Atslēgvārdi:

Izglītības reforma: dziedināšana ar sarunu 8

Skolotāji, skolēni un eksperti diskutē par lēmumu pieņemšanu izglītības politikā un mazākumtautību izglītības reformas pieredzi PROVIDUS organizētā diskusijā.

Iesaki citiem:
Abolpus 255x203
Foto:Nellija

Ģirts Salmgriezis: Ja atceramies reformas ieviešanas gaitu, viedokļi bija daudz un dažādi, ielās notika mītiņi. Tagad reforma tiek īstenota, bet paliek neatbildēti jautājumi - cik lielā mērā tika uzklausīta sabiedrība un skolas; kādas kļūdas pieļautas; kā vajadzētu pieņemt lēmumus turpmāk. Kāda bija Jūsu pieredze šīs reformas ieviešanā – vai bija iespēja piedalīties diskusijās un vai Jūsu viedoklis tika sadzirdēts? Šis ir jautājums ne tikai mazākumtautību skolu pārstāvjiem, bet arī latviešu skolu pārstāvjiem, jo droši vien arī viņiem šajās diskusijās bija, ko teikt.

Dzintars Ābiķis, Saeimas deputāts; Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas loceklis: Biju klāt visām šīm mūsu valsts izglītības sistēmas pārmaiņām. Mēs sekojām Hāgas rekomendācijām – jo mazāks bērns, jo vairāk viņam jāmācās dzimtajā valodā, un jo tuvāk skolas beigām, jo vairāk valsts valodā. Jaunietim, lai tas būtu konkurētspējīgs darba tirgū, jāspēj apgūt tālākā izglītību valsts valodā. Diemžēl 90. gadu sākumā daudziem mazākumtautību skolu absolventiem pirmajos kursos latviešu valodas zināšanas nebija pietiekošas, kaut gan viņi apguva latviešu valodu kā mācību priekšmetu. 1995. gada augustā ieviesa prasību pamatskolā vismaz divus priekšmeti un vidusskolā vismaz trīs priekšmetus apgūt latviešu valodā. Sabiedrība jauninājumu uzņēma ar izpratni, jo mācību priekšmetus bija iespēja izvelēties. Skolām nebija problēmu atrast skolotājus, kuri pārzināja abas valodas. Bija par maz ar to, ka dažus priekšmetus mācīja latviešu valodā. Rezultātā 1998. gadā oktobrī noteica kursu uz 2004. gadu - pieņēma jaunu izglītības likumu, kurā sākotnēji bija teikts, ka vidusskolā visi priekšmeti jāapgūst latviešu valodā. Es un mani kolēģi sapratām, ka šī ideja nav reāla.

Ģ. Salmgriezis: Vai pietiekami daudz cilvēku tika iesaistīti diskusijās tajā brīdi un vai viņu viedoklis tika uzklausīts?

Dz. Ābiķis: Skolās veica dažādas aptaujas. Pēc tam Izglītības likumā noteica šo vārdu “tikai”, kas izglītības speciālistiem izraisīja neizpratni. Īstenot vidusskolās mācības, kas bija “tikai” latviešu valodā, nebija reāli. Saeima “tikai” izlaboja jau pēc dažiem mēnešiem un pieņēma Vispārējais izglītības likumu, kurā tika noteikts, ka Izglītības ministrija (IZM) nosaka priekšmetu skaitu latviešu valodā un dzimtajā valodā. Vārds “tikai” palika formāli uz papīra. To, ka šobrīd vidusskolās mācās vairāk priekšmetus latviski, ir grūti nosaukt par reformu. Tās ir pakāpeniskās izmaiņas. Kā rāda izglītības inspekcijas analīze, skolu problēmas ir atrisināmas. Skolotāju neprofesionalitāte ir tā, kas veicina problēmas, jo vairums skolnieku akceptē reformu.

Viktors Gluhovs, Rīgas 40. vidusskolas matemātikas skolotājs: Dīvaini, ka Ābiķa kungs atgādināja par Hāgas rekomendācijām - es tās lasīju, un tur ir ieteikts minoritāšu skolās neierobežot apmācību dzimtā valodā. Ābiķa kungs minēja, ka skolām nebija grūtības mācīt divus, trīs priekšmetus latviešu valodā, bet, kā var izskaidrot to, ka minoritāšu ģeogrāfijas skolotāju ar augstāko izglītību ģeogrāfijā nomaina ar latviešu skolotāju bez augstākas izglītības ģeogrāfijā? Ābiķa kungs min arī problēmu, ka augstskolu absolventiem ir grūti mācīties latviešu valodā. Grūtības augstskolā ir saistītas nevis ar valodu, bet ar noteiktu priekšmetu.

Mana pieredze reformā bija tāda: es sapratu, ka varas attieksme pret mani, kā šīs valsts pilsoni, ir kā pret tukšu vietu. Mans viedoklis nevienu neinteresē. Ja kādi politiski spēki vēlēsies, lai krievu skolās mācību valoda būtu latviešu, šo ieceri realizēs ar visiem iespējamiem paņēmieniem, nejautājot tiem, kuri tur strādā un mācas.

