Foto: dgriebeling
Pārliecinošs strupceļš. Komerctelevīzijas publiski solījušas pamest bezmaksas digitālo apraidi un atstāt zināmu sabiedrības daļu klusā vientulībā ar sabiedrisko televīziju. Kaut arī pastāv vairāki konflikta risinājuma varianti, tāpat tie visi grozās ap naudas maku.
Ziņas liecina, ka nacionālie TV kanāli (TV3 un LNT) ir pievērsuši sev uzmanību. Problēma apspriesta jaunās Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, piedaloties visām ieinteresētajām pusēm, to vidū arī Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomi (NEPLP).
Atgādināšu, ka elektronisko mediju politikas jautājumi iekļuva aktuālajā dienas kārtībā, jo TV3 un LNT paziņoja, ka, cīnoties par eksistenci un iespēju veidot oriģinālu saturu, mainīs savu kā nacionālo kanālu statusu, nepaliekot bezmaksas virzemes apraides piedāvājumā. Šāds lēmums pieņemts komertelevīziju iespējām pārāk dārgās digitālās apraides cenas (650 000 LVL gadā) un atšķirīgo nacionālo un pārrobežu televīziju darbības noteikumu dēļ.
Tā ir jau sen zināma, netīkama patiesība – agrākie bezmaksas pakalpojumi mediju jomā kļuvuši par maksas pakalpojumiem. Skatītāji iegulda aparatūrā un maksā par signāla piegādi. No nodokļu maksātāju naudas tiek apmaksāta sabiedrisko mediju pastāvēšana un to radītais saturs, kā arī investīcijas visiem kopīgajā infrastrūktūrā. Pastāv pretruna starp katra individuālo izvēli, ko tieši no televīzijas kanālu piedāvājuma apmaksāt, un pienākumu ar nodokļiem piedalīties sabiedrībai nepieciešama satura finansēšanā, pat tad, ja sabiedrisko mediju saturs neatbilst konkrētā indivīda gaumei. Mūsu sabiedrībā piedalīšanās kopīga labuma veidošanā (ar nodokļu palīdzību) diemžēl ir ļoti nepopulāri. Tas tāpēc, ka bieži ieguldījums kā tūlītējs labums uzreiz neatgriežas atpakaļ indivīda makā un vai arī nav līdzvērtīgs tieši viņa dotā ieguldījuma apjomā.
Tiklīdz sarunas nonāk līdz naudas ieguldīšanai kopīga nākotnes labuma vārdā, kā pretarguments tiek izmantota klasiskā klienta un patērētāja pozīcija: nemaksāšu, jo nelietoju; vai arī – nemaksāšu, jo neesmu apmierināts ar piedāvājuma kvalitāti. Noteiktā strīdā gaumes kopsakaru starp kvalitāti un finansējumu ir grūti pierādīt, lai gan tāds neapšaubāmi pastāv. Vēl sarežģītāk ir runāt par to unikālajām sabiedrisko mediju funkcijām. Piemēram, ja konkrēti tev nevajag sabiedriskās televīzijas translēto teātra izrādi, tad vērts pieļaut iespēju un kopīgi ieguldīt, jo kādam citam sabiedrības loceklim šis saturs ir ļoti vajadzīgs.
Es mēģināšu apvienot ziņu fragmentus, lai atrastu kopsakarības pašlaik izvērtētajās nacionālo elektronisko mediju tālākās darbības alternatīvās. Dažas piedāvāto risinājumu iespējamās sekas var paredzēt, bet daļa nav prognozējamas. Visas iespējas neattiecas tikai uz komercmediju privāto biznesu. Tās ir tieši saistītas ar sabiedrisko mediju darbību. Alternatīvas nozīmē ļoti konkrētu izšķiršanos, kas liks pieņemt ļoti sāpīgus lēmumus par naudu, visticamāk – sabiedrības naudu.
Iespēja nr.1 – komerckanāli veido sabiedrisko pasūtījumu
Tas būtu apvērsums arī uztverē. Tas pilnībā izmainītu sabiedriskā medija satura ražošanas būtību. Tā kā sabiedriskais pasūtījums ietver visu Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio veidoto oriģinālsaturu, sabiedriskie mediji zaudētu savu klasisko monopolu rīkoties ar sabiedrības kopīgo naudu un izpildīt tiem uzliktos pienākumus. Savukārt komerciālie kanāli, piedaloties sabiedriskā pasūtījuma naudas sadalē, kļūs par konkurentiem ne tikai par auditorijas uzmanību (kas ir pierasta situācija), bet arī cīņā par sabiedrības naudu. Šādu iespēju sabiedriskā pasūtījuma finansējuma 15% robežās paredz jaunais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums[1].
Valsts budžeta līdzekļu piešķiršana komerciālajiem medijiem liks ļoti konkrēti definēt, kas tieši ir sabiedriskais pasūtījums, kādi ir tā kvalitātes kritēriji, jo iespējas veidot sabiedrisko pasūtījumu tiks izvērtētas konkursā. Atšķirīgos apstākļos ražotais saturs radīs iespēju salīdzināt gan tā kvalitāti, gan izmaksas. Var izrādīties (kā tas nereti diskusijās minēts), ka komerckanālu producenti spēj radīt profesionāli labāku saturu, tērējot mazāk naudas. Varbūt arī nē. Bet skatītāji noteikti iegūs daudzveidīgāku satura piedāvājmuu. Šo risinājumu apdraud finanšu problēma – sabiedriskie mediji tiem piešķirto naudu nepiekrīt dalīt, jo tāpat dzīvo hroniskā trūkumā. Savukārt valsts budžetā nav papildu līdzekļu sabiedriskā pasūtījuma nodrošināšanai. Tāpēc lēmums nav pieņemts.
