Atslēgvārdi:

Ja es būtu integrācijas ministrs... 10

Integrācijas sekretariāts kā sūklis iesūc jebkuru funkciju, ko vien var, lai pēc iespējas pieaugtu svarā. Ieguldīt savu laiku un enerģiju, nevajadzīgi rosoties, es nevēlos, tāpēc uzskatu — integrācijas ministra postenis šajā valstī ir lieks.

Iesaki citiem:
Ziepju burbulis 255x203
Foto:dharmesh

Es nebūtu ministrs, jo uzskatu, ka sabiedrības integrācijas ministra postenis ir kļūda, ko pieļāvuši Latvijas politiķi, domājot, ka, ja ir problēma, tās vislabākais atrisinājums ir izveidot ministriju un — visi laimīgi.

Bez tam neesmu pārliecināts, ka vispār pastāv arī pati problēma. Tāpēc šajā rakstā izklāstīšu savu viedokli par jautājumiem, ko mūsu valstī sauc vienā apkopojošā nosaukumā „sabiedrības integrācija” un ko valstij vajadzētu vai nevajadzētu darīt.


Haoss un kontroles trūkums

Jāsecina, ka viss, kas saistīts ar sabiedrības integrāciju, satur mazus noklusējumus, lielu populisma devu un sabiedrisko attiecību elementus. Tas redzams jau neatbilstībā starp to, kā sabiedrības integrāciju izprot pati sabiedrība, un to, kas ar šo jēdzienu tiek saprasts valsts dokumentos. Sabiedrība šo jēdzienu uztver kā jautājumu par krievu un latviešu attiecībām — vienkārši un skaidri. Tomēr politkorektums šajā jēdzienā liek ietvert arī citas mazākumtautības un pat līvus. Tā rezultātā varam tikai pabrīnīties, ka Latvijā ir nepieciešamas speciālas programmas un valsts iestādes, kas nodarbojas, piemēram, ar līvu vai Latvijā dzīvojošo poļu integrāciju! Tomēr sabiedrības integrācijas jēdziens valsts pārvaldē tiek paplašināts vēl tālāk — gandrīz līdz bezgalībai. Tajā ietilpst arī sabiedrības sociālā integrācija un reģionālā integrācija. Ja lasām valsts programmu „Sabiedrības integrācija Latvijā”, kļūst skaidrs, ka ar sociālo integrāciju saprot sociālās atstumtības mazināšanu un ar reģionālo integrāciju — reģionālo attīstību. Tātad valstiskā līmenī mēs ar sabiedrības integrāciju saprotam gandrīz visu, kas sekmē nevienlīdzības mazināšanos gan starp etniskajām, gan jebkurām sociālajām grupām, gan starp reģioniem. Starp citu, viens no sabiedrības integrācijas pasākumiem ir arī ceļu asfaltēšana, jo šī aktivitāte ir nepieciešama, lai sekmētu reģionālo integrāciju. Nu ko, sabiedrības integrācijas ministrs mums būtu ministru ministrs, un citas ministrijas nemaz nevajadzētu! Lūk, tāds haoss pašlaik valda sabiedrības integrācijas nozarē.

Šai nozarei raksturīgs arī sabiedrības kontroles trūkums. Nevienu jau neinteresē tas, ko mūsu valstī saprot ar sabiedrības integrāciju un ko amatpersonas, kas šajā jomā strādā, īsti dara. Ja tā nebūtu, jau sen būtu sakārtotas kompetences, novēršot pastāvošo haosu. Sabiedrības uzmanības centrā nav sabiedrības integrācija, bet gan pensijas, izglītība, nodarbinātība u.tml. Integrācijas jomā sabiedrību interesē atsevišķi jautājumi, piemēram, praids, mazākumtautību latviešu valodas zināšanas, tiesības nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. Sabiedrību interesē arī reģionālās attīstības un invalīdu sociālās atstumtības jautājumi, taču, šos jautājumus risinot, nevienam neienāk prāta runāt ar integrācijas ministru, jo ir taču skaidrs, ka ar sociālās atstumtības lietām nodarbojas Labklājības ministrija, bet ar reģionu attīstības jautājumiem — Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija.

Paslēpes turpinās. Valsts izliekas, ka haosu sabiedrības integrācijas jomā neredz, savukārt sabiedrība ātri iemācās, kuras institūcijas durvis vērt, un valsts dokumentus nepēta. Šāda situācija ir izdevīga. Nevalstiskās organizācijas (NVO), meklējot finansējumu, ir sapratušas, ka par vienu un to pašu jautājumu naudu var meklēt gan Labklājības ministrijā, gan Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātā (ĪUMSILS), un jūtas apmierinātas, jo finansējuma iegūšanas iespējas pieaug. Integrācijas sekretariāts arī neiebilst, jo tikai ar latviešu—krievu attiecību nodarbošanos tā pastāvēšana nebūtu pamatota. Tāpēc sekretariāts kā sūklis iesūc jebkuru funkciju, ko vien var, lai pēc iespējas pieaugtu svarā. Valsts pārvaldes darbinieki ir izkopuši prasmi just robežu, cik tālu drīkst darboties citas ministrijas lauciņā, un izliekas nemanām, ja pastāv funkciju pārklāšanās. Svarīgi tikai, lai konkurējošā ministrija nesāk rosīties pārāk aktīvi. Haoss nesatrauc arī valdību — galu galā ministriju veidošana jau notiek nevis pēc to nepieciešamības, bet gan pēc amatu nepieciešamības valdībā. Tas jau nekas, ka funkciju dublēšanās un populistisku programmu īstenošana izšķērdē valsts līdzekļus.