Tatjana Liguta, Latvijas krievu valodas un literatūras pasniedzēju asociācijas prezidente (LKVLPA): Man bija iespēja izteikties, jo es to velējos, un arī mani kolēģi man deleģēja tādas tiesības. 2003. gadā protestētāji izgāja ielās, bet viss, ļoti civilizēti un mierīgi, sākās jau 1996. gadā, kad reformu vēl tikai plānoja. Mana pieredze bija, ka mēs mēģinājām iesaistīties dialogā ar valsti, rakstījām priekšlikumus, bija mēģinājumi šos priekšlikumus apspriest Saeimā, komisijās. LKVLPA kopā ar Latvijas krievu kultūras biedrību 1996. gadā izstrādāja alternatīvo koncepciju. Toreiz no IZM man piezvanīja un teica: “Mēs tagad taisāmies apspriest Jūsu koncepciju, ja Jūs tas interesē – varat atnākt.” Tas arī bija viss.

Runāsim par reformas procesu. Tajā tika pieļautas kļūdas. Pirmkārt, trūka situācijas analīze. Pirms reformu ieviest, bija nepieciešams definēt, kas līdz šim nebija pareizi darīts, ko mēs gribējām sasniegt. Varbūt valdībā vai ministrijā notika kaut kādi analīzes procesi, bet sabiedrībai par to nebija nekas zināms. Otrs trūkums - skolām nepateica, kāpēc jāpāriet uz apmācību latviešu valodā, jo sabiedrībai par šo pāreju nebija vienota mērķa. Ja nezinām, ko gribam sasniegt, tad nav iespējams neko sasniegt. Trešā kļūda - trūka kontakts ar skolām, skolēniem un to vecākiem, kā arī medijiem. Bija iespaids, kā minoritātes ne tikai negribēja iesaistīties šajos procesos, bet arī baidījās to darīt. Trūka uzticības, jo nebija zināms, kas notiks, ja minoritātes iesaistīsies. Komisijās bija parasti tikai viens cilvēks, kas pārstāvēja mazākumtautības. Galu galā, vai tomēr pārāk augsta cena netiek maksāta par tik vajadzīgu un labu lietu kā latviešu valodas zināšanas? Par to mēs tagad maksājam ar sabiedrības neuzticību un nelojalitātes un pieprasījuma pēc otrās valsts valodas palielināšanos.

Ruta Marjaša, bijusī Saeimas deputāte: Izglītības likuma pieņemšana 1998. gada rudenī bija pēdējais akords manā darbībā Saeimā. Pastāv zināmas atšķirības starp to, ko, atskatoties pagātnē, redz Ābiķa kungs un manu redzējumu. Man ļoti gribētos, lai tie jaunie pedagogi, kas šodien runā krievu sabiedrības vārdā, mēģinātu saprast psiholoģisko motivāciju, kāda bija Saeimā. 90. gados latvieši masveidīgu krievu valodas lietošanu valstī saistīja ar padomju pagātni. Protams, taisnība ir tiem, kuri pārmet, ka 1998.gadā, pieņemot Izglītības likumu, mēs neņēmām vērā visas sabiedrības domas, neveicām aptaujas un mums trūka dialogs. Es atceros, ar kādam grūtībām toreiz Jelgavas vidusskolas direktors Tomašūns dabūja cauri 9. pantu, kur vispār tika minētas nacionālās minoritāšu skolas. Tāda bija objektīvā situācija. Šajos četrpadsmit gados nacionālisms ir izsmēlis savas pozitīvās ietekmes rezerves. Kad es šodien redzu, ka Saeimas deputāti fotografējas ar Gardas meitenēm, man vairs negribas izmantot nopelnīto mūža caurlaidi Saeimā. Arī Štābam gribu teikt – jūs stiprināt Gardu. Nedrīkst lietot spēka paņēmienus. Tas noved strupceļā.

Maz runā par metodoloģiju. Meklējiet iespējas, izrunājiet šo jautājumu skolās, ar skolotājiem. Brīnišķīgi, ka Liesma Ose mums atgādināja Inas Druvietes, pašreizējās izglītības ministres, savā laikā teikto, ka tikai tad, ja bērns līdz 11 gadu vecumam apgūst visas zinības dzimtajā valodā, viņš iegūst kaut kādu zināšanu līmeni (skat. Liesmas Oses prezentāciju). Man ir prieks, ka ir iesācies īsts dialogs, un es aicinu šeit esošos to turpināt un mēģināt to virzīt uz metodoloģiju.

Aleksandra Malašonoka, 40. vidusskolas skolniece: Es varu atgādināt rekomendācijas, ko mūsu valstij deva Cilvēktiesību komisārs Hils-Robless. Apmēram 90% no tām netiek pildītas. Skolotāji netiek sagatavoti krievu skolām, lai pasniegtu krievu valodā tos 40%, kas ir atļauti. Eiropas Parlamentā (EP) izsauc izbrīnu tas, ka privātas skolas tiek finansētas pēc valodas principa - latviešu privātās skolas finansē valsts budžets, bet minoritāšu nē. Tā ir mūsu problēma, un nevis tas, ka bērni negrib zināt latviešu valodu. Mēs saprotam, ka šīs valodas zināšanas ir liels pluss un ir nepieciešamas, ja mēs gribam dzīvot šajā valstī.

