Atslēgvārdi:

Jaunais laiks: atpakaļ pie mesiānisma? 7

Tā kā Jaunais laiks nav spējīgs izstrādāt skaidru un pamanāmu ekonomisko politiku, varbūt partijai būtu īstais laiks atgriezties pie pirmsākumiem, proti, pie Repšes un viņa teju mesiāniskās misijas — cīņas ar kukuļņemšanu.

Iesaki citiem:

Teksts angļu valodā

Pirms nepilna gada rakstā portālam rakstīju: "Lai izvairītos no kaunpilna gala, Jaunajam laikam (JL) būtu jātiek galā ar diviem lieliem uzdevumiem. Pirmkārt, jānokārto vadības grožu nodošana, paralēli stiprinot partijas vienotību. Otrkārt, jāsper solis tālāk par populistisko anti-elites un pretkorupcijas retoriku, kas līdz šim partijai ir relatīvi labi kalpojusi, un jāattīsta daudzpusīga politika, kas parādītu, ka JL ir nopietna un dzīvotspējīga alternatīva tagadējai valdībai."[1] Taču JL nespēja atrisināt ne vienu, ne otru problēmu un turpināja steberēt tajā pašā ērmoti nemākulīgajā manierē, kas kļuvusi par partijas zīmolu. Tā vietā, lai kļūtu par atjaunotnes posmu, pagājušais gads bija iezīmīgs ar nepārejošām iekšējām ķildām un populistisku pozēšanu.

Tomēr 2007.gada beigās JL tika dota lieliska izdevība — tāda, kādas opozīcijas partijām gadās ļoti reti. [Aigara] Kalvīša valdība izdarīja politisku pašnāvību, piedāvājot JL iespēju iekļauties jaunās valdības koalīcijā. Un ekonomiskais satraukums, kas arvien vairāk pārņem Latviju, deva partijai iespēju izstrādāt citādu ekonomisko politiku, kas kontrastētu ar Kalvīša valdības nedisciplinēto, inflāciju veicinošo pieeju.


Zaudētās iespējas

Taču JL izniekoja abas izdevības. Pirmkārt, partijas iekšējās nesaskaņas noveda pie tā, ka tā nespēja formulēt vai piedāvāt saprātīgu un vienotu pozīciju sarunās ar potenciālajiem koalīcijas partneriem jeb Ivaru Godmani, kurš tajā brīdī stāvēja rindā uz premjerministra amatu. Tā bija zaudēta izdevība, jo JL piedāvāja atšķirīgu un oriģinālu korupcijas apkarošanas retoriku, kura tobrīd — zemās uzticības un korupcijas lietu lēruma dēļ — bija akūti nepieciešama citām koalīcijas partijām. Otrkārt, iekšējās vienotības trūkums savienojumā ar uztraucoši zemo ekonomiskās kompetences līmeni (partijā ir daudz talantīgu cilvēku ar humanitāro izglītību, bet trūkst kvalificētu ekonomistu) noveda pie tā, ka partija nespēja izstrādāt strukturētu un skaidru Kalvīša valdības ekscentriskās ekonomiskās politikas kritiku.

Sairumu varēja prognozēt iepriekš. Dziļās nesaskaņas (iespējams, tas bija vissliktāk glabātais noslēpums Latvijas politikā) beidzot nonāca atklātībā, kad Sandras Kalnietes vadībā grupa Saeimas deputātu un reģionālo līderu atstāja partiju. Lielākā daļa šīs grupas cilvēku, visticamāk, trauksies dibināt jaunu partiju kopā ar Ģirtu Valdis Kristovski un viņa bijušajiem biedriem no TB/LNNK. Tajā pat laikā Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs veido jaunu kreisi centrisku partiju, kas varētu kļūt par ideoloģisku konkurentu Ata Lejiņa revitalizētajai Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai (LSDSP).

Latvijas partiju sistēma neapšaubāmi izdzīvo fragmentācijas periodu. Jaunās partijas aģitēs pret korumpētību, no kuras it kā cieš tagadējā politiskā elite (ignorējot faktu, ka daži to līderi gadiem ilgi paši bijuši Latvijas politikas priekšpulkā), tādējādi iegraužoties JL elektorāta pašā viducī. Iekšēji novājināts un no ārpuses apdraudēts, JL tagad stāv bezdibeņa malā. Vai partijas kongress, kas paredzēts 1.martā, iezīmēs Einara Repšes institucionalizētās pretkorupcijas retorikas beigu sākumu?

