Izglītība Latvijā. Starp "vietu" un "laiku" 9

Partijām raksturīgi solīt lielākus procentus no IKP izglītībai vai augstāku vidējās algas līmeni skolotājiem. Visas partijas aicina paaugstināt algas skolotājiem, tomēr vairums - tikai labākajiem. Kas tos noteiks un kas notiks ar sliktākajiem?

Iesaki citiem:

Latvija ir kļuvusi par Eiropas Savienības (ES) dalībvalsti, iekļāvusies kopēja darbaspēka tirgū. Daudzējādā nozīmē var runāt par kopēju Eiropas izglītības telpu. Turpmākajos septiņos gados Latvijai būs pieejami ES fondi izglītībai nepilna miljarda eiro apmērā. Tā ir iespēja būtiski attīstīt izglītības sistēmu, taču svarīgi zināt - kurp un kā? Izglītību var uzskatīt par sabiedrības kontinuitātes garantu – šādā nozīmē tās loma ir ieaudzināt paliekošu Latvijas zemes un tautas identitāti nākamajām paaudzēm. Izglītību var uzskatīt arī par ieguldījumu katra indivīda „cilvēk-kapitālā” – šādā nozīmē tās loma ir sniegt mainīgās tehnoloģiju un komunikācijas prasmes, lai veiksmīgi konkurētu 21.gadsimta starptautiskajā darba tirgū. Risks, mēģinot darīt abus, ir nedarīt pietiekami labi ne vienu, ne otru. Vai mums ir izvēle?

Lai gan šie ir „mūžīgie” jautājumi, domāju, ka ir pamats tos uzdot šeit un tagad, pirms 2006.gada Saeimas vēlēšanām, kuras mēs pirmoreiz sagaidām kā ES dalībvalsts ar līdz šim nebijušu finanšu resursu pieejamību.

Latvija jau eksportē darbaspēku, savukārt tā importam neesam gatavi. Vai mums jābūt? Mums ir demokrātija, latviešu valoda, neatkarīga valsts, drošība. Vai vajag vairāk – piemēram, patriotisma vai varbūt otrādi - internacionālisma?

Vai izglītības sistēma var tikt izmantota, lai sniegtu risinājumus atbilstoši politiķu izvēlētām atbildēm, ja tādas ir, jeb varbūt tā ir jāliek mierā, lai attīstās iekšēji, atbilstoši profesijas un sabiedrības izpratnes un mijiedarbības evolūcijai?

Lai analizētu partiju piedāvāto izglītības politiku, meklēju atbildes uz šiem jautājumiem gan to programmās, gan atsaucot atmiņā to neseno rīcības politiku. Atbildes ietver gan to, kā partija vispār izprot izglītību – kā līdzekli vai kā pašmērķi, gan priekšstatus par valsts lomu izglītības sistēmas uzturēšanā, gan specifiskus plānus resursu sadalē un pārvaldē. Mēģināju uztvert katras partijas pasaules uzskatu un tā konsekvences projekciju izglītības sistēmā, kā arī norādīt uz potenciāli kritiskiem aspektiem to politikas piedāvājumā.


Izglītības kvalitāte un tai nepieciešamie resursi

Visi uzskata, ka izglītība, pirmkārt, rada kvalitatīvu darbaspēku – „cilvēk-kapitālu”, kas ir Latvijas vienīgais resurss. Tomēr jautājumā, no kā īsti sastāv šis „resurss” un kādi resursi vajadzīgi, lai to ražotu, valda samērā liela neskaidrība.

Izglītības kvalitāti pamatā rada mācībspēku kvalitāte noteiktā vidē, kas motivē viņu radošu darbu.

Ņemot vērā pieaugošo inflāciju, dzīves dārdzību, darbaspēka emigrāciju un draudus, ko šīs tendences rada skolotāju profesijai, par īpašu uzdevumu politiķiem nākamajos gados jāuzskata pedagogu atalgojuma sistēmas reforma. Skaidrs, ka kvalificētu skolotāju trūkums tikai pieaugs, ja nekas nemainīsies. Patreizējais algu pieauguma grafiks atpaliek no dzīves dārdzības, kā arī algu pieauguma un perspektīvā tikai vēl samazinās profesijas konkurētspēju citu līdzīgas kvalifikācijas profesiju vidū gan ierēdniecībā, gan privātajā sektorā. Tas nozīmē, ka vairums, tajā skaitā labākie, pedagoģijas studenti skolās nenonāks. Tas, savukārt, nozīmē – vidējā termiņā skolotāju paaudžu nomaiņas problēmu – pieaugošu jaunu skolotāju trūkumu, bet ilgākā termiņā - nopietnu izglītības kvalitātes kritumu. Kāpēc gan lai jaunieši, kuri šobrīd studē, izvēlētos darbu izglītībā kā ilgtermiņa karjeras perspektīvu?


Kā partijas aplūko šo dilemmu un ko piedāvā?

Teorētiski, lai noturētu un, ja iespējams, pat celtu kvalitāti, pastāv četri galvenie politikas instrumenti 1) valsts regulācijas ietvaros – motivācija ar lielāku atalgojumu vai stimulācija ar kredītu „atstrādāšanu” u.tml., 2) privātās iniciatīvas ietvaros – privāto investīciju tieša piesaiste ar vecāku maksājumiem vai skolu decentralizācija, atdodot lielāku atbildību pašvaldībām, vecākiem, uzņēmējiem. Otrā grupa kopumā ļauj valdībām palielināt kopējā finansējuma masu iekšzemes kopprodukta (IKP) ietvaros, vienlaikus izvairoties no budžeta palielināšanas. Pēdējo parasti definē kā atklātu vai slēptu privatizāciju. Jāpiebilst, runājot par resursiem, kas attiecas uz skolu uzturēšanu, decentralizācija Latvijā jau sen ir notikusi – skolas uztur pašvaldības. Tomēr, tā kā skolotāju izmaksas sastāda aptuveni 80 procentus no visām izglītības izmaksām, skolotāju atalgojuma politika ir izšķirošā visai izglītības sistēmai.

