Foto: Michael and Jo
Vairākums partiju labi atceras, ka augstskolas gatavo speciālistus tautsaimniecībai, bet sliktāk atminas, ka augstskolu mācībspēkiem jāpiedalās arī starptautiskajā zinātniskajā apritē.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas, balstoties jau uz pērn veikto 10. Saeimas priekšvēlēšanu programmu analīzi. Pagājušajā gadā eksperti izvirzīja, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtēja, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas. Šogad pārskatām pērn izvirzītās prioritātes, ieskicējam, kā notikumi ir attīstījušies gada laikā, un izvērtējam, ko par šiem jautājumiem partijas raksta savās šā gada ārkārtas priekšvēlēšanu programmās.
Analīzei esam izvēlējušies sešas partijas, kurām saskaņā ar socioloģiskajiem datiem ir visreālākās iespējas (vai vismaz cerības) iekļūt Saeimā. Tās ir Vienotība, Zatlera reformu partija (ZRF), Šlesera reformu partija LPP/LC, Saskaņas centrs (SC), nacionālā apvienība VL!-TB/LNNK un Zaļo un zemnieku savienība (ZZS).
Vienotības, Zatlera reformu partijas un VL!-TB/LNNK piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC un ZZS jau tradicionāli un šoreiz arī Šlesera reformu partija aprobežojušās tikai ar īsajām programmām, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi.
Pēdējo gadu diskusijas medijos par izglītības kvalitāti Latvijā jau ietekmēja partiju programmas pirms iepriekšējām, 10. Saeimas, vēlēšanām. Savukārt šogad dažas reitingu augšgalā esošās partijas turpina pievērst uzmanību izglītības tematam, kamēr citas, šķiet, nemaz negrasās to darīt.
Pirms partiju programmu analīzes raksta autore aptaujāja dažus izglītības jomā strādājošos (no privātas pirmsskolas direktores līdz augstskolas rektoram), kā arī ekspertus, kas izglītības politikas jomā strādā jau ilgi un ir piedalījušies iepriekšējo pārmaiņu īstenošanā vai vismaz vērtēšanā. Apkopojot viņu teikto, kā arī savus novērojumus par izglītības politikas problēmām pasaulē un Latvijā, atļaušos izvirzīt dažas tēzes, uz kurām balstoties, tiks vērtēts partiju piedāvājums.
Vairāk varas profesionāļiem
Izglītības sistēmas problēmas ne vienmēr var atrisināt ar mehāniskām izmaiņām kā, piemēram, skolu skaita samazināšana vai palielināšana, skolotāju algu izmaiņas, jauna mācību priekšmeta ieviešana. Ne mazāk (kopumā — vairāk) būtiskas ir izmaiņas skolu, skolotāju un vadītāju darba stilā. Lai šādas izmaiņas būtu nepieciešamas, ne vienmēr pietiek ar stingrāku kontroli, tieši otrādi — dažreiz ir nepieciešams ļaut profesionāļu kopienai (piemēram, skolotājiem kā profesionāļiem vai skolas kolektīvam) attīstīt un mainīt savus standartus, lai uzlabotu kvalitāti.
Lai tas notiktu, skolām un skolotājiem ir vajadzīga lielāka autonomija mācību satura plānošanā un mācību procesa organizācijā, kā arī resursu plānošanā. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) rekomendācijas un standarti, kas paredz, cik stundas nedēļā tieši jānodarbojas ar kādu priekšmetu, un tarifikācijas sistēma, kas balstās mikromenedžmenta principā, izskatās kā arhaiskas centralizētās sistēmas paliekas nevis kā mūsdienu skolas pazīmes. Kontroles (un birokrātijas) samazināšana, pāreja uz 40 stundu darba nedēļu skolotājiem un lielāks atbalsts kā skolotāju, tā arī skolu vadītāju profesionālajai attīstībai, piemēram, valsts apmaksātas pedagogu profesionālās pilnveides apjoma palielināšana, ir nepieciešami soļi, lai skolās uzlabotos izglītības kvalitāte.
