Foto: A. Jansons © AFI
Runāt par iespējamajām prognozēm patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzības jomā Latvijā tuvākajā nākotnē ir visai sarežģīti. Neskatoties uz Patvēruma likuma atbilstību ES prasībām, varētu prognozēt, ka tas ir tikai pārejas posms Latvijas likumdošanas saskaņošanā patvēruma jomā.
Viens no sabiedrībā izplatītākajiem mītiem par bēgļiem, it īpaši saistībā ar iestāšanos Eiropas Savienībā (ES) kontekstā ir: miljoni patvēruma meklētāju un bēgļu “pārpludina” Eiropu, tāpēc drīz no šiem “plūdiem” neizbēgami cietīsim arī mēs. No ANO statistikas datiem[1] var secināt, ka Rietumeiropas valstīs uz 2001.g. beigām atradās tikai 1 717 569 atzītie bēgļi un 300 974 patvēruma meklētāji (Patvēruma meklētāju skaita svārstības ES dalībvalstīs var skatīt I tabulā). Kopumā visā pasaulē tajā brīdī bija 12 035 951 bēglis un gandrīz miljons patvēruma meklētāju. Patiesībā visvairāk bēgļu (vairāk nekā 1/3 daļa) atradās Dienvidrietumāzijā, bet visvairāk patvēruma meklētāju (gandrīz puse) – Ziemeļamerikā.
I tabula
Kopējais patvēruma meklētāju pieteikumu skaits Eiropas Savienības dalībvalstīs (1983-2001)
Šobrīd Latvija atrodas priekšpēdējā vietā Eiropā patvēruma meklētāju skaita ziņā (pēdējā vietā ir Igaunija). Šogad Latvijā ir tikai viens patvēruma meklētājs (skatīt II tabulu par patvēruma meklētāju skaitu Latvijā)[2]. Tam ir vairāki objektīvi iemesli, piemēram:
- Latviju kļūst arvien grūtāk izmantot kā tranzītvalsti ceļā uz ES dalībvalstīm;
- Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis, kā arī sociālie apstākļi nepadara mūsu valsti pietiekami “pievilcīgu”;
- Neskatoties uz to, ka Latvijā dzīvo vairāk nekā 100 tautību pārstāvji, principā nav izveidojušās tik lielas un noturīgas cittautiešu kopienas, kuras varētu atbalstīt jaunpienācējus un tādējādi netieši stimulēt to vēlmi meklēt patvērumu šajā valstī.
II tabula
Patvēruma meklētāju skaits Latvijā
Šā gada 1.septembrī stājās spēkā jauns Patvēruma likums, kurš tika pieņemts Saeimā 2002. gada 7. martā un ietver vairākus būtiskākus jauninājumus:
1. Neizraidīšanas princips (non-refoulement – franču val.) ir definēts konkrētāk un plašāk, saskaņā ar Eiropas Cilvēktiesību konvencijas prasībām, nosakot, ka uz valsti, kurā pastāv likumā minētie vajāšanas draudi, nedrīkst izraidīt ne patvēruma meklētājus, ne bēgļus, ne personas, kurām piešķirts alternatīvais statuss. Līdz šim spēkā esošais likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” attiecināja šo principu tikai uz bēgļiem.
Patvēruma likums nosaka, ka arī apelācijas laikā persona uzskatāma par patvēruma meklētāju, un gadījumos, kad personas rīcībā pēc galīgā lēmuma par atteikumu piešķirt bēgļa vai alternatīvo statusu ir jauni fakti, kas būtiski maina lietas apstākļus, persona var iesniegt apelācijas instancē – Bēgļu lietu apelācijas padomē – atkārtotu pieteikumu. Ja pieteikums atzīts par pamatotu, padome to izskata divu nedēļu laikā no saņemšanas dienas.
Jāpiezīmē, ka atliekošais efekts (suspensive effect – angļu val.) ir spēkā visas patvēruma procedūras laikā – neviens patvēruma meklētājs netiek izraidīts no Latvijas Republikas, kamēr tiek pieņemts galīgais lēmums viņa lietā.
2. Subsidiārās aizsardzības ieviešana:
Saskaņā ar ES prasībām, kuras, savukārt, balstās uz Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk tekstā – ECTK), pastāv objektīva nepieciešamība ieviest subsidiāro aizsardzību personām, kuras nevar tikt atzītas par bēgļiem atbilstoši 1951.gada Konvencijai par bēgļa statusu (turpmāk tekstā – Ženēvas konvencija), bet saskaņā ar Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem tām ir nepieciešama aizsardzība. Piemēram, ja persona netiek vajāta par saviem uzskatiem vai nacionālo piederību, taču bēg no bruņota etniska konflikta savā valstī.
Vadoties no starptautiskajiem līgumiem, ES likumdošanas un dalībvalstu prakses, Latvijā tiek ieviesti divi jauni aizsardzības veidi:
Alternatīvais statuss, kuru personai var piešķirt šādos gadījumos:
1) personai draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās pret to vai tās pazemojoša sodīšana;
2) ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ personai ir nepieciešama aizsardzība, un tā nevar atgriezties mītnes zemē.