Tomēr iepriekšējais izklāsts nenozīmē, ka valstij nevajadzētu rūpēties par etniskās, sociālās un reģionālās integrācijas jautājumiem. Lai sociālās integrācijas jautājumi paliek tam autoram, kas šo sēriju turpinās ar rakstu Ja es būtu labklājības ministrs un reģionālās integrācijas jautājumi lai paliek reģionālās attīstības apcerētājam. Es pievērsīšos tikai tai nelielajai sabiedrības integrācijas jomai, par ko saskaņā ar nolikumu atbild integrācijas ministrs.


Pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšana

Ja reiz valsts kā savu funkciju ir uzņēmusies rūpēties par pilsoniskās sabiedrības attīstību, tad gribētos noskaidrot, ko valsts ar šo rūpi saprot — vai tā grasās mācīt sabiedrībai, kā kļūt pilsoniski aktīvai, vai ir gatava veidot pilsoniskās sabiedrības attīstībai labvēlīgu likumdošanas vidi, vai vēlas „piebarot” pilsonisko sabiedrību ar naudas injekcijām. Pašlaik rodas iespaids, ka Integrācijas sekretariāts vēlas gan pirmo, gan otro, gan trešo. Uzskatu, ka pilsoniskās sabiedrības un valsts attiecībām ir jābūt ļoti precīzi noteiktām, skaidri saprotot, ka pilsoniskās sabiedrības darbība nav valsts pārvaldes funkcija. Tāpēc pilsoniskās sabiedrības izglītošana nav jāveic sekretariātam. Tam arī nav jāsadala finansējums nevalstiskajam sektoram. ĪUMSILS vienīgais uzdevums ir rūpēties, lai valstij būtu pilsoniskajai sabiedrībai labvēlīga likumdošanas vide.

Uzskatu, ka patlaban Latvijā ir moderni, pilsoniskās sabiedrības attīstībai labvēlīgi likumi, kas atbilst Eiropas tradīcijām. Biedrību un nodibinājumu likums sniedz skaidrus un vienkāršus noteikumus biedrību dibināšanai un darbībai. Nodokļu atlaižu sistēma sabiedriskā labuma organizācijām arī strādā sekmīgi. Mums ir moderns valsts pārvaldes iekārtas likums, kas paredz NVO un valsts sadarbību un valsts pārvaldes funkciju deleģēšanu nevalstiskajam sektoram. Uzskatu, ka būtu nepieciešams likums, kas noteiktu valsts budžeta finansējuma piešķiršanas, administrēšanas un uzraudzības kārtību, paredzot gan jautājumus par interešu konfliktiem, gan iepirkumu procedūras projektos. Uzskatu, ka būtu nepieciešami grozījumi informācijas atklātības likumā, kas nodrošinātu NVO projektu ideju aizsardzību analoģiski kā tiek aizsargāts komercsabiedrību komercnoslēpums. Savukārt, lai nodrošinātu, ka valsts arī praktiski deleģē funkcijas nevalstiskajam sektoram, likumos būtu jāiestrādā mehānisms, kas ieinteresētu valsts pārvaldes iestādes funkciju deleģēšanā. Piemēram, būtu jānosaka, kuras funkcijas valsts pati ir tiesīga īstenot vienīgi tad, ja to deleģēšanas mēģinājums ir beidzies nesekmīgi.

