Raksts

Izvēle starp govi un ES


Datums:
25. jūnijs, 2002


Autori

Baiba Rulle


Foto: Valters Bruss; Foto - B. Koļesņikovs © AFI

Latvietim govs laukos ir tikpat kā ģimenes loceklis, ja cilvēkiem trūkst informācijas un viņi domā, ka trešajā dienā pēc iestāšanās ES viņu trīs govis likvidēs, tad, protams, viņi balsos “pret”. Cilvēki neizprot šādas vienkāršas lietas, taču tieši tās nosaka izvēli.

Zemnieku Saeimas priekšsēdētāju, Tērvetes zemnieku Valteru Brusu intervē Baiba Rulle, Diena.

Šā gada jūnijā plašā uzņēmēju delegācijā, Valsts prezidentes vizītes ietvaros, bijāt Īrijā. Šī valsts nereti tiek minēta kā piemērs Latvijas iespējām, arī lauksaimniekiem. Kādi ir iespaidi?

Nekas prātam netverams netika redzēts. Cik sapratu, visā valstī lauksaimniecība ir tāda, kas neliek īpaši brīnīties. Tas nav kā Vācijā vai Dānijā. Cita lieta, ir fakts, ka īru lauksaimniecība lielā mērā balstās uz Eiropas Savienības (ES) subsīdijām, kas veido ap 56% no zemnieku ieņēmumiem. Viņi saņem šo naudu konkrētā kontā, konkrētos laikos, faktiski tā viņiem ir kā alga, un lielā mērā viņi atkarīgi no tā, kurās dienās naudu pārskaita.

Kas ir tas, ko varam gūt no īriem? Vai varbūt ir otrādi – viņiem kā ES zemniekiem ir lietas, kas jāmācās no mums?

Protams, īriem un ne tikai viņiem būtu ko pamācīties no atsevišķiem saimniekiem Latvijā. Bet kopumā radās iespaids, ka Īrijā lauksaimniecība ir izlīdzinātāka. Ir daudz ne īpaši lielu saimniecību.

Latvijā šobrīd ir milzīgi kontrasti — ir zemnieki, kas apsaimnieko tūkstoš un vairāk hektāru, un ir liels skaits zemnieku, kas saimnieko dažos desmitos hektāru. Viņu ražošanas tehnoloģijas nav salīdzināmas. Man šķita, ka Īrijā nav šādu kontrastu un zemnieki ir vienādāki pēc savas būtības.

Kāds ir izskaidrojums?

Domāju, tas sakņojas tradīcijās, vēsturē, kā īru zemniecība veidojusies. Latvijā daudzi par zemniekiem kļuva piespiedu kārtā. Bezdarba dēļ. Pēc kopsaimniecību izjukšanas par zemnieku kļuva gan laba kolhoza galvenais speciālists, gan slikta kolhoza traktorists. Ļoti dažādi cilvēki ar dažādu izpratni, saprašanu, izglītību. Par zemniecības saknēm Latvijā vispār varēs runāt kādā trešajā paaudzē!

Minējāt, ka Īrijā zemnieki ir vienādāki un nav tā, ka ir tikai lielas saimniecības. Vai tas liecina, ka ES nav jātiecas tikai uz lielām saimniecībām un ka ES nenozīmē mazu saimniecību izputēšanu?

Latvijā zemnieki uz lielām saimniecībām jau netiecas principa pēc. Tas ir apstākļu diktēts nosacījums. Ja gribam racionālāk saimniekot, gūt labākus ieņēmumus, mums ir jāveido lielas saimniecības. Tas nav pašmērķis. Mērķis ir nopelnīt.

Ar to atbalstu, kādu ES valstu lauksaimnieki saņem subsīdijās, ģimene, kas apsaimnieko 200 hektāru saimniecību, var pilnībā iztikt. Latvijā ar atbalstu, ko valsts var sniegt 200 hektāru saimniecībai, ģimeni grūti uzturēt. Tas gandrīz nav iespējams! Tāpēc arī nepieciešamas lielākas platības, apjoms, ražošana.

Ja mēs saņemtu tādu atbalstu, kāds tas ir Īrijas vai jebkuru citu ES valstu zemniekiem — mēs dzīvotu labi. Pat ļoti labi! Domāju, no tā nedaudz baidās esošo ES valstu zemnieki. Viņi saprot, ka daļa Latvijas, citu kandidātvalstu lauksaimnieki ir soli priekšā tehnoloģiju un tehnikas jomās. Jo mēs esam veidojuši visu no jauna.

