Foto: LisaB
Iespējams, Dombrovska valdības lielākā kļūda ir pats tās pastāvēšanas fakts. Ir iegūta pārliecība, ka krīzes pārvarēšanas vārdā partija ir darījusi visu iespējamo, taču tas ļauj koalīcijas partneriem izvairīties no atbildības par „treknajos gados” sastrādāto.
Nav taisnība tiem, kas uzskata Latvijas valdību deklarācijas par makulatūru. Tās reizēm spēj pateikt krietni daudz par valdības iecerēm. Tā, piemēram, Ivara Godmaņa (LPP/LC) valdības deklarācija sākās ar sekojošiem vārdiem:
„Latvijā — valstī ar straujāk augošo ekonomiku Eiropas Savienībā — ir radīti apstākļi un vide, kurā paplašinās sabiedrības vidusslānis, strauji pieaug cilvēku ienākumi, mājokļu iegāde un būvniecība, turpina pieaugt ārvalstu investīciju un ES fondu ieplūšana…”
Sak’, priekš kam te vēl vajadzīga valdība — viss taču tāpat rūc, dūc un griežas. Savukārt Aigara Kalvīša (TP) otrās valdības deklarācijas preambulu rotāja vārdi:
„Vēlētāju sniegtais pārliecinošais atbalsts TP, ZZS, LPP/LC un TB/LNNK 9. Saeimas vēlēšanās dod Latvijas apstākļiem unikālu iespēju valdībai turpināt iepriekš iesākto darbu, nodrošinot politikas pārmantojamību, stabilitāti un prognozējamību, panākot konsekventu Latvijas iedzīvotāju dzīves kvalitātes kāpumu un strauji tuvinot to Eiropas Savienības vidējam līmenim.”
Šeit savukārt starp rindām varam izlasīt valdības aicinājumu nejaukties un likt varas vīrus mierā, lai tie netraucēti varētu veikt savus labos darbus arī nākotnē.
Taču pienāca laiks, kad valdības deklarācijai bija jāsākas ar sešiem skarbiem vārdiem: „Mūsu valsts ekonomika piedzīvo sistēmisku krīzi.” Tie tad arī vislabāk raksturo apstākļus, kādos ir izveidota Valda Dombrovska (JL) valdība. Šim kabinetam nākas strādāt apstākļos, kad pēc 12% pieauguma Latvijas tautsaimniecība ir nonākusi līdz 18% kritumam, kad valstī trīskārt ir pieaudzis bezdarbs, turklāt ievērojama daļa valsts iedzīvotāju ir atjēgušies, ka Latvijā patiesi pastāv kaut kas tāds kā valdība, kurai it kā būtu jārīkojas viņu interesēs. Ņemot vērā šo situāciju, varam teikt, ka Dombrovska valdība savā pirmajā gadā obligāto minimumu ir izpildījusi.
Valdības darbs lielākoties gan ir bijis reaktīvs. Tā ir reaģējusi uz dramatisko lejupslīdi, uz aizdevēju prasībām, uz Satversmes tiesas lēmumiem, arī uz dažādu sabiedrības grupu spiedienu. Tas nebūt nav maz, ņemot vērā „nelaimi valstī”, un tieši šī iezīme pozitīvi atšķir Dombrovska valdību no iepriekšējās. Proaktīvas rīcības šeit gan ir bijis ievērojami mazāk — ir grūti nosaukt kādu patiesi drosmīgu šīs valdības lēmumu, kādus noteikti prasītu pašreizējā situācija. Skaidrs, ka tā nav vienīgi valdības vadītāja vaina — šādus lēmumus nepieļauj politisko spēku konstalācija koalīcijā. Latvijas „trekno gadu” valdības nav spējušas veikt vajadzīgās reformas gandrīz nevienā būtiskā nozarē — lielā mērā politiķu savtīguma, tuvredzības un vienkārši stulbuma dēļ. Tad, kad ekonomika auga par 12% gadā, to varbūt vēl varēja atļauties, taču ne vairs pašlaik. Taču arī tagad valdības darba stils un lēmumu pieņemšana nu nekādi neliecina par atbildīguma pieaugumu — tajā joprojām dominē īstermiņa domāšana, personību konflikti un vēlme iezāģēt savam koalīcijas biedram uz sabiedriskās intereses rēķina.
