Izmaiņas ANO cilvēktiesību saimniecībā 1

Šobrīd būtu pāragri izdarīt secinājumus par to, vai jaunizveidotā ANO Cilvēktiesību Padome ir būtisks uzlabojums, salīdzinot ar ANO Cilvēktiesību komisiju. No institucionālā un darba organizācijas viedokļa uzlabojumi ir neapstrīdami, taču joprojām nepastāv nekādi kritēriji, kas garantētu Padomes sastāva kvalitāti.

Iesaki citiem:

19.jūnijā uz savu pirmo divu nedēļu sesiju sanāca jaunizveidotā Apvienoto Nāciju Organizācijas (ANO) Cilvēktiesību padome (turpmāk tekstā - Padome), kas visaptverošo ANO reformu ietvaros aizstāj līdz šim pastāvējušo ANO Cilvēktiesību komisiju (turpmāk tekstā - Komisija). Šī raksta mērķis ir īsi iezīmēt galvenos Komisijas sasniegumus un iemeslus, kādēļ pēdējos gados tā tika asi kritizēta, kā arī izvērtēt jaunās Padomes atšķirības no Komisijas un to, vai šīs atšķirības ir pietiekamas, lai Padomes darbs būtu ievērojami labāks salīdzinājumā ar Komisiju.

Jau savā pirmajā darba gadā Komisija Eleonoras Rūzveltas vadībā izstrādāja un pieņēma Vispārējo Cilvēktiesību deklarāciju, tādējādi aizsākot vienu no svarīgākajiem procesiem visa Komisijas pastāvēšanas laikā – cilvēktiesību normu jeb standartu izstrādi. Vispārējai Cilvēktiesību deklarācijai sekoja Starptautiskais pilsonisko un politisko tiesību pakts un Starptautiskais ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību pakts, kā arī pārējie pieci svarīgākie daudzpusējie līgumi cilvēktiesību aizsardzības un veicināšanas jomā – Starptautiskā konvencija par jebkuras rasu diskriminācijas izskaušanu, Starptautiskā konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, Starptautiskā konvencija par spīdzināšanas un citādas necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās vai sodīšanas izskaušanu, Bērnu tiesību konvencija un Starptautiskā konvencija par migrantu un viņu ģimenes locekļu tiesību aizsardzību. Tādējādi Komisija ir radījusi ievērojamu normatīvo bāzi cilvēktiesību veicināšanai un aizsardzībai. Zīmīgi, ka viens no Padomei nodotajiem darbiem ir jaunas konvencijas par personu aizsardzību pret pazušanu (protection of all persons from enforced disappearance) projekta izvērtēšana un pieņemšana.

Kā otrs svarīgākais Komisijas sasniegums jāmin tā saucamo “īpašo procedūru” sistēmas izveidošana, kas devusi būtisku ieguldījumu cilvēktiesību praktiskas īstenošanas veicināšanā. Šīs sistēmas ietvaros, kuras aizsākumi rodami 1979.gada Komisijas lēmumā sagatavot ziņojumu par Latīņamerikas valstīs pazudušajām personām, Komisijas priekšsēdētājs, ANO Ģenerālsekretārs vai Augstais cilvēktiesību komisārs no valstu ieteiktu atzītu cilvēktiesību ekspertu vidus iecēla īpašos ziņotājus par konkrētiem tematiskiem jautājumiem vai cilvēktiesību situāciju konkrētās valstīs. 2006.gada sākumā amatos bija iecelti 12 īpašie ziņotāji par cilvēktiesību situāciju konkrētās valstīs (piemēram, Kubā, Baltkrievijā, Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā, Sudānā) un 28 īpašie ziņotāji par dažādiem tematiskajiem jautājumiem (piemēram, par spīdzināšanas izskaušanu, par cīņu ar cilvēktirdzniecību, par tiesnešu un juristu neatkarību, par vārda un uzskatu brīvību). Papildus regulārām atskaitēm Komisijai, kas pievērsa šīs institūcijas uzmanību aktuālajām cilvēktiesību aizsardzības problēmām, īpašo ziņotāju efektīvākās darba metodes ir tiesības izskatīt iesniegumus par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem pat tajās valstīs, kuras nav atzinušas nevienu no ANO ietvaros pastāvošajām individuālo sūdzību procedūrām, kā arī atsevišķu valstu apmeklēšana.

Papildus “īpašo procedūru” sistēmai, kopš 1970.gada arī pati Komisija bija tiesīga izskatīt sūdzības no privātpersonām par smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, tādējādi vēl vairāk uzsverot cilvēktiesību praktiskās īstenošanas nozīmi.

Visbeidzot, nenoliedzams Komisijas sasniegums ir unikālā sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām un nacionālajām cilvēktiesību institūcijām. Ar katru Komisijas sesiju tās darbā piedalījās arvien vairāk nevalstisko organizāciju (2005.gada Komisijas sesijā piedalījās 261 nevalstisko organizāciju delegācija), kurām ir tiesības ne tikai uzstāties ar uzrunām visu Komisijas darba kārtības jautājumu ietvaros (2005.gada Komisijas sesijā kopumā tika uzklausītas 590 nevalstisko organizāciju un nacionālo cilvēktiesību institūciju uzrunas), bet arī piedalīties valstu rīkotās konsultācijās par Komisijas rezolūciju tekstu izstrādi un iesniegt savus priekšlikumus.