Uzskatāt, ja mēs saņemtu 100% atbalstu kā ES zemnieki, mēs būtu konkurētspējīgāki?

Jā! Es pat negribu uzsvērt šos 100%, bet gan vienlīdzīgu atbalstu. ES atbalsts var būt arī mazāks, bet svarīgi, lai tas būtu visiem vienāds.

Ir skaidrs, ka tādu atbalstu, kāds pašreiz ir ES zemniekiem, mēs nesaņemsim. ES pēc paplašināšanās to nemaz nevarēs pavilkt. Bet, ja atbalsts būs proporcionāli vienāds, protams, ka daļa kandidātvalstu, arī Latvijas, zemnieku būs konkurētspējīgi. Mums jau šodien jāspēj konkurēt — mēs savu rapsi šodien eksportējam uz Dāniju, graudus mēģinām eksportēt, bez visa ES atbalsta.

Vai ES var viest lielāku stabilitāti zemniekos?

To ir grūti pateikt! Tikai nauda, kuru potenciāli saņemsim, to nevar nodrošināt. Pamatā viss atkarīgs no cilvēkiem. Mazliet šaubos — vai un kā mēs spēsim apsaimniekot ES naudu.

Viena lieta ir tiešie maksājumi, bet, lai mēs lauksaimniecību paceltu līdz Īrijas līmenim, nepieciešamas milzīgas investīcijas. ES piedāvā iespēju tās apgūt, izmantojot strukturālo fondu naudu, taču vai mūsu cilvēki spēs to absorbēt? Es nezinu! Mums šobrīd nav mehānisma, lai mēs droši teiktu: “Latvija spēs maksimāli izmantot ES fondu naudu!” Neviens jau neies pa ciemu un tāpat vien to nemētās ar liekšķeri. Strukturālo fondu nauda ir līdzfinansējums, un tai nepieciešams konkrēts projekts, biznesa redzējums. Mums laukos ir daudz zemnieku, bet ne tik daudz lauku uzņēmēju.

Ir diezgan daudz zemnieku, kas to varēs izdarīt. Bet, raugoties kopumā, domāju, ka atšķirība starp zemniekiem — tiem, kas lauksaimniecību uztver kā biznesa nozari, un tiem, kuriem tā ir dzīves veids vai piespiedu nodarbošanās — sākotnēji kļūs lielāka. Tā ir valstiska problēma.

Kādu redzat Latvijas lauksaimniecības vīziju ES?

Tā būs atkarīga no ES kopējās politikas. Protams, nedomāju, ka Latvijā iztiks bez lauksaimniecības. Tā būs un to, kas mums nepieciešams, mēs saražosim. Jautājums: Cik cilvēku ar to nodarbosies? Kādas būs saimniecības?

Esat eirooptimists?

Vienmēr esmu teicis, ka Latvijai nav citas alternatīvas kā būt ES. Man vispār šķiet, ka pārāk vienpusēji skatām šo jautājumu par ES. Ja spriežam, vai Latvijai kā valstij jāstājas ES atkarībā no tā, vai manai govij būs jābūt piesietai vai nē, tad tas ir ļoti šaurs skatījums. ES taču nav tikai jautājums, vai drīkstēšu savu teļu turēt piesietu, vai man viņš jātur būrī. Pat, ja runājam tikai par lauksaimniecību, esmu pilnīgi pārliecināts, ka Latvija no iestāšanās ES var tikai iegūt.

Līdz šim neesmu dzirdējis nevienu tādu argumentu pret ES, kas man liktu mainīt domas. Un ceru, ka, izvērtējot plusus, ko ES var dot Latvijai izglītībā, drošībā, ekonomikā, personiskas brīvības jomā, cilvēki izšķirsies balsot “par”. Nevaru iedomāties, kas notiktu, ja Latvija paliktu viena ārpus ES, bet Lietuva un Igaunija iestātos.

Tas ir mīts, ka tad mēs varēsim uzvilkt “dzelzs aizkaru”, ražot visu, ko gribam un kā gribam, neko nelaist pāri robežai, un tad tik mums būs labi! Viena valsts tāda ir — man liekas, kas līdzīgs ir Baltkrievijā.