Protams, pasaulē tiek lietota arī „piektā alternatīva” – trūkuma apstākļos samazināt skolotāju kvalifikācijas prasības, algojot par mazu samaksu bezdarbnieku vidū nekvalificētus skolotājus (volunteer teachers). Protams, tas nozīmē principiālu atteikšanos no kvalitātes.

Visām partijām ir raksturīgi solīt lielākus procentus no IKP vai vidējās algas līmeni, taču retāk runā par valsts budžetu un konkrētu algu reformas mehānismu. Tomēr piedāvājumi ir mēreni, salīdzinot ar pašreizējo līmeni. Visas partijas aicina paaugstināt algas skolotājiem, tomēr vairums - tikai labākajiem. Kas tos noteiks un kas notiks ar sliktākajiem?

Latvijā līdz šim izglītības pieejamība Latvijā nav uzskatīta par problēmu. Tomēr lielais nesekmīgo pamatskolēnu skaits uzrāda bīstamu tendenci. Vairākas partijas pieskaras šim aspektam konkrēti.


Mācību satura politizācija

Vairākas partijas cenšas paust uzskatu, ka valstij ir aktīvi jāiejaucas un „jādiriģē” izglītības saturs, un pat pauž viedokļus, kādam tam jābūt. Pasaulē tiek uzskatīts, ka šāda valsts (jeb tās aģentūras) veikta tieša satura noteikšana var apdraudēt un pat pārkāpt pedagoģiskās autonomijas principu, kas noteikts UNESCO/ILO 1966.gada rezolūcijā par skolotāju statusu, kas ir saistoša Latvijai tāpat kā visām pārējām to ratificējušajām ANO dalībvalstīm. Likumsakarīgi, ka parasti šāda iejaukšanās ir raksturīga nacionālisma vai reliģiskas ideoloģijas paudošām partijām. Latvijā pēc 1990.gadu satura liberalizācijas perioda pēdējos gados ir skaidri vērojama valsts tendence centralizēt un reglamentēt mācību programmu saturu. To objektīvi veicināja gan valsts institūciju attīstība (ISEC), gan centralizētās eksaminācijas uzsākšana, taču politiski angažēja 2004.gada cīņas ap bilingvālās izglītības reformu mazākumtautību skolās. Kopš tā laika ir vērojami pieaugoši centieni diktēt mācību saturu, apšaubot profesionāļu prerogatīvu spriest par to. Par to, piemēram, liecina kampaņas par Latvijas vēstures atsevišķu mācīšanu, par kristīgās ticības mācīšanu, par patriotisma mācīšanu, par vai pret bilingvismu skolās, kas ir bijis raksturīgi gan “Jaunajam laikam” (JL), gan “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (TB/LNNK), gan Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķiem. “Par cilvēka tiesībām vienotā Latvijā” (PCTVL) vienmēr izmantojusi mazākumtautību kultūrautonomijas karogu saviem politiskajiem mērķiem. Iespējams, ka arī tīri nesavtīgi politiķi atspoguļo sabiedrībā objektīvi izplatīto neizpratni par pēdējās desmitgades izglītības reformu saturu, mērķiem un mehānismiem, un programmas to atspoguļo.

Par nopietnām un izstrādātām var uzskatīt trīs partiju – JL, Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (LSDSP) un Tautas partijas (TP) – izglītības programmas.


JL – bilingvālā izglītība plus augstākās izglītības un zinātnes komercializācija

JL saprot izglītību kā instrumentu zināšanu sabiedrības radīšanai, vispirmām kārtām, to saistot ar ekonomiku. Lai gan ir vispārējas atsauces uz vispusīgu - intelektuāli, fiziski, emocionāli attīstītu personību, tomēr lielākoties izglītības politikas mērķi tiek skatīti šaurā tvērumā – attiecībā uz darba tirgu, ekonomiskām inovācijām, konkurenci, izcilības atbalstīšanu. Attiecībā uz vidējo profesionālo un augstāko izglītību un, jo sevišķi zinātni, tiek uzsvērta komercializācija – izglītības rezultātu saistība ar tirgu. Skolotāju un mācībspēku atalgojuma pieaugums tiek saistīts ar kvalifikācijas un kvalitātes vērtēšanas sistēmām – tātad, nevis visiem, bet labākajiem iekšējā konkurencē. Kas notiks ar sliktākajiem?

Programmā ir atsauces uz Latvijai pieejamajiem ES fondiem, programmām un starptautiskiem izglītības kvalitātes mērījumiem, kas liecina par partijas kompetenci un starptautiskā konteksta izpratni. Tomēr neviļus rodas jautājums, vai tas neliecina arī par partijas vēlmi novirzīt lielāku atbildību no valsts uz citiem spēlētājiem?

JL paredz mērenu finanšu resursu palielinājumu kopumā – 7- 8 procentus no IKP izglītībai, 2 procentus no IKP - augstākajai izglītībai un 3 procentus - zinātnei (tiesa, no tiem - tikai 1 procentu no valsts budžeta). Tātad, jānotiek ievērojamām privātām investīcijām Latvijas zinātnē, lai varētu sasniegt JL prognozi.