Droši vien — nē. Ārējie notikumi ir ārpus JL kontroles, bet vienkārša iekšējā reorganizācija ļaus partijai saglabāt būtiska politiskā spēlētāja statusu. Tā pavērs iespēju partijas dibinātājam Einaram Repšem no jauna ieņemt pozīciju politikas frontē. Daudzus vēlētājus Repšes augstprātība atgrūž, bet citus viņš, gluži otrādi, pievilina ar savas mērķtiecīgās pārliecības spēku. Tie, kas palikuši partijā, acīmredzot ir samierinājušies ar viņa savpatnību.

Tajā pat laikā, ņemot vērā to, ka patlaban tiek veidotas jaunas un atdzīvinātas vecas partijas, JL diezin vai izdosies pievilināt jaunu biedru pulku. Tā kā JL, šķiet, nav spējīgs izstrādāt pamanāmu ekonomisko, sociālo politiku un ārpolitiku, varbūt partijai būtu īstais laiks atgriezties pie pirmsākumiem, proti, uzmanības degpunktā izvirzīt Repši un viņa teju mesiānisko misiju — cīņu ar kukuļņemšanu. Tas neveiksmi ar pievienošanos valdošajai koalīcijai decembrī varētu pārvērst par labumu ilgtermiņā.


Šarāde par kreisumu

JL nākotni ietekmēs arī notikumi citviet. Artim Pabrikam un Aigaram Štokenbergam piemīt populārs šarms, inteliģence un politiskās zināšanas, lai turpmākajā desmitgadē dominētu Latvijas politiskajā sistēmā. Taču, turpinot atkārtot šarādi par kreisi centriskas partijas būvēšanu, viņi riskē ar to, ka elektorāts viņus marginalizēs. Džons Edvardss (John Edwards) būtu kļuvis par ASV prezidentu, bet viņa kampaņa paklupa pret acīmredzamo fikciju — stāstu par juristu-multimiljonāru, kura mājas lepnums ir basketbola laukums, skvoša zāle un peldbaseins un kurš apgalvoja, ka veltīs savu dzīvi mazturīgo aizstāvībai.[2] Štokenbergam — veiksmīgam uzņēmējam — jau ir pārmesta divkosība. Un Pabriks ir lielā mērā atbildīgs par Tautas partijas vēlēšanu programmas saturu. Abu pagrieziens pa kreisi izskatās pēc politiskā oportūnisma. Turklāt tas nebūt nav zelta likums, ka katrā politiskajā sistēmā noteikti jābūt sociāldemokrātiskai partijai. Dalījumu Latvijā iezīmē etniskā piederība, nevis sociālekonomiskie apstākļi, un tas tā turpināsies vēl labu laiku (kaut gan sociālekonomiskā aspekta nozīmība var pieaugt, ja ekonomika zaudēs ātrumu). Bez tam, ja Atis Lejiņš paveic gandrīz neiespējamo un patiešām pārvērš LSDSP par autentisku, mūsdienīgu sociāldemokrātisku partiju, tad būs divas partijas, kas cīnīsies par vienu ļoti nelielu (un, iespējams, vispār neesošu) vēlētāju daļu.

Tieši tādēļ JL dezertieri var izrādīties gudrāki, ieķeroties Kristovska svārku stērbelē. Viņš ir vērīgs un pieredzējis politiķis, kura ierosinātā mēreni nacionālistiskā, labēji centriskā partija pievilinās gan naudu, gan kadrus, lai 2010.gadā ieņemtu parlamentu, un, iespējams, tai veiksies jau vietējās un Eiropas Parlamenta vēlēšanās 2009.gadā. Kristovska eiroparlamentārieša statuss ļāvis viņam palikt neseno netīro politisko konfliktu neskartam. Vienlaikus, pateicoties smagam darbam un Latvijas mediju neproporcionāli lielajai interesei par Eiropas Parlamenta aktivitātēm, viņš saglabājis plašu atpazīstamību sabiedrībā. Kristovskī apvienojas pamatīga, desmit gadu ilga pieredze ministra amatā ar cerībām un vīziju, kas atgādina Einaru Repši—2002. Viņa jaunā partija kļūs par spēku, ar ko nāksies rēķināties, ja vien nenotiks kāda iepriekš neparedzama katastrofa.

