Foto: A. Jansons
Kad Vīnē uz Habsburgu pils Zelta vārtiem tika uzrakstīts “Justitia regnorum fundamentum est”, par tiesisku valsti Austrijā pat sapņot nevarēja, tomēr valsts darīja visu, lai stipru tiesu sistēmu padarītu par savu pamatu. Kā tiesiskumu stiprināt Latvijā?
Kāda ir “tiesiska valsts”?
Jēdziena “tiesiska valsts” izcelsme sakņojas divarpus tūkstošus gadu senā vēsturē, kad taisnīgumu, godīgumu un objektivitāti kā tiesiskas valsts pamatu formulēja izcilais grieķu domātājs Aristotelis. Līdz pat šim brīdim pasaules sabiedrība vēl cīnās par tiem pašiem senajiem kritērijiem, kas savu aktualitāti nav zaudējuši arī 21.gadsimtā.
ANO X kongresā “Par noziedzības novēršanu un izturēšanos pret likumpārkāpējiem” notika asa diskusija par termina “tiesiska valsts” (rule of law) saturu. Katras tiesiskas valsts pamats ir likums vai plašākā nozīmē valstī pieņemtā tiesību norma. Tomēr jārēķinās ar to, ka terminam “tiesību norma”, diemžēl, pasaulē nav vienota definējuma, līdz ar to nav arī vienotas izpratnes par tiesiskas valsts saturu un diskusijas par to turpinās.
Kontinentālās Eiropas tiesību doktrīnā ar terminu “tiesiska valsts” saprot:
1) Konstitucionālismu – katras demokrātiskas sabiedrības pamatlikumā jābūt noteiktām cilvēka tiesībām un valsts varu kompetenču dalīšanas principam jeb attiecībām starp likumdevēja varu, izpildvaru un tiesu varu;
2) Uz likuma pamata dibinātu un tam pakļautu valdību. Tas nozīmē, ka valdība var darīt tikai to, ko tai ļauj likumi;
3) Neatkarīgu tiesu varu. Tiesa, spriežot lietu, ir pakļauta likumam. Lai to sasniegtu, likumdevējam un izpildvarai jāveic tādi pasākumi, kas politiski un ekonomiski, kā arī organizatoriski nodrošinātu tiesu varas neatkarību;
4) Taisnīgu un visiem vienādi piemērojamu likumu jeb, citiem vārdiem, – “Viens likums – viena taisnība visiem”;
5) Likumus, kas ir skaidri un visiem pieejami. Pasaulē ir pieņemts uzskatīt, ka likums ir skaidrs un saprotams tad, ja tā teksts bez īpašām pūlēm ir saprotams jebkuram vidēji izglītotam valsts iedzīvotājam. Vai mūsu valsti likumi vienmēr ir skaidri un saprotami? Atbildi uz šo jautājumu var dod katrs lasītājs pats;
6) Efektīvu un savlaicīgu likumu piemērošanu. ASV tiesu sistēmā ir pazīstams sekojošs aforisms “tiesvedības vilcināšana ir taisnīguma noliegšana” (justice delayed is justice denied), īpaši tas attiecināts uz Krimināllikuma piemērošanas jomu, tiesājamo ilglaicīgu atrašanos apcietinājumā pirms tiesas sprieduma;
7) Īpašuma tiesību aizsardzību;
8) Cilvēktiesību un intelektuālā īpašuma tiesību aizsardzību;
9) Likumu grozīšanas procesu, kas ir pamatots ar likumā noteiktu atklātu un visiem pieejamu procedūru.
Vai šobrīd Latvijā ir ievērotas visas šīs prasības? Domāju, ka nē. Latvijā nav stabilu demokrātisku tradīciju, tāpēc es atļaušos teikt, ka mēs esam tikai ceļā uz patiesi demokrātisku sabiedrību.
Neatkarīga tiesu vara – tiesiskas valsts pamats
Vīnē uz Habsburgu pils Zelta vārtiem ir uzraksts “Justitia regnorum fundamentum est” – “Justīcija ir valsts pamats”. Tad, kad uz Zelta vārtiem radās šis uzraksts, Austrijā par tiesisku valsti pat sapņot nevarēja, bet tomēr valsts darīja visu, lai stiprinātu tiesu sistēmu un padarītu to par valsts pastāvēšanas pamatu.
Vai Latvijā šobrīd valsts dara visu, lai tiesu vara kļūtu par patiesi neatkarīgu? Domāju, ka nē. Sekojot sabiedrības diskusijām, šķiet, ka risinājums meklējams tikai vienos vārtos, proti, tiesnešu nekompetencē, korumpētībā, tiesu darbības necaurspīdīgumā. Es šajā rakstā nežēlošos par tiesnešu un tiesas darbinieku zemajām algām, tiesu slikto materiālo nodrošinājumu un citām tiesu varas neatkarību mazinošām lietām, bet mēģināšu īsi apstāties tikai pie dažu cēloņu analīzes, kas šobrīd Latvijā neatļauj runāt par patiesu tiesu varas neatkarību un kavē tiesām iegūt sabiedrības uzticību. Runa ir par principiem, uz kuriem jābūvē tiesu varas neatkarības platforma, un visi šie principi ir izklāstīti ANO Tiesu varas neatkarības pamatprincipos un Eiropas hartā “Par tiesneša statusu”.
