Atslēgvārdi:

Izprovocētā konfrontācija 4

Asajā polemikā par izglītības reformu līdzās nesavaldīgiem izteicieniem iezīmējās arī ļoti cerīga nots. Šī bija retā reize (varbūt pirmā?), kad nebija vērojams pretstatījums starp latviešu un krievu presi. Latvijas sabiedriskā doma apbrīnojamā vienprātībā – vērsās pret..

Iesaki citiem:

Pēdējās nedēļās Latvijas presē politisko notikumu atspoguļojumā svarīgu vietu neapšaubāmi ieņem ar izglītības reformu saistītie notikumi. Tie sāk iegūt visai dramatisku nokrāsu. Pirmā epizode saistīta ar Izglītības ministrijas durvju aizdedzināšanu janvāra sākumā, par ko atbildību uzņēmās kāda nacionālboļševiku grupa. Latvijas sabiedriskās organizācijas, kas apstrīd reformas lietderīgumu, to vidū Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācija (LAŠOR, vada Igors Pimenovs) nekavējoties nosodīja šādu ekstrēmu rīcību. Tomēr Izglītības ministrs Kārlis Šadurskis savā paziņojumā „Tumsonīgo spēku agonija” izvirzīja smagas apsūdzības arī sabiedriskām organizācijām kā kūdītājām un līdzvainīgām dedzināšanā („Latvijas Avīze”, 12. janvārī).

Tūlīt sekoja ministra priekšlikums padarīt skolu direktorus par valsts civildienesta ierēdņiem, kuru darbību kontrolētu valsts institūcijas. Šo acīmredzamo „grožu pievilkšanu” izglītības lietās prese vērtēja atšķirīgi - vētraini reaģēja krievu prese („Šadurskis sadziedājies ar tēvzemiešiem”, „Visus nevēlamos – par ierēdņiem” un tamlīdzīgi). Pilnīgu atbalstu ministram izteica vienīgi „Latvijas Avīze” (Voldemārs Krustiņš, „Šadurskis trāpa naglai uz galvas”, 20. janvārī). Citas latviešu avīzes šo soli vērtēja piesardzīgi vai arī izteikti negatīvi. Indra Dedze rakstā „Durvis, integrācija un tumsonīgie spēki” („Diena”, 16. janvārī.) nosodīja visu reformas pretinieku, arī lojālu un liberālu, bāšanu vienā maisā un pasludināšanu par tumsonīgiem spēkiem.

Otrā epizode sākās Saeimas sienās. Deputātiem 22. janvārī bija jāpieņem valdības pagājušajā vasarā ierosinātie grozījumi Izglītības likumā, lai nostiprinātu samēru starp mācību priekšmetiem valsts valodā (60%) un dzimtajā mazākumtautību skolās (40%). Lai arī vārīgs, kaut kāds kompromiss ar to tika panākts. Arī tam ir daudz pretinieku. Kā varēja likties, pēkšņi (nekādas diskusijas sabiedrībā, nekāda ekspertu viedokļu noskaidrošana nebija notikusi) Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija izvirzīja jaunu priekšlikumu: vidusskolās ar mazākumtautību izglītības programmu visām mācībām jānotiek valsts valodā, izņemot ar etnisku identitāti un kultūru saistītos mācību priekšmetos. Saeima nobalsoja.

Krievu prese šo soli viennozīmīgi novērtēja kā krievu valodas aizliegšanu skolās, atļaujot vien mācīties spēlēt balalaiku. Arī latviešu avīzes konstatēja, ka Saeimas lēmums sašaurina dzimtās valodas pielietošanu un iespējas skolām pašām izvēlēties mācību priekšmetus (Edgars Orlovs, „Ar piketu nepanāk latviešu valodas noniecināšanu”, „Rīgas Balss”, 23. janvārī). Askolds Rodins savā replikā 23. janvāra „Dienā” secināja, ka šāds balsojums „neesot prāta darbs”. Sekoja arī detalizētāka analīze vairākos rakstos[1]. Rakstu autori parādīja, ka šie grozījumi 1) lauž solījumu krievu skolām, 2) nepievilcīgā gaismā nostāda Latviju attiecībās ar Eiropas institūcijām, 3) noteiktie kritēriji (etnokulturālā identitāte) paver ceļu visdažādākajām interpretācijām, 4) šķeļ sabiedrību un ir vērsti pret integrāciju. Ilze Grīnuma savā rakstā, atsaucoties uz integrācijas un izglītības ekspertu domām (Irēna Freimane, Nils Muižnieks, Nils Sakss, Ilze Brands-Kehre) secināja, ka sasteigtais lēmums vērsts pret vēl nenostiprinātiem mēģinājumiem rast sabiedrībā kompromisu izglītības reformas lietā.