Tātad, lai gan JL nākotne (vismaz daļēji) ir ārpus pašas partijas kontroles, tomēr atgriešanās pie pirmsākumiem — Einara Repšes vadībā autentiski cīnīties ar politisko korupciju — varētu ļaut partijai saglabāt sadzirdamu balsi

_____________________

[1] Daunis Auers (2007). “Quo Vadis, Jaunais Laiks”, politika.lv

[2] Don Carrington (2007): "Edwards Home Country's Largest", Carolina Journal Online, 26 January, 2007.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (7) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Janis Ozols 01.04.2008 21:46
Nosauktie argumenti kāpēc Artis Pabriks un Aigars Štokenbergs nav īsti kreisi noskaņoti būs populāri pārējām partijām, bet tie ir viegli atspēkojami. Pirmkārt nav obligāti jābūt nabagam vai strādniekam, lai piekristu kreisās politikas idejām. Cik man zināms Štokenbergs ar aktīvu uzņēmējdarbību nenodarbojas un savu naudu nopelnīja pārdodot nekustamos īpašumus. Savukārt arguments, ka Pabriks sarakstīja Tautas programmu vēl nenozīmē, ka viņš vainojams pie tā, ka kāpa inflācija utt. Pabriks ir politikas zinātņu doktors un es pieļauju, ka viņš bija viens no retajiem cilvēkiem TP, kas daudzmaz saprata kādai jāizskatās labējas partijas programmai. Bez tam uz pārējo partiju programmu fona tā bija daudz nopietnāka, bet fakts, ka tā netika realizēta nenozīmē Arta Pabrika vainu. Ne par velti Pabrika aiziešana TP bija ļoti sāpīga, jo viņi zaudēja vienu no labākajiem kadriem un populārākajiem ministriem

Bez tam Latvijā cilvēki tiešām domā kreisi, bet balso labēji. Bet kā arī raksta autors pieminēja, tad Latvijā dalījums labējos un kreisajos ir pēc etniskā principa vai arī pēc principa komunisti (LSDSP) un anti-komunisti (visas labējās partijas). Tāpat Saskaņas Centru īsti nemaz nevar nosaukt par kreiso partiju. Savukārt LSDSP lielai daļai elektorāta asociējas ar komunistiem. Tāpēc es Pabrika un Štokenberga izredzes neuzskatu nemaz par tik mazām, bet kā zināms lielu lomu nauda un politiskā reklāma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smaids 01.03.2008 17:18
JL sagrāva Repšes sindroms. Viņš nolaidās pats un norāva līdz sev arī partiju. Pēc principa - ja ne man, tad nevienam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Edis 01.03.2008 14:47
Auera kungu es varu nokritizēt gandrīz visos punktos. Jaunam Laikam Godmanis faktiski nekādu izdevību nedeva. Piedāvājums bija tikai tāds pieklājības žests. Godmanis nedz deva izdevību, nedz tā īsti gribēja runāt.
Reģionālo līderu aiziešana bija nenovēršama, jo Tautas partija lika lietā naudas sviru. Mūsu Latvija patreiz nav demokrātiska valsts. Faktiski valda slēpta Tautas partijas diktatūra. Šajā situācijā nevienai opozīcijas partijai nav nākotnes. Opozīcijas partijas pastāv tikai formāli. Ja sabiedrībai neizdosies likvidēt šo stāvokli, nākamās saeimas vēlēšanās Tautas partija izveidos sev vismaz 80% balsu. No opozīcijas partijām saglabāsies vienīgi Saskaņas centrs ar minimālu vietu skaitu saeimā. Tāpēc manuprāt patreiz opozīcijas partiju svēršana ir neauglīga nodarbošanās, cīņa starp tām ir bērnišķīga kašķēšanās bez nākotnes. Patreiz vienīgā perspektīvā opozicionārā partija ir kaujinieciska sociālistu partija, ar attiecīgu disciplīnu un struktūru. Es skatos uz sociāldemokrātu pusi, varbūt tie varēs kautko pasākt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Krish 25.02.2008 11:32
Iesaku autoram pietureties pie lietam par kuram vinsh kko saprot un ekonomiku atstat miera.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


krista 23.02.2008 22:39
Kaut arī Jaunā laika sttūtos savulaik bijis rakstīts, ka tā ir labēja partija, no labējas partijas tai ir tikpat tālu kāno Rīgas līdz Amazones džungļiem.. Iespējams, ka arī tieši šī populisma dēļ no Jl aizgāja t.s. profesoru grupa. Vienā komandā tomēr grūti sastrādāties cilvēkiem ar dažādu izglītības līmeni. JL elektorāts pēdējās vēlēšanās lielākoties bija trūcīga inteliģence, kas cerēja partijas uz jaunpienācēju profesionalitāti, kā arī marasmātiski onkulīši un tantiņas, kas spīdīgām acīm uz Repši skatījās kā uz Dievu to kungu.