Kas ir padarīts
Dombrovska valdības galvenais jautājums ir bijusi valsts glābšana no bankrota, lata piesaistes saglabāšana un sadarbība ar starptautiskajiem aizdevējiem. Šis uzdevums līdz šim ir sekmējies tīri labi. Tas gan nekādi nenozīmē, ka pati iecere būtu bijusi veiksmīga — lai gan Latvijas kredītreitingi mazliet pieaug, tomēr dramatiski aug bezdarbs un līdz ar to — sociālā budžeta izdevumi. Savukārt panāktais deflācijas līmenis ir ļoti mazs salīdzinājumā ar to, ko varēja gaidīt. Citiem vārdiem, 2008. gada beigās akceptētā iekšējās devalvācijas ideja vismaz pagaidām sevi nav attaisnojusi. Tiesa, tajā ir aplami vainot Valdi Dombrovski, kā to arvien skaļāk dara viņa oponenti. Dombrovskis ievērojami labāk par saviem priekštečiem saprotas ar starptautiskajiem aizdevējiem ne tikai valodiski un cilvēciski, bet arī ideoloģiski. Viņu izpratne par vēlamo attīstību ir visai tuva, un tas ļauj veiksmīgi strādāt kopā. Vienīgā nelaime, ka SVF un vidējā Latvijas iedzīvotāja priekšstati par to, kā izskatās „sakārtota ekonomika”, ir radikāli atšķirīgi, turklāt šis vidējais iedzīvotājs šodien vairs neies buntoties pie Ministru kabineta, bet gan pie iespējas dosies prom no valsts.
Runājot par valdības veiktajām „strukturālajām reformām”, to veikšana ir bijusi samērā politizēta. Par trešdaļu ir samazināts valsts pārvaldē nodarbināto skaits, tā vai citādi ir izdzīvojušas veselības aprūpes un vidējās izglītības sistēmas. Valsts pārvaldē ir ieviesta vienotā atalgojuma sistēma, tiesa, ar daudziem izņēmumiem. Šis tas ir darīts arī mazliet, mazliet taisnīgākas nodokļu sistēmas vārdā — ir ieviests kapitāla pieauguma nodoklis, kā arī progresīvs, kaut smieklīgi mazs, mājokļa nodoklis. Taču krietni daudz ir arī nepadarītā.
Valsts pārvaldes „reformēšana” bija politizēta un ļoti bieži atgādināja vienkāršu naudas nogriešanu — funkciju audits, lai gan joprojām notiek, noteikti ir pazudis no valdības prioritātēm. Fiskālās disciplīnas likums joprojām paliek skaista sapņa statusā. Arī topošā augstākās izglītības reforma acīmredzot būs kārtējais plašais kompromiss ar nolūku reformēt tā, lai nekas nemainītos. Tādēļ nākamajā mācību gadā studenti tiks uzņemti visās Latvijas piecdesmit augstskolās, no kurām laba tiesa vienkārši turpinās tirgot diplomus tāpat, kā līdz šim. Arī valdības deklarācijā solītā sākumdeklarēšanas un legālās prezumpcijas principu ieviešana ir veiksmīgi nolikta tik tālā plauktā, ka varam mierīgi par to aizmirst.
Brālīši
Ja kaut kas pozitīvi atšķir Valda Dombrovska valdības sastāvu no iepriekšējiem, tad tas ir fakts, ka tajā nav neviena uzkrītoši nekompetenta cilvēka. Acīmredzot „nothing special” gadījums bija pietiekoši izteiksmīgs, lai partijas uz mirkli aizdomātos par to, kādi cilvēki tās pārstāv izpildvarā un ar ko tas var beigties. Dombrovska valdībā lielākoties sēž cilvēki, kas pārzina drēbi. Tā lielā mērā ir speciālistu valdība. Lielākā daļa Dombrovska valdības ministru nav karjeras politiķi. Izglītības un zinātnes, zemkopības, kultūras, labklājības, aizsardzības, satiksmes, veselības, pa daļai arī ārlietu ministrs — viņi visi ir savas nozares speciālisti, kuri paši nekad mūžā nav kandidējuši ne uz vienu vēlētu politisku amatu. Šie ļaudis labi pārzina savas nozares, vēl tām visu to labāko un grib savu iespēju robežās īstenot krīzei atbilstošu damage control. Taču viņi nekad nelēks uz politiskajām ecēšām — gan pieredzes trūkuma dēļ, gan tādēļ, ka pēc savas ministrēšanas beigām laba daļa no viņiem atgriezīsies savās jomās, brūvēs alu, strādās universitātē un ierēdniecībā vai arīdzan spēlēs klarneti. Tas tad arī izskaidro zināmu kūtrumu pret reformu piedāvājumiem.
