Jaunais vecais atomspēks 5

Jaunās atomelektrostacijas nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar Černobiļas reaktoriem, un tās ir arī atšķirīgas no tām, kas celtas pirms piecdesmit gadiem.

Iesaki citiem:

Veco atomreaktoru atjaunošana un jaunu celtniecība īpaši aktuāla kļuvusi Ukrainas un Krievijas gāzes strīda laikā. Arī tagad, domājot par alternatīviem enerģijas veidiem, daudzas Eiropas Savienības dalībvalstis apsver iespēju drīzumā būvēt jaunus reaktorus, bet Bulgārija un Slovākija iepriekš jau paziņojušas, ka vēlas atjaunot veco atomelektrostaciju darbību, kas būtu kā drošības garants, ja nu atkal pietrūktu enerģijas. Vai Eiropas Komisija varētu izdarīt izņēmumu un atļaut atjaunot veco atomreaktoru darbību?

Nē, tas likumiski vairs nav iespējams. Bulgārijai un Slovākijai nācās slēgt reaktorus, jo tā prasīja iestāšanās līgums Eiropas Savienībā. Ir taisnība, ka krīzes laikā mums bija jāņem vērā abu šo valstu īpašie apstākļi, neuzlūkojot tos tikai un vienīgi no „auksta” likumaktu viedokļa. Taču tagad, kad krīze ir beigusies, es neredzu, kā varētu tikt attaisnota veco atomreaktoru atkalatvēršana, jo tas būtu nepārprotami pretrunā ar iestāšanās līgumu.


Arī Lietuva cenšas panākt, lai gada nogalē tomēr netiktu slēgta vecā Ignalinas atomelektrostacija, argumentējot, ka tādējādi Lietuva paliks pilnīgi atkarīga no Krievijas enerģijas tirgus.

Tas ir interesants arguments. Ignalina ir tāda atomelektrostacija, kas ir simtprocentīgi veidota pēc Krievijas tehnoloģijām, to arī apkalpo krievu strādnieki, un degviela, ar ko darbina staciju, tiek iepirkta tikai un vienīgi no Krievijas. Līdz ar to, lai kā arī censtos, Ignalina nevar iegūt neatkarību no Krievijas. Šeit nekādi argumenti nav spēkā, jo Ignalina ir jāslēdz noteiktā datumā likuma kārtībā. Turklāt šo likumu, kas ir iestāšanās līgums Eiropas Savienībā, ir apstiprinājusi gan Lietuvas valdība, gan parlaments, gan referendumā arī 91% Lietuvas balsstiesīgo iedzīvotāju. Un pēcāk to apstiprināja arī pārējās divdesmit sešas Eiropas Savienības dalībvalstis.

Eiropas Komisijas uzdevums nav interpretēt likumu, bet gan uzraudzīt, lai tas tiktu pildīts. Mēs esam kā ceļa policisti. Ja likums nosaka, ka uz maģistrāles atļautais braukšanas ātrums ir 120 kilometru stundā, tad gadījumā, ja kāda automašīna traucas uz 140, mēs to apstādinām un uzliekam sodu. Ja šoferis saka: „Mēģinām vienoties par ātrumu!”, tas tomēr nav policists, ar kuru būtu jāmēģina vienoties. Likumu nevar mainīt. Laikā starp 1999. un 2006. gadu Lietuva ir saņēmusi 529 miljonus eiro, un starp 2007. un 2014. gadu Lietuva saņems vēl 837 miljonus eiro Ignalinas darbības izbeigšanai un jaunu resursu atrašanai. Turklāt nesenie pētījumi par Austrumbaltijas gāzes sektoru liecina, ka, aizverot Ignalinas atomelektrostaciju, nepastāv risks, ka Baltijas valstīm pietrūks enerģijas.


Ja nu tomēr Lietuva Ignalinu neslēdz?

Tad tā būs lauzusi likumu, un sekas būs nopietnas. Kā arī tas nenāks par labu valsts tēlam. Taču, godīgi sakot, es nedomāju, ka Lietuva tā rīkosies.


