Raksts

Kad piederība ciltij nav svarīga


Datums:
01. jūnijs, 2010


Autori

Laura Kornete


Foto: Lee

Darbinieki nevēlas apstrīdēt savu vadītāju darbības likumību un graut to autoritāri, tāpēc nereti viņi ir gatavi klusēt par vadītāju nesaimnieciskajām un nelikumīgajām darbībām.

Ir tāda valsts, kur pastāv saistība starp tavu cilti un to, cik labi tu dzīvo. Tā ir Kenija. Tur visiem zināms teiciens: „Ir mūsu laiks ēst”. Tas nozīmē — kura cilts pie varas, tā ēd tik negausīgi, cik negausīgi vien var, jo šis brīdis ir jāizmanto. Tas notiek arī šī brīža prezidenta Kibaki valdībā un notika iepriekšējā prezidenta Moi laikā. Abi šie laiki ir izcēlušies arī ar diviem lieliem korupcijas skandāliem, kad tika atmaskotas simtiem miljonu vērtas krāpnieciskas shēmas — Goldenberga lieta (1992) un Anglo Leasing lieta (2004), kuras īstenoja pie varas esošās valdības. Un abas šīs lietas dienasgaismā nāca, pateicoties diviem drosmīgiem trauksmes cēlējiem (whistleblower) — Deividam Munjakem un Džonam Gitongo.

Angļu žurnāliste Mikela Ronga (Michela Wrong) vienam no viņiem — Džonam Gitongo (John Githongo) — ir veltījusi grāmatu It`s Our Turn to Eat. Grāmata iznāca 2009.gada sākumā un Kenijā tiek uzskatīta par “too hot to handle”. Grāmatnīcu īpašnieki atsakās tās izlikt savos plauktos, taču ātri vien ar interneta starpniecību tā kļūst par visizplatītāko internetā lejupielādēto grāmatu Kenijas vēsturē. Ar Rietumu attīstības organizāciju un filantropu atbalstu tā valsts iedzīvotājiem tiek dalīta arī baznīcu, dažu nevalstisko organizāciju (NVO) un mediju starpniecību, kā arī tiek tirgota pie Nairobi luksoforiem.

Kāpēc šis stāsts ir tik svarīgs? Tāpēc, ka tas ne tikai atklāj viena cilvēka iedvesmojošo donkihotisko cīņu ar lielo milzi korupciju, kā arī parāda Āfrikas valstu (un ne tikai) pārvaldes korupcijas netīro virtuvi, rietumvalstu organizāciju paviršo attīstības politiku Āfrikas valstīs, bet arī aicina aizdomāties par Latvijas džonu gitongo situāciju, kad tie nolemj nākt klajā ar informāciju par pārkāpumiem, ko konstatējuši savas “cilts” — organizācijas, institūcijas, pašvaldības, partijas — darbībā.

Džona Gitongo ceļš uz atmaskošanu

Stāsts sākas jau bērnībā, kad, pateicoties Anglijā izglītību ieguvušā tēva grāmatveža veiksmīgajam uzņēmumam, Džonam Gitongo ir iespēja mācīties starptautiskā skolā un vēlāk iegūt augstāko izglītību Lielbritānijā. Liberālā izglītība un audzināšana starptautiskā atmosfērā, kā arī ģimenes cienītais stāvoklis sabiedrībā attīsta Džona uzskatu un rīcības neatkarību. Nerodot savu aicinājumu tēva firmā, viņš kļūst par žurnālistu, kura viedoklī ieklausās gan vietējie, gan ārvalstu amata brāļi. 1999.gadā Gitongo kļūst par starptautiskās pretkorupcijas organizācijas Transparency International (TI) Kenijas nodaļas vadītāju. Tieši viņa laikā gatavotie ziņojumi sāk uzrādīt korupcijas izplatības mērogu Kenijā un kļūst par uzticamu informācijas avotu gan vietējiem medijiem, gan ārvalstu donoriem. Viņa darbība ir tik pamanāma, ka ārvalstu diplomāti viņam izsaka piedāvājumus par politisko patvērumu, ja nu tāda nepieciešamība rastos.

