Atslēgvārdi:

Jā, viņš var!

Politiķis, kas nesola darīt tavā vietā, bet liek noticēt, ka tu pats vari, ASV prezidenta kandidātu priekšvēlēšanu kampaņas laikā izraisījis pilsoniskās līdzdalības kāpumu.

Iesaki citiem:

2007. gada aprīlis. Čikāgā, viesnīcā Hiat Regency arodbiedrību organizētājā tikšanās laikā ar vēlētājiem viņa smaids ir silts, bet saguris, tāpat kā rokasspiediens. Prezidenta kandidāta Baraka Obamas harizma ir gaisā un viņš tic tam, ko saka, proti, pārmaiņām: Amerikas militārā imperiālisma un terorisma paranojas beigām, nebagātajam amerikānim draudzīgākai sociālajai politika un enerģētiskajai neatkarībai. Un zaļāk domājošai Amerikai, un tās iespaidā — arī pasaulei. Bet vēl šaubos, vai relatīvi jaunais politiķis kļūs par pirmo citādo ASV prezidentu.

Pēc ASV vēlētāju gastronomiskās gaumes pētījumu datiem, Obamas fani brīvo laiku pavada, sūcot caffee latte Starbucks kafijotavās, kamēr Klintones atbalstītāji ģimenes lokā patērē omārus un līdzīgus jūras ērmus Red Lobster ķēdes restorānos. Būdama kafijas maniaks, droši pievienojos Obamas piekritējiem tepat Rīgas Coffee Nation. Kas zina — ja Obama kļūs par ASV prezidentu, varbūt viņš sekmēs saskanīgāku politisko gaisotni globālajā "nācijā".

Kas senatorā tik īpašs? Cik liela nozīme ir viņa piederībai divām rasēm vienlaicīgi? Un kāpēc tieši viņa publiskais tēls Amerikā jau gada garumā ir izraisījis milzīgu pilsoniskās aktivitātes pieaugumu? Bērni un jaunieši kļūst par barakomaniakiem un pierunā vecākus iesaistīties priekšvēlēšanu balsojumos par Obamu[1], republikāņi pārreģistrējas par demokrātiem un mīla pret senatoru jau izpaudusies 30 štatos no 45, kur notikuši demokrātu kandidāta izvēles balsojumi[2].



Vairāki vienā

Vai varat iedomāties demokrātu un republikāni kādā Amerikas vidienes štatā svētdienā ēdam vēlas brokastis (brunch) un apspriežam kopīgi darāmo sava štata politikā? Un, kad kumoss vēderā nolodājis, ķeroties pie lietas...

Šī aina ilustrē Obamas grāmatas Pārdrošā cerība (Audacity of Hope) garu. Viņa priekšvēlēšanu platformai tāpat kā grāmatai un neilgajai politiskajai darbībai cauri vijas ideja par partijiski nedalītu panamerikānisku politiku, kas sakņojas spītīgā labākas nākotnes redzējumā — neizdeldējamā amerikāniskā optimismā. Politikai saskaņā ar viņa pozīciju jāsakņojas ticībā, iekļaušanā un godaprātā. Iespējams, ka senators pie daudzējādības integrācijas nonācis arī personīgās pieredzes rezultātā — viņa pēdējā grāmatā raksturota neveiklā iedzīvošanās ASV Senāta rutīnā un ilgas pēc ģimenes, kas palikusi Čikāgā.

Vai iespējams apvienot visu un veidot harmonisku individuālu dzīvi un harmonisku Ameriku, kas, ņemot vērā tās ietekmi, sekmētu pasaules harmonizāciju?

Lai apvienotu partijiski sašķelto Ameriku, pašam apvienotājam — harizmātiskam politiķim — jābūt tā dēvēto pretrunu pilnam. Kā dzied kanādiete Alanisa Morisete (Alanis Morissette) dziesmā Hand in My Pocket — pieredzes ziņā "zaļam", bet viedam, par citu bēdām sāpošu sirdi, bet optimisma un prieka pilnam, grūtus laikus pieredzējušam, bet ar cerību spārniem. Izrādās, šāds cilvēks eksistē!