Piekrītu, ka pati sabiedrība nav aktīva dalībai NVO, taču neuzskatu, ka valstij vajadzētu iejaukties un līdzīgi kā veselības vai izglītības jomā ar valsts programmu palīdzību rūpēties par sabiedrības iesaistīšanu, NVO izglītošanu un informācijas aprites nodrošināšanu. Tā vien liekas, ka valsts izpratnē NVO ir tas pats, kas skolas, slimnīcas vai bibliotēkas. Pašām NVO jau arī tas patīk — ir kāds, kas rūpējas un dod naudu. Taču sistēma tiek veidota pilnīgi aplami. Stipras pilsoniskās sabiedrības vietā mēs dabūsim paklausīgus NVO funkcionārus, kuru darbs pilnībā būs atkarīgs no valsts labvēlības. Lai to novērstu, valstij būtu jāpalielina publiskā finansējuma piešķiršana NVO, krasi nodalot finansējumu deleģēto valsts pārvaldes funkciju īstenošanai un finansējumu pašas pilsoniskās sabiedrības aktivitātēm. Pirmajā gadījumā finanšu plūsma un atbildība ir skaidri noteikta valsts pārvaldes iekārtas likumā — finansējumu piešķir atbildīgā ministrija, NVO atrodas attiecīgās ministrijas funkcionālajā padotībā. Otrajā gadījumā, savukārt, jānodrošina, ka naudas saņēmējs nekļūst atkarīgs no naudas devēja. To var panākt, izslēdzot valdību no lemšanas par NVO piešķiramo finansējuma apjomu un kritērijiem. Vislabāk, ja pilsoniskajai sabiedrībai publiskais finansējums tiktu piešķirts no speciālā budžeta kā iezīmēti procenti no valsts ieņēmumiem. Finansējuma piešķiršanu veiktu kvazi NVO — valsts dibināta un uzraudzīta institūcija, kurā lēmumus pieņem uz sabiedrības reprezentāciju grupu (nevis politisko partiju) pamata veidota koleģiāla institūcija.


Rasu un etniskās diskriminācijas izskaušana

Jau pati funkcija ir definēta neskaidri un populistiski. Interesanti, kāpēc sekretariāts atbild tikai par rasu un etniskās diskriminācijas izskaušanu, bet ne, piemēram, par diskriminācijas izskaušanu uz seksuālās orientācijas pamata? Un ko nozīmē funkcija „diskriminācijas izskaušanas starpnozaru jautājumi”? Ar šādu funkcijas definēšanu tiešām var neko nedarīt un gadu desmitus „nodarboties ar jautājumiem”.

Kas attiecas uz iecietību sabiedrībā, tad uzskatu, ka tā ir nozīmīgākā problēma no visām, kas atrodas Integrācijas sekretariāta kompetencē, diemžēl tikai pašreizējais ministrs Oskars Kastēns (LPP/LC) sekretariātā ir likvidējis pretdiskriminācijas departamentu.

Par diskrimināciju mūsu valstī soda. To nosaka likums. Šo procesu īsteno Iekšlietu ministrija un tiesu vara. Integrācijas sekretariātam te nav ko pielikt vai atņemt. Sabiedrības „audzināšanu” varbūt varētu uzskatīt par sekretariāta rūpi, tomēr mani uzmanīgu dara divas lietas. Pirmkārt, cik efektīvi, domājot par elektorātu, politiski atbildīgais ministrs aicinās pieņemt uzskatus, kas sabiedrībā nav populāri? Un otrkārt — vai „sabiedrības audzināšana” ir raksturīga valsts pārvaldes funkcija demokrātiskā sabiedrībā? Uzskatu, ka valsts budžeta līdzekļu tērēšana ideoloģiskām kampaņām, kas mūsdienās saucas par PR projektiem, būtu jāpārtrauc. Resursus vajadzētu novirzīt tieši apdraudētajām grupām, dodot iespēja pilsoniskajām organizācijām aizstāvēt savas tiesības un informēt sabiedrību par sevi. Domāju, ka saceltā ažiotāža ap praidu ir efektīvs līdzeklis, lai katrs apdomātu savu pozīciju un, iespējams, to arī mainītu. Jautājumi, kas skar cilvēka vērtību sistēmu, nav risināmi ar valsts programmu un ministriju darbību. Tas var notikt tikai pašas sabiedrības diskusiju ceļā, bet diskusija var izvērsties tikai spilgtu notikumu gaismā.


Mazākumtautību tiesības

Funkcijas nosaukums liek domāt, ka eksistē kādas īpašas mazākumtautību tiesības, kas nepiemīt pamattautībai. Jāsaka, ka neesmu informēts pat šādu tiesību pastāvēšanu. Latvijā tiesību sistēma netiek veidota pēc nacionālās piederības. Visiem Latvijas pilsoņiem ir vienāds tiesību kopums un visiem Latvijas rezidentiem, kas nav Latvijas pilsoņi, arī ir vienāds tiesību kopums. Latvijas tiesību sistēma atbilst starptautiskajām konvencijām, un tāpēc nav pamata domāt par kādām no starptautisko tiesību sistēmas izrietošām tiesībām, kas nav iestrādātas Latvijas tiesību sistēmā. Domāju, ja Latvijā kādai mazākumtautībai būtu atšķirīgas tiesības no citām Latvijā dzīvojošām mazākumtautībām vai pamattautības, tad tā būtu sabiedrības sadalīšana, nevis integrācija.

Cits jautājums ir, vai visas mazākumtautības var reāli baudīt vienlīdzīgas tiesības ar pamattautību. Gadījumos, kur tiesības tiek pārkāptas, piemēram, etniskās piederības dēļ cilvēku nepieņem darbā, tad tā ir diskriminācija un tas attiecas uz iepriekšējo funkciju — etniskās diskriminācijas izskaušana.

