izvērtēt administratīvā akta atbilstību Satversmei. Tikai neliels skaits pieteikumu (nepilni divi procenti) kvalificēti kā iesniegti par jau izspriestiem jautājumiem.

Kolēģijas lēmums par atteikšanos ierosināt lietu nav pārsūdzams. Vienlaikus tas neliedz novērst trūkumus (ja tos iespējams novērst) un iesniegt jaunu konstitucionālo sūdzību. Praksē tā notiek daudzkārt. Piemēram, S. kundze Satversmes tiesā ir iesniegusi kopumā septiņus pieteikumus. Satversmes tiesas kolēģijas piecas reizes ir atteikušās ierosināt lietu, pamatojoties uz acīmredzami nepietiekamu juridisko pamatojumu. Taču S. kundze nepilnības pieteikumos ir novērsusi un pēc divām viņas konstitucionālajām sūdzībām tika ierosinātas divas lietas par Civilprocesa likuma normu atbilstību Satversmes 92. pantam.

Tomēr lielākoties var minēt pretējus faktus. Tipisks ir, piemēram, lēmums par B. kundzes atkārtoto pieteikumu. Kolēģija konstatēja, ka "salīdzinājumā ar iepriekšējo pieteikumu atkārtotais pieteikums nesatur būtiski jaunus apstākļus" un atteicās ierosināt lietu".

Lietas ierosināšana vai atteikšanās ierosināt lietu attiecībā uz konstitucionālajām sūdzībām ir ļoti būtiska tiesvedības stadija Satversmes tiesā. Citās tiesvedības stadijās tādu lietu izskatīšana, kas ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām, būtiski neatšķiras no citu lietu izskatīšanas. Tādēļ šajā rakstā tik daudz uzmanības veltīts jautājumiem par lietu ierosināšanu pēc konstitucionālajām sūdzībām.

Pie citām Satversmes tiesas procesa stadijām autores cer pakavēties kādā no turpmākajiem "JV" numuriem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!