Ja runājam par dialogu, pirms vairākām nedēļām bijām Strasbūrā, kur bija EP deputāti Vaideres kundze un Krasta kungs. Viņi sāka ar vārdiem, ka Latvijā ir unikāla situācija, krievi okupēja Latviju u.t.t. Bet mēs - krievvalodīgie jaunieši - šo valsti neesam okupējuši. Mēs šeit piedzimām un negribam runāt par to, kas notika 50, 100 gadu atpakaļ. Mēs gribam runāt par izglītības kvalitāti, kādu saņemsim un par to, kā mēs visi valstī kopā dzīvosim. Es un mani latviešu un krievu draugi šeit piedzimām un kopā mācījāmies, un nevajag mūs brutāli sadalīt.

Leonīds Deneiko, Rīgas 49. vidusskolas skolnieks: Es mācījos Garkalnes pamatskolā, kur notika bilingvālā apmācība, bet tagad mācos latviešu skolā. Sākumskola man bija krievu valodā, un es atbalstu, ka bērniem sākumā jāmācas dzimtajā un pēc tam latviešu valodā. Runājot par reformu, es nepiedalījos nekādās akcijās, jo man tas nebija primārais. Es nevaru atbildēt, vai atbalstu šo reformu vai nē, jo tās realizācijas laikā ir daudz plusu un mīnusu. Tāpēc uz jautājumu par reformu parasti atbildu, ka es esmu par mieru Latvijā.

Vladimirs Litvinskis, Rīgas 40. vidusskolas direktora vietnieks: Es esmu tēvs skolēnam, kurš šobrīd mācās 10. klasē. Pirmkārt, es labi saprotu situāciju, kas izveidojās tās Saeimas sastāvā, kas pieņēma likumu. Es saprotu, ka to, kas notika ar Latviju 1940. gadā, aizmirst nav iespējams - vismaz tik ilgi, kamēr dzīvi ir cilvēki, kuri to piedzīvojuši. Bet nevaru saprast, kāpēc Saeimas lēmums soda nevis tos, kuri 1940. gadā rīkojās tā ar Latviju, un viņu pēcnācējus, bet gan bērnus, kam nav nekāda sakara ar šiem notikumiem. Lēmumi tika pieņemti, balstoties uz emocijām. Jā, Latvijā ir vairāki rajoni, tādi kā Daugavpils, vairāki rajoni Rīgā, kur vairums iedzīvotāju runā krieviski. Jā, padomju Latvijā veidojās situācija, ka latviešu valoda tika izstumta no visām sfērām.

Bet, manuprāt, ja cilvēks ir ievēlēts Saeimā, tad viņam jāiemācās valsts gudrība. Daudzi cilvēki no manas skolas brauc pēc tam mācīties uz Rietumiem. Es redzu, ka valstis izstrādājušas noteikumus, kā iebraucējiem apgūt valodu, kurā grib mācīties. Piemēram, ja gribat mācīties Anglijā, jums jānokārto noteikti eksāmeni. Pastāv vairākas gradācijas, un atkarībā no valodas zināšanu līmeņa, jums ir tiesības apgūt noteiktas specialitātes. Latvijai vajadzēja izveidot līdzīgu gradācijas sistēmu. Tāda līdz šīm brīdim nav izstrādāta, kaut gan valsts ir ES, un teorētiski mūsu fakultātēs var mācīties cilvēki no citām valstīm. Viņiem būs jāmācās latviešu valodā, un ir jautājums, kādā līmenī viņiem jāapgūst latviešu valoda. Ar to vajadzēja sākt reformu minoritāšu skolās - ja būtu zināmi kritēriji, pedagogi izstrādātu noteiktas programmas, kā sagatavot skolniekus augstskolu iestājeksāmeniem.

Ģ. Salmgriezis: Tagad mēģināsim domāt konstruktīvi un sniegt konkrētus priekšlikumus par to, kā turpmāk gan mazākumtautību skolām, gan arī latviešu skolām vajadzētu iesaistīties diskusijās, apspriežot izglītības jautājumus. Ko jūs gaidāt no sadarbības ar Izglītības un zinātnes ministriju un ar savas un citu skolu direktoriem, skolotājiem?

Jeļena Matjakubova, Rīgas domes Izglītības, jaunatnes un sporta departaments: Es uzskatu, ka šobrīd galvenais ir pāriet no politiskās vides uz profesionālo. Otrkārt, jāveic vairāk pētījumu par reformas situāciju skolās. Nevar teikt, ka skolās viss ir labi. Par to, ka “viss ir normāli”, runāja jau 1996. gadā, kaut gan tā nebija. Lai varētu objektīvi spriest par notiekošo, vairāk jāuzticas profesionāļiem. Nepieciešams, lai arī tie, kuri pieņem lēmumus, tādās diskusijās būtu kopā ar mums.