Tikpat nepieciešama ir pāreja uz „dalītas līderības” (distributed leadership) pieeju skolā, kad skolotāji un vecāku pārstāvji kopā ar skolas vadību pieņem svarīgus lēmumus par mācību procesu un resursu sadali, nevis direktors kā vertikālas hierarhijas pārstāvis līdz skolas kolektīvam „noved” pašvaldības un IZM politiku un no augšas „menedžē” skolu. Tomēr, lai tas notiktu, ir nepieciešams arī mērķtiecīgs skolu vadītāju profesionālās pilnveides atbalsts.
Vienādas iespējas
Kvalitatīvas izglītības vienāda pieejamība visām sabiedrības grupām ir būtisks politikas mērķis jebkurā demokrātiskā valstī. Latvijā līdz šim salīdzinoši maz uzmanības ir pievērsts bērnu ar īpašām vajadzībām izglītības problēmām. Par dažām elementārām izmaiņām, kas palīdzētu nodrošināt taisnīgāku sistēmu, runāts jau sen, bet — ne partiju programmās. Ir nepieciešama atbalsta finansēšanas mehānisma sakārtošana par labu iekļaujošajai izglītībai un labāka skolotāju palīgu vietu finansēšana. Par vienādām iespējām īpaši jādomā, izsverot principa „nauda seko skolēnam” sociālo efektu, ja nākotnē plānojam naudu virzīt tieši uz skolēna vecāku izvēlēto skolu.
Zviedrijā, kur šis princips darbojas kopumā labi, privātās skolas uz valsts naudu savu audzēkņu izglītībai var pretendēt tikai tad, ja tās neprasa vecākiem „piemaksāt”. Respektīvi, ja tās ir ar mieru izglītot bērnu tieši par to summu, ko bērna izglītošanai novirza valsts. Šis princips būtu jāievēro arī Latvijā, ja šeit tiks ieviesta skolu „vaučeru” sistēma, citādi skolu brīva izvēlē sekmēs sociālo noslāņošanos izglītības sistēmā.
Augstākas prasības augstskolām
Augstākās izglītības jomā diemžēl nepietiek ar pašu augstskolu un pasniedzēju kā „šķiras” iekšējo kvalitātes kontroli, jo redzam, ka Latvijas augstskolas dramatiski atpaliek no Igaunijas un Lietuvas kolēģiem akadēmisko publikāciju jomā.[ 1 ] Neatkarīgi no tā, kādus mierinājumus vai filozofiskos paskaidrojumus iekšējai lietošanai izdomā dažs labs akadēmiskās vides pārstāvis, starptautisko recenzēto publikāciju trūkums nozīmē vienu — konkurētspējas trūkumu. Lai salīdzinoši īsā laikā panākt situācijas uzlabojumus, nepieciešamas asas un salīdzinoši sāpīgas augstākās izglītības pārvaldības un finansēšanas reformas, kas nozīmēs gan dažādu augstskolu statusu ieviešanu un vienas vai divu zinātnes universitāšu veidošanu, gan daudz augstākas prasības pasniedzēju un studentu akadēmiskā darba kvalitātei. Turklāt nepieciešams ļaut universitātēm piesaistīt pasniedzējus no ārzemēm, jo Latvijā vienkārši nepietiek pasniedzēju, kam grāds un publikāciju skaits un kvalitāte atbilst Eiropas Savienības (ES) attīstītāko valstu pasniedzēju vidējam līmenim. Lai tas notiktu, būtu jāļauj pasniegt ES valodās jebkuru augstākās izglītības programmas daļu, izejot no mācībspēku pieejamības, un nepietiek ar Augstākās izglītības likuma atļautajiem 10% ES valodās.
