Foto: Foto - © AFI

Starp investīciju Rīgā vai Nezkurciemā uzņēmējs noteikti izvēlas pirmo. Valsts grib piedāvāt attīstības iespējas jebkurā Latvijas vietā, bet kad un kā to panākt? Ja jau Lattelekom nenodrošina vienmērīgu attīstību visā valsts teritorijā, kā mēs varam cerēt uz kardināli citu situāciju interneta pakalpojumos?

Mēs visi gribam baudīt ātrus un kvalitatīvus telekomunikāciju un interneta pakalpojumus, turklāt par saprātīgu cenu. Taču, kā jau uz visu šajā pasaulē, arī uz šo dabisko vēlmi var palūkoties no vairākiem aspektiem – patērētāju, uzņēmēju un valsts. Valsts vēlme stimulēt interneta pakalpojumu attīstību ir izteikta valdības pieņemtajā koncepcijā “Par interneta pakalpojumu sniedzēju reģistrācijas un valsts uzraudzības sistēmas izveidi”, taču šīs ieceres veiksme ir apšaubāma.

No patērētāja viedokļa raugoties, viss ir pietiekami vienkārši – dodiet mums iespēju izvēlēties, zemāku cenu (vislabāk, protams, bez maksas), iespējami augstāku kvalitāti, pieklājīgu apkalpošanu jebkurā laikā, nekādu tehnisko problēmu vai arī tūlītēju nepilnību novēršanu utt. Bet vai vienmēr telekomunikāciju un interneta pakalpojumu sniedzēji var, spēj un, galvenais, vēlas nodrošināt visas šīs iespējas? Aplūkosim kaut vai vienkāršu biznesa patiesību: visi strādā, lai gūtu peļņu, kuru var izlietot gan uzņēmuma attīstībā, gan arī pakalpojuma kvalitātes uzlabošanā, tas ir -visu patērētāju interesēs. Kur šo peļņu visvienkāršāk iegūt? Protams, tajās vietās, kur vispār ir cerība atgūt investētos līdzekļus. Latvijas apstākļos tās ir attīstītākās pilsētas, kuru iedzīvotāji ir relatīvi maksātspējīgi. Ja uzņēmumam jāizvēlas investēt Rīgā vai Nezkurciemā, tas noteikti izvēlas Rīgu.

Valsti šāds attīstības scenārijs, protams, neapmierina. Normālā gadījumā valsts vēlas arī nezkurciemiešiem piedāvāt iespējas. Tālākais jau būs atkarīgs no viņiem pašiem.

Tādējādi veidojas trijstūris: patērētāji, uzņēmēji un valsts. Valdības koncepcija pēc savas ieceres ir valsts mēģinājums stimulēt sektora attīstību. Cik veiksmīgs ir šis mēģinājums, vēl pāragri spriest: no dokumenta nav redzams, ko šāda regulēšana dos un, galvenais, kādā veidā tiks īstenota.

Pati doma par interneta pakalpojumu sniedzēju (IPS) reģistrāciju ir laba, Eiropā to dara jau sen. Tas ļautu novērtēt IPS neatbilstību likumu prasībām, palīdzētu apkopot precīzāku statistiku par interneta izplatību Latvijā. Varētu izstrādāt universālu pakalpojumu, kas būtu pieejams jebkurā Latvijas vietā. Taču, kā un kad to visu plānots panākt? Ja jau Lattelekom gadījumā nav nodrošināta vienmērīga attīstība visā valsts teritorijā, kā mēs varam cerēt, ka IPS gadījumā situācija būs kardināli cita?

Koncepcijā minētā pašregulēšanās interneta pakalpojumu tirgū pastāv jau kopš pašiem interneta pirmsākumiem, tāpēc nez vai ir vērts to atsevišķi izcelt. Valsts regulatora loma varētu būt tieši uzraudzībā: vai pašregulēšanās procesā tiek ievērotas likumos noteiktās normās, piemēram, personu datu aizsardzība.

Koncepcijā liela loma ir atvēlēta interneta telefonijas kompānijām un to vietai telekomunikāciju tirgū. Latvijā monopols uz balss pārraidi publiskā tīklā ir Lattelekom, un šajā gadījumā nediskutēsim, cik tas ir pareizi, godīgi un labi. Tā tas ir, un tā tas ir noteikts LR likumdošanā. Jā, pieņemot likumu “Par telekomunikācijām” likumdevējs neparedzēja, ka pēc kāda laika būs iespējama balss pārraide uz IP bāzētā tīklā. Visu paredzēt nav iespējams, bet doma bija tieši tāda: balsi pārraidīt drīkst tikai monopolists. Tāpēc argumenti par to, ka IP telefonija neatbilst balss sakaru kvalitātei un tādēļ uz to neattiecas Lattelekom monopoltiesības, tomēr nav diez ko pārliecinoši (lai arī cik nepatīkami tas būtu).

Telekomunikāciju tarifu padomes regulētie atsevisķu Lattelekom pakalpojumu tarifi ir izstrādāti ar tādu aprēķinu, lai notiktu subsidēšana citās tarifu grupās, piemēram, privātpersonu abonēšanas maksā. Neregulēta IP telefonija, piedāvājot balss pārraidi, “iegriež” Lattelekom (un arī citiem telekomunikāciju pakalpojumu sniedzējiem, kas ienāks Latvijā pēc monopolstāvokļa beigām). Tādēļ loģiska ir koncepcijā ietvertā doma arī par šo pakalpojumu sniedzēju regulēšanu.

Daži no risinājumiem, kas atrodami koncepcijā, liek domāt, ka nez vai ir pilnībā novērtēta un izpētīta reālā situācija. Tā, piemēram, gadījumā ar domēna vārdu reģistrēšanu, praksē ir pierādījies, ka viens cilvēks nevar nodrošināt operatīvu un nepārtrauktu (atvaļinājumi, slimības) pieprasījumu apstrādi, kā arī tehnisko uzturēšanu vienlaicīgi. Pieņemtā koncepcija liek padomāt par daudziem jautājumiem, taču diemžēl nesniedz praktiski nevienu atbildi, kā konkrētie sagaidāmie pozitīvie uzlabojumi tiks realizēti praksē.