T. Liguta: Veicot tikai pētījumus, nevar daudz panākt un atrisināt problēmu pilnībā. Politiķi šo problēmu ir aizsākuši un viņiem tad tā ir arī jārisina. Jāveicina sadarbība ne tikai starp skolām, bet starp visiem līmeņiem. Citādi sanāks kā ar Sorosa fonda - Latvija projektu “Atvērtā skola”: viņi godīgi strādāja, lai nostiprinātu bilingvismu skolās, bet izrādījās, ka politiķu mērķis bija cits. Varbūt tas ir utopiski, bet vajadzīga tomēr ir politiskās attieksmes maiņa. Sadarbībai jānotiek uz vienotu vērtību pamata, un no valsts puses ir vajadzīgs solis pretim.

Kaspars Zālītis, Eiropas Jaunatnes cilvēktiesību sadarbības tīkls: Mītiņu un politiķu attieksmes sekas ir redzamas šobrīd, kad ir latviešu NVO - tur mēs neatradīsim daudz krievu jauniešu, tāpat kā arī nebūs daudz latviešu jauniešu, kuri darbosies krievu NVO. Es ierosinu, lai starp skolām, starp jauniešu NVO notiktu cieša sadarbība. Mēs daudz un dikti varam runāt par skolotājiem, bet jaunieši būs nākotnes skolotāji, un, ja paliks tas pats naids, kas pašlaik ir ļoti daudzos jauniešos, un, ja tas saglabāsies vēl 10 gadus, tad mēs varēsim par to pašu runāt arī pēc 20 gadiem.

Ņina Labada, Rīgas 88. skolas direktore: Padomājiet, cik šajā laikā ir mainījušies ministri! Ar katru ministru nāk jauna politika. Neviens no viņiem nav turpinājis to, ko iesācis iepriekšējais. Un skolai jācieš, jāpilda lēmumi. Kur šajā diskusija ir IZM darbinieki? Gaida jaunu ministru. Man ir viens priekšlikums Kalvīša kungam. Var mainīt ministrus jebkurā jomā, bet, ja biežas pārmaiņas notiek izglītībā, tas nav labi. Vajag padomāt par to, vai izglītības ministru nevar nozīmēt uz četriem gadiem. Joma tiešām ir ļoti atbildīga, un vajadzīgs normāls process. Kurš ir domājis par visu sistēmu kopumā? Mana skola ir viena no lielākajām valstī, mums vidējais skolotāju vecums ir 50 gadi. Kas notiks pēc 10 gadiem? Nav tā, ka nebūs skolotāju, kuri pasniedz krievu valodā – es zinu latviešu skolu, kur nav ķīmijas skolotāja! Tas pats ir ar bilingvālo izglītību. Reformai vajadzēja sagatavoties reāli un desmit gadus iepriekš zināt, ko mēs darīsim šodien, rīt, parīt.

Es piekrītu Kasparam Zālītim – skolas sadalītas pēc valodas principa. Mūsu skola ir Pļavniekos, mums bija projekts kopā ar latviešu skolu, kas atrodas 500 metru attālumā. Žēl, ka agrāk nepazinām viens otru - tagad esam ļoti labi draugi. Pie tā, ka skolnieki ir sadalīti divās dažādās grupās, nedrīkst vainot ne skolotāju, ne direktoru, kaut gan no politiķiem ļoti bieži dzirdu - ja kas nav kārtībā, tad vainīgs direktors. Mums jāveic šis darbs kopīgi.

Elīna Falkenšteina, Rīgas ebreju vidusskola: Skolai jābūt lielākām izvēles iespējām – pašlaik skolas izvēlas, kurus priekšmetus pasniegt latviski, vadoties no resursiem un skolotāju valodas zināšanām, nevis “kā būtu labāk”. Būtu ļoti žēl pazaudēt labus skolotājus šīs situācijas dēļ.

Laimnesis Brūģis, Garkalnes pamatskolas direktors: Es esmu divplūsmu skolas direktors. Daži runāja, ka tas ir padomju sabiedrības pārpalikums, bet, manuprāt, tas ir viens no modeļiem, kā var realizēt gan iesaistošu lēmumu pieņemšanu, gan dzīvē īstenot bilingvālo izglītību. Mums ir ideāls variants - skolā puse skolnieku ir krievi un citu mazākumtautību pārstāvji un puse latviešu. Atslēgvārdi ir atklātība, uzticība un attieksme. Es šodien ilgi klausījos un īsti nesapratu, kur ir tā problēma. Ja visi ir gatavi mācīties latviešu augstskolās, tad problēmas nav. Es domāju, ka jāsaliek akcenti, jāsaprot, ko mēs gribam globāli sasniegt. Katram ir dota sava valsts, un Latvijā ir tāda situācija, ka jānovērš divkopienu sabiedrības veidošanās. Skolās jāveido bilingvālā sistēma, pretī jānāk gan vieniem, gan otriem. Pēc savas pieredzes es gribu teikt, ka sabiedrība nav naidīgi noskaņota. Es domāju, galvenais ir attieksme.

Marija Golubeva, PROVIDUS vadošā pētniece: Mēs pašlaik runājam par atšķirīgām nostājām, bet kā būtu ar konkrētiem risinājumiem? Kādus konsultāciju mehānismus varētu izmantot, lai nākotnē visām ieinteresētām pusēm būtu izjūta, ka viņu viedoklis tika uzklausīts? Kāda sadarbība lēmumu pieņemšanā ir iespējama visos līmeņos – no valsts politikas līdz skolas līmenim?

