Atslēgvārdi:

Kā izveidot "cilvēkdrošu" KNAB

KNAB statusam ir jābūt tādam, lai nodrošinātu biroja pietiekamu atbildību arī apstākļos, kad KNAB priekšnieks izrādītos „sliktais” un ministru prezidents — „labais”.

Iesaki citiem:


Ministru prezidenta Aigara Kalvīša un Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka Alekseja Loskutova attiecību dinamika ilgākā laikā ir pierādījusi, ka pašreizējā KNAB padotības un atbildības sistēma praksē darbojas neapmierinoši. KNAB statusam vajadzētu nodrošināt divus mērķus — biroja spēju izmeklēt korupcijas un nelikumīgas partiju finansēšanas gadījumus un šīs iestādes atbildību par iespējamām pašas amatpersonu prettiesiskām darbībām. Patlaban biroja padotības sistēma nesasniedz ne vienu, ne otru mērķi, un ir svarīgs jautājums, vai kāda cita sistēma ļautu tos sasniegt labāk?

Specializētai pretkorupcijas iestādei, domājams, nekad neatradīsies tāds statuss, kurš neietvertu vismaz latentu institucionālu interešu konfliktu. Šādas iestādes amatpersonu iecelšanā un atbrīvošanā, kā arī uzraudzībā vienmēr kaut kāda loma būs politiķiem, kuru partiju finanšu un iespējamu korumpētu darbību izmeklēšana ir šīs pašas iestādes uzdevums. Kalvīša un Loskutova attiecību epopeja uzskatāmi parāda, ka politiķim, kura partijas pārkāpumus KNAB konstatējis, ir pārmērīgi plašas iespējas traucēt biroja darbu, pieķeroties jebkuram nozīmīgākam vai maznozīmīgākam iemeslam.

Ministru kabinets novembra beigās spēra vienu soli pretī KNAB institucionālā regulējuma pilnveidošanai, pieņemot kārtību, kādā izveidojama komisija, lai izvērtētu iemeslus biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata. Šī kārtība nosaka komisijas sastāvu, kas vairs nav tikai politiķu grupa, kuru nomināli vada ģenerālprokurors. Tagad papildus ģenerālprokuroram, komisijā ir Satversmes aizsardzības biroja direktors, Drošības policijas priekšnieks, Ministru kabineta pilnvarots ministrs un Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs. Tādējādi vērtētāju loks kļuvis profesionālāks. Tomēr Ministru kabinetam vēl aizvien pastāv iespēja gandrīz, kad vien iegribas[1], uzsākt priekšnieka atbrīvošanas procesu.

Domājot par iespējamiem jauniem institucionāliem modeļiem, jāpatur prātā vairāki apsvērumi:

nepieciešamība abstrahēties no konkrētā brīža situācijas
procedūru skaidrība
apziņa, ka KNAB totāla izolēšana no vēlētu politiķu ietekmes nav nedz iespējama, nedz lietderīga.

Nedrīkstētu aizrauties ar institūciju grozīšanu, pārmērīgi iespaidojoties no viena konflikta divu amatpersonu gadījumā. Institūciju mūžs parasti ir ilgāks, nekā konkrētu cilvēku atrašanās amatā. KNAB statusam ir jābūt tādam, lai nodrošinātu biroja pietiekamu atbildību arī apstākļos, kad KNAB priekšnieks izrādītos „sliktais” un ministru prezidents — „labais”. Ir jābūt pietiekami efektīviem drošinātājiem, kas iedarbotos, ja biroja priekšnieks, piemēram, pats regulāri veiktu amata darbības interešu konflikta apstākļos. Citiem vārdiem sakot, institūcijai vajadzētu būt pēc iespējas „cilvēkdrošai”.

Nosakot atbildības kārtību, tā ir jāizveido, cik vien iespējams, skaidra. Šai prasībai neatbilst pašreizējā procedūra biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata. Tā rada maldīgu iespaidu, ka KNAB vadītāja atbrīvošanai ir nepieciešama ģenerālprokurora, Ministru kabineta un Saeimas vienošanās. Tomēr šogad izrādījās, ka ģenerālprokurors šajā procesā pilda galvenokārt nominālu lomu, jo komisija, kas izvērtē atbrīvošanas iemeslu, pieņem lēmumus ar balsu vairākumu.

