Foto: I. Kundziņa © AFI

Kad Latvijā ieviesīs eiro, kādi šķēršļi līdz tam jāpārvar, kādi būs ieguvumi un zaudējumi iedzīvotājiem un biznesam?

Cilvēkiem vajadzīga skaidrība — kad Latvijā būs eiro. Kad valdība plāno nosaukt eiro ieviešanas laiku?

Domāju, tas [valdība paziņos, kad ieviesīsim eiro] notiks šogad, bet nevaru pateikt laiku. Katrā ziņā valdības pirmais jautājums būs nākamā gada budžets. Līdz 20.decembrim citi jautājumi tiks skatīti, bet nevaru apgalvot, ka izlems šo jautājumu. Pēc tam noteikti viens no jautājumiem saistībā ar mūsu konverģences programmu, ko valdībai ir tiesības pārskatīt, ir arī eiro [ieviešanas] datuma nosaukšana. Tā kā tas pieminēts arī deklarācijas projektā, domāju — valdībai tas būtu jāpasaka pēc iespējas ātrāk. Bet nevaru pateikt – decembra sākumā vai beigās.

Kas būs tie kritēriji, ko jūs ņemsiet vērā bez augstās inflācijas, par ko jau daudzkārt runāts? Kādi būs argumenti, nosakot jaunu termiņu?

Protams, pamatjautājums, nosakot nākamo termiņu, ir — vai tas ir izpildāms. Visvienkāršāk ir runāt par nākamo gadu gan izdevumu, gan ieņēmumu ziņā. Par nākamo gadu mēs vispār nerunājam [kā par eiro ieviešanas gadu], 2008.gads arī izskatās nereāls. Stratēģija ir — jāpasaka datums, kas ir reāls, valstī izpildāms.

Reāluma mērs ir inflācija?

Tas jāskata kompleksi. Nav pamatoti [pievienoties eiro] par katru cenu. Tas ir tautsaimniecības attīstības jautājums. Inflāciju var ietekmēt arī mākslīgi — sarunāt ar enerģētikas nesēju piegādātājiem, ka vienu gadu nekas nenotiek, varbūt arī ar tirgotājiem. Tad pēc, piemēram, diviem gadiem inflācija būs nokritusi. Bet mūs pašus un tos, kas mūs vētīs Eiropas Komisijā, interesē — kāda ir ilgtermiņa attīstība. Lietuvai pārmeta — jūs nenoturēsiet! Mēs tagad redzam, ka inflācija Lietuvā pieaug. Tad situācija būtu kā Grieķijā, kad mēs, jaunās dalībvalstis pārmetām, ka pašas eirozonas valstis nepilda kritērijus. Mums šķiet pareizāk pateikt datumu, kad tautsaimniecība apzināti virzīta uz inflācijas samazināšanu, kad mēs iekļaujamies Māstrihtas kritērijos un tas turpinās arī pēc tam, kad mēs pievienojamies eirozonai.

Kādi ir trīs galvenie plusi un mīnusi, kādēļ mums eiro vispār būtu jāievieš?

Eiro, protams, kā maksāšanas līdzeklis ir ļoti ērts, kas vissvarīgāk ir eksportētājiem, kuri strādā Eiropas tirgū. Tas ir būtiski arī iedzīvotājiem, jo viņi arvien vairāk brauc uz ārzemēm, uz eirozonas valstīm, un ir ļoti ērti, ja var norēķināties vienā, nevis vairākās valūtās. Mūsu tirdzniecība pamatā ir ar Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, eirozonu. Eksportētājiem tas [eiro] ir ļoti izdevīgi, zināmā mērā — arī importētājiem. Eiro jau nekas vairāk nav kā tikai maksāšanas līdzeklis. Un tas mūs arvien vairāk satuvinās ar ES ekonomisko zonu, šo tirgu.

Ja mēs paskatāmies uz eksporta attīstību, redzams, ka pieaugums vairs nav tik straujš. Vai tomēr nav vērts, ņemot vērā, ka mēs esam uz eksportu orientēta valsts, valdībai kaut ko darīt, lai ātrāk ieviestu eiro? Vai mēs nevaram sākumā varbūt mākslīgi, bet pēc tam ar papildus rīkiem «dabiskot» situāciju? Biznesā ir tā, ka tu kaut ko zaudē un kaut ko iegūsti. Vai šis nav tas gadījums?

Par eksportu runājot, varbūt samazinās pieauguma tempi, bet pats pieaugums saglabājas. Kā paskaidroja Ekonomikas ministrija, ir dažādas problēmas saistībā ar pagājušā gada vētru, kokmateriālu pārpalikumiem un samazināto kvalitāti. Bet eksports jau pieaug, tikai tempi varbūt nedaudz krītas.

