Atslēgvārdi:

Izraēla: starp vīrieti un sievieti 2

Radikālas izmaiņas Izraēlas politiskajā dzīvē nav gaidāmas. Intriga vien — vai pirmo reizi sieviete tiks ievēlēta par premjeru.

Iesaki citiem:
Velesanas 255x203(1)
Foto:Sharon G



2009. gada 10. februāris — Izraēlas parlamenta Kneseta pirmstermiņa vēlēšanas. Pie vēlētāju urnām gaidīti nedaudz vairāk par 5 miljoniem iedzīvotāju, no kuriem 75% ir ebreji, 20% — Izraēlas arābi un atlikušie 9% — citu tautību pārstāvji. Pirmstermiņa vēlēšanas ierosinātas, jo pēc apsūdzībām korupcijā atkāpties nācās premjeram Ehudam Olmertam. Pagājušā gada rudenī viņa vietā partijas Kadima vadītāja postenī stājās līdzšinējā ārlietu ministre Tzipi Livni, tomēr viņa nespēja izveidot jaunu valdības koalīciju, līdz ar to prezidents Šimons Peress izsludināja pirmstermiņa vēlēšanas. Ja Latvijā uzreiz pēc parlamenta vēlēšanām nav izteiktas skaidrības, kurš politiķis varētu uzņemties valdības vadītāja posteni, tad Izraēlā pilnīgi noteikti tradicionāli tas vienmēr ir tās politiskās partijas vadītājs, kura vadītais politiskais spēks vēlēšanās iegūst visvairāk balsu. Līdz ar to šobrīd jau ir skaidrs, ka kandidāti uz ministru prezidenta amatu ir divi — sieviete un vīrietis.



Dilemma

Ja var ticēt vēstures mācībām, Izraēlā vēlēšanu iznākumu, vismaz ideoloģisko virzienu, var prognozēt diezgan precīzi. Urija Šavits (Uriya Shavit), Adelsona stratēģisko pētījumu institūta analītiķis, norāda, ka galvenais ir uzminēt konkrētā brīža sabiedrības svarīgākās intereses. Ja tās skar sociālo sfēru un ekonomiku, pēc uzvaras lauriem var tīkot kreisie politiskie spēki, ja drošību — viennozīmīgi, tas ir labējo un centristu darba lauks. Kā liecina pēdējie notikumi saistībā ar Izraēlas uzbrukumu radikālās palestīniešu grupas Hamas štābiem Gazas joslā, kur dzīvību zaudēja vismaz 1330 cilvēki, šobrīd — arī globālās ekonomikas lejupslīdes laikā — Izraēlas sabiedrībai drošība ir pirmajā vietā. Līdz ar to vairs nav jautājuma, vai iebrukums Gazā bija attaisnojams vai nē. Jautājums, kas izšķirs arī divu galveno vēlēšanu sāncenšu likteni, ir — vai Izraēla uzbrukumus ir beigusi tieši laikā, vai tomēr vajadzēja turpināt ilgāk.

Jāatzīst, ka šīs atšķirībā no iepriekšējām parlamenta vēlēšanām lielāko akcentu liek tieši uz personālijām, nevis konkrētiem politiskajiem spēkiem. Ja nenotiks zili-zaļi brīnumi, visticamāk, par ietekmīgo krēslu cīnīsies jau iepriekš pieminētā centristu Kadimas līdere Tzipi Livni, kuru ultraortodoksāļu politiskā spārna pārstāvji mēdz nicīgi dēvēt par „to sievieti”. Otrs pretendents — jau premjera postenī 1996.—1999. gadā pabijušais labējās partijas Likud vadonis Benjamins Netanjahu. Viņam, savukārt, bez tautā iemīļotā vārda saīsinājuma „Bibi”, seko kāds cits epitets: „Trīs Nē”. Netanjahu vienmēr ir uzsvēris, ka nekad neizvedīs Izraēlas spēkus un apmetņu iedzīvotājus no Sīrijai kādreiz piederošajām Golānas augstienēm, nekad nenoslēgs mieru ar palestīniešiem ar papildu nosacījumiem, kā arī nekad nepieļaus Jeruzalemes sadalīšanu. Viņš drīzāk pieļauj iespēju finansiāli norēķināties ar palestīniešiem, nekā fiziski atdot daļu Apsolītās zemes.