Ir izskanējis viedoklis, ka, ja Baltijas valstis un Polija turpinās vilcināties ar Ignalinas projektu, tad to, pilnīgi iespējams, neuzbūvēs nekad. Arī tāpēc, ka nebūs iespējams atrast speciālistus, kas šo darbu varētu veikt. Tieši tāpēc, ka arī citur pasaulē un Eiropā ceļ reaktorus, un šīs jomas speciālistu ir tik, cik ir.

Lietuvas valdībai un partneriem ir jāizvēlas, vai viņi vēlas celt atomelektrostaciju vai nē. Taču pirmā un vissvarīgākā lieta ir, ka vispirms ir jābūt kvalitatīvām debatēm sabiedrībā. Pilsoņiem ir tiesības zināt, no kurienes nāks enerģija un kāda vēl izvēle pastāv. Lēmumu nedrīkst pieņemt aiz slēgtām durvīm. Šajā ziņā pozitīvais piemērs ir Somija, kur bija šādas debates par atomelektrostacijas būvniecību, drošību, atkritumu glabāšanu, no kurienes tiks iepirkta degviela un tā tālāk.

Otrkārt, ir ļoti svarīgi apzināties, ka šī stacija tiešām darbosies, jo tajā ir jāiegulda miljardiem eiro, un investoriem ir jābūt drošiem, ka viņi šo naudu kādreiz arī atgūs. Ja nedz valdība, nedz sabiedrība nav droša, ka atomstacija strādās vismaz piecdesmit gadu, tad labāk nemaz nesākt. Līdz ar to vispirms ir vajadzīgas debates, lai pilnīga skaidrība būtu gan sabiedrībai, gan investoriem.


Vai pēc gāzes krīzes varam sagaidīt, ka atomelektrostaciju celtniecība Eiropā uzņems jaunus apgriezienus?

Ir virkne valstu, kas tiešām apsver iespēju būvēt jaunas stacijas. Visspilgtākais piemērs patlaban ir Lielbritānija, kas apsver iespēju būvēt desmit jaunas atomelektrostacijas. Piecas stacijas plāno celt Itālija, tiesa, nav zināms, ar ko tas beigsies, jo valstī lielākā daļa sabiedrības ir pret. Jaunus reaktorus plāno celt jau pieminētā Lietuva, Slovākija, Bulgārija un, iespējams, arī Rumānija. Lietuvā tātad būtu šis Baltijas valstu un Polijas kopējais projekts. Jauns reaktors jau top Somijā, bet vēl divi — Francijā. Taču tajā pašā laikā ir virkne valstu: Austrija, Īrija, Dānija un citas, kas nekādā gadījumā nevēlas atomenerģiju, bet vēl citās, piemēram, Beļģijā, Spānijā un Vācijā turpinās debates.


Vai Eiropas Komisija atbalsta šos projektus?

Eiropas Komisija ir neitrāla. Mēs nedz atbalstām, nedz kritizējam. Dalībvalstu ziņā ir izlemt, vai tās vēlas atomelektrostacijas vai nē. Vienīgais, ko mēs uzsveram, — drošība ir svarīga vienlīdz atbalstītājiem un pretiniekiem. Ja notiek katastrofa, radioaktivitāte neapstāsies pie valsts robežām. Tādēļ komisija ir pieņēmusi direktīvu, lai maksimāli paaugstinātu Eiropas atomelektrostaciju drošības standartus. Komisārs Andris Piebalgs ir izveidojis augsta līmeņa atomenerģijas drošības grupu, kurā darbojas visu divdesmit septiņu dalībvalstu pārstāvji, ieskaitot ekspertus no tām valstīm, kurām nav atomenerģijas.


Cik drošas šā brīža Eiropas atomelektrostacijas ir?

Jāsaka, ka drošības līmenis ir ļoti, ļoti labs. Eiropā atomelektrostacijas ir jau vairāk nekā piecdesmit gadu, un tās saražo trešo daļu no visas Eiropas Savienības elektroenerģijas. Pa šo laiku nav bijusi neviena lielas nozīmes avārija, kas būtu izraisījusi cilvēku bojāeju. Izņēmums, protams, ir Černobiļa, taču tas nenotika Eiropas Savienībā. Jaunās atomelektrostacijas nekādā gadījumā nevar salīdzināt ar Černobiļas reaktoriem, un tās ir arī atšķirīgas no tām, kas celtas pirms piecdesmit gadiem.


