Foto: Ronny R
Neviena no „lielajām” partijām neizvirza skolotāju izglītības kvalitāti un skolotāju darba novērtēšanas sistēmu par savu prioritāti izglītībā.
Politika.lv vērtē politisko partiju un apvienību priekšvēlēšanu programmas. Eksperti izvirza, viņuprāt, aktuālākos jautājumus, kas konkrētajā jomā būs jārisina 10.Saeimai, un vērtē, ko par šiem jautājumiem savās priekšvēlēšanu programmās saka partijas.
Esam izvēlējušies sešas partijas un partiju apvienības, kurām, pēc socioloģiskajiem datiem, ir visreālākās iespējas iekļūt Saeimā. Tās ir Saskaņas centrs (SC), Vienotība, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju (PLL), PCTVL. Savukārt pārējās vēlēšanās startējošās partijas pieminēsim tad, ja tām būs, pēc ekspertu domām, interesantas un inovatīvas idejas kādā konkrētā jomā.
Vienotības, VL!-TB/LNNK, Par labu Latviju un PCTVL piedāvājums ir vērtēts, izskatot partiju garās programmas. Savukārt SC garās programmas nav, bet ZZS to atsakās publiskot, tāpēc ir vērtēti Centrālās vēlēšanu komisijas mājas lapā atrodamie šo partiju 4000 zīmēs iekļautie solījumi. Dažas partijas/apvienības, piemēram, PLL un SC, savas programmas turpina papildināt, tāpēc vēršam uzmanību, ka mūsu eksperti vērtējumus ir izteikuši, balstoties uz tām programmu redakcijām, kādas bija raksta veidošanas brīdī.
Ņemot vērā Latvijas politisko partiju un politiķu tendenci dažreiz impulsīvi izvirzīt jaunas izglītības politikas prioritātes un aizmirst par tām, pie kurām rūpīgi strādāts iepriekšējos gados, ir salīdzinoši naivi mēģināt uzminēt, kādas pārmaiņas gaidāmas izglītībā 10. Saeimas laikā. Piemēram, kad 2002.-2003. gadā izglītības pētniekiem šķita, ka sociālo zinību standarta ieviešana ir dažu mēnešu jautājums, atnāca ministrs Kārlis Šadurskis (JL) un pateica, ka izstrādātajā standartā pietrūkst kristietības. Ātri izņemot no sociālajām zinībām tik šķietami neatraujami tām piederīgu elementu kā ētika, skolēniem tika piedāvāta izvēle — vai nu ētika vai kristīgā mācība, turklāt — sākumskolā. Līdzīgs liktenis, bet jau pavisam nesenos laikos, piemeklēja ne mazāk rūpīgi izstrādāto vēstures priekšmeta standartu, no kura pēc paris gadu ilgas lobēšanas tika izņemta Latvijas vēsture.
Līdz ar to par izglītības politikas aktualitātēm šajā rakstā tiks uzskatīti līdz šim aktualizēti jautājumi, kuriem pašreizējā Saeimas sasaukuma laikā nav atrasts adekvāts risinājums, vai arī pietrūcis laika plānoto pārmaiņu īstenošanai. Tas, vai arī jaunajai Saeimai šo jautājumu risināšana šķitīs prioritāra, no partiju programmām ir tikai daļēji nojaušams.
Augstākās izglītības reforma
No pēdējos gados aktualizētajiem izglītības politikas izaicinājumiem būtiskākais ir augstākās izglītības reforma, jo no augstākās izglītības kvalitātes un spējas ģenerēt atbalstu zinātnes attīstībai ir atkarīga Latvijas ekonomikas nākotne. Latvijas žurnālistu un uzņēmēju aprindās valdošais viedoklis, ka augstākās izglītības pamatmērķis ir nodrošināt speciālistus darba tirgum, ir tikai daļēji taisnība. Ne mazāk svarīga ir augstskolu spēja audzēt zinātniskos muskuļus un ģenerēt starptautiski atzītus pētījumus un publikācijas. Bez konkurētspējīgas un mūsdienīgas augstākās izglītības nav starptautiski konkurētspējīgas zinātnes, savukārt bez attīstītas zinātnes ir grūti veidot augstu pievienoto vērtību ekonomikā.
Kā otro izglītības politikas aktualitāti var nosaukt vispārējās vidējās izglītības un arodizglītības finansēšanas un pārvaldības turpmāko decentralizāciju, kas ietver lielāku pašvaldību, uzņēmēju un vietējo kopienu iesaisti skolu un arodskolu uzturēšanā un pārvaldīšanā, un finansiālā atbalsta piesaistē. Skolu ēku daudzfunkcionāla izmantošana atbilstoši vietējo iedzīvotāju vajadzībām ir viens veids, kā izvairīties no vēl vairāku skolu slēgšanas. Principa „nauda seko skolēnam” ieviešanas loģiskais turpinājums būtu vaučeru sistēmas ieviešana, kas nozīmētu, ka valsts nauda par katru skolēnu tiek nevis pašvaldībai, bet tieši tai skolai, ko izvēlas skolēna vecāki. Diemžēl uz Saeimu pretendējošās partijas to vēl nesola.
Skolotāju tālākizglītība
Par trešo prioritāti var nosaukt skolotāju darba regulējuma un skolotāju izglītības un tālākizglītības jautājumus, jo no tiem ir atkarīga skolas spēja izglītot cilvēkus, kas ir droši par savu vietu pasaulē, darba tirgū un sabiedrībā. Industriālā laikmeta skola ar solu rindām un vienotiem uzdevumiem visiem, ar skolotāju — autoritāti, kas stāv klases priekša un monotoni izklāsta vienīgi pareizus risinājumus, ir uz pagātni vērsts tēls, tāpat kā rūpnīca ar strādnieku rindām pie konveijeriem, kur katrs zina savu vietu cehā un necenšas risināt citu problēmas. Tomēr, lai šo skolu pārvērstu par nākotnes laboratoriju, kur katrs skolēns pats prot meklēt problēmu risinājumus un sadarboties ar citiem, nepietiek ar datorklases iekārtošanu un koša spēļu stūrīša ierīkošanu. Izšķirošā loma ir skolotāja spējai būt par zināšanu un pārmaiņu menedžeri. Tāds skolotājs nebaidās no pārmaiņām izglītības saturā un pats aktīvi piedalās šo pārmaiņu plānošanā, ieviešanā un vērtēšanā. Diemžēl neviena no „lielajām” partijām neizvirza skolotāju izglītības kvalitāti un skolotāju darba novērtēšanas sistēmu par savu prioritāti izglītībā.
Visbeidzot paliek citi būtiski jautājumi — profesionālās izglītības kvalitāte, izglītības politikas plānotāju sadarbība ne tikai ar uzņēmējiem un arodbiedrībām, bet arī ar ekspertiem un svarīgākajiem klientiem (jauniešiem un skolēnu vecākiem), un spēja līdzsvarot vietējās intereses ar valsts ilgtspējīgas attīstības interesēm, tajā skaitā „jūtīgajos” jautājumos, kas skar izmaiņas augstskolu infrastruktūrā un skolu tīklā. Būtu labi turpināt veicināt Latvijas iedzīvotāju svešvalodu prasmes, ko pareizāk būtu nosaukt par daudzvalodu kompetenci, kas nodrošina labākas iespējas ES darba tirgū, gan paliekot Latvijā, gan strādājot ārzemēs.