Dz. Ābiķis: Runāšu par to, ko darīt, lai iesaistītu sabiedrību un kā panākt, lai politiķi, pieņemot lēmumus, to uzklausītu. Gribu minēt dažus piemērus, jo divās Saeimās vadīju Izglītības komisiju. Vispirms, pieņemot lēmumu, jācenšas to izdiskutēt ar izglītības sabiedrību, skolēniem, skolotājiem. Trīs piemēri: centralizēto eksāmenu ieviešana, skolēnu pārcelšana uz nākamo mācību gadu, skolu drīkst pabeigt ar divām nesekmīgām atzīmēm vidusskolā un ar trim pamatskolā. Mēs, Tautas partijas izglītības komiteja, pirms lēmumu pieņemšanas tikāmies ar desmitiem, varbūt simtiem skolotāju, lai izdiskutētu šos jautājumus. Ir viena lieta, kas apgrūtina politiķu diskusiju ar izglītības darbiniekiem - nav iespējams apkopot visus viedokļus. Es ieteiktu krievu skolu pārstāvjiem aktīvāk iesaistīties Latvijas Izglītības vadītāju asociācijā, kas ir visvairāk respektēta. Krievu skolu direktori tur nav sevišķi plaši tur pārstāvēti, līdz ar to, kad tiek ņemts vērā šīs organizācijas viedoklis, krievu skolu uzskati par notiekošajiem procesiem nav.

Aleksandrs Krasnickis, Dialogi.lv: Vai jautājums nav tomēr par demokrātijas kvalitāti? 1. maijā ap 30 tūkstoši cilvēku izgāja ielās, lai protestētu pret reformu. Viena ceturtā daļa no pilsoņiem pēdējas Saeimas vēlēšanās nobalsoja par PCTVL, kas ir pret reformu. Šeit ir jautājums: How much is much enough?[1]

R. Marjaša: Žēl, ka konkrēti jautājumi par konstruktīviem risinājumiem pārvēršas vispārīgās sarunās par demokrātiju. Problēma ir jārisina konstruktīvi - nevis politiskās retorikas līmenī, bet pilsoniskās sabiedrības līmenī. Pašu spēkiem jāveicina organizāciju sadarbība, jārisina problēma starp profesionālām organizācijām, u.t.t., jo ES nepalīdzēs risināt iekšējo problēmu.

V. Gluhovs: Es baidos, ka priekšlikums par aktivitātes veicināšanu skolas līmenī ir grūti realizējams. Mūsu skolā ir īpašs gadījums, labi izstrādāta mācību programma, līdz ar to nerodas problēmas ar apmācību latviešu valodā, bet kas notiek citās skolās? Es domāju, ka skolas darbinieki ir demoralizēti, un šajā gadījumā nevar no viņiem gaidīt aktīvu darbību. No politikas nekur nevar aiziet. Problēmas ar izglītības likumu radās, jo to neapsprieda ar sabiedrību. Tagad mums apsolīja likumu par minoritāšu skolām, ar ko mēs varētu uzlabot situāciju. Vasarā bija tā: mēs šo likumu apspriedīsim, ielūgsim minoritāšu pārstāvjus, pastāv liels daudzums reģistrēto organizāciju, kuras varētu piesaistīt likuma apspriešanai. Bet kur tagad ir likums, apspriešana un tā grupa, kura taisījās šo likumu pieņemt?

Bilingvālā izglītība krievu skolās kļuvusi par lamuvārdu. Pēc Liesmas Oses referāta es redzu: bija cilvēki, kuri godīgi gribēja ieviest skolās jaunu, varbūt progresīvu pieeju. Ar šādiem cilvēkiem mēs varētu nopietni runāt par problēmu risināšanu. Politiķi tādās sarunās tikai traucē – arī šodien.

Bēdīgi, ka tik bieži mainās izglītības ministri. Man liekas, ka tieši zinātnisks metodoloģijas centrs būtu tas mehānisms, kas varētu stabilizēt esošu situāciju izglītībā. Ja katrs lēmums, kas ir saistīts ar pārmaiņām izglītībā, izietu caur šo centru, tad politiķi nevarētu pieņemt kardinālus lēmumus, vadoties tikai no savas partijas prioritātēm. Lai tagad vērtētu ietekmi uz kvalitāti, ir nepieciešama starptautiska ekspertīze, un tikai tad abas puses – atvainojiet, bet mums tagad ir puses – tai uzticētos.

Maija Upmane Latvijas vecāku apvienība VISI: Šogad mūsu organizācija rīkoja diskusijas visos rajonos, vaicājam vecākiem par problēmām. Problēmas, kas pastāv Rīgā, nav ne tuvu tām, kas pastāv lauku rajonos. Piekrītu arī tam, ka jābūt pedagoģijas zinātnes institūtam, kas varētu izstrādāt jaunas programmas, organizēt kursus, risināt problēmas. Pietrūkst tiešas sarunas ar iedzīvotājiem, jāveicina cilvēku aktivitāte, skolas vecāku padomju attīstība, kas varētu darboties, lai informētu vecākus, un jāveicina sadarbība starp vecākiem un skolu.