JL programmā izglītības kvalitāte, sasniegumu novērtējums, konkurētspēja izteikti dominē pār izglītības pieejamību un vienlīdzīgu iespēju nodrošināšanu izglītībā. Bērnudārzu apmeklētība tiek atstāta vecāku izvēles ziņā. JL pirmskolas izglītību neuzskata par nepieciešamu izglītības posmu visiem, lai nodrošinātu vienādas iespējas visiem pamata un vidusskolā, kā to dara, piemēram, minētā OECD. Nosauktie skaitļi – 97% skolēnu jāiegūst pamatizglītību un 85% - vidējo izglītību liecina par zināmu skepsi attiecībā uz jauniešu reālas vienlīdzības iespējamību un, faktiski, atkāpšanos no tiem pašiem piesauktajiem UNESCO („Izglītība visiem”) ideālajiem standartiem. Tāpat 50 procentu studējošo par valsts līdzekļiem augstskolās nozīmē būtiskas lomas atvēlēšanu privātajam sektoram. Atzīstama ir vēlme padarīt visas mācību iestādes pieejamas cilvēkiem ar attīstības traucējumiem, tomēr bez papildus politikas piedāvājuma satura un pedagoģijas jomā tas var izklausīties nedaudz deklaratīvi.

JL demonstrē diezgan izteiktu „dirižisma” tendenci izglītības satura jautājumos. Augstskolas atbalstu saņems noteiktām nozarēm (mākslai, arhitektūrai, medicīnai – kāpēc šīs?), divām trešdaļām vidusskolēnu jāmācās profesionālās programmās (pamatā dabaszinātņu un tehnoloģijas – atkal rodas jautājums - kāpēc šīs?). Protams, ir arī nodevas kultūrai (kordziedāšana skolās un Letonika zinātnē – atkal rodas jautājums - kāpēc tieši šīs?). Vai, piemēram, Latvijas arheologu darbs Ēģiptē vai arī politologu salīdzinošie pētījumi Austrumeiropā nedod „pievienoto vērtību” un nebūtu valstiski atbalstāmi, pedagoģiskā un akadēmiskā autonomija netiek pieminēta.

Lai gan programmā ir atsauces uz sociālo partnerību un dialogu, daudzie piemēri liecina, ka JL zina labāk, kas un kā jādara, un gatavi uzklausīt tikai atbalstu. To apliecina partijas darbi 8.Saeimas laikā – piemēram, konflikts ar mazākumtautību skolu pārstāvjiem bilingvālās reformas ieviešanas laikā 2004. gadā, kristīgās mācības un ētikas ieviešana ministra Kārļa Šadurska laikā, Latvijas vēstures nodalīšanu no vēstures priekšmeta ministres Inas Druvietes laikā pretēji skolotāju profesionālo organizāciju un pat valsts satura dienesta ISEC viedoklim.

Kopumā tā ir tipiska Eiropas labējas – mēreni konservatīvas partijas programma. Protams, vērtējums ir relatīvs, jo var jautāt, vai šī JL programma nav mērenāka nekā, piemēram, „kreisajiem” leiboristiem Lielbritānijā. Nenoliedzami, JL ir vīzija par izglītības attīstību tuvākajā desmitgadē, jautājums tikai ir, vai šī vīzija ir pareizā un kā to noteikt? Zinot, cik grūti ir precīzi prognozēt izglītības vajadzības, JL vājā puse – dialoga trūkums ar sociālajiem partneriem var izrādīties nopietns šķērslis.


LSDSP - demokrātija un pieejamība. Mūsdienu problēmas, bet pagātnes risinājumi

Sociāldemokrātu apjomīgā un detalizētā programma, neskatoties uz savu „nobīdi laikā” (rakstīta vēl pirms Latvijas iestājas ES un NATO), samērā precīzi identificē Latvijas izglītības sistēmas problēmas – decentralizācija, reformu nekonsekvence, sadrumstalotība un rezultātā – gan pieejamības, gan kvalitātes kritums.

LSDSP redz izglītību kā cilvēka tiesības un kā sistēmas funkciju – intelektuālā līmeņa celšanu, lai nodrošinātu demokrātiju un tautsaimniecību valstī. Atbilstoši Eiropas vispārpieņemtajai labas pārvaldības praksei un sociāldemokrātisko partiju ideoloģijai, LSDSP uzsver mācību iestāžu un pedagoģisko/akadēmisko autonomiju, kā arī trīspusēju sociālo dialogu visu jautājumu risināšanā.

LSDSP noteikti atvēl galveno lomu kvalitatīvas un vispārējas izglītības sistēmas uzturēšanā valstij. Tiesa, ieteiktie IKP un valsts budžeta apjomi (7-10% IKP un 15% valsts budžeta, tajā skaitā 2% - zinātnei) ir pieticīgi un nevarēs panākt būtiskas izmaiņas nevienā jomā.

Īpaši tiek analizēts skolotāju un augstskolu mācībspēku atalgojums, kas ir novērtēts kā nepietiekošs, lai saglabātu konkurētspēju un kvalitāti. Pozitīvi vērtējama arī atziņa, ka atalgojuma pieaugums nebūtu jāsaista ar tālāku darba intensifikāciju uz stundu un skolēnu/studentu skaita pieauguma rēķina. Tālredzīgi un atbildīgi ir analizēta bērnudārzu pieejamības problēma. Var piekrist kritikai par valsts kļūdaino politiku šajā jomā – atjaunot slēgtos un privatizētos bērnudārzus, kā arī zaudētos speciālistus šodien ir grūtāk, nekā būtu bijis tos saglabāt pirms 15 gadiem. Pirmskolas izglītība ir izšķiroša tālākajos izglītības posmos, un tiesības uz to ir visiem bērniem neatkarīgi no vecāku sociālā statusa.