JL lielākā kļūda ir tā, ka viņi, salīdzinot ar citiem politiķiem, cenšas sabiedrībai pierādīt, ka vienīgi viņi ir tie tīrie un cēlie. Cik ilgi var riet, ka visi ir korumpanti, bet neko nedarīt? Būtībā tas ir farss, jo, ja labi paskatāmies, tad viņi no pārējiem atšķiras tikai ar savu liekulību un vadoņa psihisko nelīdzsvarotību.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

deputāts 23.02.2008 11:45
jAUNAIS LAIKS kā korupcijas apkarotājs ir diezgan stipri sablamējies, jo Rīgas domē Aksenoka laikā šiverējās ar tādiem žuļikiem kā Krupņikovs, Jaunups. Rindā stāvēja bars pelēkie kardināli. Aksenoka laikā tika pieņemts stipri izmainīts Rīga sattīstības plāns, kas šodien parāda, ka ir bijusi stipri aizdomīga sadarbība ar kukuļdevējiem!?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Izbijis sociķis 22.02.2008 14:47
Domāju, ka Jaunajam laikam nav nekādas īpašās nākotnes.. It īpaši tas būtu sakāms pēc partijā notikušās šķelšanās.. Mūžīgie opozicionāri bija nogurdinājuši ne tikai savus vēlētājus, bet visbeidzot arī savus biedrus..

Protams, ka korupcija un kukuļdošana ir 'PĒ!'..

Taču Jaunā laika propagandētā mesiāniskā cīņa ar kukuļņemšamu pēc savas būtības bija nelietderīga un bezcerīga.. Galu galā no kaila fakta, ja zaglis tiks pakārts, nevienam dzīve vieglāka nekļūs.. Vajag vienkārši ražot, tirgoties ar pakalpojumiem un strādāt nevis pasludināt, ka vienīgais veids kā sasniegt Leiputriju, ir meklēt raganas un kārt zagļus..

Arī t.s. "lietussargu revolūcijas" patiesais cēlonis bija nevis korupcija, bet inflācija, kas satracināja maznodrošinātos sabiedrības slāņus..

Nedomāju, ka sabiedrība tagad noticēs S. Kalnietes jaunveidotajam politiskajam spēkam.. Nav viņai ne pieredzes, ne spējas sevi pierādīt.. Politiskajos reitingos varētu kāpt sociķu+Atis Lejiņš un Godmaņa popularitāte (pie nosacījuma, ja Godmanis notēlos, ka puslīdz veiksmīgi cīnās ar inflāciju)..

Saistītie raksti
Citi autora darbi
Intereses es

Latvijas intereses Eiropas Savienībā 2014/1 5 Autors:Redaktori: Daunis Auers, Andris Gobiņš, Mindaugas Jurkynas, Anna Marija Legloaneka, Žaneta Ozoliņa, Fabricio Tasinari, Bens Tonra

Lv intereses

Latvijas intereses Eiropas Savienībā 2013/3 2 Autors:Redaktori: Žaneta Ozoliņa, Artjoms Konohovs, Daunis Auers, Andris Gobiņš, Māris Graudiņš, Guna Japiņa, Mindaugs Jurkins, Anna Marija Legloaneka, Imants Lieģis, Fabricio Tasinari, Bens Tonra

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Latvijas intereses Eiropas Savienībā Autors:red. Māris Graudiņš, Daunis Auers, Andris Gobiņš, Guna Japiņa, Imants Lieģis, Žaneta Ozoliņa

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

Eiropas nākotne 2 Autors:Žaneta Ozoliņa (red.), Daunis Auers, Dzintra Bungs, Ivars Ījabs, Andrejs Jakobsons, Ivars Indāns, Kristīne Krūma, Atis Lejiņš, Gatis Pelnēns, Gatis Puriņš, Iveta Reinholde, Toms Rostoks, Inga Ulnicāne