M. Golubeva: Man ir liels prieks, ka šodien, blakus neapmierinātības izpausmēm, izskanēja arī vairākas konstruktīvas idejas par to, kā gan profesionāļi, gan visa sabiedrība varētu turpmāk ietekmēt izglītības politikas rezultātu. Ir lietas, ko var ietekmēt, piemēram, popularizējot labo praksi vai veicinot vecāku padomju aktivitāti skolās. Es ceru, ka mēs varēsim turpināt arī sarunu par kopīgu mērķu noteikšanu izglītībā un lai šādi mērķi tiktu noteikti, piedaloties dažādām sabiedrības grupām. Nākamajās diskusijās mēs aicināsim jūs runāt par to, vai Latvijā notiek starpkultūru izglītība, vai daudzveidība ir atzīta vērtība mūsu izglītības sistēmā, un ko mēs varam panākt mazākumtautību un latviešu skolu sadarbības jomā.
______________________

[1] Cik daudz ir pietiekami daudz?


Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (8) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

redakcija 11.01.2005 18:46
Redakcija saņēmusi šādu komentāru no Rutas Marjašas:



Uz jautājumu “Politika vai pedagoģija?” varetu atbildēt šādi: Latvija ir parlamentāra republika, pie varas nonāk vienīgi tautas ievēleti politiķi. Viens no galvenajiem politiķu darbības vadmotīviem ir vairot , vai vismaz saglabāt savu elektorātu, lai paliktu pie varas arī turpmāk. Tas nosaka politiku valstī. Respektīvi, politiķi ir atkarīgi no elektorata, no sabiedriskās domas. Attīstītajās demokratiskajās valstīs tradicionāli pastāv vairāk vai mazāk stabīla pilsoniska sabiedrība, virkne organizāciju, kurās tiek apspriesti, apzināti un formulēti sabiedrības vairākuma viedokļi. Tas iespaido kārtējo vēlēšanu rezultatus. Tieši sajā līmenī arī pie mums varētu atrast valstij tik nepieciešamo kopsaucēju, savstarpējo izpratni. Tam jāpieliek lielas pūles un pedagoģijai, nevis politikai šajā jautājumā būtu ārkārtīgi svarīga loma. Skaidrot , parliecināt nevis ar politiskajiem lozungiem, bet profesionāli. Ja šajā līmenī tiktu panākts pozitīvs pagrieziens, tas nevar neiespaidot politiķus, kuri vēlas saglabāt savu vietu varas struktūrās. Lūk, kamdēļ uzskatu, ka izglītības problemas veiksmīgajai risināsanai primārā vieta jāieņem pedagoģijai, profesionālajai skaidrošanai tieši pilsoniskās sabiedrības līmenī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 14.12.2004 07:40
...būtu vērts pievērst uzmanību faktam, cik liels ir nelatviešu studentu īpatsvars valsts augstskolās. Tajās grupās, ar kurām man nācies strādāt laikā kopš 1996.g., tas nekad nav pārsniedzis aptuveni 5% no kopējā studentu skaita.

Runājot par eksaktajām un tehniskajām specialitātēm (RTU un arī LU Fizmati), nelatviešu valsts augstskolās ir diezgan daudz - parasti 30%-50%. Korektu statistiku būtu grūti savākt - visvieglāk ir apskatīties studentu sarakstus ar vārdiem un uzvārdiem. (Bet, iespējams, augstskolās varētu uzzināt arī to, kādu skolu absolventi tur mācās.)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AKA 14.12.2004 00:40
Viktors Gluhovs, Rīgas 40. vidusskolas matemātikas skolotājs: /../ Ābiķa kungs min arī problēmu, ka augstskolu absolventiem ir grūti mācīties latviešu valodā. Grūtības augstskolā ir saistītas nevis ar valodu, bet ar noteiktu priekšmetu.

Grūti šādam apgalvojumam piekrist. Strādāju vienā no lielākajām Latvijas augstskolām, bet tā kā nākas būt vieslektora statusā arī divās citās, mani secinājumi balstīti uz pieredzēto. Atzīšos, ka uz krievu vai citu tautību studentu (kuriem latv. val. nav dzimtā) valodu zināšanām joprojām skatos caur pirkstiem, ja nevēlos panākt viņu diskrimināciju sekmju ziņā. Šie studenti spēj klausīties lekcijas un strādāt ar literatūru latv. val., bet grūtības sagādā prasme savu viedokli paust rakstītā formā. Milzum daudz gramatisku un stila kļūdu, kā dēļ teksti ir grūti lasāmi un uztverami. Domāju, ka šis ir viens no iemesliem, kāpēc krievu tautības studenti pārsvarā izvēlas studēt privātās augstākajās mācību iestādēs, jo tur mācību valoda var nebūt latviešu valoda. Man šobrīd nav pie rokas statistikas, bet būtu vērts pievērst uzmanību faktam, cik liels ir nelatviešu studentu īpatsvars valsts augstskolās. Tajās grupās, ar kurām man nācies strādāt laikā kopš 1996.g., tas nekad nav pārsniedzis aptuveni 5% no kopējā studentu skaita.

