Foto: bokaj

Daži nestandarta priekšlikumi labākam institucionālajam risinājumam cīņai ar korupciju

Ja spriež no publiskajā telpā esošās informācijas vien, tad atļaušos dažu nedēļu notikumus Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā rezumēt šādi: šajā īsajā laika posmā KNAB priekšnieks J.Strelčenoks ir paspējis tiesiski ļoti apšaubāmā veidā atcelt KNAB darbinieku vēlēto KNAB Ētikas komisiju. Tā (komisija) bija (no procesa viedokļa šaubīgā procedūrā) atzinusi Strelčenoka iespējamus likuma pārkāpumus. Vēl Strelčenoks ierosinājis disciplinārlietu pret savu vietnieci, kas tiesiski šaubīgā procedūrā bija atcēlusi Strelčenoka paša izdotos, tiesiski apšaubāmos rīkojumus.

Izskatās pēc farsa? Tā arī ir!

Sausais atlikums: milzu konflikts iestādē un uz vairākiem mēnešiem nav kas pārrauga KNAB Ētikas kodeksa ievērošanu. Tas pievienojas citām skādēm, ko aprakstīju jau iepriekš , un kas arī ne tuvu nav izsmeļošs KNAB vadības problēmu apraksts.

Tā tālāk vairs nedrīkst turpināties. Šis ir tas brīdis, kad politiskās amatpersonas, kuras politiski atbild par cīņu ar korupciju Latvijā (un tas ir, pirmāmkārtām, premjers, pēc tam – Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija!) vairs nedrīkst palikt malā – viņiem ir jānāk ar saviem redzējumiem par to, kā šo situāciju atrisināt. KNAB īpašais statuss sevišķi daudz mehānismus neparedz, bet nav arī tā, ka nav vispār nekādu iespēju: var censties samierināt, var vērtēt priekšnieka atbilstību amatiem, var sūtīt uz apmācībām, var mainīt lēmumu pieņemšanas regulējumu, var reorganizēt, u.tml. Tam vajadzīga tik griba un apziņa, ka šādi vairs nevar: nu jau situācija KNABā degradē ne tikai uzticību birojam, bet arī visai pretkorupcijas cīņai kopumā!

Tas – rezumējot specifisko situāciju birojā.

Taču šis mana bloga ieraksts būs par plašākiem jautājumiem. Daudz plašākiem.

Kādēļ, tā saka, atļaujos “kara laikā” filozofēt? Tādēļ, ka, citējot Rāmu Emanuēlu, bijušo Baraka Obamas biroja šefu: “Nekad nevajag ļaut nopietnai krīzei iet zudumā! Tā ir iespēja izdarīt lietas, ko iepriekš nevarēja”. Katra krīze vienlaikus ir iespēju logs – tai skaitā, norādīt uz dziļākiem krīzes cēloņiem. Un, jā, es uzskatu, ka beidzot ir radusies situācija, kad var paraudzīties, vai viens no KNAB krīzes cēloņiem nav aplama, pretrunīga pretkorupcijas cīņas institucionālā struktūra? Vai tā ir iespēja šos sistēmu padarīt labāku, lai cīņa pret korupciju notiktu sekmīgāk un šādi “kašķi” būtu retāki?

Pretkorupcijas politikas institucionālā struktūra

Manuprāt, Latvijas izveidotā pretkorupcijas institucionālā struktūra ir visai problemātiska. KNAB ir vēsturiski veidots pēc funkciju “atlikuma” principa – proti, saņemot funkcijas, kuras šķita svarīgas, bet kurām īsti nebūtu bijis cita loģiska veicēja. Šīs funkcijas var iedalīt trīs lielās grupās: 1) noziegumus izmeklējošās; 2) stratēģiskās, uz cēloņu novēršanu orientētās; 3) administratīvi-birokrātiskās. Katrai no šīm grupām ir sava loģika, specifisks domāšanas veids. Lai šo nošķīrumu veiksmīgi pārvarētu, jāizpildās vismaz vienam no diviem priekšnoteikumiem: jābūt īpašai veiksmei (un tas nav nekāds ilgtspējīgais faktors!) vai fantastiskam vadītājam, kas spēj šādas iestādēs nodrošināt funkciju/darbinieku sinerģiju: prioritiziēt funkcijas atbilstoši sabiedriskajai interesei, nodrošināt sadarbību, nevis konkurenci starp to veicējiem, sekmīgi strādāt ar darbiniekiem, kuriem ir tik atšķirīgi darbības imperatīvi, misija!