Pēc 2002. gada prezidenta vēlēšanām pie varas nāk Mvaijs Kibaki (Mwai Kibaki), bijušais finanšu ministrs, kas gūst pārliecinošu tautas atbalstu, jo priekšvēlēšanu laikā par vienu no savām lielākajām cīņām izsludina cīņu pret korupciju, kas iepriekšējā prezidenta Daniela arapa Moi (Daniel arap Moi) 24 gadus ilgās valdīšanas laikā bija zēlusi un plaukusi, nogāžot Keniju no daudzsološākās Austrumāfrikas ekonomikas pjedestāla. Turklāt jaunais prezidents sola būtiski mainīt valsts konstitūciju, paredzot lielāku varas dalīšanu, nododot daļu prezidenta pilnvaru premjerministram. Tauta pašu ievēlēto nākamo prezidentu sagaidīja ar milzīgām cerībām. Savā inaugurācijas ceremonijas runā viņš paziņoja: “No šī brīža korupcija pārstās būt Kenijas iekārta.”

Un kenijieši patiešām ticēja, ka ir sākusies jauna ēra — cita Kenija. Valsts iestādēs parādījās lieli uzraksti “Šī ir no korupcijas brīva zona”, “Nekādu kukuļu”, “Jums ir tiesības uz bezmaksas pakalpojumu”, kā arī kastes, kur bija iespējams iemest savu sūdzību par „sastaptajiem” korupcijas gadījumiem. Starptautiskajiem partneriem tiek solīts pieņemt attiecīgus tiesību aktus. Un tiek izveidots pavisam jauns amats — Pastāvīgais sekretārs Pārvaldes un ētikas jautājumos, kam būtu pašam sava, neatkarīga komanda korupcijas apkarošanai ar tiešu piekļuvi prezidenta birojam.

Ņemot vērā līdzšinējo atzīstamo darbību pretkorupcijas jomā, šis amats tiek piedāvāts nevienam citam kā Džonam Gitongo. Viņš bija iemantojis nevainojamu reputāciju gan Kenijā, gan starp ārvalstu partneriem. Lai gan draugi brīdināja, ka viņa vārds jaunajai valdībai varētu kalpot tikai par garantijas izkārtni nopietnajiem nodomiem apkarot korupciju, Gitongo to saredzēja ne tikai kā aizraujošu karjeras izaicinājumu, bet arī patriotisku pienākumu — iespēju darīt to, ko bija sludinājis par nepieciešamu vēl no NVO pozīcijām. Pirmajā tikšanās reizē ar prezidentu viņš jautājumu nostāda sekojoši: “Tā kā korupcija sākas no augšienes, tad to efektīvi apkarot arī var tikai no augšienes — var veidot iestādes, izdot normatīvos aktus, bet ja tauta domās, ka prezidents “ēd”, tad nekas no tā nepalīdzēs — ja valsts vadība ir šajā cīņā, tad mēs to varam uzvarēt.”

Kikuiju laiks

Pie Džona Gitongo — „Pretkorupcijas cara” — kā pie uzticības personas sāka vērsties cilvēki no valsts pārvaldes un lēnām viņa rīcībā nonāk valdību konfrontējoša informācija. Viņš redz ne tikai to, ka pirmajos 20 mēnešos jaunās valdības amatpersonas ir iztērējušas 12 miljonus dolāru luksus mašīnu iegādei, kas ir summa, par kuru varētu 147 000 HIV pozitīviem kenijiešiem nodrošināt medikamentus, bet arī atskārš, ka viņa redzeslokā nonākušajā lielākajā afērā Anglo Leasing lietā ir, iespējams, iesaistīti valdības pārstāvji. Tāpēc viņš sāk vākt pierādījumus, kas to apliecinātu. Divu gadu laikā viņš savāca dokumentu paketi, regulāri veica ierakstus dienasgrāmatā pēc tikšanās reizēm ar valdības pārstāvjiem, slepeni ierakstīja sarunas. Pēc gadiem žurnāliste Dž.Gitongo kādā sarunā vaicājusi, kuras pazīmes liecina, ka ar reformu saukļiem pie varas nākušās Āfrikas valdības ir nogājušas no ceļa? Viņa atbildes variants — brīdī, kad atbildīgajai personai uz rokas parādās zelta Rolex pulkstenis. Prezidentam Kibaki tas parādījās pēc trim mēnešiem.