Ko darīt? Var tikai piekrist LSDSP prasībai padarīt izglītības iestāžu iekšējo darbību, kā arī attiecības ar sabiedrību demokrātiskākas, tomēr piedāvājuma uzsvars uz valsts kontroles un administrācijas instrumentiem – inspekciju, datu vākšanu, reģistrāciju, kontroli, akreditāciju u.tml. dara uzmanīgu. Saskaitīt, kontrolēt un uzraudzīt, šķiet, bija raksturīgi politikas rīki citā laikmetā. Mūsdienu kreisā politika Eiropā operē ar devīgu sabiedrisko resursu piešķiršanu „pēc vajadzībām” kombinācijā ar plašu institucionālu autonomiju to izmantošanā. Saprotams, resursu ierobežotība ir gan Latvijas, gan līdz ar to visu tās sociāldemokrātisko partiju vājā vieta. Vai izglītība uz valsts rēķina valsts augstskolās pēc stingriem atlases kritērijiem, ja studiju vietu skaits būs ierobežots atbilstoši valsts budžeta iespējām, patiks gan studentiem, gan pasniedzējiem?

Vienlaikus tomēr ir dīvaini no Eiropas sociāldemokrātiskas partijas dzirdēt kritiku par „Rietumu ekspertu” kaitīgo ietekmi uz izglītību Latvijā, tāpat skepsi un neuzticību pret citiem „nevalsts” izglītības piedāvātājiem. Citādi kā par konservatīviem nevar nosaukt uzskatus, ka vidējā izglītība jāšķir eksaktajās un humanitārajās ģimnāzijās un arodskolās, ka minoritāšu skolām jābūt ar atšķirīgu programmu kultūrautonomijas izpratnē, ka jānošķir studentu finansējuma metodes valsts un privātajās augstskolās, ka Latvijas augstskolās nevajadzētu iegūt izglītību citā nekā kā valsts valodā un ka vispār būtu jāierobežo ārzemju mācību iestāžu (vai arī ES?) darbība valstī. Pārņem sajūta, ka mūsdienu LSDSP izpratnē jaunais ir labi aizmirsts vecais. Nu ko, vai tiešām pastāvēs, kas pārmainīsies!


Tautas partija – izglītība nozīmē nodarbinātību, taču vai Latvijā?

TP programma ir plaša, vispusīga, profesionāla un konsekventa, labēji konservatīvas partijas ideoloģijas ietvaros. Tā ietver vīziju, sistēmu un piedāvā konkrētus politiskus risinājumus. Izglītības politika nav skatīta tikai atrauti, bet arī iestrādāta citos politikas sektoros – piemēram kultūrā un ekonomikā, indivīda brīvības, personiskās atbildības un privātīpašuma prioritāšu kontekstā.

TP nenoliedzami redz izglītību, pirmkārt, kā investīciju cilvēk-kapitālā. Savukārt sabiedrības attīstību TP redz kā dinamisku, patstāvīgu, izglītotu, konkurētspējīgu indivīdu darbību kopsummu. Ja runā par valsts lomu, tad tā izglītībā, tāpat kā ekonomikā, šķiet vairāk reducēta uz pasūtītāja un regulatora funkcijām. Šķiet, TP tiešām tic „neredzamās rokas” līdzībai, saskaņā ar kuru tirgus sabiedrībā visu sakārto, tajā skaitā izglītībā. Programma satur daudz šai izpratnei atbilstošu, samērā konkrētu un nepārprotamu politikas ieteikumu – ieviest konkurenci skolu starpā (tātad, piemēram, atteikties no skolu piesaistes dzīvesvietas principam), publicēt augstskolu „reitingus” (lai informētu „pakalpojuma pircēju”?), piesaistīt skolotāju un pasniedzēju algas skolu kvalitātei (kā to izmērīs?) un, protams, konsekventi īstenot „nauda seko skolēnam/studentam” valsts finansējuma principu visās izglītības pakāpēs. Līdzīgi politikas modeļi TP bieži piesaukto publisko – privāto attiecību ietvaros pēdējās desmitgadēs ir īstenoti daudzviet pasaulē, tajā skaitā visvairāk ASV (school vouchers – angl.) arī ar domu sasniegt gan vienlīdzības, gan konkurences mērķus vienlaikus. Rezultātu interpretācija, tiesa gan, ir atkarīga no politiskajām simpātijām, tomēr neviens neapgalvo, ka izglītības nevienlīdzība ASV būtu samazinājusies, drīzāk gan otrādi. Rietumeiropas konservatīvās partijas, piederību pie kurām TP uzsver, savukārt, daudz lielāku nozīmi piešķir „sociālā kapitāla” faktoriem – vienlīdzībai, atbalstam, valsts sociālai atbildībai tajā skaitā izglītībā. Iespējams, ne tik daudz idejisku, cik stratēģisku interešu dēļ – ar mērķi konkurēt par darbaspēku starptautiskajā tirgū.

Protams, TP programmā netrūkst norāžu uz vienlīdzīgas pieejas nepieciešamību visās izglītības pakāpēs, tiesa, kā nosacījumu, lai maksimizētu iespējami kvalitatīvu un starptautiskā darba tirgū konkurētspējīgu indivīdu skaitu. Izglītības kvalitāte un pieejamība TP nav pašmērķis, bet līdzeklis. Būtiskais jautājums, uz kuru programma neatbild, ir: kāpēc šie indivīdi paliks Latvijā? Zinot patreizējo kvalificētā darbaspēka emigrācijas tendenci, izvairīšanās uzrunāt šo izaicinājumu šķiet nesaprotama. Vai tiešām TP programmas autori domā, ka tēze „es mīlu šo valsti” ir un būs tik pašsaprotama visiem? Vai varbūt ir domāts to piepildīt ar saturu īsi pieminētajā, taču neatšifrētajā patriotisma audzināšanas programmā?