Vēlēšanu iznākuma sekas

Daudzviet Izraēlas un arī starptautiskajā presē norādīts, ka uzvaras laurus plūks neviens cits kā Benjamins Netanjahu. Lai arī cik dīvaini tas nešķistu, politiķis, kas uzskatāms par visai stūrgalvīgu attiecībā uz miera sarunām ar palestīniešiem, tiek uzskatīts par izdevīgāko ASV jaunajai administrācijai. Nav noslēpums, ka Amerikas Savienotās Valstis ir vienas no aktīvākajām Tuvo Austrumu miera sarunu starpniecēm. Līdz ar to, kā apgalvo jau iepriekš piesauktais politikas analītiķis Urija Šavits, „vismaz pastāv tāda teorija — jo Izraēlas valdība ir radikālāka un nesamierināmāka, bez vēlēšanās panākt kompromisu un klaji neatbalsta divu valstu risinājumu, jo ASV administrācijai ir vieglāk izdarīt spiedienu uz šādu ministru kabinetu.”[1] Šāds precedents jau bija Netanjahu valdības laikā 90. gados, kad ātri vien, Izraēlai ieņemot „sliktā„ tēlu, Bila Klintona administrācijai bija daudz vieglāk iestāties par palestīniešu tiesībām un turpināt savu nesatricināmo Tuvo Austrumu miera sarunu vidutāja lomu. Tomēr, kā rāda pieredze, arī šādas spēles noved tikai pie strupceļa, arī mēģinot panākt mieru ar palestīniešiem.

Izdarot izvēli starp Netanjahu un Livni, Izraēlas sabiedrība atbildēs, kāds ir tās patiesais noskaņojums — turpināt neuzticēties palestīniešiem vai vēlme izbeigt okupāciju.

Ja uzvarēs Benjamina Netanjahu vadītā Likud partija, skaidrs, ka Izraēla līdz ASV administrācijas spiedienam turpinās neuzticēties palestīniešiem, kā arī tiks nobloķētas iespējamās miera sarunas ar Sīriju. Oficiālā Damaska aptuveni pirms diviem mēnešiem ar Turcijas diplomātu starpniecību nodeva Izraēlai savus priekšlikumus, kā noslēgt savstarpēju mieru. Vairāk informācija par šo iniciatīvu gan nav saņemta. Ja ASV jaunā administrācija tik tiešām jau drīzumā pieķersies Tuvo Austrumu miera procesam, tad, visticamākais, miera līgums starp Izraēlu un Sīriju varētu būt dienas kārtības pirmajās rindās. To mēdz dēvēt arī par „skaldi un valdi” principu. Tas ir ļoti labs paņēmiens, kā atņemt sabiedrotos šobrīd ne visai ieredzētajai Irānai. Varbūt arī izdosies.

Jāatzīst, ka arī politiskā gaisotne valstī šobrīd spēlē par labu Netanjahu. Pēc nesenajiem uzbrukumiem Gazas joslai daudz naidīgāk noskaņoti ir ne vien palestīnieši, bet arī Izraēlas politiskās saimes biedri. Kā liecina statistika, valstī diezgan strauji pieaug radikālo politisko spēkus skaits, kas jautājumu ar palestīniešiem aicina atrisināt ļoti vienkārši — aizsūtīt viņus visus uz Venecuēlu [2]. Turklāt šos politiskos spēkus nedrīkst nemaz ignorēt, jo šobrīd pavisam skaidrs ir, ka absolūto vairākumu neviena no politiskajām partijām pirmstermiņa vēlēšanās neiegūs. Tas savukārt nozīmē, ka būs nepieciešams veidot koalīciju ar tādiem politiskajiem spēkiem, kas savu noraidošo attieksmi pret palestīniešiem nebaidās nosaukt par rasistisku.



Sieviete — premjers?

Tzipi Livni vadītās Kadimas uzvara pirmstermiņa vēlēšanās tik tiešām būs ievērojams notikums. Tādējādi Izraēlas iedzīvotāji apstiprinās, ka bijušā premjera korupcijas skandāls nav spējis nomelnot visu politisko partiju un tās mērķus. Turklāt tikai otro reizi Izraēlas vēsturē par premjeru varētu kļūt sieviete. Izraēlas sabiedrība tiek raksturota kā militāristu un mačo tipa atbalstītāji, kur sievietes vieta ir atvēlēta tikai bērnu audzināšanai un putras vārīšanai. Golda Meira bija pirmā sieviete, kas 1969.—1974.gadā vadīja valdību. Viņas valdīšanas laiks tiek uzskatīts kā nozīmīgs Izraēlas vēsturē, jo tieši viņa palīdzēja atgūties nācijai pēc tā dēvētā „sešu dienu kara” 1967. gadā, kā arī veicināja Tuvo Austrumu miera procesu. Golda Meira mēdza teikt: „Tā ir taisnība, ka mēs esam uzvarējuši visus karus. Bet mēs par to esam samaksājuši augstu cenu. Mēs vairs nevēlamies uzvaras.” Vienīgais, kā Livni varētu pārspēt Meiru, — kļūstot par pirmo Izraēlas premjerministri, kas šajā amatā ir ievēlēta, jo Meira premjera posteni pārņēma pēc tam, kad iepriekšējais valdības vadītājs Levi Eškols (Levi Eshkol) 1969. gadā pēkšņi aizgāja mūžībā.