Anglo Leasing darījums, kura izmeklēšana un vēlāk atklāšana sabiedrībai Gitongo maksāja ne tikai darbu, daudzus pazemojumus, bet arī nāves draudus un dzīvošanu trimdā vairāku gadu garumā, bija rūpīgi izplānota shēma, kurā iesaistīta bija gan iepriekšējā, gan esošā prezidenta administrācija, valdības ministri, civildienesta vadītājs, parlaments, Pretkorupcijas aģentūras vadītājs u.c. Darījuma pamatā bija 18 līgumi, no kuriem vairākus bija parakstījušas finanšu, transporta un iekšējās drošības ministrijas, tie visi tika raksturoti kā “sensitīvi” — militārajā vai drošības jomā — par komunikāciju sistēmu cietumiem, jauniem helikopteriem, drošības sistēmu policijai, fregati flotei, datu apstrādes sistēmu Kenijas pastam, augstākās slepenības pakāpes militārās novērošanas sistēmu u.c. 12 no līgumiem bija parakstīti Moi valdīšanas laikā un turpmāk īstenoti jaunās valdības paspārnē, savukārt 6 līgumi noslēgti jau Kibaki valdīšanas laikā. Daļa līgumu bija noslēgti ar neeksistējošām firmām, un kopumā tie bija 751 miljonu dolāru (418 miljonu latu) vērtībā.

Jaunais prezidents pretēji pirms tam sludinātajam par etniskās segregācijas nepieļaušanu savā komandā veicināja savas — kikuiju — cilts pārstāvju iecelšanu amatos, kas, saslēgušies vienotā tīklā dažādos valsts sektoros, sāka vairot savu bagātību. Bija pienācis kikuiju cilts “laiks ēst”. Un būt “labam kikuiju” nozīmēja savu etnisko lojalitāti vērtēt augstāk par jebko citu. Tādējādi tiem, kas Gitongo, kas arī bija no tās pašas cilts, pieņēma darbā par galveno valsts korupcijas apkarotāju, nebija šaubu, kurā pusē viņš būs, kad pienāks ražas vākšanas laiks. Bet viņi maldījās.

Gitongo neklusē

Gitongo runāja. Sākumā ar iesaitītajām pusēm, lai noskaidrotu, kas ir kas. Sākās Gitongo nomelnošanas kampaņa, pierunāšanas mēģinājumi klusēt, būt lojālam ciltij un valdībai. Iekšējās drošības ministrs aizrāda, ka Gitongo ar savu izmeklēšanu grauj partiju, jo no Anglo Leasing “ienestajiem ienākumiem” plānots finansēt gaidāmo vēlēšanu izmaksas. Neizpalika arī nāves draudi. Kad viņš saprata, ka, atrodoties savā amatā, neko nespēs panākt un viņam Kenijā vairs nav neviena sabiedrotā cīņā pret šo augstākā līmeņa korupcijas gadījumu, jo arī prezidents ir iesaistīts, Gitongo ar savāktajiem materiāliem 2005.gadā emigrē uz Lielbritāniju. Tur gadu velta materiāla apstrādei un vispirms to nosūta prezidentam un Pretkorupcijas komisijas vadītājam, taču, kad no viņiem nekāda reakcija neseko, 2006.gada janvārī viņš sazinās ar Kenijas presi un informācija tiek publiskota.

Sekojoši opozīcija pieprasa valdības atlaišanu, bet pilsoniskā sabiedrība un katoliskā baznīca — augstākā līmeņa amatpersonu atlaišanu. Tauta Gitongo atklājumus sākotnēji uzņem ar līksmu sajūsmu — tas ir vēl nepiedzīvots atmaksas un atbrīvošanas mirklis. Gitongo dēvē par “biktstēvu” un “taisnības šķīrējtiesnesi”. Atkāpjas finanšu ministrs, vēlāk arī tieslietu ministrs, izglītības ministrs un prezidenta adjutants. Tā Kenijā ir unikāla situācija — atkāpšanās korupcijas skandāla dēļ. Taču gada laikā divi no trīs ministriem amatos tika atjaunoti.