Runājot par budžeta solījumiem izglītībai, konkrētības ir maz. TP pareizi norāda, ka Latvija jau šobrīd tērē izglītībai vairāk no IKP nekā attīstītās (OECD) valstis vidēji. Secinājums – sistēmā jākāpina efektivitāte. Seko ieteikumi veikt skolu tīkla optimizāciju un vienlaikus veicināt konkurenci, kā arī attīstīt bērnudārzu sistēmu, veicināt profesionālo izglītību saistībā ar darba tirgu, kā arī attīstīt augstākās izglītības saikni ar pētījumiem. Vai tas nozīmē, ka gaidāmie ES fondu miljoni izglītībā tiks ieguldīti bērnudārzu celtniecībā un augstskolu zinātnes centru infrastruktūrā, un ja tā, vai visu jeb tikai „konkurētspējīgāko” un kas tos noteiks?

Vai citas partijas piedāvā alternatīvu?


LC – uz priekšu, tāpat kā līdz šim!

“Latvijas ceļš” (LC), līdzīgi TP un JL, uzskata, ka tikai izglītoti, kvalificēti, konkurētspējīgi cilvēki ļaus Latvijai konkurēt pasaulē. Izglītības sistēmas uzdevums, attiecīgi, ir nodrošināt visiem iespējas iegūt kvalitatīvu izglītību mūža garumā.

Atšķirībā no TP un JL, LC programma ir nedaudz „sociāli atbildīgāka” – programmas valoda satur atsauces uz vienlīdzību, ilgtspēju, izglītības darbinieku atlīdzības saistību ar valsts sektorā strādājošo atalgojumu. Tomēr politikas risinājumu piemēri ir tie paši no iepriekšējo gadu reformu arsenāla – finansējuma ziņā „nauda seko skolēnam”, studentiem – kredīti (tiesa, arī sociālie – mazturīgajiem), kvalitātei – centralizētie eksāmeni, saturam – standarti, kuru pamatā jābūt „mācīt mācīties” principam, politikas plānošanai – izglītības koncepcijas (tiesa, ar atsauci uz OECD pētījumu!), integrācijai – latviešu valoda visiem, valstij – vadošo lomu, tomēr decentralizētā sistēmā, profesionālai izglītībai – PHARE programmas iedibināto sistēmu. Šķiet, ka LC visas svarīgākās reformas izglītībā ir jau izdarītas.


LPP – visiem pēc vajadzībām!

Latvijas Pirmās partijas (LPP) izglītības programma atšķiras no savu partneru LC rakstītās tikai ar dažiem īpatnējiem definējumiem un atsauču trūkumu uz paveikto. Pie īpatnējiem definējumiem varētu pieskaitīt sociālā kapitāla atšifrējumu kā garīgumu un atbildību, un „vienkāršības principu” izglītībā – lai izglītības programmas būtu pieejamas (domāts – saprotamas?) vairumam skolēnu un skolotāju.

Kopumā LPP piedāvājumu var izteikt īsi – mēs solām to, ko jūs sagaidiet. Aizpildi pats!


LZS – visiem bērniem jāmācās!

Latvijas Zemnieku savienības (LZS) izglītības programma ir īsa, skaidra un izsmeļoša. Visiem bērniem jāmācās, pašvaldībām jānodrošina skolas pēc iespējas vairāk un tuvāk mājām, mācību grāmatām jābūt par brīvu, tāpat brīvpusdienām un it sevišķi - pienam. LZS domā, ka skolās jāmāca patriotisms un Latvijas vēsture kā atsevišķs priekšmets – tiesa vietējā novada kontekstā! Vai tas draud ar trešo vēstures priekšmetu – novada vēsturi, LZS nebrīdina. Protams, īpaši ir jāatbalsta dabaszinātņu mācīšana, lai veicinātu nodarbinātību. Valsts atbalsts zinātnē ir jāsniedz konkurētspējīgām nozarēm – mežsaimniecībai, būvniecībai, kā arī, protams, – lauksaimniecībai.


Saskaņas centrs – pieejamība un mācību valoda

“Saskaņas centra” (SC) izglītības programma ir izteikti sociāla – skolām kvalitātes uzdevumi pārklājas ar sociālajiem – kompensēt sociālo nevienlīdzību ģimenēs. Tomēr attiecībā uz saturu, atšķirībā no LPP, SC prasa atteikties no programmas vienkāršošanas. Kopumā programma prasa palielināt skolotāju algas līdz ierēdņu līmenim, ieviest palīgskolotāju amatu (nav gan skaidrs, kas viņiem būtu jādara), uzlabot izglītības iestāžu materiāli tehnisko bāzi. Īpašais partijas piedāvājums ir izglītības politikas „demokratizācija” – atļaut skolu kolektīviem un vecāku pārstāvjiem izvēlēties mācību valodu. Idejiski SC par pamatu skolu politikai uzskata pilsonisko izglītību un multikulturālismu.


PCTVL – pārtraukt diskrimināciju!