Pagaidu aizsardzība, kuru piešķir, lielu personu grupu ieplūduma gadījumos:
1) etnisku konfliktu dēļ;
2) pilsoņu kara dēļ.
Pagaidu aizsardzību personu grupai piešķir Ministru kabinets, nosakot šīs grupas uzturēšanas un izmitināšanas kārtību, termiņu un nepieciešamo finansējumu.
3. Trešo drošo valstu noteikšanas kritēriji (valstu sarakstu vietā iekļauti kritēriji, kādi piemērojami, lai valsti atzītu par drošu).
1992.gadā ES dalībvalstu ministri nolēma par kopējiem kritērijiem, pēc kuriem būtu jāvadās “trešās drošās valsts” (third host country – angļu val.) noteikšanā[3]. Par tādu tiek atzīta valsts, kura ir Ženēvas konvencijas dalībvalsts un kurā patvēruma meklētājs nav pakļauts spīdzināšanai un ir pasargāts no pazemojošas vai degradējošas izturēšanās pret viņu. Šajā valstī patvēruma meklētājam ir vai nu jāpiešķir bēgļa statuss, vai nu jādod iespēja iesniegt pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu, kā arī jāgarantē aizsardzība pret izraidīšanu. Jebkura ES dalībvalsts var paturēt sev tiesības humānu iemeslu dēļ neatgriezt patvēruma meklētāju uz trešo drošo valsti.
Patvēruma likums nosaka trīs kritērijus “trešajai drošajai valstij”:
a) valstī ratificēta Ženēvas Konvencija par bēgļa statusu un 1967.gada 31.janvāra Protokols par bēgļa statusu;
b) valsts, kurā personai nedraud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās;
c) valsts, kurā tā varēja lūgt un saņemt aizsardzību.
4. Tiesības uz ģimenes apvienošanu ir paredzētas gan personām, kuras ieguvušas bēgļa statusu, gan tādām, kurām piešķirta alternatīvā aizsardzība;
5. Atkārtota patvēruma pieteikuma iesniegšanas iespēja (jaunu faktu atklāšanas gadījumā);
6. Pieteikumu var iesniegt tikai Valsts robežsardzei, kura šajā gadījumā pārņēma Valsts policijas funkcijas;
7. Personu aizturēt ilgāk par 72 stundām var tikai ar tiesneša lēmumu. Starptautiskās prasības par aizturēšanas pielietošanu un standartiem ir ietvertas ECTK, Ženēvas konvencijā, kā arī virknē citu ANO pieņemto dokumentu. ES prasību pamatā minētajā jautājumā ir ECTK noteikumi, kuri ir attiecināmi uz patvēruma meklētāja aizturēšanu un tā tiesībām to pārsūdzēt administratīvajā institūcijā un tiesas ceļā, kā arī minēto starptautisko tiesību aktu prasības. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse, interpretējot ECTK 5.pantu, nosaka, ka, lai patvēruma meklētāja vai jebkuras citas personas aizturēšana uz laiku ilgāku par dažām diennaktīm tiktu uzskatīta par likumīgu, šādam lēmumam ir nepieciešama tiesas sankcija.
Runāt par iespējamajām prognozēm patvēruma meklētāju un bēgļu aizsardzības jomā Latvijā tuvākajā nākotnē ir visai sarežģīti. Neskatoties uz Patvēruma likuma atbilstību ES prasībām, varētu prognozēt, ka tas ir tikai pārejas posms Latvijas likumdošanas saskaņošanā patvēruma jomā. Ņemot vērā Latvijas virzību uz iestāšanos ES un ES vēlmi pakāpeniski izveidot Eiropas vienotu patvēruma sistēmu, kura ļautu izskaust dažus trūkumus, kuri šobrīd eksistē dalībvalstu patvēruma likumos (galvenokārt precizējot un padarot to nosacījumus stingrākus), ir precīzi zināms, kad būtu jāstājas spēkā pēdējam no jaunajiem ES tiesību aktiem – 2005.gada decembrī. Tas nozīmē, ka līdz tam laikam Latvijai būs jāpieņem jauns Patvēruma likums[4].
_______________________
[1] Population of Concern to UNHCR, “UNHCR Global Report 2001, p.17.
[2] Autors izsaka pateicību Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei un ANO Augstā komisāra bēgļu lietās pārstāvei D.Osei par sniegto statistisko informāciju.
[3] Resolution adopted 30.11.1992 on a harmonized approach to questions concerning host third countries, WGI 1283.
[4] Pašu par sevi Patvēruma likumu biežu maiņu vai grozīšanu nevar uztvert kā kaut ko jaunu un nesaprotamu. Lielākā daļa Eiropas valstu groza savus patvēruma jautājumus regulējošos tiesību aktus reizi gadā vai pat biežāk, pielāgojot tos konkrētai situācijai valstī. Šī situācija varētu izrādīties pietiekami jauna Latvijai, kurā likums “Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā” ir bijis (līdz 01.09.2002.) spēkā gandrīz četrus gadus un nav ticis grozīts.
Noteikumi par patvēruma meklētāja personas dokumentu un tā izsniegšanas kārtība
Patvēruma meklētāja uztura izdevumu apmērs un to segšanas kārtība