Baraks Huseins Obama Jr. (Barack Hussein Obama Jr.) dzimis 1961. gada 4. augustā, Honolulu, Havaju salās. Dzīves vieta — Čikāga. Kopš 2004.gada — Demokrātu partijas ASV Senators no Ilinojas štata. Iepriekš, no 1997. līdz 2004.gadam, bijis Ilinojas štata Senāta loceklis. Pēc profesijas jurists, no 1993. līdz 2004.gadam pārstāvējis Čikāgas juridisko firmu Miner Barnhill & Galland. Bakalaura izglītību ieguvis Kolumbijas Universitātē (1983), savukārt tiesību zinātņu doktora grādu — Harvardas Universitātes Juridiskajā augstskolā (Law School) 1991.gadā. Obama ir precējies, viņa sieva ir juriste Mišela Obama (Michelle Obama (Robinson)), meitai Malijai ( Malia) ir 9, bet Natašai ( Natasha) — 7 gadi. Obamas ģimene pieder unitāristu baznīcai (United Church of Christ)[3].

Savos 46 gados Obama ir guvis daudzveidīgu dzīves un politikas pieredzi, tai skaitā bijis kopienas organizators Čikāgas dienvidos, kur motivējis cilvēkus izrauties no nabadzības un sakopt vidi, bijis brīvprātīgais un universitātes profesors, kristietis un skeptiķis, bet vienmēr izrādījis lielu interesi par cilvēkiem un prasmi klausīties. Baraks Obama ir melns, bet balts, vēl jauns, bet politiski nobriedis, labs rakstnieks un labs runātājs, tradicionālo vērtību piekritējs. Viņā ir viss, pēc kā var ilgoties amerikāņi, kas vēl nav veci un "gatavi" uzskatu un pārliecību ziņā, gan arī tie, kas atceras Mārtinu Luteru Kingu (Martin Luther King Jr.) un Robertu Kenediju ( Robert F. Kennedy) — iespējamos Amerikas mainītājus, kuri savu darbu nepaspēja veikt slepkavas veiksmes dēļ. Varbūt īpaši tādēļ, ka daudziem amerikāņiem no dažādiem sabiedrības slāņiem, cik man, tur dzīvojot, nācies novērot, atziņa, ka he has made his hands dirty jeb viņš ir darījis "melno darbu", dara Obamu pievilcīgu. To vienkārši cilvēki uztver kā "savējā" pazīmi, bet politiskajās aprindās to vērtē kā dziļu cilvēku izpratni. Lai nu kā, bet Obama nozīmē pārmaiņas.



"Jā, mēs varam mainīt"

Britu filozofs Bertrans Rasels (Bertrand Russel) rakstīja, ka vienīgais veids, kā piespiest politiķus nesolīt neiespējamo un nekrāpt vēlētājus, ir elektorāta izglītošana, lai vēlētāji spētu politiķus pieķert melos. Obamas runa aptuveni simts gadus vēlāk ir par to pašu. Tā pati slavenā runa, kuras remiksu will.i.am no grupas Black Eyed Peas padarīja par YouTube sensāciju.