Ja nav ne veiksmes, ne laba vadītāja, tad diezgan likumsakarīgi, ka veiksmīgas kopdarbības vietā būs savstarpēja neizpratne un plēšanās. Pie šādas institucionālas struktūras normāls iestādes darbs nav likumsakarība. Diemžēl ekonomiskās krīzes laikā, kad valsts pārvaldes funkcijas tika pārskatītas, attieksme pret KNABu zināmā mērā bija kā pret Indijas svēto govi, kura funkciju pamatotības pārvērtēšana notika ļoti formāli.

Kāda varētu būt labāka, veiksmīgāka pretkorupcijas politikas institucionālā struktūra?

Manuprāt, tai pamatā būtu jābūt diviem vaļiem, kurš katrs bāzējas ATSEVIŠĶĀ institūcijā:

1) Koruptīvo nodarījumu izmeklēšanas birojs. Šādā birojā apvienotos KNAB publiskā sektora korupcijas izmeklēšanas funkcijas ar pašreiz Valsts policijas ietvaros esošajām Ekonomikas policijas privātā sektora korupcijas izmeklēšanas funkcijām. Neesat dzirdējuši par to, ka Ekonomikas policija, vismaz atbilstoši Krimināllikumā rakstītajam, cīnās ar privātā sektora korupciju – piemēram, maksātnespējas administratoru, dažādu privātu apsaimniekošanas uzņēmumu, ES struktūrfondu dažādu izpildītāju uzpirkšanas/”otkatu” gadījumiem, mediju korupciju (piemēram, kukuļu izspiešanām par pozitīviem/negatīviem rakstiem), korupciju ar kredītu izsniegšanu, noformēšanu, utt? Nav jau brīnums, Ekonomikas policija šiem uzdevumiem ir spējusi atvēlēt 2 (!!!) darbiniekus, kas ir daudz par maz pat lai apzinātu problēmas apmērus, kur nu vēl problēmu risinātu.

Šāda funkciju apvienošana ļautu sasniegt vismaz 3 mērķus vienlaikus:
a) ļautu izveidoties normālai tiesībsargājošai iestādei ar skaidru misiju, kas nav “apkrāmēta” ar tiesībsargājošām iestādēm neraksturīgām funkcijām un kas nodarbojas TIKAI ar krimināla rakstura pārkāpumu izmeklēšanu;
b) beidzot ļautu notikt vienotai cīņai ar korupciju kā parādību – vienalga, publiskajā vai privātajā sektorā. It sevišķi tādēļ, ka šos sektorus mūsdienās ne vienmēr ir viegli nošķirt un “cilvēks parastais” to vispār nespēj izdarīt, uzskatot visa veida kukuļmaksājumus par valsts nespējas izpausmi;
c) privātā sektora korupcijai, kurai ir veltīti vairāki panti Krimināllikumā, kāds beidzot sāktu pievērst pienācīgu uzmanību!

2) Publiskā sektora standartu centrs. Ja vēlaties skaļāku nosaukumu – kaut vai “Labas pārvaldības birojs” vai “Valstiskā godaprāta pārvalde”! Misija – veidojot labākus pārvaldes standartus visā publiskajā sektorā, novērst korupcijas cēloņus. Ar uzsvaru, ka iestādes darbības fokuss ir nevis cīņa ar korupciju, bet gan labāku pārvaldes standartu veidošana. Šī ir iestāde, ko Latvija jau sen bija pelnījusi, bet ko līdz šim nevienam nebija izdevies izveidot! Reālākais mēģinājums notika vēl Vairas Vīķes-Freibergas prezidentūras ērā, pārveidojot Valsts Cilvēktiesību centru par Tiesībsarga biroju (formālais iemesls: klāt nāca viena papildus funkcija – labas pārvaldības sandartu kontrole), taču izrādījās, ka labas pārvaldības ievērošanas funkcijas uzticēšana kādai iestādei vēl nenozīmē, ka attiecīgajai iestādei būs interese, spēja šo funkciju arī normāli pildīt. Tiesībsarga birojs ar šo funkciju acīmredzami netiek galā (esot pārslogots ar cilvēktiesību sūdzību izskatīšanu), tādēļ jāmēģina pie šī jautājuma atgriezties vēlreiz, nu jau ar citu institucionālo risinājumu.