Vai atomenerģija ir nākotnes enerģija tādā nozīmē, ka tā ieguvumu ziņā varētu konkurēt ar citām?

Neviens enerģijas avots nav perfekts, visiem ir savi plusi un mīnusi. Ja runājam par atomenerģijas plusiem, tad vispirms jāmin, ka šajā procesā ļoti minimāli tiek saražots kaitīgais oglekļa dioksīds, un tas patiešām ir svarīgi. Otrkārt, jūs varat ražot milzīgus enerģijas daudzumus, neraugoties ne uz kādiem apstākļiem. Šajā ziņā citādi ir ar atjaunojamajiem resursiem. Piemēram, ja nav vēja, tad nav arī no vēja iegūtās enerģijas. Treškārt, atomenerģija ir izdevīga no enerģijas drošības viedokļa, jo degviela, kas nepieciešama atomstaciju darbināšanai, tiek iegūta no uzticamiem partneriem, piemēram, Kanādas, Austrālijas, Kazahstānas, jā, protams, arī no Krievijas. Taču ir daudz plašāka valstu izvēle, un šo degvielu ir arī ļoti viegli uzglabāt. Ja runājam par mīnusiem, tad atomenerģijai ir slikts tēls. Nevienā iedzīvotāju aptaujā šis enerģijas veids netiek minēts kā visvēlamākais. Joprojām nav atrisināta arī radioaktīvo atkritumu problēma, proti, kur tos uzglabāt. Un tas nav tehnisks, bet gan politisks jautājums, jo neviens līdz šim nav pieņēmis šādu lēmumu. Lai uzbūvētu atomelektrostaciju, ir nepieciešami desmit gadi, un šajā laikā ir jāiegulda milzīgi līdzekļi, ko būs iespējams atpelnīt tikai pēc piecpadsmit, divdesmit gadiem. Un īpaši šajos finanšu krīzes apstākļos ir ārkārtīgi grūti atrast līdzekļus atomelektrostaciju celtniecībai.


Patlaban ir daudz debašu par Eiropas enerģijas starpsavienojumiem. Baltijas valstis tiek minētas kā sliktais piemērs — kā izolētā sala, jo mums faktiski nav neviena savienojuma ar Eiropu. Vai atomelektrostacija varētu šo problēmu risināt?

Mēs uzskatām, ka jaunā Ignalinas atomelektrostacija varētu spēlēt lomu enerģijas drošībā, jo tā ražotu elektroenerģiju, ko varētu eksportēt. Līdz ar to būtu lielāka interese attīstīt šos starpsavienojumus, piemēram, starp Poliju — Lietuvu un tamlīdzīgi. Ja ir enerģija, ko piegādāt, tad ir arī lielāka nozīme starpsavienojumiem.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris - Kalvis 12.08.2009 15:37
Kalvis = Andris

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Kalvis - Izlietotā kodoldegviela 07.02.2009 11:58
Viss ir atkarīgs no tā, kādu uzdevumu sev izvirzām. Ja vēlamies sagaidīt brīdi, kad izlietotā kodoldegviela (no AES aizvāktie izlietotā urāna stieņi) sasniegs fona radiācijas līmeni, tad ir jāgaida miljons gadu - turklāt īpaši agresīvi noskaņoti "vides draugi" noteikti pieprasīs garantiju, ka visus šos miljons gadu nedrīkst būt ne vismazākās materiāla noplūdes apkārtējā vidē. Šādā veidā uzdevumu var ātri novest līdz absurdam - pie šiem uzstādījumiem kodolenerģiju neizmantosim vispār un turpināsim dedzināt Krievijas dabasgāzi, par kuras piegādēm mums gan nav nekādas drošības? Vai varbūt applūdināsim Daugavas senleju un taisīsim Daugavpils HES? Vai izmantosim visus kokus, salmus, žagarus malkai un biomasai? Vai zemniekiem pārtikas ražošanas vietā liksim ražot biodīzeļa kultūras (kuru videi draudzīgais efekts gan ir ļoti apšaubāms)? Vai gaidīsim to brīdi, kad mums kāds rietumu labvēlis aizdos vēl dažus miljardus eiro, lai mēs varētu sabūvēt pietiekami daudz vēja ģeneratoru vai kļūtu par vistālāko vietu ziemeļos, kur lieto saules baterijas? :))