Tie Dombrovska valdības ministri, kuri it kā būtu uzskatāmi par karjeras politiķiem un kuriem saskaņā ar teoriju vajadzētu rūpēties par mērķu spraušanu un īstenošanu, savukārt ļoti slikti sadzīvo savā starpā. Pēc patriarha Šķēles atgriešanās Tautas partijas vadībā tieslietu un pašvaldību lietu ministri par savu pamatnodarbošanos ir izvēlējušies sabotāžu — acīmredzot, tāds ir bijis kaujas uzdevums. Taču lietas nebija daudz labākas arī iepriekš. Ja atceramies pagājušo pavasari ar budžeta grozījumiem, abas Valsts prezidenta sasauktās valdības sēdes, nepārtraukto kašķēšanos ap nodokļu politiku, atsevišķu ministru pēkšņajām „solidaritātes” lēkmēm, nevienam neradīsies priekšstats par valdības konsolidētu darbu krīzes pārvarēšanai.
Latvieši jau ilgāku ir pieraduši dzīvot ar nepopulāru valdību. Izteikti neuzticīga un skeptiska attieksme pret demokrātiski vēlētiem politiķiem ir jau kļuvusi par Latvijas politiskās kultūras sastāvdaļu. Līdz ar to valdības kašķi, interešu konflikti, šantāža un apsaukāšanās nevienu vairs īpaši nepārsteidz. Taču bažas, kuras ir ienākušas līdz ar krīzi, ir citāda rakstura. Arvien vairāk ļaužu sāk nojaust, ka tas ekonomisko problēmu apjoms un sarežģītība, ar kuru ir jāsaduras Latvijas tautsaimniecībai, ne tuvu neatbilst politisko lēmumu pieņemšanas veidam, kurā valda klanu sistēma, patronāža un atklāta spļaušana uz sabiedrisko interesi. Dombrovska valdība šeit neko būtisku nav mainījusi.
Premjers an sich
Valda Dombrovska personība nav viņa vadītā ministru kabineta virzošais spēks. Tomēr tā noteikti ir civilizējošs un nomierinošs faktors laikā, kad asumu un domstarpību jau tāpat pietiek. Valdi Dombrovski kā ministru Latvija iepazina jau 2002.-2004. gadā, kad viņš sava bijušā priekšnieka Einara Repšes (JL) valdībā pildīja finanšu ministra pienākumus. Tolaik, iespējams, valdības vadītāja iespaidā Dombrovskis bija krietni „abrazīvāks” — atcerēsimies viņa izteikumus par savu priekšteci Gundaru Bērziņu (TP) vai kašķus par tradicionālo „oranžo bastionu” Valsts ieņēmumu dienestu (VID) un tā vadītāju Andreju Sončiku. Tomēr tajā valdībā par publiskiem konfliktiem atbildēja premjers, un sabiedrības apziņā Valda Dombrovska figūra diez ko neiespiedās. Arī 2004. gada Eiropas Parlamenta vēlēšanās vēlētāji drīzāk balsoja par tikko no valdības izsviesto Jauno laiku, nevis par Dombrovski. 2007. gada beigās Dombrovska kandidatūra izskanēja Godmaņa valdības veidošanas laikā, taču „vecās koalīcijas” stabilitāte padarīja to par bezcerīgu. Tad pienāca 2009. gada sākums, kad Dombrovskis kļuva par premjeru. Ja ir taisnība baumām, ka partijas iekšienē viņa kandidatūrai ir nācies sacensties ar Einaru Repši, tad šoreiz partija ir pieņēmusi pareizo lēmumu.