Pārlasot partiju programmu sadaļas, kas attiecas uz Latvijas izglītības sistēmas pašlaik kritiskāku posmu — augstāko izglītību — rodas iespaids, ka vairākums partiju labi atceras, ka augstskolas gatavo speciālistus tautsaimniecībai, bet sliktāk atminas, ka augstskolām un to mācībspēkiem bez tā vēl jāpiedalās starptautiskajā zinātniskajā apritē ar sadarbību un publikācijām. Vēlme iesaistīt darba devējus augstākās izglītības satura formulēšanā redzama teju visiem, savukārt vēlme stingrāk sasaistīt augstskolu finansēšanu ar sniegumu pētniecībā un integrāciju ES un starptautiskajā zinātnes telpā ir mazāk uzsvērta vai arī vienkārši nav redzama programmās izņemot divus — ZRP un Vienotības — piedāvājumus.
Parējās partijas vairāk vai mazāk paredz esošās augstākās izglītības finansēšanas sistēmas saglabāšanu ar dažām modifikācijām, Vienotībai ejot vistālāk fundamentālās zinātnes finansēšanas pārmaiņu virzienā. Gandrīz visas partijas, izņemot ZRP, ir gatavas valsts finansējuma sadali studiju vietām atstāt valsts kā tautsaimniecības plānotāja rokās, it kā augstskolu absolventu turpmākās darba gaitas nemaz neietekmētu globālas ekonomikas tendences, tās radītās iespējas un draudi, bet gan it kā šo ietekmi pilnībā varētu amortizēt viedie valsts plānotāji. Tāda augstākās izglītības un dzīves mijiedarbības vīzija ir, protams, omulīgāka, bet atstāj iespaidu, ka tās atbalstītāji dzīvo savā realitātē, kurai globālas ekonomiskās krīzes izraisītās sekas ir gājušas un arī turpmāk ies secen.
Iespēja paklusēt
Kopumā līdzšinējie piedāvājumi no IZM, kur 10. Saeimas laikā nedalīti valdīja ZZS, visai nosacīti izskatās pēc reformām. Patiešām ZZS izglītības politikas būtiskākā iezīme pēdējos gados ir bijusi… izglītības politikas neesamība, ja vien par tādu neuzskata atsevišķas saraustītas darbības. ZZS valdīšanas laiku IZM kopumā var raksturot kā lielo klusumu — kamēr eksperti, žurnālisti un vecāku organizācijas nemitīgi runāja par nepieciešamību kaut ko mainīt, ministrija vai nu pieklājīgi izmantoja iespēju paklusēt, vai nāca klajā ar kūtriem un ne īpaši izsvērtiem pagaidu risinājumiem. Klasiskais piemērs ir skolu tīkla optimizācija, kad pašvaldībām tika piedāvāts pašām izlemt, kuras skolas slēgt, nepiedāvājot ar kvalitāti saistītus atlases kritērijus.
Diemžēl arī citu partiju sniegums (cik tas bijis iespējams Latvijas ļoti hierarhiskajā un birokrātiskajā izglītības sistēmā, atrodoties ārpus IZM) bija visai nosacīts. Diez vai par tālredzīgu politiku valstī ar tendenci uz iedzīvotāju skaita samazināšanos var uzskatīt VL!/-TB/LNNK mēģinājumu steidzami izspiest no Latvijas skolām bilingvālo izglītību, kuras attīstībā ieguldīti milzīgi resursi un kuras rezultātā nopietni uzlabojusies ne tikai latviešu valodas prasme mazākumtautību skolēniem, bet arī skolotāju starpkultūru prasmes. Arī grozījumi Augstākās izglītības likumā, kas pieņemti šā gada jūlijā un kuru izstrādē Saeimā īpaši aktīvi piedalījās Vienotības pārstāvji, nav attrisinājuši daudzas no augstāk iezīmētajām augstskolu problēmām.