Nekas īpašs jau Kenijā nemainījās — sistēma tikai nedaudz norīstījās un gāja tālāk tā, it kā Anglo Leasing lietas un Džona Gitongo nemaz nebūtu bijis. Absurda bija arī Rietumu donoru un citu organizāciju rīcība pēc skandāla nākšanas gaismā. Tikai dažas dienas pēc tam vairākas valstis ieskaita nākamos miljonos mērāmos palīdzības fondus, kā arī dažus mēnešus pēc skandāla sākuma ANO piešķir Kenijai savu ikgadējo Publiskā Valsts dienesta balvu par “caurskatāmības, atskaitīšanās un atbildīguma līmeņa uzlabošanu publiskajā sektorā”. Un tas notiek valstī, kur svarīgāko ministru posteņu turētāji un augstākā līmeņa ierēdņi bijuši iesaistīti 750 miljonu sabiedrības līdzekļu slepenā izzagšanā no budžeta! Līdz šim lietas ir ierosinātas tikai pret zema līmeņa iesaistītajām amatpersonām. Vēl joprojām notiek komunikācija ar ārvalstu tiesībsargājošajām iestādēm saistībā ar līgumus slēgušajām ārvalstu kompānijām.

Džons Gitongo ar laika nobīdi secina, ka tikai tāds naivs ideālists kā viņš būtu kaut ko iesācis tajā situācijā, kāda bija. Lai arī ievērojamu notiesāto nebija, svarīgāk šajā situācijā bija mest izaicinājumu “ir mūsu laiks ēst” kultūrai, lai valdošā vara nebūtu tik pārliecināta, ka jebkāda viņu koruptīvā rīcība no citādā ziņā lojālu darbinieku puses vienmēr tiks akceptēta. Žurnāliste M.Ronga grāmatā par Gitongo atzīst — ir nepieciešami tādi piemēri, kas uzliek latiņu, uz ko tiekties. Ir iespējams cīnīties ar korupciju, ja, mainoties kultūrai, sabiedrība ir neiecietīga pret to un beidz korupciju uzskatīt par pieņemamu rīcību.

Pēc trīs gadu trimdas Lielbritānijā Dž.Gitongo, atsaucoties uz jaunievēlētā Kenijas parlamenta opozīcijas ielūgumu, 2008.gada augustā pirmo reizi apmeklē Keniju divu miesassargu pavadībā. 2009.gada sākumā viņš pavisam pārceļas atpakaļ. Sabiedrībā par Dž.Gitongo un viņa rīcību ir pretrunīgs viedoklis. Viņš vēl joprojām pievērš uzmanību savai drošībai. Patlaban Gitongo ir vairāku Kenijas NVO vadītājs, kā arī ir vairāku starptautisko organizāciju padomēs, ieskaitot TI, Africa Centre for Open Governance, Africa Institute for Governing with Integrity, Freedom Houseun.

Latvijas džoni gitongo

Bet stāsts nav tikai par Keniju. Vai tajā saskatāt līdzības ar mūsu pašu valsti? Piemēri nav tālu jāmeklē. Kā gan tiesībsargājošās iestādes un mēs būtu uzzinājuši, ka Jūrmalas mēra amatam tiek meklēts “lielākais kretīns” un tāda kandidāta ievēlēšana ir 20 000 eiro, vicemēra amata un īpašuma Lielupes krastā vērta? Nekā citādāk kā Ilmāram Ančānam “uzmetot cilti” un sadarbojoties ar KNAB 2005.gadā. Pirmo reizi Latvijas sabiedrība bija lieciniece šokējoši atklātam politiskajam tirgum. Šajā gadījumā ir notiesātie — toreizējam mēra amata kandidātam Jurim Hlevickim (LPP/LC) piespriests 5 gadu cietumsods un konfiscēta manta, otrs lietā ar tādu pašu sodu notiesātais Germans Milušs neatnāca uz tiesas sēdi, aizbēga un atrodas meklēšanā. Kukuļa devējs Gvido Harijs Volbrugs atzina savu vainu un nodarīto nožēloja, tādēļ saņēma maigāku sodu — 3 gadus nosacīti un tikpat ilgu pārbaudes laiku. Bet lietā figurējošais AŠ kvadrātā bija liecinieku statusā un izspruka cauri gandrīz sveikā, A.Šleseram vienīgi šķiroties no satiksmes ministra amata, kas tomēr nav liedzis viņam ātri “reabilitēties” gan kolēģu, gan sabiedrības acīs un turpināt aktīvi darboties politiskajā arēnā.