PCTVL programma ir skaidri fokusēta uz tās pamatmērķi – krievu valodā runājošo interešu pārstāvību partijas izpratnē - krievu valoda kā mācību valoda mazākumtautību skolās. Tās finanšu prasības valstij ir vāji izstrādātas – par kuriozitāti jāuzskata prasība vismaz 3% no IKP atvēlēt izglītībai. Tas nozīmētu divkārt samazināt esošo izglītības finansējumu. Skolu tīkla palielināšana, skolotāju algu palielināšana līdz 3 minimālajām algām, Pedagoģijas zinātniskā pētniecības institūta, tāpat kā mazākumtautību izglītības departamenta Izglītības un zinātnes ministrijas sastāvā, atjaunošana veido konkrēto priekšlikumu kodolu.


TB/LNNK īpašas izglītības programmas 9.Saeimas vēlēšanām diemžēl nav. Partijas ilgtermiņa programmā (pieņemta 2004.gadā) kā izglītības uzdevumi akcentēta latviešu valodas un kultūras saglabāšana, tajā skaitā uzstājot uz mācībām vidusskolās tikai latviešu valodā, kā arī akcentējot izglītības sociālo funkciju un pieejamību.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (9) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aldaily - Toms 02.10.2006 19:13
Toms: Profesionālās izglītības neveiksmes stāsts Latvijā ir tikai tāpēc, ka mums visiem ir šī pieredze un aizspriedumi - ja māca grāmatvedību, tad nemāca neko citu. Izglītības sistēmas sakārtošana nebūtu visu skolēnu sadzīšana profenēs, bet gan vispirms profesionālo skolu izveidošana par kvaltiatīvām izglītības iestādēm, cieši saistītām ar ddarba tirgu un prakses iespējām, tajā pašā laikā saglabājot arī teorētiskos, vispārīgos priekšmetus.

Dažreiz jā. Apzinīgākie bērni un bērnu vecāki izvēlēsies labākās mācību programmas - ja būs tāda mācību programma, kur līdzās vispārizglītojošai programmai ir arī nedaudz arodapmācības un saskarsmes ar reālo dzīvi, tad tas ir tikai pozitīvi. Bet tādā gadījumā jāsaprot, ka cilvēki visbiežāk nestrādās tajā profesijā, kuru viņiem vidusskolā mācīja. Brežņeva laikos bija Murjāņu sporta skola, kuru beidza Hansabankas tagadējā prezidente Ingrīda Blūma. Savukārt Rīgas 1. vidusskolā bija arodapmācība pedagogjijā - bija skolotāja Ella Detlova, kura lika sagatavot pasniedzamās tēmas - piemēram, mācīt matemātikas tēmas saviem klasesbiedriem; kā arī iekalt daudz materiāla par visām iespējamajām psihiskajām novirzēm un slimībām. Rīgas 2.vidusskolā bija sekretāru izglītības arodapmācība - šajā skolā mācīja rakstīt ar rakstāmmašīnu un stenografēt.

Ja mēs tagad paskatītos, cik no pašreizējiem Rīgas 1.vsk. absolventiem nodarbojas ar pedagojiju - varbūt daži procenti atrastos. Iespējams, ka vairāk nekā to Rīgas 2.vsk. absolventu, kuri joprojām stenografē :)) Bet visumā piekrītu, ka Brežņeva laiku idejas (skola ne tikai māca, bet arī gatavo reālai dzīvei atbilstošā laikmeta izpratnē) joprojām nav zemē metamas. Un nav nekādu iebildumu, ka arodapmācība labās vidusskolās notiktu arī šobrīd.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Toms 02.10.2006 16:32
Nevienā mirklī neesmu bijis pret teorijas mācīšanu skolās. Profesionālās izglītības neveiksmes stāsts Latvijā ir tikai tāpēc, ka mums visiem ir šī pieredze un aizspriedumi - ja māca grāmatvedību, tad nemāca neko citu. Izglītības sistēmas sakārtošana nebūtu visu skolēnu sadzīšana profenēs, bet gan vispirms profesionālo skolu izveidošana par kvaltiatīvām izglītības iestādēm, cieši saistītām ar ddarba tirgu un prakses iespējām, tajā pašā laikā saglabājot arī teorētiskos, vispārīgos priekšmetus. Nedomāju, ka "amata prasmi iemācīsies tad, kad sāks strādāt" ir pareizā pieeja - vai kāds subsidē jaunos darbiniekus? un ir ļoti daudz profesiju, kurās nepieciešamas specifiskas zināšanas un prasmes, kurās nevar paņemt jebkuru un apmācīt.

Savukārt par IT prasmēm - manuprāt ir būtiski VISIEM skolēniem (ne tikai Rīgas un rajona centru skolas) dot ieskatu iespējās, kur var attīstīties, vienkārši dot ieskatu arī par IT jomu kā interesantu un perspektīvu, kā arī pielietojumā plašu, jo mūsdienās tehnoloģijas ir ienākušas it visur un to loma tikai pieaugs. Te arī ir tas "teorētiskums", kuru Tu piemini - parādīt iespējas un apvāršņus, ko piedāvā IT loma, nevis iemācīt tikai taisīt tabulas vai formatēt tekstus (kas arī ir būtiski)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aldaily - Toms 01.10.2006 20:11
Toms: Un tikai salīdzinoši nelielam procentam būtu jāvirzās uz akadēmisko izglītību, kas tomēr ir teorētiska un konceptuāla, nevis uz praktisku profesiju vai arodu tendēta.

Bez konteksta es šo apgalvojumu nesaprotu. Ja mēs runājam par augstākās izglītības (it īpaši magjistratūras) programmām, tad varētu argumentēt, ka tiešām ir jābūt vairāk specializētām mācību programmām, kuras gatavotu statistiķus, aktuārus un datorinženierus, nevis teorētiskos matemātiķus un fiziķus. Un, ka ir jābūt vairāk programmām, kuras gatavo žurnālistus un sociologus, nevis filozofijas vēstures speciālistus, utml. Lai gan arī šādas lietas nosaka darba tirgus. Piemēram, jūlija "Rīgas laikā" bija raksts, kur teikts, ka vislabākie menedžmenta konsultanti ir vakardienas filozofi.