KNAB totāla izolēšana no vēlētu politiķu ietekmes nav iespējama, jo vismaz tā priekšnieka iecelšana diez vai varētu notikt citādi, kā vien ar Saeimas lēmumu. Turklāt politiķu rokās arvien būs tādas potenciāla spiediena sviras kā, piemēram, budžets un iespējas grozīt likumus. Tāpēc KNAB vēlamā statusa meklējumos nav jēgas balstīties priekšstatā par biroju kā sava veida avangardu cīņā pret korupciju, kam pretī kā vienota šķira atrodas politiķi. Domājams, ka iestāde, kuras darbību kaut cik neviltoti neatbalsta ne kabinets, ne parlaments, ilgstoši nespēs saglabāt efektivitāti. Līdz ar to nemēģināšu izvirzīt risinājumus, kuri KNAB amatpersonu iecelšanā un uzraudzībā iesaistītu visdažādākās amatpersonas no visdažādākajām institūcijām, izņemot jebkuru Saeimas deputātu vai ministru līdzdalību.

Šķiet, ka pašreizējo neapmierinošo situāciju var risināt gan ar nelielu grozījumu, gan ar radikālu izmaiņu palīdzību. Tā kā institucionāls interešu konflikts varētu būt visakūtākais starp politiķiem un KNAB, to varētu mazināt ar apjoma ziņā nelielu grozījumu likumā. Proti, KNAB priekšnieka atbrīvošanas procedūru varētu uzsākt ģenerālprokurors pēc ministru prezidenta priekšlikuma. Ja ģenerālprokurors uzskatītu, ka šīs procedūras uzsākšanai nav pamata, viņš pieņemtu motivētu atteikumu. Risinājums ir labs, jo aizsargātu KNAB vadību pret atbrīvošanas draudiem tikai dēļ valdošo politiķu bailēm no atbildības. Tomēr šī nav brīnumnūjiņas cienīga garantija, jo arī ģenerālprokurora amatā taču varētu nonākt cilvēks, kas cīņu pret korupciju uztver kā traucēkli.

Radikālāks risinājums būtu padarīt KNAB par nosacīti neatkarīgu institūciju jeb autonomu institūciju. Kā šāda modeļa piemēri Latvijā nereti minēti, piemēram, Latvijas Banka un Valsts kontrole. Pie šāda institucionāla statusa politiķu iejaukšanās iespējas patiesi ir ierobežotas, — abu minēto piemēru gadījumā vadītājus var atlaist no darba, ja viņi notiesāti krimināllietā (bankas prezidentu arī ilgstošas slimības gadījumā). Šāda statusa trūkumi parādās gadījumā, kad valsts amatpersona savu nosacīto neaizskaramību izmanto ne visai godprātīgi vai vienkārši strādā neefektīvi. Tā kā korupcijas apkarošana ir ļoti grūts uzdevums, nav grūti iedomāties situāciju, kad ne pārāk motivēts vai aktīvs cilvēks bezdarbīgi ļaujas drošajai aizsardzībai.

Vēl kāds blakus efekts. Ņemot vērā, ka šādā statusā institūcijas vadītāju nomainīt ir ļoti grūti, sevišķi paaugstinās likmes tā iecelšanas brīdī. Paredzot sagaidāmās politiskās cīņas par amata kandidātiem, stingrais neatkarības statuss pastiprina laimes spēles aspektu neatkarīga biroja nākotnes izredzēs.

Tāpēc, kaut gan pretkorupcijas iestādei varētu būt piemērots autonoms statuss, tās vadītājam tomēr vajadzētu būt atbildīgam par nespēju apmierinoši pildīt amata pienākumus vai bezdarbību (pat ja pēdējā neizpaužas tik nozīmīgi, lai kvalificētos kā noziedzīgs nodarījums).

Pareizais līdzsvars starp neatkarību un atbildību būtu meklējams autonomā statusā, kas izslēgtu kāda politiķa iespējas draudēt KNAB vadītājam ar disciplinārlietām un liegtu arī kārdinājumu iejaukties iestādes darbā, lai pārbaudītu lēmumu tiesiskumu. Tomēr iespēju atbrīvot KNAB priekšnieku par neatbilstību amatam nevajadzētu ar vieglu roku atcelt. Svarīgāk būtu nodrošināt, lai atbrīvošanas procedūrā bez politiķiem īstas veto tiesības būtu arī kādai citai pietiekami autonomai amatpersonai, piemēram, ģenerālprokuroram.


___________________

[1] Formāli, - pamatojoties uz ģenerālprokurora vai Ministru prezidenta sniegto informāciju, kas pamato likumā minētos iemeslus biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata. Kārtība, kādā izveidojama komisija, lai izvērtētu iemeslus Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka atbrīvošanai no amata. 2.punkts.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti
Citi autora darbi