Eiropas Parlaments ir laba vieta latviešu politiķiem ne tikai tādēļ, ka tur viņi var padzīvot „svešā maizē” un varbūt pa reizei arī kaut ko ietekmēt ES lēmumu pieņemšanā. Valda Dombrovska piemērs rāda, ka EP ir visai lietderīgs arīdzan kā politiķu eiropeizācijas instruments, īpaši situācijās, kad politiķi ir salīdzinoši jauni un izglītoti. Atšķirībā no vairuma priekšgājēju, Dombrovskim nav katru reizi no jauna jāpierāda, ka demokrātija un tiesiska valsts ir nozīmīgas. Viņam tās ir pašsaprotamas lietas. Tāpat diez vai kāds apšaubīs viņa kompetenci finanšu lietās: EP budžeta komiteja, kuras loceklis bija Dombrovskis, noteikti nav vieta finanšu šarlatāniem.
Priekšstats, ka vīriešu kārtas politiķim noteikti ir jābūt skaļam, valdonīgam un autoritāram, jau ilgāku laiku ir izrādījies aplams. Pietiek paskatīties, teiksim, uz Īrijas premjeru Kovenu, lai saprastu, ka cilvēku simpātijas var iegūt arī ar pavisam citām īpašībām, nevis bramanīgu mačo izturēšanos.
Dombrovskim šajā ziņā piemīt zināms potenciāls. Viņš ir šķietami lēnīgs, vienlaikus izteikumos pietiekoši konkrēts un pie nepieciešamības pat skarbs. Attiecībās ar politiskajiem konkurentiem viņš nemēdz kļūt personisks, un ir gatavs skaidrot savu viedokli ilgi un dikti. Tieši tādēļ uz viņu reti apvainojas — pat abi valdības bujanieri Mareks Segliņš (TP) un Edgars Zalāns (TP) visbiežāk visās nelaimēs vaino „briesmīgā Repšes” iespaidu, nevis pašu Dombrovski. Šis premjers arī izvairās no moralizēšanas par tumšajiem spēkiem, kas šā brīža situācijā būtu vienīgi destruktīvi. Turklāt atļaušos apgalvot, ka Valdis Dombrovskis visu atjaunotās Latvijas premjerministru vidū izceļas kā persona, pār kuru krīt vismazākā korupcijas aizdomu ēna. Tas nav maz, ņemot vērā to naudas un citu resursu daudzumu, kuru viens otrs būtu gatavs ieguldīt kāda „kompromata” atrašanā par Dombrovski.
Vienlaikus nav noliedzams, ka Dombrovskim ir arī daži būtiski trūkumi. Ja pie mums būtu populāri lasīt Hēgeli, mēs teiktu, ka Dombrovskis ir premjerministrs an sich, proti, viņš kopumā adekvāti pilda premjera pienākumus. Taču viņš vismaz pagaidām nav premjers an und für sich, proti, viņam nav premjera pašizpratnes un pašapziņas. Reizēm rodas iespaids, ka Dombrovskis uztver savu darbu kā tīri tehnisku un administratīvu uzdevumu, kurš ir kompetenti un atbildīgi jāatrisina. Taču politiķim ir arīdzan jānosprauž mērķi un jāiedvesmo cilvēki to realizācijai. Šī publiskā darbības joma pagaidām ir izteikta visai vāji — pietiks atcerēties kaut vai premjera Jaungada runu, kura vairāk rosināja līdzjūtību, nevis ko citu.
Skaidrs, ka šādas lietas nenākas viegli cilvēkiem, kuru līdzšinējā darba dzīve lielākoties ir norisinājusies skaitļu, formulu un kalkulāciju pasaulē. Taču par to būtu vērts padomāt un parūpēties. Īpaši nozīmīgi tas būs gadījumā, ja apvienība Vienotība izvirzīs Dombrovski par premjera kandidātu. Šajā apvienībā ir ne mazums ambiciozu un vāji disciplinētu cilvēku, kuri vēlēsies paspraukties Dombrovskim garām televīziju ekrānos, izskatīties labāk uz viņa fona, publiski apstrīdēt viņa autoritāti un tamlīdzīgi. Tā rezultātā cietēji būs visi, jo apvienība vairāk atgādinās nevis konsolidētu komandu, bet kaut ko līdzīgu Montija Paitona lidojošajam cirkam.