Ņemot vērā, ka liela daļa nepilsoņu ir krievi, nepilsoņu tiesību apjoma jautājumu varētu mēģināt saistīt ar mazākumtautību tiesībām. Tomēr mazākumtautību tiesības nenosaka nepilsoņu politisko tiesību apjomu. Latvijā ir skaidri noteiktas nepilsoņu tiesības, un jebkuras izmaiņas šajā jautājumā ir Saeimas, nevis izpildinstitūcijas ziņā, tāpēc Integrācijas sekretariātam šajā jomā nav specifisku funkciju.

Ar funkciju „mazākumtautību tiesības” varētu saprast arī mazākumtautību kultūras atbalstu, jo mazākumtautību kultūras uzturēšana Latvijā objektīvi ir grūtāka nekā pamattautības kultūras uzturēšana. Šo atšķirību tajā pašā laikā nevar uzskatīt par diskrimināciju. Uzskatu, ka integrācijas sekretariāts rīkojas pareizi, piešķirot valsts budžeta līdzekļus mazākumtautību kultūras, valodas un izglītības pasākumiem. Varam būt lepni, ka Latvijas valstī, piemēram, baltkrievi var attīstīt savu valodu varbūt pat vieglāk nekā savā zemē. Tomēr domāju, ka integrācijas vārdā nevajadzētu Latvijā dalīt kultūras pamattautības kultūrā un mazākumtautību kultūrā. Finansējumu kultūras projektiem vajadzētu piešķirt Kultūrkapitāla fondam un par šo jautājumu būtu jārūpējas Kultūras ministrijai, nevis Integrācijas sekretariātam.

Ļoti svarīga funkcija ir lībiešu kultūras un tradīciju saglabāšana, un ĪUMSILS šajā jomā ir paveicis vērtīgu darbu. Tikai pavisam neloģiski, ka ar šo jautājumu nodarbojas Integrācijas sekretariāts, nevis Kultūras ministrija. Līvus nevajag nekur integrēt un līvi nav mazākumtautība, bet gan tāpat kā latvieši — Latvijas pamattauta.


Atbalsts latviešu diasporai

Atbalsts latviešu diasporai ietver vairākus dažādi risināmus jautājumus. Viens no tiem — Krievijā dzīvojošo latviešu atbalsts. Ja kāds no šiem latviešiem ir pieņēmis lēmumu atgriezties etniskajā dzimtenē, tad mūsu valstī par viņu uzņemšanu un atbalstu pirmajā posmā rūpējas Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde. Savu darbu šī iestāde pilda veiksmīgi un, manuprāt, te nekas nebūtu jāmaina. Savukārt Rietumos dzīvojošo latviešu atgriešanās, kuri to vēlējās, jau pamatā ir notikusi. Tie, kuri vēl tikai gatavojas braukt, manuprāt, to var veikt bez valsts budžeta papildu finansējuma.

Par valsts iespējām stimulēt darbā aizbraukušo Latviešu atgriešanos būtu jādiskutē sabiedrībā, pirms pieņemt lēmumu par valsts budžeta līdzekļu lietošanu šim mērķim. Domāju, ka, ja atmetam acīm redzamo tēzi, ka vislabākā metode, kā aicināt mūsu tautiešus atpakaļ, ir panākt Latvijā tādu pašu attīstību kā Īrijā, mēs saskartos ar principiāliem ētiskas dabas jautājumiem. Piemēram, vai ar Latvijā palikušo nodokļu maksātāju naudu būtu jāfinansē sociālā dzīve Īrijā? Vai valstij būtu finansiāli jāatbalsta atbraukušo integrācijas programmas? Iespējams, atbildes uz šiem jautājumiem būtu atkarīgas no tā, cik čakli šie cilvēki maksā nodokļus Latvijā, bet, varbūt tas mums neliksies būtiski, jo esam taču viena tauta, tāpēc, iespējams, atbildes atšķirsies, īpaši, kad runājam par vecākiem vai par bērniem. Domāju, ka integrācijas sekretariātam vajadzētu uzsākt nopietnu diskusiju par šiem jautājumiem, pirms steigt tērēt valsts budžetu bukletiem un PR pasākumiem.

Savukārt dubultās pilsonības jautājums ir katra politiķa un arī sabiedrības ziņā. Ir valstis, kurās tā tiek pieļauta un ir valstis, kurās nē. Mans personīgais viedoklis ir, ka dubultā pilsonība nebūtu pieļaujama. Iespēja izvēlēties pilsonību un iespēja šo izvēli mainīt ir pietiekama. Pilsonības institūts ir saistīts ar attieksmi pret savu valsti, tāpēc es neatbalstītu šī jautājuma risināšanu, kā argumentus izmantojot merkantilus vai ekonomiskus apsvērumus.


