Recenzija par Valsts pārvaldes iekārtas likumu.
Par Valsts pārvaldes iekārtas likumu šā gada 13.jūnijā portālā politika.lv tika publicēts A.Dravnieka raksts ar nosaukumu “Vai jauna kārtība valsts pārvaldē?”. Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, autors norāda, ka nekādi īpaši agrāk nepazīstami jauninājumi likumā nav parādījušies. Tomēr jāiebilst, ka vienai lielai daļai darboņu, uz kuriem šis likums tieši attiecas, daudzas likumā ietvertās atziņas būs pilnīgi jaunas. Likums dod atbildes uz vairākiem valsts pārvaldes jautājumiem, kuras līdz šim varēja meklēt tikai teorijā (visbiežāk – ārvalstu), bet praksē attiecīgie jautājumi tika risināti ļoti neviendabīgi. Vissvarīgākie jautājumi, uz kuriem rodamas atbildes Valsts pārvaldes iekārtas likumā, katram no mums var šķist atšķirīgi. Man tie ir šādi:
Vai publiskā apspriešana ir tikai formāls pasākums?
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 48. panta otrajā daļā noteikts, ka sabiedrībai svarīgos jautājumos iestādei ir pienākums rīkot publisku apspriešanu. Tas nav nekas jauns un publiskās apspriešanas tiek rīkotas jau šobrīd. Būtiskākais jauninājums ir šīs daļas otrais teikums: “Ja iestāde pieņem lēmumu, kas neatbilst ievērojamas sabiedrības daļas viedoklim, tā šo lēmumu īpaši pamato”. Šis teikums tātad pasaka, ka iestādei, ja tā nerēķinās ar aktīvās sabiedrības vairākumu, ir jātaisnojas par savu lēmumu. Šis likums gan nepasaka, kādas sekas rodas, ja tas netiek darīts. Atbildi uz to dod Administratīvā procesa likums – lēmums ir prettiesisks procesuālo pārkāpumu dēļ un personas, kuru intereses vai tiesības ar šo lēmumu tiek skartas, var to apstrīdēt vai pārsūdzēt.
Vai iestādei, slēdzot privāttiesiskos līgumus, ir pilnīga rīcības brīvība?
Saskaņā ar Civillikumu privāto tiesību līgumi tiek slēgti, neievērojot vienlīdzības, proporcionalitātes un citus publisko tiesību principus. Tā, piemēram, persona aiz žēlastības var nopirkt no tantuka vecas zemenes, pat nedomājot tās ēst. Tomēr publiska persona nevar par nieka naudu iznomāt lepnu ēku, nerēķinoties ar valstiskajām interesēm.[1] Tāpat publiska persona nevar otrai līgumslēdzējai pusei uzspiest savu gribu un neizdevīgus līguma nosacījumus. Juridiski korekta nav situācija, kad automašīnas īpašnieka vārdā policija bez pilnvarojuma slēdz glabājuma līgumu ar maksas autostāvvietu, kā tas šobrīd ir vērojams praksē. Tāpat policija nevar uzspiest autostāvvietu uzņēmumam glabāt automašīnu uz neizdevīgiem noteikumiem. Līdzēju saistībām ir jābūt samērīgām. Valsts pārvaldes iekārtas likuma 89. pantā noteikti papildus nosacījumi privāto tiesību līgumu slēgšanai. Tos jāslēdz bez jebkādas diskriminācijas. Ja attiecīgo funkciju ir jāveic publiskai personai, tā atbild par šī uzdevuma izpildi, neatkarīgi no tā, ka tā ir noslēgusi līgumu par šī uzdevuma izpildi ar kādu privāto tiesību personu. Tā, piemēram, ja pašvaldība saskaņā ar likumu atbild par ceļu apsaimniekošanu, tā nevar atbildību novelt uz ceļa remontētāju (skatīt Valsts pārvaldes iekārtas likuma 87.-89. pantu)
Vai amatpersona atlīdzina zaudējumus?
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 90. pants nosaka, ka, ja amatpersona, pildot amata pienākumus ir radījusi zaudējumus valstij vai citai publiskai personai, tad no amatpersonas var prasīt atlīdzināt šos zaudējumus tikai tad, ja zaudējumi ir radīti ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības. Vārdi, kas atšķir šo normu no citām atbildību regulējošām tiesību normām, ir “publiskai personai” un “ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības”.
Par zaudējumiem aiz vieglas neuzmanības amatpersona personiski neatbild. Šāda prakse ir izveidojusies arī citās Eiropas valstīs. Amatpersona tiek pasargāta no atbildības par kļūdām, kuras viņa nav gribējusi un nav pieļāvusi apzināti. Tas tiek darīts ar mērķi, lai amatpersona nebaidītos uzņemties iniciatīvu. Nekļūdās tikai tas, kas neko nedara.
Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 90. pantu zaudējumus no amatpersonas var prasīt publiskā persona, tātad valsts, pašvaldība vai cita publiska persona. Tomēr amatpersonas rīcība varētu radīt zaudējumus arī privātajai personai. Piemēram, amatpersona kādam uzņēmējam prettiesiski atsaka izdot būvatļauju. Uzņēmējs vēršas ar sūdzību tiesā un pēc diviem gadiem beidzot tiek pie būvatļaujas. Taču pa šo laiku par 15% ir sadārdzinājušās būvmateriālu cenas. Vai uzņēmējs nevar prasīt amatpersonai atlīdzināt šos zaudējumus?
Uzņēmējs var prasīt atlīdzināt zaudējumus, taču ne no amatpersonas un ne uz šī likuma pamata. Saskaņā ar Administratīvā procesa likumu viņš atlīdzinājumu prasa nevis no amatpersonas, kura atteica būvatļaujas izsniegšanu, bet gan no valsts vai cita publisko tiesību subjekta, kura kompetencē ir būvatļauju izsniegšana. Ja zaudējumi uzņēmējam tiek atlīdzināti, tad šos zaudējumus atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likumam var prasīt no vainīgās amatpersonas tikai tad, ja viņa rīkojusies ar nodomu vai aiz rupjas neuzmanības.
Kas atbild par to, ka pašvaldības bezpeļņas organizācija SIA “XX”, veicot savus ar pašvaldības lēmumu uzticētos pienākumus, sabojā manu automašīnu?
Valsts pārvaldes iekārtas likuma 5. pants viennozīmīgi nosaka: atvasinātā publiskā persona (kas likuma nozīmē ir arī pašvaldība) ir atbildīga par pastarpinātās pārvaldes iestāžu darbību, tāpat kā Latvijas Republika ir atbildīga par tiešās pārvaldes iestāžu darbību. Tādējādi, ja pašvaldības SIA, veicot funkciju, kas tai nodota ar pašvaldības lēmumu (parasti – nolikumu), sabojā manu īpašumu vai nodara man citu kaitējumu, atbildību es varu prasīt no attiecīgās pašvaldības.
_______________________________
Atsauces
[1] Skat. 1995.gada 19.jūlija likumā “Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu”.