Raksts

Jaunajos laikos – jaunu Glavļitu?


Datums:
20. novembris, 2003


Foto: politika.lv

Viena no tipiskākajām politiskā analfabētisma pazīmēm ir tieksme pārvērtēt valsts nozīmi sabiedrības dzīvē, absolutizēt un pat dievišķot politisko varu. Šāda indeve piemīt ne tikai cilvēkiem, kuri nekad nav piedalījušies un nepiedalīsies šīs varas realizācijā – izņemot Saeimas vai pašvaldību vēlēšanas. Arī daudziem no tiem, kuriem ir dotas tiesības pārvaldīt valsti. Pārpratuma pēc politikā iemaldījušies cilvēki, neko nezinoši un zinot negriboši iesācēji, kuri savā pieredzes trūkumā un bezatbildībā saskata morālu pārākumu, populisti un ļaudis, kuri ir rāvušies pie varas, lai kārtotu savus biznesus. Tikuši pie kloķiem, viņi ir svēti pārliecināti, ka jebkura sabiedrības, tās sadzīves, ekonomikas vai pat cilvēcisku attiecību problēma ir atrisināma ar politiskiem vai birokrātiskiem līdzekļiem. Tāpēc neviena Saeima nav iztikusi bez traģikomiskiem mēģinājumiem darīt tautu vienā rāvienā laimīgu ar likumdošanas palīdzību. Un bez tādiem tautas priekšstāvjiem, kas ir svēti pārliecināti: vairākuma balsojums var noteikt Mēness fāžu maiņu, abortu statistiku un biešu ražību – vai arī sodīt katru, kurš apšaubījis konkrēta deputāta vai ministra nemaldību.

Valdības, tās pārstāvju un kabinetu apkalpojošā Saeimas vairākuma voluntārie eksperimenti likumu radīšanā jau ir radījuši ne vienu vien nevajadzīgu problēmu. Un ne tikai to īstenotājiem vien. Kas zina, kā Latvija vēl tiks galā ar diplomātiskajām nepatikšanām Briseles koridoros, ko sagādāja sasteigtais lēmums Eiroparlamenta novērotājam atņemot mandātu par nepatriotisku rīcību? Taču enerģiskajiem likumkaļiem ar to ir par maz. Valdība plāno ignorēt starptautiskos cilvēku un pilsoņu tiesību principus, tāpat Satversmes 100. pantu – ķeroties pie plašsaziņas līdzekļu valstiskās pārraudzības. Šādas izdarības pasaulē radīs daudz skaļāku un valsts prestižam vēl kaitīgāku rezonansi nekā deputāta Martijana Bekasova sodīšana. Jo runa ir par Eiropas Savienības kandidātvalsts vēlmi kontrolēt un ierobežot medijus, kuriem jau pēc definīcijas jābūt neatkarīgiem no pārējām trim varām. Te valdībai nelīdzēs nekādas aizbildināšanās ar nepieciešamību pēc skaidriem ētikas kritērijiem masu mediju darbībā, ne arī slēpšanās aiz tradicionālo reliģisko konfesiju autoritātes. Jo veidot “sabiedriski konsultatīvo” institūcijas personālsastāvu ir uzticēts Ministru prezidenta vadītajai Garīgo lietu padomei, kuras darbības sākotnējais mērķis bija “izstrādāt un īstenot koncepciju par valsts un baznīcas attiecībām Latvijas Republikā, veicināt un pilnveidot valsts un reliģisko organizāciju sadarbību, kā arī veicināt saskaņu un saprašanos starp dažādu konfesiju reliģisku uzskatu piekritējiem sabiedrībā”. Un nevis īstenot vārda un preses brīvības valstisku ierobežošanu morāles aizsegā.

Valdībai pašai vēl ir pietiekami daudz iespēju likvidēt šo skandalozo projektu, pirms tas ir nodarījis kaunu Latvijai un licis apšaubīt demokrātijas principu svētumu. Ja ne, tad šis ir tas gadījums, kad Satversmes tiesa nevarēs pieņemt visiem tīkamu spriedumu – kā gadījumā ar Krimināllikuma 271. pantu par amatpersonu necieņu.

Ja sabiedrībā būs nepieciešamība, mediji paši sev radīs vienotu morāles kodeksu. Bet valdībai novēlam pašai tikt galā ar savām iekšķīgajām vainām, nevis uzmesties citiem par dakteri.

Jūsu Neatkarīgā


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!