Imigrantu integrācija

Tas, ka mūsu valstī ir noteikta atbildīgā ministrija par imigrantu integrāciju, rada vismaz divus jautājumus. Pirmais — cik drīz un kādā apjomā mēs gatavojamies uzņemt imigrantus, kuri šeit paliks uz dzīvi? Līdz šim vairāk tika runāts par ārvalstu darbaspēku, kas šeit ieradīsies uz laiku un tad atgriezīsies sava dzimtenē. Uzskatu, ka mums ir jābūt solidāriem ar citām Eiropas valstīm un jāuzņem arī bēgļi, kas bēg no totalitārām varām. Tad nonākam pie otra jautājuma — ko plāno darīt Integrācijas sekretariāts imigrantu integrācijā? Vai nodrošinās izglītību un valsts valodas apguvi Izglītības un zinātnes ministrijas vietā? Vai Nodarbinātības valsts aģentūras vietā palīdzēs meklēt darbu? Vai varbūt Iekšlietu ministrijas vietā vērsīsies pret iespējamiem rasistiskiem noziegumiem? Vai arī tiesībsarga vietā izskatīs imigrantu cilvēktiesību pārkāpumus? Domāju, ka ar citu iestāžu kompetenci pašlaik pilnīgi pietiek, lai uzņemtu nelielu daļu imigrantu un nodrošinātu viņus ar valsts valodas, vēstures un Latvijas politisko sistēmu izskaidrojošiem kursiem, kā arī lai palīdzētu atrast darbu. Ja tiks veikti visi minētie pasākumi, cerams, ka Latvija nekad nesasniegs to stadiju, kad imigrantu kvartālos policija nomierina satrakojušos jauniešus, kas dedzina automašīnas, un speciāla imigrantu lietu ministrija mums nekad nebūs nepieciešama.

Kā redzams pēc ĪUMSILS funkciju analīzes, jautājums, ko es darītu, ja būtu integrācijas ministrs, ir lieks. Ieguldīt savu laiku un enerģiju, nevajadzīgi rosoties, es nevēlos. Integrācijas ministra postenis šajā valstī ir lieks.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (10) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

shiza 26.05.2008 22:57
papildinot miesnieksa kungu, jātzīst, ka ĪUMSILS tiešām nekad nebūs īsta integrācijas institūcija, kamēr LPP turēs virsū savu demagoģisko ķepu. nepiekrītu gan par pilsonisko sabiedrību. tiesa, tā, bez dažiem izņēmumiem, ir ļurinoša masa, bet kamēr kāds gribēs to taisīt pēc sava ģīmja un līdzības caur maziem konkursiņiem... nez. kamēr kāda ideja no papīra pārtop realitātē, tā sen vairs nav vajadzīga. man gan labpatiktos, ja drusku vairāk būtu papurināta diskriminācijas novēršanas politika, jo šīs funkcijas jēga man nekad nav bijusi skaidra. vismaz ne tādā izpildījumā. bet nu labi... skaidrs, ka tur vēl ilgi nekas nemainīsies un šī ir velta mēles deldēšana.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis - Alfa 23.05.2008 08:23
N.Muižnieks nav neko labāks par O.Kastēnu. Sal. interviju - http://www.tvnet.lv/zinas/intervijas/article.php?id=544567 .

Cita starpā Nils Muižnieks izsakās šādi: "Protams, Latvijā nevajag pāriet uz krievu valodu, bet jārēķinās: ja sabiedriskajos masu medijos vispār nesniegs informāciju un analīzi krievu valodā, tad tie iedzīvotāji, kas runā krieviski, informāciju saņems no Krievijas medijiem. Šajā ziņā Latvijā, manuprāt, pieļauta milzīga kļūda. Kad biju integrācijas ministrs, centos skaidrot, ka vajadzētu papildus investēt Latvijas televīzijas un Latvijas radio krievu redakcijās. Mani sadzirdēt nevēlējās…"

Es nezinu, kāda valsts ideoloģija būtu jāizklāsta krievu auditorijai? N.Muižnieks neapzinās, ka valsts masu medijos lietotā valoda ir būtiska daļa no vēstījuma (language is part of the message). Man ne visai svarīgi, kādus vēl ārzemju informācijas avotus izmanto man blakus dzīvojošie krievi - vai viņi skatās CNN un BBC raidījumus vai Krievijas televīziju (pat ja LTV varētu izkonkurēt lielvalstu televīziju programmu kvalitātes ziņā). Man nerūp arī tas, vai viņiem ir labēja vai kreisa pārliecība (pat ja to varētu ar Latvijas televīzijas vai radio palīdzību ietekmēt).