Pēc uzvaras Dienvidkarolīnas štata priekšvēlēšanu sacīkstē ar Hilariju Klintoni, Obama Kolumbijā (Columbia, South Carolina) šā gada 26.janvārī teica programmatisku runu, kurā vērojama gan senatora paša, gan viņa politikas būtība — iedrošināt un vienot. Vecos un jaunos, bagātos un nabagos, baltos un melnos, latīņamerikāņus, Āzijas un indiāņu izcelsmes amerikāņus, demokrātus un republikāņus, " kuriem līdz šim nebija iemesla piedalīties." Senators nostājas pret reālpolitiku, ko veido lobistu grupas Vašingtonā, prezidenta izvēli, balstoties uz tā ilgsēdēšanas stāžu Vašingtonā un tuvību Baltā nama aprindām. Pret politiku, kas tiecas iznīdēt politiskos oponentus, nevis kopīgi meklēt veidus, kā padarīt izglītību pieejamāku un energoapgādi — ekoloģiskāku. Pret politiku, kas pieņem jebkādus, pat visutopiskākos, priekšvēlēšanu solījumus. Pret politiku, kas reliģiju izmanto par ķīli cilvēku šķelšanai un vicina patriotisma rungu, dzenot cilvēkus karā. Pret politiku, kas aicina cilvēkus domāt un darboties kāda cita iepriekš noteiktos rāmjos un kas izplata viedokļus, ka jaunieši ir apātiski, ka bagātajiem nerūp nabago liktenis. Skaidrs, ka tieši tāpēc cilvēki no šādas politikas norobežojas un nevēlas tajā līdzdarboties.

Asi kritizētajai reālpolitikai viņš pretnostata līderību, kas balstās spējā amerikāņus vienot kopīgam mērķim: "Es redzu Ameriku, kāda tā ir, un zinu, par ko tā var kļūt. To redzat arī jūs. Bet no mums ir atkarīgs tas, lai visa nācija to ieraudzītu. Mēs jau neesam tikai pret Vašingtonas politikā sakņotajiem destruktīvajiem ieradumiem, mēs cīnāmies ar mūsu pašu šaubām, bailēm, cinismu." Pārmaiņas Obamas izpratnē nebūs vieglas, tās prasīs laiku, to īstenošanā būs gan kļūdas, gan vilšanās. Pēc viņa domām, šīs prezidenta vēlēšanas nav izšķiršanās par reliģiju vai par partejisko piederību, par dzimumu, par vecumu vai rasi. Tā ir izvēle starp nākotni vai pagātni, starp veselo saprātu, inovācijām, kopīgu upuru un kopīga uzplaukuma politiku vai par sašķeltības, aizkaitinājuma un dramatisma politiku: " Jā, mēs varam izārstēt šo nāciju. Jā, mēs varam pārņemt nākotnes veidošanu. [ ...] Saglabājot to pašu ziņu, esot "zirgā" un esot nelaimē: mēs visi kopā esam viens, un, kamēr mēs elpojam, mēs saglabājam cerību".

Manuprāt, Obamas vīzija ir aktuāla arī mums. Pēc neatkarības atgūšanas deviņdesmitajos gados saņēmām politiskus lozungus par vienoto latvisko valsti, bet nesaņēmām iedrošinājumu paši to veidot — par visu "parūpējās" no Tautas frontes izaugušie politiķi. Ilūzija, ka elitāra demokrātija strādās par spīti izpildītāju nekompetencei, kā arī pilsonības, valodas un integrācijas politikas veicinātā sabiedrības slāņu konfrontēšana un pārlieku lēnā sociālās politikas izstrāde toreiz sekmēja jau padomju laikā iemācīto bezpalīdzību — atkarību no politisko lēmumu pieņēmējiem un pasivitāti kā status quo. Iedrošināšana un vienotība, kas izskan ASV prezidenta kandidāta priekšvēlēšanu kampaņā, ir aktuāli politiskie saukļi Latvijas šī brīža politiskās kultūras atsvaidzināšanai. Lai to īstenotu, varošai pilsoniskajai sabiedrībai jāsatiekas ar valsts varas uzticēšanos un darba deleģējumu.



Sašķeltā Amerika — Obamas politiskā portreta fons

Amerikā, līdzīgi kā citur, politisko kultūru raksturo zema pilsoniskā līdzdalība. Kopumā politisko partiju sastāvā ir aptuveni 10—12% planētas iedzīvotāju, NVO sektora pieaugums arī nav īpaši liels.