Iespēja nr. 2 – kabeļtelevīzijas maksā par nacionālo kanālu saturu
Pašlaik nacionālo kanālu saturu daudzie kabeļtelevīzijas operatori iegūst par velti, apmaiņā pildot t.s. “must carry” principa nosacījumus. Tie paredz nacionālo kanālu satura iekļaušanu kabeļtelevīziju piedāvājumā. Komerciālās televīzijas piedāvā izmainīt šīs attiecības un noteikt, ka kabeļoperatori, tāpat kā citas retranslēto kanālu mediju kompānijas, tām maksā par saturu. Protams, ka maksāt negrib neviens. Tas sadārdzinātu piedāvājumu katram klientam un palielinātu konkurenci, kas balstās uz cenu. Ja valsts noteiktu nacionālā satura iekļaušanu par maksu kā papildu regulāciju, to varētu interpretēt kā iejaukšanos uzņēmējdarbībā. Papildus parādās divu veidu riski (vai pat draudi). Pirmais – kabeļoperatori var izslēgt nacionālo kanālu saturu no sava piedāvājuma, lai par to nemaksātu. Otrais – kabeļtelevīzijas var pieprasīt samaksu no nacionālajiem kanāliem par to iekļaušanu savā piedāvājumā.
Nacionālo kanālu piedāvātais risinājums pagaidām nav atbalstīts. Situācija paliek nemainīga, bet nākotnē iespējams diskutēt par tiem principiem, pēc kuriem kabeļtelevīzijas veido kanālu piedāvājumu. Svarīgi ir noskaidrot, vai tiešām klientiem ir pietiekami plašas izvēles iespējas un tiesības iegūt daudzveidīgu saturu, par kura daļu (sabiedrisko mediju saturu) jau pastarpināti ir samaksāts? Kurš gan nav redzējis kabeļtelevīziju “paciņas”, kurās dominē Krievijas kanāli? Kurš gan neatceras to kabeļtelevīzijas biznesa attīstības posmu, kad veselas mājas tika “kabelizētas”, atstājot to iedzīvotājus bez drošas iespējas turpināt skatīties televizoru ierastajā veidā un neizmantot kabeļtelevīziju piedāvājumus?
Iespēja nr.3. – mainīts sabiedrisko mediju finansējuma modelis
Šis ir visilgāk neatrisinātais jautājums, jo prasa izmaiņas gan politiķu, gan sabiedrības domāšanā. Jā, tā ir slavenā mediju abonēšanas maksa, kuras dzīvotspēja Latvijā politiskā līmenī pēdējo desmit gadu laikā nogalināta vairākas reizes. Šis jautājums jācilā no jauna, jo komerckanāli kā esošās situācijas risinājumu pieprasa sabiedrisko mediju iziešanu no reklāmas tirgus. Tādejādi tiktu atceltas citas nacionālo kanālu prasības (skat. augstāk). Jāuzsver, ka pašreizējais sabiedrisko mediju finansējuma apjoms nav pietiekams, lai iztiktu bez ienākumiem no reklāmas. Var teikt, ka ar reklāmas palīdzību, sabiedriskie mediji nopelna vairāk naudas un līdz ar to iegūst arī papildu brīvību. Ja netiek mainīta sabiedrisko mediju finansēšanas sistēma (piemēram, ieviešot abonentmaksu vai paredzot konkrētu IKP daļu), LTV un LR iziešana no reklāmas tirgus nav iespējama. Tas būtu ļoti liels notikums, jo vienlaikus atrisinātu arī citu problēmu, proti, sabiedrisko mediju atkarību no politiķu gribas piešķirt noteikta apjoma līdzekļus. Tomēr šis variants pašlaik netiek izskatīts, skaļi izteikta ir tikai viena tā daļa – izslēgt sabiedriskos medijus kā reklāmas tirgus konkurentus.
Aktuālās problēmas, kuras rosinājušas sistēmiskas pārdomas, varētu atrisināt, ja Lattelecom samazinātu komerctelevīzijām obligāto apraides maksu. Bet tādā gadījumā šis uzņēmums ciestu zaudējumus. Kurš tos segtu, ja 51% no Lattelecom pieder valstij?
Grūti pateikt, kā situācija attīstīsies tālāk. Pašlaik pieņemt kādu lēmumu nav iespējams, tāpēc risinājuma vietā izskanējis piedāvājums – vai gribat par to parunāt? Sarunas ar nacionālo komerckanālu vadību tiešām notiek. Pēc tām ir redzams, lai kāds būtu lēmums, par to nāksies maksāt. Ja kaut kas tiek piedāvāts par brīvu – kāds vienmēr par to samaksā! Pašlaik komerciālie kanāli maksā par virszemes digitālās apraides iespēju un pieejamību par brīvu. Ja situācija mainīsies, par to maksās kāds cits…
______________________