Man toties ir ļoti svarīgi, lai Latvijas iedzīvotāji - gan latvieši gan minoritātes apzinātos, ka valsts ar viņiem arvien sazināsies latviešu valodā - un nekādas atkāpes nebūs arī valsts kontrolētajos plašsaziņas līdzekļos. Nils Muižnieks šādu vienkāršu lietu nav sapratis - viņš tai vietā stāsta, ka esot "pieļauta milzīga kļūda" :)) O.Kastēns arī varbūt nav perfekts, bet līdz šādām muļķībām tomēr nenolaižas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Runga - Alfai 22.05.2008 22:12
Nu ja kādam vēl ir šaubas par bezmugurkaulību un nekompetenci, tad vajadzēja paskatītes šodienas Kolāta raidījumu...pilnīgs ķīselis bija Kastēns un neviena statistika arī lāgā viņam neštimmēja.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alfa - Ritai 22.05.2008 21:46
Es tomer nepiekristu par ministru - vai ir kadi konkreti fakti par bezmugurkaulainibu? Uz kopeja fona mana skatijuma pietiekami darbigs un sakarigi domajoss ministrs. Zel, ka sekretaiats pazaudeja sekretariata vaditaju Ingu Liepu - tur es domaju ministram bija jaatrod kompromiss. Es domaju, ka ministram nepelniti negativu telu veido tikai dazas organizacijas, kuras iedomajas, ka vinu jautajumi sobrid ir visaktualakie Latvija.

Ja butu iespeja, es protams, priecaties par Muiznieku ka ministru - vel joprojam vissiltakas atminas par vina darbibas laiku.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita 22.05.2008 20:25
Patiesībā mēs visi reaģējam tik negatīvi pret ĪUMSIL-u tikai galvenokārt viena iemesla dēļ - tur ir politiski bezmugurkaulains, neprincipiāls un nepopulārs ministrs. Protams, mūsu argumentācija ar šādu ministru ir neapzināti tendēta negatīvo argumentu producēšanas virzienā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ieva 22.05.2008 12:08
parsteidzošas ir šīs Saksa kunga pēkšņās atklāmes, jo, būdams SIF vadītājs, būdams vairākās darba grupās un konsultatīvajās padomēs pie minēto dokumentu/politikas izstrādes un īstenošanas, viņš nemirkli neapšaubīja to lietderību

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Satrauktais - Sabidribai un "integretajiem" 21.05.2008 17:14
Rakstus nelasu un komentarus , lieki laiku netereju, bet var iet gajienos kaut marsieshi kaut alfacentauristi,kaut polarzvaigzniesi, ja tie nenodara kaitejumu videj un ekalogijai, ja tik neietekme slikti klimata izmainas, vai gazu saturu atmosfera. Jo lai iet ikviens kam dzied dvesele un sirds to prasa. Ik viens atverts cilveks sabiedribaa ir brivs un neapspiests, ja tiem neuzbruk fanatiku sektas, kas nodara lielaku launumu un viltus praviesi, kuri nezin ka Zemieshus pabarot jau tagad, bet sludina sevi par ticibas, kristietibas un vel nez kadu vertibu nesejiem, kuri tikai "apcerpj" naivos, kas do naudu lai atbalstitu agresiju, vardarbibu un launuma pavairosanu "uzbrukot" miermiligiem gajieniem un izpausmem, kas netrauce ne pensionarus, ne zemniekus, ne lidotajus, bet sie "plana galdina urbeji" pacel tuksas un nenozimigas temas (ari letie "zurnalisti" un "blogeri"), kuras briva un civilizeta pasaule ir norma, bet sie totalitarisma un vardarbiba sejeji "aizliedz" "proteste" kurina naidu un "baro" neiecitibas un graujoshas energijas bez jegas, jo ja ietu so "planpratinu" celu, tad atkal butu gestapo un ceka, kura "vajatu" um īzrekinatos" ar brieviem, talantigiem un spejigiem, lai velak nonaktu pie drupam un sabrukuma. Tas bija 3. reiha motivos un CCP (CECEPE) TOTALITARISMS, kursh vajaja un slepkavoja, kaava un niideeja. MES TO JAU PIEDZIVOJAM UN NEGRIBAM. Laiks ari politikas "censonjam" un masu sazinas telpa sludinat iecietibu un milestibu, nevis "baroties" ar letiem sizetiem un teemam. Pa to laiku labak celtu jaunas CUKURA RUPNICAS (ekalogiskas un energotaupigam tehnologijam), mekletu nozarem exporta celus, jo 40 valstis ir bada upuri un bus vairak, ja cinisies "pret" nevis kopeji radoshi darbosies tautas un valsts laba, nevis celjot "troksni" pa tukso, lai noverstu no nopietnam problemam un jautajumu risinajuma rashanai, kur neva "tikt cauri" ar tukshu un bezjedzigu "mutes dzeseshanu" vai 'tarkshkiem", solijumiem un acu aizmalesanu ... ko visu laiku darija lidz shim pa to laiku "žem paklaja", taisija savas "rebes" un kartoja "biznesus"', kuru "tiribas" un "ģodiguma" meri nu "ūzpeld" gan publiskaja telpa gan tiesvedibas lietas, lai "sakarto" savu "likumibu" nevis zem sektu piesega (varbut pat tas finansejot) gust veletaju balsis un citus "pasauligos labumus" no kuriem ja tiks iets godigs un tiesisks ceļš būs tik un tā jāšķiras "lai kā mālētos balti" un pūkaini "cālīši" , esot nežēlīgi" plēsēji un "varmākas" , kuru apveidi "lien ārā" no "svēto cāļu" pukainajiem un piemiligajiem apveidiem. Bizness un poliotika varbūt ir bezgala nežēlīgi, bet sabiedrībai ir tiesības un pienākums to visu "iegrožot" likumības un ētiskuma rāmjos. Ari ikvienam ir tiesības "pielikt roku" lai šie "no ķēdes norāvušies asins suņi" nodarītu mazak ļaunuma sabiedrībai un valstij, kārtojot savus "biznesus" un "ŗebes", bez kuriem sabiedrība protams nevar iztikt, bet viņiem strikti ar visu pūlēm jānovelk robežas pār kurām būtnēm ar veselu saprātu nebūtu iespējas pārkāpt - kā to diemžēl piekopa līdz šim tie kas sevi uzskatija par "pārcilvēkiem" un "izredzetajiem" ar bezrobežu algām un ienākumiem, "atraujot kumosu" un "atņemot" pēdējo līdzpilsoņiem un valstij (ari cukura rūpniecību, nozares un ražotnes, cilvēcīgas pensijas un aprūpi, labu medicīnu un atpūtas iespējas) lai paši peldētos bagātībā un pārticībā uz valsts un līdpilsoņu rēķlina, no kuriem daudzi nesaņem pat to pārtikas devu ko saņēma Salapils nāves nometnē, jo ja būtu jāsastāda saraksts cik dzīvu cilvēku ir miruši un zuduši šī iemesla dēļ, būtu bezgala garš saraksts ar daudziem desmitiem tūkstošu vārdu , uzvārdu, tēva vārdu un nopelnu kurus viņi bija saņēmuši vai pelnijuši un kuru gaišā prāta pieredzes un zināšanu, kā ari viņu roku šodien jau trūkst, jo tie "plēsoņas" kas "nejauši" nokļuva "varas gaiteņos" un "cellēs", apstulbuši no "iespējām" un "bagātības", kuru nu varēja "apsaimniekot" (nesodīti izsaimniekot drīzāk) un dalīt "sev" cik hjaudā, gluži vai apstulba un zaudēja saprātu, kura varbūt "šiem iznireļiem" un "laimes lutekļiem" nebija daudz, jo totalitārisms kas valdija bija viņus padariji "nejūtīgus" un aprobežotus, ko šodien viņi sauc par zināšanu un pieredzes trūkumu, vai nebijušu situāciju pasaules vēsturē, bez "bet" un "trīs punktiem" varu teikt, ka saprātīgi cilvēki vienmēr zināja ka svešu zagt un laupīt ir slikti un to nedrīkst darīt pie jebkuriem apstākļiem un situācijas, ka "piesavināties nepelnīto" ir grēks un noziegums pat bijušajā totalitārisma laikā. Tā ka šiem "kleptomāniem" ir jāatbild tiesas un sabiedrības priekšā.