Neskatoties uz šiem svarīgajiem Komisijas sasniegumiem, pēdējo piecu gadu laikā gan valstis, gan nevalstiskās organizācijas asi kritizēja Komisiju, norādot uz šādiem tās būtiskiem trūkumiem:

19 autoritātes trūkums – valstīm tika pārmests, ka ievēlot Komisijā valstis, kurās tiek pieļauti smagi un sistemātiski cilvēktiesību pārkāpumi, Komisijai tiek atņemtas morālas tiesības izteikties par cilvēktiesību jautājumiem. Komisija tika dēvēta par sevi diskreditējušu, jo tās sastāvs pēdējos gados neatbilda tās uzdevumiem. Kā spilgtākais piemērs šīs problēmas esamībai tika minēta Sudānas, Zimbabves, Eritrejas, Kubas, Lībijas, Ķīnas regulāra ievēlēšana Komisijā. Komentējot šo fenomenu, K.Anana izveidotā augsta līmeņa darba grupa par ANO reformām savā 2004.gada ziņojumā Drošāka pasaule – mūsu kopēja atbildība (angl.- A more secure world – our shared responsibility) atzina, ka “pēdējos gados valstis cenšas kļūt par Komisijas dalībvalstīm nevis tādēļ, lai stiprinātu cilvēktiesības, bet lai izvairītos no pret tām vērstu kritiku un lai kritizētu citus”;

20 darba politizācija – Komisijai un tās dalībvalstīm tika pārmests, ka lēmumu pieņemšanā izšķirošā nozīme tika piešķirta nevis vēlmei veicināt cilvēktiesību aizsardzību, bet gan valstu politiskajām interesēm – reģionālai solidarizācijai, divpusējo attiecību problēmām, ekonomiskām interesēm u.tml.

21 bezspēcība un efektivitātes trūkums – Komisijai tika pārmests, ka tā nespēj savlaicīgi un pienācīgi reaģēt uz smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem. Piemēram, 2004.gadā Komisijas dalībvalstis atzina, ka Komisijai jāpauž viedoklis par notikumiem Sudānā, taču tās nespēja vienoties, kura darba kārtības jautājuma ietvaros būtu jāpieņem rezolūcija par situāciju Sudānā. Rezultātā dokuments tika pieņemts jautājuma “Komisijas darba organizācija” ietvaros, kas, neapšaubāmi, būtiski samazināja pieņemtās rezolūcijas nozīmi;

22 vienotas pieejas trūkums – jaunattīstības valstis Komisijai pārmet gan pārlieko uzmanību pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, atstājot novārtā, piemēram, tiesības uz attīstību, gan arī to, ka pēdējo desmit gadu laikā Komisija ne reizi nav formāli vērtējusi cilvēktiesību situāciju kādā no attīstītajām valstīm.

Lai novērstu šos trūkumus, ANO Ģenerālās asamblejas 2006.gada 15.marta rezolūcija 60/251 par Padomes izveidošanu paredz, ka Padome vairākos aspektos būtiski atšķirsies no Komisijas. Pirmkārt, Komisija 1947.gadā tika izveidota kā Ģenerālās asamblejas Ekonomisko un sociālo lietu padomei pakļauta institūcija, savukārt Padome ir tieši pakļauta Ģenerālai asamblejai. Šāds “paaugstinājums” uzsver cilvēktiesības kā vienu no trijiem ANO darbības pamatvirzieniem un institucionālā ziņā pielīdzina drošības un attīstības jautājumiem un to risināšanai izveidotiem mehānismiem (Drošības padomes un Ekonomisko un sociālo lietu padome). Otrkārt, atšķirībā no Komisijas, kas sanāca uz vienu sešas nedēļas ilgu sesiju gadā, Padome ir pastāvīga institūcija ar vismaz četrām sesijām gadā, kas ļautu Padomei savlaicīgāk un efektīvāk reaģēt steidzamos gadījumos. Treškārt, Padomes dalībvalstis ievēl Ģenerālā asambleja, kurā ir pārstāvētas visas ANO dalībvalstis, nevis salīdzinoši nelielā Ekonomisko un sociālo lietu padome, un Ģenerālās asamblejas rezolūcija aicina vēlēšanās ņemt vērā valsts iegudījumu cilvēktiesību veicināšanā un attīstībā.

Taču par nozīmīgāko jaunievedumu ir uzskatāma universālā pārskata (universal periodic review) sistēmas izveidošana, kas paredz, ka Padome izvērtēs cilvēktiesību situāciju visās valstīs, sākot ar Padomes dalībvalstīm. Lai gan patlaban nav zināms, kā praktiski tiks īstenota valstu izvērtēšana, šādas sistēmas izveidošanas neapšaubāms ieguvums ir valstu vienlīdzības principa nostiprināšana Padomes darbā, kas ļautu izvairīties no pārmetumiem par vienotas pieejas trūkumu un dubultu standartu piemērošanu.

Šobrīd būtu pāragri izdarīt secinājumus par to, vai Padome ir būtisks uzlabojums, salīdzinot ar Komisiju. No institucionālā un darba organizācijas viedokļa uzlabojumi ir neapstrīdami. Taču joprojām nepastāv nekādi kritēriji, kas garantētu Padomes sastāva kvalitāti, t.i., nav noteiktas formālas prasības, kurām potenciālai Padomes dalībvalstij būtu jāatbilst, piemēram, pret valsti nav ieviestas Drošības padomes sankcijas smagu cilvēktiesību pārkāpumu dēļ, valsts līdz šim ir sadarbojusies ar ANO cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem u.tml. Taču vissvarīgākā ir valstu politiskā griba Padomes darbā nepieļaut tās kļūdas, kas pēdējos gados paralizēja Komisiju, un gatavība ievērot Padomes izveidošanas laikā dotos solījumus.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper 21.06.2006 12:06
Komisijas nemīlulis bija Izraēla.

Saistītie raksti