Savukārt spilgts piemērs “vidējā latvieša” reakcijai uz tādiem nepatīkamiem tračiem par “iekšējām lietām” ir 2006.gada 9.Saeimas vēlēšanu rezultātu viltošanas skandāls Balvu rajona Kubulu pagastā, kur viena no vēlēšanu komisijas loceklēm informēja Centrālo vēlēšanu komisiju par balsu viltošanu, ko iniciējis pagasta priekšsēdētājs Juris Boldāns, lai tiktu ievēlēts Saeimā. Pagastā tika uzsākta parakstu vākšana J.Boldāna atbalstam, minot tādus argumentus, ka “tas viss bija speciāli organizēts”, “vainīgas bija vēlēšanu komisijas locekles, kas visu to noorganizējušas”, “viņš taču kārtīgi strādāja un rūpējās par pensionāriem”, “noorganizēja autobusu, lai veci cilvēki tiktu uz dievkalpojumu”, “uzcēla spēļu laukumu bērniem”. Sak’, tā jau tikai tāda neliela krāpšanās, bet pirms tam viņš bijis tik rūpīgs un labs pagasta priekšsēdētājs! Tiesa gan J.Boldānu atzina par vainīgu un piesprieda 6 mēnešu cietumsodu un aizliegumu 2 gadus kandidēt jebkurās vēlēšanās. Naudas sods uzlikts arī iesaistītajam Boldāna dēlam, kā arī Kubulu vēlēšanu komisijas vadītājai. Pati trauksmes cēlēja vēlāk atzina: „Grūti tagad, bailes arī drusciņ, varbūt mani daudzi no pagasta nosoda, bet es rīkojos atbilstoši savai sirdsapziņai, jo jājautā — kāpēc tad mums vispār ir vēlēšanas?”[1]

Taču ir arī gadījumi, kad atsevišķu cilvēku uzdrošināšanās iziet atklātībā ar informāciju sabiedrības interešu aizstāvības vārdā tiek atalgota ar represijām pret pašiem ziņotājiem. 2009. gadā tādi bija divi — Neatkarīgo policistu arodbiedrības un Aknīstes posteņa komandiera Māra Ozoliņa publiskotā informācija par nesamērīgi lielajām cenām Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta veiktajā iepirkumā. Un otrs — Tiesībsarga biroja arodbiedrības pārstāvji nosūtīja atklātu vēstuli prezidentam un Saeima, informējot par Tiesībsarga nekompetenci un līdzekļu izšķērdēšanu birojā. Abos gadījumos nav veiktas nekādas darbības, lai problēmas risinātu, bet gan nokaunināti ziņotāji un daži paši aizgājuši no darba vietām, bet daži tiesājas.

Pats svaigākais no trauksmes cēlēju stāstiem Latvijā ir Jūrmalgeita Nr.2 — pēc četru gadu pārtraukuma apcietināts līdzšinējais Jūrmalas mērs Raimonds Munkevics (Jūrmala — mūsu mājas) un viņa partijas biedrs Normunds Pīrants par iespējamu 5000 latu kukuļa piedāvāšanu, lai nodrošinātu Jūrmalas mēram labvēlīgu rezultātu 20.maijā gaidāmajā neuzticības balsojumā. Ir patīkami, ka vismaz laiku pa laikam kāds uzdrošinās un runā, pārvarot bailes. Jūrmalas domes deputāte Iveta Blaua (JL), kas, visdrīzāk, KNAB bija informējusi par šo piekukuļošanas mēģinājumu, TV raidījumā atzīst: „Es to izdarīju, tagad ir rezultāts, es ceru pārraut šo visatļautības apli, kas liecina par to, ka viss ir pērkams un pārdodams. Sabiedrība jau tā par varu nedomā absolūti neko labu, ne par valdību, ne par pašvaldības varu. Ir tā iespēja mainīt.”[2]