Manuprāt, kodolenerģijai ir sava vieta enerģijas apgādē. Katram enerģijas veidam ir savi riski un savas izmaksas. Un pieprasīt absolūtu drošību no viena enerģijas veida (kamēr ogļu spēkstacijas un HES var vidi piedraņķot ikdienas masu mērogā) ir neobjektīvi. Tādu idiotismu var uzspiest kaut kādi Eiropas zaļie - Krievijas naftas lobisti (kuru partijā darbojas arī Tatjana Ždanoka), bet ne jau intelektuāli godīgi cilvēki.

Bērklija profesors Ričards Millers izvirza reālistiskāku uzdevumu - viņš jau pašā sākumā pasaka, ka miljons gadu kaut ko glabāt bez noplūdēm NAV iespējams. Kaut vai tāpēc, ka mēs neko daudz nezinām par ģeoloģiskajām, politiskajām un daudzām citām izmaiņām pat dažu tuvāko desmitgažu laikā. Toties viņš izvirza varbūtisku modeli - laika posmā līdz 300 gadiem ir jānodrošina viens drošības līmenis pret noplūdēm, pēc tam - cits, utt. Starp citu, pēc 300 gadiem radioaktivitātes līkne strauji pagriežas lejup - jo sabrūk daži īpaši bīstami izotopi ar dažus desmitus gadu ilgu pussabrukšanas periodu (sk. http://www.world-nuclear.org/info/inf04.html ; http://www.world-nuclear.org/images/info/hlw.gif ). Aktinīdi ar ilgajiem pussabrukšanas periodiem savukārt dabā neizplatās tikpat labi kā jods, stroncijs vai polonijs - viņu uzglabāšana nekādus īpašus riskus nesagādā, jo Zemes garozā ir papilnam smago metālu, kuri atrodas tur, kur viņiem ir jāatrodas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Izlietotā kodoldegviela - Kalvim 06.02.2009 22:29
Nesakarīgi ir runājot par vienu plaši zināmu fizikas uzdevumu to trivializēt līdz absudram. Kādi pirmie 300 gadi? Nemuļķojiet tautu - ir pilnīgi noteikts pussabrukšanas periods un ir ūdensdroša izlietotāts kodoldegvielas un, kas ir kas cits, bīstamo kodolatkritumu glabāšana, arī starp citu ūdensdroša. Tad nu lūk, tā otrā ir tepat Baldonē - variet pasekot kas notiek. Te tiešām ir runa par 300 gadu un milzīgām izmaksām.
Bet pirmā ir principā neatrisināta, kaut gan to ir risinājuši labākās pasaules fiziķu komandas jau 60 gadu. Gan ASV, gan Vācijā tiek plānotas izlietotās kodolegvielas patstāvīgas uzglabāšanas katakombas. Tās plāno vienam miljonam gadu ūdensdrošas uzglabāšanas. Atkārtoju, nevis 300, bet trīstūkstoštrīs simti reiz 300 gadu! Tad salīdziniet cik tas maksās, kā ir bijis un varētu būt ar valstiskumu noteiktajā teritorijā, finansējumu un uzraudzības nodrošināšanu, nerunājot par klimata izmaiņu ietekmi un seismisko stabilitāti un viss Jums, Kalvi, cerams kļūs skaidrāks.

Ja kāds nezin, dalīšanās reakcija tika izmantota lai radītu atombumbu no plutona, kas ir urāna atoma sadalīšanās produkts. Atomenerģija ir tikai atombumbas blakusprodukts ko ieviesa taupīgie rietumnieki. Ja mums Baltijā nevajag kodolieročus tad tiešām nav skaidrs kāpēc mums varētu vajadzēt atoma dalīšanās reakciju. Pasekojiet kas notika arī ar izlietoto kodoldegvielu no Salaspils, kas bija tikai mācību reaktors. Tās jau sen nav Latvijā sekojot ASV un Krievijas valdības noslēgtajai vienošanās.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Izlietotā 06.02.2009 12:40
Nesakarīgs dažādu jautājumu un apgalvojumu uzskaitījums, uz kuriem "izlietotā kodoldegviela" nedod nekādas sakarīgas atbildes.