Komentējot otru jautājuma daļu, mēs jau arī nevienā brīdī neesam atslābuši, ja tā var teikt — ir eiro ieviešanas projekts, kas tiek darbināts visos virzienos, sākot ar pārrunām ar bankām, kā tas viss notiks tīri tehniski, un beidzot ar patērētajiem. Mēs projektu darbinām neatkarīgi no datuma nosaukšanas. Zināmā mērā tas, ka mums ir vairāk laika, nekā līdz 2008.gadam, ir pat labi. Kad tikāmies ar visām asociācijām, tajā skaitā — patērētāju aizstāvjiem, parādījās sīkas nianses, kas jāņem vērā. Mūsu valsts iedzīvotāji, īpaši — vecāka gadagājuma cilvēki, piedzīvojuši naudas reformas un tām vairs neuzticas, jo viņi vienmēr ir zaudējuši. Mēs kopā ar Latvijas Centrālo banku esam gatavi maksimāli strādāt, lai šis process nebūtu identisks iepriekšējiem.

Kā?

Ir vairāki aspekti. Pirmkārt, sekošana līdzi apmaiņai, lai izbēgtu no blēdībām, lai sākumā par to neņemtu komisijas maksu. Latvijas Banka arī ierosina, lai lats tiktu apmainīts mūžīgi, lai sākumā nebūtu ažiotāžas.

Runājot par tirdzniecību, ko darīs, lai izvairītos no cenu noapaļošanas uz augšu?

Tas ir sabiedrības interesēs. Slovēnijā, piemēram, darbojas uzraudzības komisijas.

Latvijā arī tā būs?

Varētu tā būt. Un tieši sabiedrība bija ieinteresēta, lai ierobežotu tos, kas grib iedzīvoties uz to brīdi. Negribu izslēgt, ka tādu [gadījumu] nebūs, jo vienmēr cilvēki meklē iespējas nopelnīt pēc iespējas vairāk. Bet var minimizēt riskus.

Cenas vienlaikus būs norādītas eiro un latos?

Jā, protams, tas jau ir nolemts.

Mēs varam daudz ko darīt, lai apmaiņa noritētu normāli, bet kāds ir valdības stratēģiskais plāns, lai samazinātu inflāciju? Ja mēs runājam par 2010.gadu — kā aprēķinājis Eiropas Parlamenta deputāts Valdis Dombrovskis, 2008.gadā inflācijai jābūt trīs procentiem.

Reāli tie pamatā ir trīs virzieni, un neko vairāk valdība nevar izdarīt. Pirmkārt, tā ir budžeta politika. Manuprāt, mūsu situācijā tā ir normāla, ņemot vērā mūsu labklājības līmeni un vēlmi sasniegt vidējo ES labklājības līmeni. Mēs varam tikai virzīties uz bezdeficīta budžetu. Mums nav [budžeta] deficīts desmit, astoņi, pat ne trīs procenti.

Kurā gadā mums varētu būt bezdeficīta budžets?

Jo ātrāk, jo labāk, bet būtu arī pozitīvi, ja mēs varētu ieturēt ilgtermiņa konverģences plānu par [bezdeficīta budžetu] 2010.gadā. Ja mums tas izdotos kaut vai nākamgad, es kā finanšu ministrs būtu ļoti apmierināts, bet pieļauju, ka sociālais spiediens dēļ zemo algu dēļ to neatļauj. Sabalansētība ir pozitīva no tā viedokļa, ka mēs ievērojam konverģences programmu. Deficīts nepieaug, un mēs to pamazām samazinām. Mums arī jāskatās, lai viss budžets galu galā nav viena vienīga algu izmaksa, lai būtu arī investīciju daļa.

Otrs instruments ir tas, ar ko nodarbojas Ekonomikas ministrija — konkurences veicināšana, lai samazinātos cenu kāpums. Trešais — sabiedriski regulējamās cenas, kur mēs īpaši iejaukties nevaram, bet varam saprātīgi saplānot periodus. Vai nu vienā reizē pieļaujam milzīgu kāpumu vai darām to pakāpeniski — tas ir plānošanas un sarunu ar biznesa partneriem jautājums. Mēs jau arī nevaram diktēt noteikumus.

Hansabankas pārstāvis Mārtiņš Kazāks uz Valda Dombrovska teikto reaģēja sakot — ja mēs paņemam gāzes un elektrības cenu kāpumu, tie vien jau dod inflācijai vairākus procentpunktus.

Par gāzi runājot — tas ir ap vienu procentpunktu.

Ir jau arī netiešā ietekme.

Latvijas gāze šobrīd pati nevar pateikt, kāds būs pieaugums. Jābūt pilnīgi precīzam modelim, lai varētu aprēķināt ietekmi uz inflāciju. Protams, tas [pieaugums] nebūs nulle komats procenti, tas būs par trešdaļu, uz pusi vairāk.