Dažos rakstos skarta latviešu -krievu attiecību tēma. Vienmēr cerējām, ka Latvijā saglabāsies tautību samērā mierīga sadzīvošana. Vai asā polemika presē pēc Saeimas 22. janvāra balsojuma un krievu skolu skolēnu vētrainie piketi nedraud mums ar nopietnu etnisku konfliktu? Indra Dedze jau pieminētajā rakstā uzskata, ka tīša grožu pievilkšana un kategoriskie paziņojumi aizvaino krievu skolu direktorus un „padziļina plaisu starp latviešiem un krieviem”, samazinot dialoga iespējamību. Vēl asāk par to izteicās Dainis Lemešonoks („Gļēvuļu atriebība”, „Neatkarīgā Rīta Avīze”, 26.janvārī.) – viņš drosmīgi paziņoja, ka latviešu prese bieži klusējot, lai nekaitinātu savu lasītāju radikālāko daļu. Patiesi, šai radikālākai daļai ministra Šadurska stingrie soļi patīk. Raksta autors neslēpj, ka latviešu sabiedrībā vēl mājo revanša noskaņojums par padomju režīma pārestībām. Bet ja atriebība vērsta pret cittautiešu bērniem? Tiek saglabāts stereotips, ka visi krievi un krievu sabiedriskās organizācijas ir piektā kolonna un gatavi pievienot Latviju Krievijas impērijai.

Šajā situācijā apsveicama iniciatīva – „Rīgas Balss” intervija ar LAŠOR vadītāju Igoru Pimenovu. (Edgars Orlovs, „Ar piketu nepanāk latviešu valodas noniecināšanu”, 23. janvārī.). Ne pirmo reizi latviešu presē, bet šoreiz ļoti savlaicīgi I.Pimenovs skaidro savas organizācijas pozīciju. Viņi esot lojāli Latvijas valstij, atzīst latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, nav pret latviskumu, bet pret krievu bērnu pārlatviskošanu. Šī organizācija nav atļāvusies nevienu nesankcionētu pasākumu. Arī šobrīd tā neprasa ministra demisiju un neatbalsta tādus lozungus skolēnu piketos, kā, piemēram, „rokas nost no mūsu skolām”. Organizācija prasa saglabāt cienīgu vietu skolēnu dzimtajai valodai vidusskolās un dot skolām lielākas izvēles iespējas.

Ar Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas paziņojumu, ka šādā redakcijā Izglītības likums netiks izsludināts, un Saeimas komisijas izstrādāto jauno likuma variantu, izeja no konflikta it kā atrasta. Pēdējo dienu asajā polemikā, kurā netika taupīti nesavaldīgi izteicieni un aizvainojoši epiteti, iezīmējās arī kāda ļoti cerīga nots. Šī bija retā reize (bet varbūt pirmā reize?) kad nebija vērojams pretstatījums starp latviešu un krievu presi. Krievu avīzes pārdrukāja savās slejās Askolda Rodina, Viktora Avotiņa, Daina Lemešonoka rakstus no „Dienas” un „Neatkarīgās Rīta Avīzes”. Robežlīnija izveidojās citur. Latvijas sabiedriskā doma („Latvijas Avīzes” viedoklis cits) apbrīnojamā vienprātībā – vērsās pret… Jā, pret ko tad īsti? Pret politiķu un ierēdņu bezatbildību. Askolds Rodins precīzi pateica: tautas kalpi neapzinās savas atbildības nastu („Saeimai kļūdas labojums”, “Diena”, 29. janvārī).

Nejaušie priekšlikumi, ambiciozie gājieni, neveikli formulējumi dārgi maksā līdzcilvēkiem. Galu galā visi likumi un reformas nav pašmērķis, nav domāti ierēdņu korporatīvās solidaritātes uzturēšanai, viņu patmīlības apmierināšanai, bet Latvijas cilvēku vajadzībām.


____________

[1] Ilze Grīnuma „Saeimas lēmums par mazākumtautību izglītību grauj panāktos kompromisus” („Diena”, 24. janvārī.), Dainis Lemešonoks „Glēvuļu atriebība” („Neatkarīgā Rīta Avīze”, 26. janvārī), Viktors Avotiņš „Integrācija – vien glazūra” („Neatkarīgā Rīta Avīze”, 27. janvārī).

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Staļins 10.02.2004 12:57
Lielā mērā piekrītu autores bažām.Šos notikumus ap un ar izglītības likumu lielā mērā ir izprovocējusi pati valdība,konkrētāk izlītības ministrija.Izglītības reforma vispār ir viens necaurejams mūžamežš((.Bieži reformas un reformatori tiek propogandēti kā paraugs,kā progress kuram jālīdzinās,bet citos tā rada nepatiku un reformas tiek lietotas gandrīz kā lamuvārds. Jo ir taču būtiski-kādas ir šis reformas,kādā kvalitātē tās ir un kādas sekas radaAustrumeiropā,arī Latvijā lielākā daļa reformu ir smagi izgāzušās.Diezin vai tā ir nejaušība...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

latvis 04.02.2004 09:42
Pirmā saskaņas pazīme? Nu, nez vai. Manuprāt, šobrīd viņi uzbrūk, bet mēs atkāpjamies. Vai to var saukt par saskaņu? Dikti šaubos.

Saistītie raksti
Laci kep 255x203

Divas vienpusības 6 Autors:Providus.lv