Jūs moderni runājat. Taču Jūs pārstāvat zemnieku organizāciju un ES iestāšanās sarunās tieši lauksaimniecības sadaļa ir viena no grūtākajām, un, tai, iespējams, būs izšķiroša nozīme referendumā. Kāda ir organizācijas pozīcija?

Neesam šo tēmu vēl apsprieduši. Par to lemsim nākamā gada sākumā, kad būs beigušās sarunas un kad būs skaidri spēles noteikumi. Mans personīgs viedoklis — jebkuri nosacījumi būs izdevīgi. Bet negribu teikt, ka tāpēc šobrīd ir jāpieņem viss, ko Eiropas Komisija piedāvā, un bez diskusijām jāskrien uz ES. Jāstrādā, lai dabūtu pēc iespējas izdevīgākus nosacījumus. Vēl ir pusgads līdz sarunu beigām, un tas jāizmanto ļoti lietderīgi.

Kad kārtis būs rokā, tad arī organizācijā varēsim vērtēt, ko Latvijas zemnieki iegūs, ko zaudēs. Tad varēsim pieņemt organizācijas lēmumu — aicināt visus uz ES, vai aicināt palikt aiz durvīm.

Kāds ir zemnieku noskaņojums?

Kopumā diezgan pesimistisks. Bet tas sakņojas neinformētībā, nesaprašanā, kas mūs gaida. Līdz absurdam. Ja cilvēkam prasa, kāpēc esi pret ES, un viņš stāsta, ka tad gotiņa būs jālikvidē, vai saka, ka ES no vienas govs nedrīkst slaukt pienu…

Cilvēkiem vienkārši trūkst informācijas. Viņi nezina, ka ES primāra ir kvalitāte. Ja cilvēki domā, ka trešajā dienā pēc iestāšanās ES, viņu trīs govis likvidēs, tad, protams, ka viņi balsos pret ES. Latvietim govs laukos ir tikpat kā ģimenes loceklis. Neviens jau nav elementāri izskaidrojis, ka govi varēs turēt arī, ja piens neatbildīs ES prasībām, ka viņš varēs to pienu dzert, pārdot kaimiņam. Cilvēki neizprot šādas vienkāršas lietas. Taču tieši tās nosaka izvēli.

Kur ir problēma, kāpēc laukos trūkst informācijas?

Nav izveidota sistēma. Avīzes un TV nevar būt vienīgais informācijas nesējs. Nezinu, kā to risināt. Ja zinātu – pateiktu, bet redzu, ka pie tā nopietni jāstrādā jau tagad. Pēc gada var būt par vēlu!

Ja valsts ir definējusi virzību uz ES, tad tai jādara maksimāli daudz, lai informētu pilsoņus, lai cilvēkiem būtu iespēja domāt un analizēt.

Kā jūs vērtējat mūsu ES sarunu vedēju darbu?

Negribu mest akmeni viņu dārziņā.

Kas zemniekiem ir primārais?

Kvotas, protams! Tas, cik daudz mēs varēsim ražot. Pašreizējie piedāvājumi noteikti nav nosacījumi, kurus varam atbalstīt. Attiecībā uz tiešajiem maksājumiem svarīgākais ir jautājums, cik ilgs būs pārējas periods.

Vai zemnieki Baltijā šajā jautājumā veido vienotu spēku? Jūs taču it kā esat konkurenti?

Tā ir. Taču šajā gadījumā valstis ir diezgan vienotas, jo teju nevienu neapmierina izvirzītie nosacījumi. Austrumeiropa ir solidāra. Protams, ir skaidrs, ja Polija noslēgs konkrētus līgumus, mēs neko labāku nedabūsim!

Jums droši vien bieži prasa, ko ES dos Latgales zemniekam? Kā atbildat?

Funktieris vajadzīgs! Tikai iestājoties ES un gaidot, ka nu nāks nauda uz Latgali, nekas nenotiks. Latgales attīstība jau arī nav saistīta tikai ar lauksaimniecību. Jādomā, ar ko saistīt tās attīstību — ekotūrismu, ekstensīvo ražošanu vai ko citu. Jādomā ne tikai zemniekiem. Un ir jābrauc un jāinformē!


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!