Prezidente, kritizējot tiesu varu, runā par tiesnešu, prokuroru un advokātu tandēmiem, kas rada augsni korupcijai. Ja galvenajai valsts amatpersonai, nevēršot kritiku konkrētai tiesai, ir šāda pārliecība par visu tiesu sistēmu kopumā, tad varbūt atstāt valstī tikai piecas milzīgas tiesas, kur šādi tandēmi nebūtu iespējami, un uzreiz likvidēt visas rajona tiesas, kurās strādā četri, pieci tiesneši, tikpat prokuroru un advokātu, jo šeit no tandēmiem nekādi nav iespējams izvairīties. Tiesu sistēmai neapšaubāmi ir savi trūkumi, bet nepārdomāta kritika var tikai pasliktināt situāciju un radīt vēl lielāku plaisu starp sabiedrību un tiesu varu. Sabiedrības neticību tiesu varai nevar mazināt ar populistiskiem priekšvēlēšanu paziņojumiem un attiekties pret trešo valsts varu kā pret “mazāko” brāli. Godīgi sakot, es šaubos, vai sabiedrības uzticības reitings ir tas mērķis, kas jāsasniedz par katru cenu, jo sabiedrība nav viendabīga masa un tās uzskatu nevar pārveidot dažu gadu laikā.
Vienā no Starptautiskās tiesnešu Asociācijas kongresiem tika pausta ideja, ka valsts amatpersonas nereti apzināti rada apstākļus, lai palielinātos sabiedrības neticība tiesu varai. Šim nolūkam tiek izmantots vienkāršs un pārbaudīts mehānisms – likumdevējs, pieņemot jaunu likumu, paredz strīdu izskatīšanu tiesā, taču neparedz tiesu sistēmai ne papildus štata vienības, ne telpas, ne tehniskos resursus jauno uzdevumu pildīšanai. Ja datorsistēmu pārslogo, tā vienkārši uz laiku pārstāj funkcionēt, un līdzīgs process šobrīd vērojams arī Latvijas tiesu sistēmā. Persona var vērsties tiesā savu tiesību aizstāvībai, bet tiesas procesu regulējošie likumi (izņemot pēdējos grozījumus Kriminālprocesa un kodeksā un Civilprocesa likumā) bieži ir tik smagnēji un vienkāršam cilvēkam nesaprotami, ka tiesai nav lielas manevrēšanas iespējas un tāpēc lielākās tiesās cilvēkam nepieciešamais tiesas nolēmums jāgaida pat vairākus gadus. Rezultātā palielinās plaisa starp sabiedrību un tiesu varu.
Kā vairot sabiedrības uzticību? Jebkurā tiesas procesā ir divas puses un nereti viena no tām paliek neapmierināta ar tiesā pasludināto nolēmumu. Daži mediju eksperti uzskata, ka tiesas nav pietiekami pieejamas sabiedrībai un tāpēc tiesa ir jāatzīst par Informācijas atklātības likuma subjektu. Pastāv viedoklis, ka sabiedrības interesēs ir padarīt jebkuras tiesas arhīvu pieejamu sabiedrībai, visus spriedumus publicēt internetā utt. Padarīt atklātu tiesā esošo informāciju var tikai tad, ja pašā sistēmā šāda informācija ir klasificēta pēc pieejamības un konfidencialitātes. Pagaidu risinājumu sniedz Tieslietu ministrijas izstrādātie noteikumi par “Rajonu (pilsētu) tiesu un apgabaltiesu rīcībā esošās informācijas izsniegšanu”, kas vienlaikus ar jauno Tiesas lietvedības instrukciju stājas spēkā no 2003. gada 1. janvāra, nosakot vienotu kārtību un ierobežojumus tiesās esošās informācijas izsniegšanā un publicēšanā. Uzskatu, ka turpmāk nepieciešams šo kārtību precīzi iestrādāt topošajā likumā Par tiesu varu.
Tiesu varai likumu piemērošanas procesā ir dotas lielas tiesības, bet ārpus šīs sfēras tā faktiski ir tikpat nevarīga kā mazs bērns, kura aprūpe ir Saeimas un Ministru kabineta ziņā. Tāpēc ir svarīgi samazināt likumdevēja un izpildvaras politisko ietekmi uz tiesu, ko var panākt ar neatkarīgas tiesu administrācijas izveidošanu un valsts budžeta likumā precīzi norādot katrai tiesai piešķiramo summu, kuru gada laikā neviens nav tiesīgs mainīt. Valstij arī nopietni jāinvestē līdzekļi tiesnešu apmācībā un tiesu sistēmas datorizācijā. Nepieciešams izstrādāt tādus Civilprocesa un Kriminālprocesa likumus, kas līdz minimumam samazina birokratizāciju lietās, kur faktiski nav strīdu. Un vissvarīgākais – sabiedrība ir jāmāca uz “jābūtību”, nevis “nebūtību”. Tātad, tikai, ja Latvijā pieņemtie likumi būs skaidri, labi saprotami, taisnīgi un precīzi piemērojami, un valsts būs radījusi politiskos, ekonomiskos un sociālos priekšnoteikumus tiesu varas attīstībai, mēs patiešām varēsim runāt par tiesisku valsti, kur justitia regnorum fundamentum est.
*Justīcija ir valsts pamats (lat.)