Sevi nepieskaitu pie izglītības reformas 100% atbalstītājiem, tomēr redzu lielu problēmu faktā, ka privātajās un valsts augstskolās notiek vismaz daļēja studējošo etniskā polarizēšanās, un man nav arī īsti dziļa priekšstata par humanitāro un sociālo zinātņu priekšmetu pasniegšanas kvalitāti privātajās augstskolās, kā arī to atbilstību Latvijas darba tirgus specifikai.

Cits jautājums, ka ne visi krievu jaunieši dosies studēt, tāpēc prasības pret vidussskolu beidzējiem varētu būt diferencētas gan attiecībā uz valsts valodas zināšanu līmeni, gan speciālajiem priekšmetiem. Bet pēdējais tikpat labi attiecas arī uz latviešu skolniekiem. Piemēram, A un B līmeņa diplomi, kur vieniem ir iespēja startēt uz nākošo līmeni, t.i. pieteikties studijām augstskolā, bet B līmenis orientējas uz "brīvo lidojumu" darba tirgū vai apgūst noteiktus profesijas standartus. Iespējams, ka kļūdos, bet atzīšos, ka apnicis arī būt par "sietu", kas pirmajā kursā augstskolā nodarbojas ar graudu atsijāšanu no pelavām...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 13.12.2004 21:38
AK: Valodas jautājumi izglītībā ir neizbēgami politiski - tāpēc svarīgākā ir politiska izvēle par labu vecāku izvēles brīvībai vai asimilācijai. Profesionālais jautājums ir tas, kā vieglāk sasniegt to vai citu mērķi.

Šie ir trāpīgi vārdi par izglītības reformu. Ja par mērķi uzskatām dažādu tautību Latvijas jauniešu labāku iepazīstināšanu (better exposure) ar latviešu kultūru, tad bija divas galvenās iespējas:

Pirmā iespēja ("piparkūkas" metode): Izveidot latvisku fakultatīvo un ārpusklases nodarbību un pulciņu tīklu, kā arī brīvprātīgas programmas pašās mazākumtautību skolās, kuras būtu tik interesantas, ka nelatviešu jaunieši papildus savai pamatizglītībai dzimtajā valodā iesaistītos šajās izglītojošajās programmās un iegūtu kontaktu ar latviešu valodu un kultūru.
Otrā iespēja ("vienlaidus kolektivizācijas" metode): Ar administratīviem paņēmieniem dezorganizēt krievu skolas tiktāl, lai krievu jaunieši nāktu uz latviešu skolām - vienalga, vai tās ir labas, vai nē. Tāpat kā 1930-tajos gados padomju cilvēki bēga no kolhoziem uz pilsētām.

Otrā iespēja, manuprāt, ir krietni lētāka - nav jāiegulda lieli līdzekļi, jo, tēlaini sakot, par latviskuma stiprināšanu tagad cīnās nevis paši latvieši, bet gan krievu matemātikas, fizikas un ķīmijas skolotāji. Jeb AK vārdiem runājot, šādi ir vieglāk sasniegt mērķi. Rodas, protams, īslaicīga pārslodze dažās latviešu skolās, daži krievu jaunieši var reformas rezultātā pilnīgi "izkrist no izglītības sistēmas" un deklasēties. Ir nedaudz sarosījušies arī ZaPČELa atbalstītāji - t.i. tuvākajās vēlēšanās vairāk balsu aizies bezcerīgajai opozīcijai. Nekādas citas nopietnas ekoloģiskas sekas reformai es šobrīd neredzu. Un piparkūkas metodi, kura būtu mūsu izglītības sistēmai latvēlīgāka, vēl neesam nopelnījuši - Latvija ir pārāk nabadzīga.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 13.12.2004 21:04
AK: Par to, ka ir pieprasījums un iespējamība īstenot pārsvarā krieviski arī daudzu augstskolu programmas, - arī klusums. Grūti pamatot, ka tas nebūtu taisnīgi...

Latvijā ir ne mazums privātu augstskolu (piemēram, TSI, BKI, RSEBAA), kur piedāvā studiju programmas krievu valodā. Ja mazākumtautību skolu skolotāji saņemtu normālas algas, nebūtu problēmu arī topošos skolotājus izglītot privātās augstskolās. Turklāt krieviski var izglītoties arī daudzās Latvijas kaimiņvalstīs; krieviskā izglītība mūsu reģionā nav nekas eksotisks vai grūti pieejams. Pēc iestāšanās ES ir zināms deficīts pēc cilvēkiem ar perfektām franču vai vācu valodu zināšanām; savukārt, ja darba tirgus to prasa, tad krievu valodas pratēji arvien atrodas.

