Foto: B. Koļesņikovs © AFI
Vai valodu lietošanas ierobežojumi elektroniskajos medijos veicina mazākumtautību tiesības privātajā sfērā saņemt informāciju dzimtajā valodā? Vai atļauja tikai līdz 25% programmu satura veidot svešvalodās ir samērīga Latvijā, kur 38% cilvēku dzimtā valoda nav latviešu?
Pagājušā gada 23. novembrī Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs (LCESC) organizēja diskusiju par presi un tajā sastopamajiem stereotipiem saistībā ar sabiedrības integrāciju. Tradīcija tiek turpināta arī šogad, 22.novembrī centrs aicinās diskutēt par mediju lomu starpetniskajās attiecībās Latvijā. Taču šoreiz uzmanības centrā būs nevis prese, bet elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi, konkrēti – radio un televīzija.
Latvijas radio un televīzijas raidorganizāciju darbība sabiedrības integrācijas aspektā līdz šim ir aplūkota maz. Trūkst nopietnu akadēmisku pētījumu, kā arī socioloģisko aptauju datu un analīzes par radio un televīzijas lomu sabiedrības integrācijas procesā Latvijā. Tomēr pieejamie pētījumi pierāda, ka Latvijas sabiedrība kopumā – gan pilsoņi, gan nepilsoņi – visbiežāk pauž uzticēšanos skolām, televīzijai un radio.[1] Turklāt svarīgi uzsvērt, ka elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi ir joma, kurā Latvijas valsts, izmantojot likumdošanu, īsteno stingrākas kontroles un uzraudzības funkcijas nekā attiecībā uz presi. Radio un televīzijas jomā notiek arī valsts politikas plānošana, ko paredz 1995. gadā pieņemtais Radio un televīzijas likums un Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) funkcijas.
Komunikācijas procesā vissvarīgākā ir valoda. Valoda ir arī viens no būtiskākajiem Latvijas starpetnisko attiecību jautājumiem. Ir vairākkārt dzirdēts izteikums par “integrāciju uz latviešu valodas bāzes”. Tomēr saistībā ar tolerantas un demokrātiskas sabiedrības veidošanu ir svarīgi, lai ne tikai visi Latvijas iedzīvotāji prastu valsts oficiālo valodu, bet arī lai mazākumtautības ikdienā un privātajā sfērā varētu brīvi izmantot savu dzimto valodu.
Attiecībā uz citu valodu lietošanu privāto radio un televīzijas organizāciju programmās Radio un televīzijas likums nosaka striktus ierobežojumus, kas paredz, ka “raidlaika apjoms svešvalodās nedrīkst pārsniegt 25%”[2]. Tas nozīmē, ka izveidot krievu (ukraiņu, poļu, lietuviešu, čigānu vai angļu) valodā raidošu radio, kas informētu par Latvijas norisēm un izklaidētu mūsu valstī dzīvojošo citu tautību pārstāvjus viņu dzimtajā valodā, šobrīd nav iespējams. Šādai radiostacijai 75% no sava raidlaika obligāti jāvelta raidījumiem latviešu valodā.
Līdzīgi valodu lietošanas ierobežojumi attiecas arī uz sabiedriskajām raidorganizācijām – Latvijas Radio un Latvijas Televīziju. Tikai šajā gadījumā Radio un televīzijas likums atsaucas uz mazākumtautību valodām, nosakot, ka Latvijas Radio un Latvijas Televīzijas pirmajā izplatīšanas tīklā raidījumi tiek veidoti tikai valsts valodā, bet otrā izplatīšanas tīkla programmā “20% no gada raidlaika var atvēlēt raidījumiem valsts mazākumtautību valodās”[3]. Tajā pašā laikā politikas dokumentos tiek uzsvērts, ka otrā izplatīšanas tīkla programmu uzdevums ir veicināt integrāciju un veidot raidījumus, kas atbalsta mazākumtautību intereses saglabāt un attīstīt savu kultūru. Vai šos uzdevumus ir iespējams īstenot, ja tiem atvēlēti tikai 20% raidlaika?
Šo likuma normu pamatojums ir saistīts ar deviņdesmito gadu sākumā populāro ideju, ka nepieciešams nostiprināt latviešu valodas pozīcijas un veidot vienotu informatīvo telpu uz latviešu valodas bāzes. Šobrīd ir pagājuši gandrīz desmit gadi, kopš šāda politika tiek īstenota, tāpēc ir svarīgi uzsākt diskusiju par to, kādas ir šīs politikas sekas? Vai valodu lietošanas ierobežojumi un sankcijas, kuras NRTP piemēro par likumā noteiktās normas pārkāpšanu, veicina mazākumtautību tiesības privātajā sfērā saņemt informāciju savā dzimtajā valodā? Vai 20% un 25% normas ir samērīgas, ņemot vērā, ka Latvijā dzīvo 38% cilvēku, kuru dzimtā valoda nav latviešu valoda? Vai sabiedrisko raidorganizāciju programmas veicina kopīgu vērtību veidošanos un starpkultūru komunikācijas iespējas?
Ir vairāki faktori, kas liecina par pretējo, par segregāciju radio un televīzijas jomā. No vienas puses, liela daļa krievvalodīgo iedzīvotāju izvēlas Krievijas televīzijas kanālus, kas ir pieejami ar kabeļtelevīziju starpniecību. Piemēram, aizvadīto gadu laikā, jo sevišķi nepilsoņi papildinājuši Krievijas kanālu auditoriju – Krievijas TV un ORT regulāri skatās trīs ceturtdaļas nepilsoņu[4]. No otras puses, dažas privātās raidorganizācijas cenšas piesaistīt šos cilvēkus Latvijas informācijas telpai, vai nu pārkāpjot 25% normu, jo NRTP nav kapacitātes kontrolēt un sodīt nepārtraukti, vai arī smalki apejot likumu.
LCESC uz diskusiju par šiem jautājumiem ir aicinājis politikas veidotājus (NRTP locekļus, 8. Saeimas deputātus), Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio, kā arī privāto raidorganizāciju pārstāvjus, ārvalstu un Latvijas ekspertus integrācijas, komunikāciju un mazākumtautību tiesību jautājumos, mazākumtautību NVO pārstāvjus un žurnālistus.
____________________
[1] Tāpat kā 1997. gadā arī 2000. gadā iedzīvotāji visbiežāk pauduši uzticēšanos skolai (83% pilsoņu, 76% nepilsoņu), televīzijai (82% pilsoņu, 67% nepilsoņu), radio (81% pilsoņu, 62% nepilsoņu), ceturtajā vietā ir prese, kurai uzticas 68% pilsoņu un 57% nepilsoņu. Pētījumu un rīcības programma “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”, atskaite, 2001. gads, 69. lpp.
[2] Radio un televīzijas likuma 19. panta 5. punkts.
[3] Radio un televīzijas likuma 62. panta 3. punkts.
[4] Pētījumu un rīcības programma “Ceļā uz pilsonisku sabiedrību”, atskaite, 2001. gads, 40., 41. lpp.
Diskusija "Mediji Latvijā – integrēti vai sašķelti?"
Dita Arāja "Radio un TV traucē valodas barjera", Diena, 22.11.2002
Konference "Elektroniskie sabiedrības saziņas līdzekļi un sabiedrības integrācija"
Māris Antonevičs "Likums, kas dažiem traucē dzīvot ", Lauku avīze, 26.11.2002
Nacionālās radio un televīzijas padomes (NRTP) funkciju apraksts