Pateicoties MLK (Martin Luther King) , JFK (John F. Kennedy) un Bobija (Robert F. Kennedy) laika iedrošinošajiem politiskajiem vēstījumiem un aicinājumiem līdzdarboties, sākot ar līdzdalību savā dzīvē, kā arī ņemot vērā minēto politiķu popularitāti un autoritāti dažādos sabiedrības segmentos, pagājušā gadsimta sešdesmitajos gadu Amerikā pilsoniskā līdzdalība bija kļuvusi par dzīvesveida sastāvdaļu. Fonu, protams, veidoja arī kontrkultūras fenomens ar pacifisma, sociālisma un anarhisma vēstījumiem. Pilsoniskās līdzdalības kritums — neokonservatīva un izslēdzoša pasaules aina — pavērās politikas vērotāju un analītiķu skatam, sākot ar Reigana (Ronald Reagan) un Tečeres (Margaret Teacher) valstisko reformu piegājienu, tajā skaitā — privatizāciju un elitārisma principu politikā — mēs zinām, kā, bet jūs stāviet klusu.

Liberālisms balstīja stipros un izslēdza vājos un citādos. Konservatīvisms balstīja sev uzticīgos un daudzveidību interpretēja kā sociālu kaiti. Un pilsoniskā līdzdalība iegāja pagrīdē. Jau kopš 1995.gada par to plaši un daudz rakstīja sociālā kapitāla pētnieks Roberts Patnems (Robert Putnam). Grāmatā Bowling Alone (1995) viņš konstatējis, ka amerikāņi arvien mazāk iet uz boulinga zālēm un, ja iet, tad spēlē spontāni, neorganizēti — boulinga līgas samazinās, cilvēkus neinteresē sociālā tīklojuma pastāvīga uzturēšana. 2001.gadā iznākušajā grāmatā Boulings vienatnē: amerikāņu kopienas sabrukums un atdzimšana[4] viņš attēlo amerikāņu pašizolācijas klīnisko ainu — sēdēšana pie televizora, ļaujoties ziņu kanālu indoktrinācijai, bieža dzīves vietas maiņa, pilsoniskās izglītības neapmierinoša kvalitāte, piepilsētu iedzīvotāju mietpilsoniskā pašapmierinātība, arī tas, ka abi vecāki dienas lielāko daļu pavada darbā, ka ir samazinājusies līdzdalība reliģisko draudžu aktivitātēs, pieaudzis individuālisms u.t.t. Sociālais kapitāls izplēn līdz ar draugu, kolēģu, ģimeņu un kaimiņu kopīgo pasākumu samazināšanos un savstarpējas vienaldzības pieaugumu, kam blakusefekti ir neuzticēšanās un depresija. Viens no Patnema definētajiem sociālā kapitāla veidiem — sasaiste (bonding) — saglabājas un sekmē vēl lielāku pašizolāciju sīkākajos kopienu segmentos, piemēram, ģimenēs, bet otrs sociālā kapitāla veids — savienošanās ar atšķirīgiem cilvēkiem un teritoriāli attālām grupām (bridging) — mazinās. Vienīgā nelaime, ka Patnema grāmata jau paspējusi novecot, bet dažas tās atziņas — nē.

Ameriku motivētās bailēs un vēlāk nemotivētā paranojā vienoja 9/11 un tam sekojošais Irākas karš. Ļoti daudzi amerikāņi pārcēlās uz dzīvi tīmeklī Facebook/Myspace un nupat kā viņiem radusies iespēja dzīvot publiski — "fanojot" par vienu no trim prezidenta kandidātiem — Makkeinu (John McCain), Klintoni (Hillary Clinton) vai Obamu. Skaidrs, ka tieši pēdējais ir Patnema drumslās sašķīdušā sociālā kapitāla savienojošā līme.