Vidējās izglītības jomā parasti tieši akadēmiskā izglītība ir vislabākā.
Atceros, ka mans priekšnieks pa telefonu stāstīja savai meitai, kura beidza 9.klasi - ka vajag iesniegt dokumentus tieši parastā Jelgavas 2. vidusskolā (vispārizglītojošā programmā). Nevis tajā programmā, kur paralēli vidējās izglītības diplomam gatavo grāmatvežus. Viņa argumentācija bija dzelžaina - grāmatvedība (tāpat arī sekretāres amats, utml.) vidusskolas līmenī ir prasme, ko var izmācīties arī dažu mēnešu kursos. Ja šī arodapmācība ir iekļauta vidusskolas programmā, tad parasti cieš (tiek saīsināti) parastie mācību priekšmeti - fizika, ķīmija, biologjija un vēl šis tas, kas it kā grāmatvedības specialitātē nav īpaši vajadzīgi. Bet labu vidusskolas fizikas kursu nevar tik viegli apgūt kaut kādos kursos - ja kāds to nav jaunībā izdarījis, tad visticamāk nekad arī neiemācīsies.

Par datorzinātnēm ir tieši tas pats. Ja cilvēkam māca tikai praktiskas iemaņas - kaut vai MS Word pamatus (vienalga, vai uz aizvēsturiska, vai pat uz ļoti moderna datora), tad pēc dažiem gadiem, kad skolēns beigs skolu, viņa zināšanas vienalga jau būs aizvēsturiskas. Ja turpretī viņam būs iemācīti arī informātikas teorētiskie principi (protams, ar praktiskiem vingrinājumiem), tad viņš nepazudīs arī tad, ja viņam darbā būs tikai Linux vai Solaris arhitektūras datori un neviena paša Microsoft produkta!

Piedod, Tom! Esmu absolūti par teorijas mācīšanu vidusskolās - ja vien šī teorija ir praktiska un saistīta ar reālo dzīvi. Galvenais skolā iemācīties prast domāt, respektēt priekšniecību un darboties gan individuāli, gan komandās. Amata prasmes cilvēki iemācīsies tad, kad sāks reāli strādāt. Vai arī paņems tādus vai citus maksas kursus. Svarīgi, lai cilvēks būtu gudrs un spējīgs augt - lai kursi viņam ietu labumā.

Toms: valoda un rēķināšana galvā vien vairs nav nekāda biezā ceļamaize.

(1) Domāju, ka ļoti neliels skaits cilvēku spēj rēķināt galvā. It kā nekas īpašs, bet tagad ar reklāmas palīdzību daudziem no viņiem var iestāstīt visu ko. Cilvēki izmanto līdzingu, hipotekāros kredītus un galīgi nenojauš, kurš piedāvājums viņiem ir izdevīgāks.

(2) Valodas un matemātika joprojām ir visuniversālākās prasmes. Ja cilvēkam ir vājas spējas abās šajās jomās (t.i. iztrūkst prasme komunicēt gan cilvēku valodā, gan arī skaitļu un simbolu valodā), tad grūti iedomāties, kādai labi apmaksātai profesijai viņš ir derīgs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Toms 01.10.2006 17:23
kampaņveidīga izglītības pārformēšana - visi - inženieri vai visi - santehniķi! - ir bīstama un lieka. 'Tomēr ir skaidrs, ka izglītības sistēma Latvijā salīdzinoši ir attīstījusies vismazāk vai vismaz ne pašā veiksmīgākajā virzienā. Sistēmas pamatā tomēr būtu jābūt KVALITATĪVAI profesionālajai izglītībai - tādai, kas māca arodu un prasmes, lai tas, ka mācies profesionālajā skolā būtu lepnums, jo nozīmētu stabilu pamatu nākotnei. Un tikai salīdzinoši nelielam procentam būtu jāvirzās uz akadēmisko izglītību, kas tomēr ir teorētiska un konceptuāla, nevis uz praktisku profesiju vai arodu tendēta. tajā pašā laikā arī profesionālajai izglītībai nevajdzētu cilvēkam nogriezt visus ceļus uz augstāko izglītību.

jebkurā gadījumā, pilnīgi noteikti vispārējai un obligātajai izglītībai būtu jānodrošina zināšana minimums, kas elastīgi jāmaina, attīstoties prasībām. Piemēram tagad, matemātikai, spriestspējai un valodas prasmēm pilnīgi noteikti jau ir pievienojusies prasība pēc datorzinātnēm, turklāt apmācot nevis novecojuša MS Word pamatus uz aizvēsturiska datora, bet sniedzot ieskatu plašākas iespējās un dodot iespēju indivduālai attīstībai (kas pirmkārt prasa skolotāju attiecību sagatavotību un regulāru zināšanu papildināšanu). valoda un rēķināšana galvā vien vairs nav nekāda biezā ceļamaize..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aldaily - Donāts 28.09.2006 12:14
Donāts: Dzīvajā dabā ir savi likumi, kā viss attīstās, un ne vienmēr cilvēki tos zina un apzinās. Viens no šādiem likumiem nosaka, kādas sugas uzplaukst, kādas izmirst, kādas jaunas iezīmes parādās kādas populācijas attīstībā.