Patlaban inflācija ir zem sešiem procentiem. Gada beigās, kā liecina Ekonomikas ministrijas prognozes, tā varētu būt ap 6 procentiem. Kāda ir jūsu prognoze par inflācijas samazināšanās tempu?

Mēs pie budžeta veidošanas vēl neesam runājuši par šīm prognozēm, jo valdība vēl nav nominēta. Veidojot budžeta paketi, šīs prognozes saskaņojam. Līdz ar to arī tas [grafiks] parādīsies. Es arī gaidu diskusiju valdībā ar regulatoru, kā viņi ilgtermiņā redz enerģētikas cenu pieaugumu. Tikai tad mēs varam daudzmaz precīzi prognozēt.

Ņemot vērā energoresursu iespējamo cenu pieaugumu, kāds varētu būt optimistiskais un pesimistiskais scenārijs, kad mēs varētu pievienoties eiro?

2010.gads varētu būt optimistiskais scenārijs, 2012.—2013.gads – pesimistiskais, jo nav jau tā, ka viss pārējais stāvēs uz vietas. Pārējās cenas ir daudzmaz izlīdzinājušās. Lielu daļu inflācijā veido pārtikas cenas — grūti prognozēt, kādi būs nākamie gadi lauksaimniecībā. Šis gads izrādījās neveiksmīgs — tādos mēnešos kā augusts un septembris deflācijas nebija vai tā bija ļoti minimāla. Parasti katru gadu [šajā laikā] novērojams cenu kritums. Lai varētu precīzi pateikt gadu, jāmodelē ļoti rūpīgi! Manuprāt, pats svarīgākais nav gada nosaukšana, bet gan, lai redzam, ka tendence inflācijas samazinājumam patiešām īstenojas ilgtermiņā.

Skatoties no valdības viedokļa tīri konceptuāli eiro ieviešana ir politiska vai ekonomiska lieta? Piemēram, Zviedrija izpilda Māstrihtas kritērijus, bet eiro nepievienojas. Vai mēs vispār apsveram iespēju neieviest eiro?

Neesam šādu iespēju apsvēruši. Mums pie [ES] pievienošanās līguma ir nosacījums, ka mēs pievienojamies eiro. Esam arī apņēmušies šo līgumu izpildīt. Kā finanšu ministram man šī virzība ir ļoti svarīga, jo tā neļauj mums atslābt arī saistībā ar fiskālo politiku. Mēs varam pateikt — štrunts ar tiem Māstrihtas kritērijiem, neievērosim kādu laiciņu, tad jau redzēs, kas būs, varbūt pieaudzēsim deficītu — būs mums trīs procenti, kas ir maksimāli pieļaujams, un tādā garā. Tas, ka paziņojam šo datumu, ir labi — tas ir lielais fiskālais rāmis, ko mēs no gada uz gadu ievērojam. Atslābšana būtu ļoti slikts signāls gan budžeta veidošanas sakarā, gan biznesā. Tātad tā ir gan politiska, gan ekonomiska lieta. Protams, ne jau par katru cenu mums tajā datumā jāpievienojas, bet, ja mēs uz šo datumu virzāmies, ir ekonomiski jādara viss, lai mēs arī tur būtu.

Runājot par Baltijas līmeni, jūs tiksieties ar abu pārējo Baltijas valstu finanšu ministriem, lai runātu par vienlaicīgu eiro ieviešanu. Līdz šim izskanējis, ka tas varētu būt 2010.gads.

Mēs kā ekonomisks reģions varētu eirozonā iekļauties vienā brīdī, bet tajā pašā laikā mūs jau vērtēs katru atsevišķi. Patlaban ir runa par kādu divu trīs gadu periodu no 2010.gada, kad mēs varētu virzīties uz eirozonu — tas ir Lietuvas priekšlikums. Neiet runa, ka visas valstis virzās uz vienu konkrētu datumu, piemēram, 2010.gada 1.janvāri, bet, piemēram, no 2010.gada 1.janvāra līdz 2012.gada 1.janvārim. Ne kopā. Tas ir arī savā ziņā saprātīgi, jo mums pastāv kaut nelielas, bet tomēr atšķirības nodokļos, dažādos atliktos periodos saistībā ar pievienošanos ES. Katrai valstij ir sava budžeta politika, bet problēmas zināmā mērā ir līdzīgas.

Kādi bez ekonomiskajiem ir plusi, kāpēc mums būtu svarīgi pievienoties kopīgi. Baltijas solidaritāte?

Tas būtu saprātīgi no ekonomiskā viedokļa, jo daudz iespaidīgāk ir, ja lielāks reģions pievienojas eirozonai — tas ir lielāks tirgus. Tas ir vienkāršāk arī no procedūras viedokļa. Bet tas nebūt nenozīmē, ka tam jānotiek tieši tā un ne savādāk, jo katru valsti vētīs atsevišķi.