Kam jārunā, tas runās

Nesen Delnas veiktajā pētījumā par Latvijā normatīvajos aktos un praksē pastāvošo trauksmes cēlēju aizsardzību tika secināts, ka joprojām labi jūtamas ir Padomju Savienības pastāvēšanas laikam raksturīgās „priekšnieks nosaka visu” pārvaldes sistēmas sekas, raksturīgs salīdzinoši autokrātisks un necaurspīdīgs vadības stils, kas ir būtisks šķērslis, lai panāktu, ka trauksmes celšana tiek pieņemta kā ētiski pieņemama prakse. Darbinieki nevēlas apstrīdēt savu vadītāju darbības likumību un graut to autoritāri, tāpēc nereti viņi ir gatavi klusēt par savu vadītāju nesaimnieciskajām un reizēm pat nelikumīgajām darbībām par spīti tam, kādas sekas šādas darbības var radīt pašai organizācijai un plašākai sabiedrībai. Informācijas sniedzēji nereti tiek uzskatīti par stukačiem, un pret viņiem bieži vien izturas kā pret sabiedrības nodevējiem.[3]

Latvijā visbiežāk nosoda nevis tos, kas pastrādā pārkāpumus, bet gan tos, kas pārkāpumus uzrāda. Sabiedrība ir pārāk “iecietīga” pret dažāda veida pārkāpumiem valsts un pašvaldību amatpersonu darbībā. Un, lai gan normatīvie akti aizliedz radīt nelabvēlīgas sekas pret darbiniekiem, kas informējuši kompetentās iestādes par darba vietā konstatētajiem pārkāpumiem, patlaban pastāvošajā praksē bieži vien vienīgais cietējs ir trauksmes cēlējs, jo iestādes vadība agrāk vai vēlāk izdomās, kā no “nevēlamās” personas, kas “traucē mieru” atbrīvoties, piemēram, aizbildinoties ar restrukturizāciju, pārceļot darbinieku citā amatā vai samazinot tam algu.

Tas nemotivē būt drosmīgiem, tomēr, iepazīstoties ar trauksmes cēlēju stāstiem, kļūst skaidrs, ka tas, kam jārunā, runās, pirmajā vietā liekot sabiedrības intereses. Tāpēc valstij, rūpējoties par šādu cilvēku drošību, tiesību normās būtu jāiestrādā adekvāti aizsardzības mehānismi. Cilvēkus runāt motivēs veiksmīgi atklāti pārkāpumi un vainīgo saukšana pie atbildības.

Nesen, piedaloties kādā no protesta akcijām pret kārtējo pretvalstisko lēmumu, kāds kolēģis bija sagatavojis plakātu ar ziņu: “Nebaidieties — katru dienu dzimst jauni neo, lāčplēši un robini hudi!” Es varētu pievienoties, izsakot cerību, ka dzims vēl arī Latvijas džoni gitongo un ar nesodāmības sajūtu slimojošā valdošā cilts reiz tomēr pamatīgāk trūksies, kādam izšķiroties par sabiedrības interešu aizstāvību, nevis lojalitāti prettiesiskām un pretvalstiskām darbībām.

_____________________

[1] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/213559-kubuliesi_dedzigi_atbalsta_boldanu

[2] TV3 ziņas, 20.05.2010. http://www.tv3.lv/zinas

[3] http://www.delna.lv/lat/project/8-dsf/


Bez precīzas robežas

Konkurējošās brīvības

Mans attēls – mans īpašums?

Pārprastā vārda brīvība un vairākuma diktatūra

Saitīte korupcijas apkarotājam

Vārda ķieģelis naida mūrī


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!