Bez identitātes politikas

Līdz pat šai vietai man izdevies neizcelt rases faktoru. Godīgi sakot, tā aktualitāte Obamas kampaņā bija vērojama vien sākumposmā, 2007.gada pirmajā pusē. Tāpat kā "sieviešu politikas" piesaukšana Klintones kampaņā. Kāds mans kolēģis, Ņujorkā dzīvojošs grieķu politikas zinātnieks Džordžs Andreopoulos (George Andreopoulos), ar smaidu sacīja, ka Obama jau nav īsti melns, tāpat kā par Klintoni ir pagrūti domāt kā par sievieti. Tomēr prakse un pētījumi rāda, ka elektorāta izvēlē rases un dzimtes faktoriem ir nozīme, turklāt šīs dalījuma līnijas apdraud Obamas vienojošā identitātei pāri stāvošā diskursa panākumus.

Identitātes politiku var definēt kā noteikta — pozitīva vai negatīva — lēmuma pieņemšanu, balstoties novērtējamā cilvēka dzimtē, ādas krāsā, etniskajā vai reliģiskajā piederībā, seksuālajā orientācijā. Elektorālas izvēles gadījumā identitātes politika nozīmē jau minēto pazīmju īpatsvaru pār prezidenta kandidātu idejām vai piedāvātajām stratēģijām. Ideoloģija zaudē savu nozīmi, bet kārtas, grupas un slāņa piederība jeb ģints (tribe) imperatīvs nosaka cilvēka vārdus un darbus — man vienalga, ko viņa saka, galvenais, ka izskatās līdzīga man un runā arī tāpat. Ja viņa ko sliktu nodarījusi, nu kuram negadās, galu galā viņa ir man kā māsa. Un vispār — labs vai slikts, ka tikai savējais.

Ironiskā kārtā visā pasaulē populāro balsojumu pret savām interesēm (piemēram, trūcīgi cilvēki balso par brīvā tirgus liberāļiem) visvieglāk skaidrot ar identitātes politiku. Klintones gadījumā "par" balsotājas, iespējams, domā — viņai nav taisnība par Irākas karu, neskaidra imigrācijas politika, bet viņa ir sieviete, un es balsošu par viņu. Par Obamu vai Makkeinu arī viens otrs varētu nobalsot līdzīgu motīvu vadīts.

Identitātes politika nav liberāla, tā ir reakcionāra. Liberālisms — kā tas izskan raksta vidusdaļā citētajā Obamas runā Kolumbijā — ir universāls. Liberālisma vēsture ir robežu paplašināšanas vēsture, iekļaujot tos, kuri kādā vēstures brīdī bijuši izslēgti rases, dzimtes, etniskās piederības dēļ. Obamas vēstījums ir nepārprotami liberāls, un tiem vēlētājiem Amerikā, kas piedalīsies ASV prezidenta vēlēšanās (starp kuriem ir arī samērā nedaudzi latvieši), novēlu nelemt kā sievietēm, baltajiem, melnajiem, bet kā cilvēkiem. Balsojums šā gada rudenī par Obamu būs balsojums par citu Ameriku. Tas liecinās, ka politisku apātiju nomaina interese un ne-vienaldzība par to, kas notiks gan ASV, gan pasaulē.


_______________________

[1] www.yrmomma4obama.com; http://kidsforobama.blogspot.com/

[2] Dati par balsojumiem atbilst situācijai, kāda bija raksta tapšanas laikā — aut.

[3] Unitāristu baznīca pārstāv evaņģēlisko protestantismu. Tajā lielu neatkarību bauda konkrētas draudzes un tā atbalsta indivīda apziņas un pārliecības brīvību. Domājams, liela daļa iedvesmas Obamas runām gūta arī no šīs baznīcas moto, Jāņa evaņģēlija atziņas, ka "visi būs viens", proti, ka ticība spēj apvienot visdažādākos cilvēkus. Jautāts par savu piederību unitāristu baznīcai, š. g, 4. maija intervijā MSNBC (http://www.msnbc.msn.com/id/24445166/) Obama atzina, ka lepojas ar šīs baznīcas sociālo misiju: nabadzības apkarošanu un atbalstu sociāli mazaizsargātajiem.

[4] Bowling Alone: The Collapse and Revival of American Community, Simon & Schuster; 1 edition (August 7, 2001)

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Saistītie raksti

IHT: America Votes nytimes.com