>>> Cik tad kopā izmaksāja stacijas celšana, darbināšana, slēgšana, izlietotās kodoldegvielas glabāšana līdz šim un cik maksās tuvākos 100000 gadus (tā ir tikai desmitā daļa no visa laika cik Vācijā projektē šādu materiālu glabāšanu).
=====
Pirms baidīt citus ar izlietotās kodoldegvielas glabāšanu kā kādu nepārvaramu problēmu, ļoti ieteicams noskatīties Bērklija universitātes profesora Richard Muller lekciju (sk. http://webcast.berkeley.edu/course_details.php?seriesid=1906... ; "Nuclear bombs, reactors, waste" un citas kodolenerģijai veltītās lekcijas). Ilgi ir jāgaida, kamēr izlietotā degviela sasniedz fona radiācijas līmeni; toties faktiski problēma ir aktuāla apmēram pirmos 300 gadus - Ričards Mullers izveido varbūtisku modeli (ar kādu varbūtību no glabātuves noplūst noteikts procents kodolmateriālu) - un parāda, ka šis uzdevums noteikti NAV uz 100 tūkstošiem gadu.

>>> Lietuvas Ignalinas AES urānu importē no Krievijas.
=====
Nu un tad? Urānu var importēt no Krievijas, bet var importēt arī no daudzām citām valstīm (par to tieši šajā rakstā ir paskaidrots).

>>> AES lietderības koeficientu vērtējums ir ļoti zems (<5%), uzskaitot enerģiju, ko patērē urāna rūdas bagātināšanā un kodoldegvielas glabāšanā.
========
AES nav iekšdedzes dzinējs - tāpēc nav jēgas salīdzināt lietderības koeficientus ar iekšdedzes dzinējiem. 100% lietderības koeficients būtu E=mc2 (masas defekts reiz gaismas ātrums kvadrātā). Ja no tā var pārvērst elektrībā kaut vai 5%, tad tas ir ļoti labi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Izlietotā kodoldegviela 05.02.2009 22:25
Cik maksās Ignalīnas AES slēgšana? Cik tad kopā izmaksāja stacijas celšana, darbināšana, slēgšana, izlietotās kodoldegvielas glabāšana līdz šim un cik maksās tuvākos 100000 gadus (tā ir tikai desmitā daļa no visa laika cik Vācijā projektē šādu materiālu glabāšanu). Un tad lūdzu sarēķinam cik saražoja un cik tad īsti izmaksāja 1 kilovatstunda atomenerģijas. Šitā runāšana apkārt ir dramatiska.

Urāna dalīšanās ir saistīta ar liela siltuma daudzuma izdalīšanos. AES lietderības koeficientu vērtējums ir ļoti zems (<5%), uzskaitot enerģiju, ko patērē urāna rūdas bagātināšanā un kodoldegvielas glabāšanā. Lietuvas Ignalinas AES urānu importē no Krievijas. Ignalinas AES slēgšanai tērēs apt. vienu miljardu latu. Slēgšanas radīto jaudu nepietiekamības kompensēšanai ir izveidots īpašs starptautisks fonds, kura galvenais donors ir ES.

Saistītie raksti
Trubas 255x203

Lai gāze ar tevi! 3 Autors:Reinis Āboltiņš

Olesen 255x203

Silta zaļa istabiņa 4 Autors:Ilze Sedliņa

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Sustainable Energy Strategy for Latvia's: Vision 2050 0 Autors:Gunnar Boye Olesen

Atomenerģijas anatomija videsvestis.lv

Citi autora darbi
Lv intereses

Latvijas intereses Eiropas Savienībā 2013/3 2 Autors:Redaktori: Žaneta Ozoliņa, Artjoms Konohovs, Daunis Auers, Andris Gobiņš, Māris Graudiņš, Guna Japiņa, Mindaugs Jurkins, Anna Marija Legloaneka, Imants Lieģis, Fabricio Tasinari, Bens Tonra

Radio azadi 255x203

Īsziņa no Taleban 1 Autors:Ina Strazdiņa

Iebrauc 255x203

"Krīze ir avīzēs" 85 Autors:Ina Strazdiņa

Skabarga aci

Skabarga Rietumu acī 3 Autors:Ina Strazdiņa