Atradu TvNet - Cilvekmilis

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

MiesnieX - Autoram 21.05.2008 11:39
Nil!
Saprotu, ka esi laimīgs, esot prom no SIFa, tomēr tāpēc jau nevajag zaudēt savu ierasto mērenību emocijās un vērtīgu kritiku padarīt mazāk vērtīgu, atdauzot nieres visiem, kas strādā ĪUMSILSā - starptautiskajās humanitārajās tiesībās to sauc par nešķirojošu uzbrukumu (indiscriminate attack).
Skaidrs ir arī tas, ka autora šādu pieeju raksta tapināšanai ir veicinājis ne jau ĪUMSILSa saprātīgā vairākuma godprātīgais darbs, bet gan LPP visnotaļ pretrunīgās attiecības ar šo institūciju jau kopš tās izveidošanas sākuma. Galvenā problēma ir tā, ka Šlesera partijas atvēziens arvien aug un neaprobežojas ar līdzekļu arvien tendenciozāku piešķiršanu tiem, kas, pat, ja pasīvi, tomēr pauž atbalstu LPP idejām un rīcībai - centieni "savākt" Sabiedrības integrācijas Fondu (SIF) bija nepārprotams resursu un lenmšanas tiesību uzurpācijas mēģinājums, kas, pateicoties citu institūciju veselajam saprātam, tomēr "neizgāja cauri".
Vismazāk es autoram piekrītu par atbalstu pilsoniskās sabiedrības attīstības veicināšanai - Nil, nu nav šis sektors LV tik ļoti attīstījies, lai to laistu brīvā tirgus varā, tā LV drīz vien atbrīvotos no vērtīgiem pilsoniskās rosības iedīgļiem. Varu argumentēt vēl, bet gan jau pats labi zini, kāda ir situācija. Un tas, ka vēlies "iespert" LPP nenozīmē, ka situācijas objektīvo pretrunu iezīmēšanai tik radikāli jāizmanto visiem labi zināmā pārspīlējuma metode.
ĪUMSILSā noteikti saskatu vērtīgas funkcijas un idejas. Vienīgais jautājums - cik [ne]krietni to "stūrējošā" partija (vienalga, kura) izčakarē lielāko daļu labu ideju un nodomu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Autoram 21.05.2008 10:35
Ar cieņu pret autoru, tomēr uzskatu, ka raksts ir tikai vienos vārtos un katram ieteikumam ir liekami pretargumenti. Integrācijas ministrija ar spēcīgu un gudru komandu Latvijai būtu ļoti vajadzīga, jo, izkaisot, piemēram, minoritāšu un migrantu jautājumu risināšanu pa dažādām ministrijām, pazūd atbildīgais par procesiem kopumā. Tam ir neskaitāmi piemēri citās valstīs, pieredzes, kuras citas valstis tagad nožēlo.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 21.05.2008 10:32
N.Sakss: Uzskatu, ka būtu nepieciešams likums, kas noteiktu valsts budžeta finansējuma piešķiršanas, administrēšanas un uzraudzības kārtību, paredzot gan jautājumus par interešu konfliktiem, gan iepirkumu procedūras projektos. Uzskatu, ka būtu nepieciešami grozījumi informācijas atklātības likumā, kas nodrošinātu NVO projektu ideju aizsardzību analoģiski kā tiek aizsargāts komercsabiedrību komercnoslēpums.