ES budžeta komisāre izteicās, ka Lietuvā tiek prognozēta inflācijas augšupeja.

Tieši tā. Eiropas Komisijā nav formāla ziņojuma, bet neformālais uzskats ir: mēs [Latvija] esam sasnieguši augšējo inflācijas līmeni, mums ir izredzes lēnām to samazināt, bet viņi [Lietuva] to vēl nav sasnieguši. Protams, tendences ir atšķirīgas.

Intervijas daļa, kurā padziļināti runāts par Māstrihtas kritērijiem

Kopš eiro ieviešanas pagājuši vairāki gadi. Kādi ir reālie ieguvumi un zaudējumi iedzīvotājiem un biznesam, ņemot vērā eirozonas valstu piemērus?

Pasaulē ir vairāki ekonomiskie kompleksi — Amerikas, Eiropas un Āzijas, kuru starpā ir konkurence. Tāpēc jāskatās eiro attiecības ar dolāru, kas ietekmē degvielas tirgu utt. Šobrīd ietekme uz vienoto tirgu ir pozitīva. Kā maksāšanas līdzeklim [eiro] ietekme arī ir pozitīva. Eiropas Centrālā banka ar saviem monetārajiem instrumentiem var ietekmēt visu tirgu. Negatīvais — ja lielā valstī ir problēmas, piemēram, regress Itālijā, tas atsaucas uz visu eirozonu. Bet ieguvumi ir daudz lielāki. Daži eksperti gan norāda, ka eirozona izveidota mākslīgi. Ja mēs esam tajā tirgū, virzībai uz eirozonu jābūt. Piemēram, Dānija, kas nav eirozonā, pieļauj, ka var norēķināties eiro un kronās.

Cilvēkiem ir pluss ceļojot, tie izjūt ekonomisko attīstību, bet kādi ir mīnusi?

Galvenā problēma ir apmaiņas brīdis, lai apmaiņas ekvivalents nebūtu par sliktu cilvēkiem.

Citās valstīs tā bija?

Jā, ja skatāmies Latvijas sabiedrībā par labu un par sliktu eiro — tās ir lielākās bažas no sabiedrības puses.

Pārsteidzoši, cik cilvēkiem, arī jauniem, ir svarīgs tāds emocionāls faktors kā sava nauda. Vai jūs to nejūtat, īpaši ņemot vērā Latvijas salīdzinoši īso neatkarības periodu?

Tas ir faktors, ko nedrīkst nenovērtēt, arī sava nauda ir pašapzināšanās līdzeklis. Mūsu cilvēki gan ar eiro jau ir apraduši, lielākajai daļai maciņos tas jau noteikti ir bijis. Arvien vairāk ekonomikā un norēķinos figurē bezskaidrā nauda.

Bet lata vairs nebūs…

Tāpēc man ļoti labs šķiet Latvijas Bankas priekšlikums par mūžīgo apmaiņu.

Bet, ja mēs esam maza valsts, maza ekonomika, mums acīmredzot ir jāizvēlas. Pie tam — ja mūsu tirgus jau ir ES.

Par eiro ieviešanu nevajadzēja taisīt referendumu?

Tas ir zināmā mērā manipulācijas jautājums. Cilvēkiem vairāk būs apziņa, ka pie maiņas viņi kaut ko pazaudēs.

Viņi nespēs izsvērt ekonomiski?

Domāju, ka nospēlēs kaut kas cits. Tiem, kas vairāk brauc uz ārzemēm, vairāk nospēlēs praktiskums. Savukārt tie, kam patīk lats, principā kaut kas savs un Eiropa kopumā nepatīk, neiedziļināsies ekonomiskajos aspektos, bet vairāk balstīsies uz emocionāliem argumentiem. Tas ir uzdevums — pierādīt, ka, ņemot vērā labo pieredzi, kas bijusi dažās dalībvalstīs, apmaiņa var notikt bez zaudējumiem.

Kam, jūsuprāt, jābūt attēlotam uz eiro?

Par to neesmu ļoti domājis. Tam jābūt kam latviskam, kas simbolizē Latviju. Esmu turējis rokās vecmāmiņas pieclatniekus, Latvijas laiku naudu — Mildas galva, kas ir arī uz visām banknotēm ūdenszīmēs, tas ir pieņemts simbols! Man tas asociējās ar Latvijas naudu! Mildas galva bija pirmsokupācijas periodā, tagad ir un, ja tā būtu arī pēc tam, katrs, paņemot to rokās, redzētu, ka simbols saglabājies.

Šī publikācija ir tapusi Eiropas Komisijas finansēta projekta ietvaros. Eiropas Komisija nav atbildīga par publikācijā paustajiem viedokļiem un darba tālāko izmantošanu