Kas varēja būt
Gads ir pietiekoši ilgs laiks, lai mazliet paraudzītos uz Dombrovska valdību plašākā Latvijas politiskās attīstības kontekstā. Būtu aplami noliegt šīs valdības nopelnus ekonomikas stabilizēšanā — tie ir un to vērtība ar laiku nezudīs. Tāpat ir vērts atcerēties, ka Dombrovska valdības izveidošana un Jaunā laika iekļaušanās koalīcijā palīdzēja novērst sociālos nemierus. Šī valdība tika apstiprināta 13. janvāra Vecrīgas grautiņu gaisotnē, un tās izveide noteikti kalpoja kā drošības vārstulis sabiedrības sašutumam, kurai tobrīd bija apnicis klausīties Godmaņa un Slaktera (TP) biedējošās runas.
Taču, kad vaicājam par politisko atbildību, aina izrādās mazāk skaidra. Vēl vairāk: iespējams, Dombrovska valdības lielākā kļūda ir pats tās pastāvēšanas fakts. Nav iemesla šaubīties, ka Jaunais laiks un tā jaunatklātie draugi, Pilsoniskā savienība, valdošajā koalīcijā iekļāvās patriotisku motīvu vadīti. Taču vienlaikus tas ļāva citiem koalīcijas partneriem izvairīties no atbildības par „treknajos gados” sastrādāto. Jaunais laiks kā lielākā demokrātiskās opozīcijas partija vēlējās glābt situāciju, izmantot savu kompetenci valsts atveseļošanai. Taču šajā nolūkā viņi iekļāvās jau pastāvošajā koalīcijā, labi apzinoties, ka vecā koalīcija Saeimā viņus var pārbalsot, ka tā dēvētie „partneri” darīs visu, lai diskreditētu šo valdību vēlētāju acīs, un ka viņi būs spiesti iet uz dažādiem apšaubāmiem kompromisiem ar savas partijas principiem — par piemēru, iestāties par gāzes elektrostaciju. Vai tas patiesi bija to vērts? No vienas puses, uz pusotru gadu tika iegūti stratēģiski svarīgi amati valdībā, tika iegūts krietns daudzums publicitātes, kā arī padarīti daži labi darbi. Tika iegūta arī pārliecība, ka krīzes pārvarēšanas vārdā partija ir darījusi visu iespējamo. Taču, no otras puses, kārtējo reizi tika dezorientēts vēlētājs, kurš nu nekādi netiek galā ar situāciju, kurā pie varas nebijušais Dombrovskis pēkšņi ir vainojams visās valsts nebūšanās, bet pēkšņi iekšējā vai ārējā „opozīcijā” nonākušie Šlesers (LPP/LC) un Šķēle izrādās nevainīgi jēriņi un visu cietēju aizstāvji.
Viens no pretargumentiem šeit teic, ka Jaunā laika iesaistīšanās ir notikusi valsts glābšanas vārdā. Tas ir krietni vien pārspīlēti — ja šī iesaistīšanās nebūtu notikusi, vecā koalīcija būtu bijusi spiesta darīt visu to pašu, kas šodien tiek darīts ar Dombrovska rokām: griezt algas un pabalstus, atlaist cilvēkus, slēgt skolas un slimnīcas, kaulēties ar aizdevējiem un tamlīdzīgi. Taču šobrīd tas tiek darīts ar to ļaužu rokām, kuriem pēc parlamentārās spēles noteikumiem it kā būtu jāspēlē opozīcija, jāvairo atbalsts sabiedrībā un jāaicina uz ārkārtas vēlēšanām. Ļaudis varbūt patiešām noticētu bieži piesauktajām „labajām pārmaiņām” tad, ja redzētu, ka ievārīto putru ir jāizstrebj tās vārītājiem. Tagad turpretī ogles tiek raustas ar svešām rokām par lielu apmierinājumu visiem tiem, kas pārvaldīja valsti trekno gadu laikā un tagad gatavojas jaunam grābienam 10. Saeimā.
To, vai šajās pārdomās ir kāds grauds patiesības, parādīs tikai Saeimas vēlēšanu rezultāti. Tādēļ ar secinājumiem nevajadzētu pārsteigties. Taču jebkurā gadījumā Dombrovska valdības izveide apstiprina labi zināmo faktu, ka attiecības starp parlamentāro pozīciju un opozīciju mūsu valstī ir visai dīvainas un demokrātiskām valstīm netipiskas, kas diezgan būtiski apgrūtina jebkuras politiskās atbildības izpausmes.