=======
Īsti nesapratu priekšlikuma jēgu. No vienas puses, autors pieļauj, ka NVO var saņemt valsts budžeta finansējumu (kā arī nodokļu atvieglojumus ziedotājiem, ja tā ir sabiedriska labuma organizācija). No otras puses, jau nākamajā teikumā teikts, ka vajagot pastiprināt kaut kādu ziņu aizsardzību līdzīgi kā komercnoslēpumu (laikam tātad vēl kaut ko papildus aizsargāt nekā nodrošina, teiksim, esošie likumi par autortiesībām un blakustiesībām, kuru aizsardzību NVO jau tagad bauda).

Otrs jautājums - kāda jēga un kā vispār var tiesiski aizsargāt IDEJAS? Es vēl saprastu, ka nevar pārkopēt kādas citas NVO izveidotu materiālu un uzdot par savu - kā tas varētu gadīties, ja cita organizācija nenormāla slinkuma dēļ finansējuma saņemšanai iesniedz gandrīz tādu pašu projekta pieteikumu kā agrāk jau noraidīts projekts (t.i. parasts plaģiāts). Toties neredzu nekādu vajadzību valstij kontrolēt un ierobežot ideju izplatību - it īpaši ja organizācijas par ideju ģenerēšanu saņem nodokļu maksātāju naudu. Man tas asociējas ar Amazon.com skandalozo ideju patentēt "viena klikšķa iepirkšanos" (t.i. Interneta veikalā iespēju pabeigt pirkumu ar vienu apstiprinošo klikšķi, pieņemot, ka kredītkaršu informācija un piegādes adrese ir ievadītas jau lietotājam reģistrējoties) - sal. http://cse.stanford.edu/class/cs201/projects-99-00/software-... . Nav iemeslu, kādēļ šī viena klikšķa ideja (faktiski tīmekļa lietojumprogrammu saskarnes paradigma) nevarētu ienākt prātā arī kādam citam; tādēļ to nav jēgas patentēt.


N.Sakss: Integrācijas jomā sabiedrību interesē atsevišķi jautājumi, piemēram, praids, mazākumtautību latviešu valodas zināšanas, tiesības nepilsoņiem piedalīties pašvaldību vēlēšanās. ... Domāju, ka saceltā ažiotāža ap praidu ir efektīvs līdzeklis, lai katrs apdomātu savu pozīciju un, iespējams, to arī mainītu.

=======
Simptomātiski, ka autors praidu min līdzās mazākumtautību izglītībai. Autoram lieliska iespēja pārdomāt pašam savu vērtību sistēmu. Varam, protams, šo gadījumu likt goda vietā un ieinteresēti vērot kā atsevišķi iedzīvotāji un mūsu galvaspilsētas viesi policijas nožogojumā cenšas rast kompromisu starp ekshibicionismu un citām seksuāli deviantām tieksmēm.

Bet kādēļ apstāties pie praida? Varbūt arī tie ārzemnieki, kuri regulāri čurā un rāda pliku dibenu pie Brīvības Pieminekļa dod iespēju mums apdomāt savu pozīciju un, iespējams, to arī mainīt? Varam kļūt iecietīgāki un pieņemt citādo - t.sk. arī to, ka dabisko vajadzību kārtošana sabiedriskā vietā ir jāaplūko neatkarīgi no vietas, tādēļ vajadzīga vienlīdzīga attieksme. Nevar taču vienu čurātāju vilkt uz tiesu un sodīt ar 1600 LVL naudassodu, bet citus, kuri apčurāšanai izvēlējušies citu objektu, atlaist par sodu līdz 50 LVL (Rīgas pilsētas sabiedriskās kārtības noteikumi, 11.pants http://www.riga.lv/NR/rdonlyres/2E2410B5-EF13-48A7-8A34-1392... ).

Saistītie raksti
Citi autora darbi