Ar ko šāds Publiskā sektora standartu centrs nodarbotos?

a) attīstītu labas pārvaldības, ētiskas rīcības standartus visā publiskajā pārvaldē – ne tikai attiecībā uz KNAB šobrīd raksturīgajiem interešu konfliktu jautājumiem, bet arī, piemēram, arī par amatpersonu personālvadības, institūciju darbības kvalitātes u.c. jautājumiem. Šobrīd darbs ar šiem jautājumiem notiek sporādiski (piemēram, KNAB lūdz iestādes izstrādāt ētikas kodeksus, pretkorupcijas plānus – bet birojam nav kapacitātes analizēt, uzlabot to kvalitāti, radīt labus piemērus, apkopot labo praksi; Valsts kanceleja laiku pa laikam pievēršas publiskā sektora personālvadības jautājumiem, bet tikai no ļoti augsta “putna lidojuma”, ikdienā par šo jautājumu nedomājot; Tiesībsargs – ja paveicas, risina atsevišķas, konkrētas sliktas pārvaldības situācijas), bet vienota virzītāja un smadzeņu centra nav.

b) uz sabiedrību un publiskā sektora darbiniekiem vērstas izglītošanas aktivitātes par labu pārvaldību, cīņu ar korupciju, citiem publiskā sektora standartiem;

c) iespējams (ja tas pārāk nebirokratizētu iestādes misiju) – sūdzību izskatīšana un strīdu izšķiršana par standartu ievērošanu. Noteikti vajadzētu atjaunot to minimālo pārbaudes standartu, ko iepriekš garantēja Valsts Civildienesta pārvalde attiecībā uz ierēdniecību (pārvaldes ietvaros pārbaudot pret ierēdņiem pieņemto lēmumu pamatotību, kā arī risinot strīdus situācijas), tam klāt nākot daļai no tām KNAB funkcijām, ko birojs šobrīd veic attiecībā uz amatpersonu darbības kontroli – rīcību ar valsts mantu, rīcību interešu konfliktu jomā gadījumos, kad par to draud tikai administratīvs sods (bet pārdomātākā, koncentrētākā, ne tik administratīvi birokrātiskā veidolā – ja viss saglabājas tā, kā ir šobrīd, tad piemērotāka institucionāla mājvieta šai funkcijai ir Valsts policija).

Šī būtu fantastiska iespēja koncentrēt “šefību” par visa publiskā sektora standartu veidošanu vienā, konkrēti ar šo misiju apveltītā smadzeņu centram! Tas ļautu izvairīties no publiskā sektora standartu skatīšanas caur šobrīd tiem raksturīgo “korupcijas domāšanas” prizmu un attīstīties agrāk neiespējamām sinerģijas iespējām.

Manā ieskatā vienīgais problemātiskais jautājums pie šādas institucionālās struktūras: ko darīt ar KNAB partiju finanšu kontroles jautājumiem attiecībā uz partiju administratīvo pārbaudi (tur, kur nav kriminālpārkāpumu) – deklarāciju aizpildīšana, ziedotāju pārbaudi, vēlēšanu tēriņu kontrole. Iespējams, ka risinājums meklējams šīs funkcijas iepludināšanā depolitizētā Centrālajā Vēlēšanu komisijā (kā tas ir vairākās citās valstīs) vai Valsts kontrolē.

Visās citās ziņās – manuprāt, šāds institucionāls risinājums ir ievērojami veiksmīgāks nekā tas funkciju rosols, kas korupcijas apkarošanas un korupcijas cēloņu novēršanas jomā bija vērojams līdz šim – kur cīņas ar korupciju dažādas izpausmes konkurē un apkaro pašas ar sevi un kur dažas publiskai pārvaldei kritiski svarīgas funkcijas netiek veiktas vispār vai nepietiekamā līmenī. Un, ja jau KNAB šobrīd funkcionē tā, kā funkcionē, kādēļ gan neizmantot iespēju, domājot par nākamo korupcijas politikas plānošanas periodu (2014.gadā jābūt spēkā Korupcijas novēršanas un apkarošanas programmai nākamajiem 5 gadiem), pārdomāt VISU institucionālo risinājumu?

Tik skaidri jāapzinās, ka pats KNAB, kas formāli ir atbildīgs par jaunās programmas izstrādi, pats uz sevi “no putna lidojuma” nepaskatīsies! Tādēļ ir vajadzīga īpaša premjera un Saeimas pretkorupcijas komisijas iesaiste. Galu galā tieši politiskās amatpersonas ir atbildīgas par pretkorupcijas politikas Lielo Bildi – par to, vai/kādā kvalitātē Latvijā notiek cīņa ar korupciju. Šī atbildība nozīmē arī spēju izdomāt piemērotu institucionālu risinājumu, – kas ne tikai vestu pie labākiem korupcijas apkarošanas/novēršanas rezultātiem, bet arī maksimāli samazinātu tā traģikomiskā farsa atkārtošanās iespējas, kas visas sabiedrības acu priekšā šobrīd norisinās KNABā.