Izglītības politikas mērķis, manuprāt, nav pamatot, ka tā ir "taisnīga". Latvijā tāpat kā daudzās valstīs izglītības politika ir un būs vismaz sociāli un ģeogrāfiski "netaisnīga", t.i. jauniešiem ir ļoti nevienādas starta pozīcijas un iespējas saņemt kvalitatīvu izglītību, jo, mēģinot sadalīt resursus visiem vienādi mēs iegūtu vienādu nabadzību visiem un nevarētu atražot sabiedrības eliti. Varbūt, izglītības sistēma būtu uzskatāma par taisnīgu tad, ja tā jauniešus sagatavo dzīvei mūsdienu Latvijas sabiedrībā un darba tirgus prasībām. Protams, Latvijā ir daudz kas jādara, lai to sasniegtu, bet vēl jaunas mācību programmas krievu valodā nez vai ir tas, kā mums šobrīd visvairāk pietrūkst.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

AK 12.12.2004 19:31
Žēl, ka nepieminēja, piemēram, to, ka Latvijas studenti studē arī angliski, vāciski, franciski, kaut gan vairums priekšmetu skolās tiem bija citās valodās. Protams, ne visiem ir pietiekošs valodas prasmes līmenis - bet tas ir jau jautājums par izglītības kvalitāti daudzās skolās.

Par to, ka ir pieprasījums un iespējamība īstenot pārsvarā krieviski arī daudzu augstskolu programmas, - arī klusums. Grūti pamatot, ka tas nebūtu taisnīgi... Nepatīk kādam Somijas (6% jeb ap 300 000 zviedru) pieredze - paskatītos LPSR praksē, kur latvieši mācījās un studēja dzimtajā valodā (vairojoties, starp citu,nevis izmirstot), apgūstot arī krievu valodu, parasti - diezgan labā līmenī.

Politika vai pedagoģija? Valodas jautājumi izglītībā ir neizbēgami politiski - tāpēc svarīgākā ir politiska izvēle par labu vecāku izvēles brīvībai vai asimilācijai. Profesionālais jautājums ir tas, kā vieglāk sasniegt to vai citu mērķi.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Social Contract 09.12.2004 10:58
Paldies, Vidzemniek. Pati piedalījos diskusijā un uzskatu, ka tieši Jūsu norādītā problēma ir būtiskāka pār visu pārējo. Mūsu politiskā elite ir jauna, un 'vecu' Eiropas valstu politiskās elites nerakstītie uzvedības principi - noblesse oblige; tas, kas neprot ierobežot sevi, nevar valdīt pār citiem, un tā tālāk - šeit nav pieņemti. Tāpēc gandrīz netiek slepta patiesa motivācija - vēlme nostirpināt jaunradītu hierarhiju, apgalvot, ka esi pārāks par citiem un pēc iespējas neļaut viņiem piedalīties materiālo un simbolisko resursu dalīšanā, izslēgt viņus no lēmumu pieņemšanas (jo viņi, visticamāk, darīs to pašu, ja tiks pie teikšanas).

Nesen izlasīju vienu interesantu citātu par demokrātiskās iekārtas transformācijām, kas atkal nak prātā, lasot presē, kā partijas taisās apiet likumus pirms pašvaldību vēlēšanām. 'Freedom, the noblest of human rights, transformed into ... despotism in the hands of a ruling faction ... working only to create a majority for their own party, so as to shelter themselves from the lawless effrontery of their opponents.' To teica Gustavs III 1776. gadā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 08.12.2004 19:23
Paldies PROVIDUS par diskusiju! Tajā atklājies daudz vērtīgu domu.1. - par to, ka tas, kas patreiz notiek, nav reforma, bet spiediens noteiktā virzienā. 2 - par noteikta valodas zināšanu līmeņa nepieciešamību atsevišķās specialitātēs. 3. "... no politiskās vides uz profesionālo". 4."...sadarbībai ir jānotiek uz vienotu vērtību pamata". 5. Metodoloģiskas pieejas nepieciešamība.

Manuprāt, nav iespējams apkopot visus viedokļus tāpēc, ka nepietiekami orientējas lietas būtībā. Un runāt par starpkultūru izglītību ir neloģiski. Ir starpkultūru saites, bet izglītība jāveido uz vienotas kultūras izpratnes pamata.(Manuprāt, kultūra ir materiālo un garīgo vērtību vienotas aprites formu efektivitāte valstī un sabiedrībā). Vai tiešām visas šīs vērtīgās domas tā arī paliks tikai kā viedokļu daudzveidības apliecinājums, kas pēc nedēļas jau būs aizmirsts gluži kā š.g. 1. septembra atklātā diskusija TV J.Dombura vadībā, kas nonāca pie brīnišķīgiem secinājumiem? Vai lielākais traucēklis efektīvai sadarbībai un vienotas pozīcijas izveidei nav tā vai cita diskusijas dalībnieka sta'voklis sabiedrībā, VARAS un politisko spēļu hierarhijā? Neskatoties uz visām diskusijām jaunā IZM ministre sāk savu valdīšanas ēru izteikti "piepaceltas" politiskas retorikas līmenī visai abstrakti lietojot pat intelekta jēdzienu.

Vienotība daudzveidībā mūsu politiķiem vēl ir problēmu problēma. Viņiem daudz mīļāka ir sašķeltība vienveidībā. Acīmredzot, tautai ir jāmāca politiķiem demokrātija, jo neviens cits to neizdarīs.

Saistītie raksti