Tomēr grūti būs Tzipi Livni mēroties ar Meiras izstrādāto „dzels lēdijas” tēlu. Daudzi viņas politikas sāncenši raksturo viņu kā emocionālu un — bez lieliem panākumiem. Starptautiskā prese gan aicina vietējos iedzīvotājus daudz rūpīgāk pievērst uzmanību Livni pagātnei. No pirmā acu uzmetiena tik tiešām būtu grūti pateikt, ka šai divu bērnu mātei pagātnē bijusi visai spoža slepenās aģentes karjera vienā no pasaulē ietekmīgākajiem izlūkošanas dienestiem — Mossad . Kaut arī viņa nav piedalījusies nekādās ārkārtas operācijās, par kuru iznākumu pēc tam runātu vai visa pasaule, tomēr, darot arī tā dēvēto „ studentu darbu” — rūpējoties par konkrētu vietu drošību —, Livni jaunkundze esot guvusi ievērojamus panākumus.

Tomēr, lai cik arī daudzsološas izmaiņas varētu gaidīt Izraēlas pilsoņus, ja Livni vadītā partija uzvarētu vēlēšanās, jau tagad ir skaidrs, ka pirmās dienas premjera amatā viņai, visticamāk, būtu arī pēdējās. Šobrīd zināms, ka koalīcijas valdību viņai neizdosies izveidot, jo atbalstu viņai izteikuši vien kreisie — Darba partija. Uz Livni ļaunu prātu tur arī Izraēlas arābi, jo viņa ne vien ierosināja uzbrukumus Gazas joslai, bet arī miera sarunās ar palestīniešiem izteikusies ne pārāk glaimojoši par pašreizējo Palestīnas autonomijas prezidentu Mahmudu Abāsu.

Būtībā jau šobrīd ir skaidrs, ka radikālas izmaiņas Izraēlas politiskajā dzīvē nav gaidāmas. Intriga vien — vai pirmo reizi sieviete tiks ievēlēta par premjeru, vai arī Benjamins Netanjahu būs mācījies no pagātnes kļūdām un mainīs savu ietiepīgo dabu, kā arī — vai spēs noturēties pret radikālo politisko spēku aicinājumiem izrēķināties ar palestīniešiem uz visiem laikiem. Jā, un varbūt iespējams arī miera līgums ar Sīriju.

_______________________

[1] K. Heiss “Israel: Gaza impact on elections unclear, analyst says”, Adnkronos International, 16.01. 2009

[2] Uzbrukumu laikā Gazai (2008. gada decembra beigas, 2009. gada sākums) Venecuēlas prezidents Ugo Čavess asi kritizēja Izraēlas rīcību un izraidīja tās vēstnieku.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Namejsis 15.03.2009 10:39
Semītu tautas ir stipri atpalikušas no Eiropas tautām un dzīvo vēl 12gs, kad pie mums notika vaidu kari un viss cits liidziigs, kaa tagad Izraēlā. Arī attieksme pret sievietēm politiķēm ir vērtējama, kā atpalicības sindroms, no kura arī pašreiz neviena no semītu tautām nav tikusi arā un būtībā rietumu sabiedrība smīkņā par šo reģionu, kur daudzi braukā ar modernākajām mašinām un reizē griež puisīšiem priekšādiņas un meitenēm klitorus...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

"Vienīgais, kā Livni varētu pārspēt Meiru, — kļūstot par pirmo Izraēlas premjerministri, kas šajā amatā ir ievēlēta, jo Meira premjera posteni pārņēma pēc tam, kad iepriekšējais valdības vadītājs Levi Eškols (Levi Eshkol) 1969. gadā pēkšņi aizgāja mūžībā."

Patiešām 1969.g. Meira ieguva PM krēslu tad, kad Eškols nomira februārī. Tomēr Meira pēc 1969. g oktobra vēlēšanām arī kļuva par premjeru un viņas valdības laiks līdz nākamām vēlēšanām 1973.g. skaitās viens no visstabilākiem Izraelas vēsturē.