Par demogrāfiju un fizisko izmiršanu (sabiedrības novecošanu un skaita samazināšanos) - visumā Tev pievienojos. Toties jautājumā par izglītību būtu jāsecina, ka visa rietumu pasaule izmirst. Kopš sievietēm ir pieejamas daudz labāk apmaksātas karjeras iespējas, ir zudis vēl pirms 30 gadiem brīvi pieejamais resurss (jaunas, talantīgas, pašaizliedzīgas sievietes, kuras vēlas strādāt par skolotājām). To ir pamanījuši cilvēki arī ASV - valstī, kura ir demogrāfiskos plusos un kuru šobrīd galīgi neapdraud fiziskā izmiršana. Arī amerikāņu pārdomas par izglītību reizēm sākas ar zināmu neizpratni: Kā tad tā? Mēs skolotājiem maksājam pat nedaudz lielākas algas nekā pirms 30 gadiem, bet neviens normāls cilvēks negrib nākt strādāt uz skolu?! Bet tad viņi saprot, ka pasaule arī nav vakarējā.

Ja vien Tu, Donāt, pats nestrādā skolā, nezinu vai Tev ir morālas tiesības kritizēt politiķus. Jo agrākās politiķu paaudzes (piemēram, komunistu līderi - Brežņevs un Voss) par skolām gluži tāpat nedomāja. Izglītības ministrijā sēdēja pabailīgi, komunistu ietramdīti ierēdņi, piemēram Aldonis Builis; viņiem bija neliela priekšrocība, ka varēja uzturēt zināmu stabilitāti un nebija nemitīgu, nepārdomātu reformu - bet arī tas nav galvenais. Gadījās arī, ka padomju skolām tek jumti, smirdīgās tualetēs ir sadauzīti podi, ka nav sporta inventāra, ka fizikas kabinetos daudz kas ir morāli novecojis vai salauzts, ka bagātu vai padomju nomenklatūrā augsti stāvošu skolēnu vecāki neņem galvā skolotājus. Bet padomju laikā bija viens liels pluss: vēl nebija izmiruši agrākās paaudzes skolotāji (daudzi dzimuši vēl 30-tajos gados), kuriem vēl turējās zināms ideālisms. Ar tādiem kadriem vēl varēja kaut ko izdarīt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Donāts - PARTIJU PROGRAMMU AUTORIEM 28.09.2006 10:17
Palasot programmās teikto un zinot, kas reāli notiek skolās, kļūst skumji. Tik daudz vārdu kaisīts vējā, tik daudz tukšu solījumu dots, tik varenas frāzes rakstītas, bet tas viss pa tukšo. Nu nav izglītība un zinātne bijusi prioritāras NEVIENAI no apmēram 15 Latvijas 2.republikas valdībām, kuras "bijušas pie šprices" pēdējos nu jau 16 gados. Un neveidojas pārliecība, ka kādreiz izglītības un zinātnes loma tiks novērtēta darbos, nevis tukšās dežūrfrāzēs. Laikam Latvijā tas varētu notikt vienīgi tad, ja ES vai NATO to uzliktu par pienākumu ar atbilstošu direktīvu palīdzību. Man ir arī zināms izskaidrojums, kāpēc tā notiek. Dzīvajā dabā ir savi likumi, kā viss attīstās, un ne vienmēr cilvēki tos zina un apzinās. Viens no šādiem likumiem nosaka, kādas sugas uzplaukst, kādas izmirst, kādas jaunas iezīmes parādās kādas populācijas attīstībā. Gluži vienkārši ir pienācis latviešu izmiršanas brīdis. Izmiršana turpināsies varbūt gadus 150-200, bet nenoliedzami ir sākusies. Nevērība pret šīs nācijas izdzīvošanas vissvarīgāko faktoru - izglītības un zinātnes attīstību - ir izmiršanas pazīme. Latviešus neapdraud visas tās TB/LNNK un citu nacionālistisku klaigātāju nosauktās lietas, sākot ar jaunpilsoņiem un beidzot ar Krievijas ģeogrāfisko tuvumu, latviešus īstenībā apdraud viņu līderu MUĻĶĪBA un APROBEŽOTĪBA. Visspilgtāk tā izpaužas izglītības un zinātnes jautājumu risināšanā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 27.09.2006 18:38
RTU pasniedzējs programmēšanā lekcijā ieteica iet uz firmu 636

Ja vien šis pasniedzējs nemāca tīri praktiskas iemaņas (kā uztaisīt mājaslapu ar PHP un MySQL vai kā nokonfigurēt Oracle aplikāciju serveri vai pielauzt MS Access makrosus), bet gan nopietnu, akadēmisku kursu par programmēšanu, tad nezinu vai 636 grāmatas daudz ko palīdzēs. Ja kam ir kredītkarte, var regjistrēties safari.oreilly.com un par 10$ mēnesī lasīt O'Reilly grāmatas par programmēšanu. Vai arī līdzīgā servisā Books24x7. Turklāt daudzi cilvēki ir pārgājuši uz pirātiskajām grāmatām, kas visvairāk atrodamas angliski failu apmaiņas sistēmās (EDonkey, piemēram). Tā ir reālā nākotnes Gaismas Pils - izveidojama privāti ar ļoti nelieliem kapitālieguldījumiem :)) Lasi pats un nokopē savam draugam...

Akadēmiskiem kursiem par programmēšanu piemērotākas šķiet klasiskās rietumu augstskolu mācību grāmatas (piemēram Aho, Ullman "Compilers", Cormen/Leiserson/Rivest "Introduction to Algorithms", GoF "Design Patterns", Silbershatz "Operating Systems") - tās laikam arī tiek tulkotas krieviski, bet "636" veikalos tādas neesmu redzējis. Šo grāmatu saturs nenoveco - tad jau var arī samaksāt dažus simtus dolāru un pasūtīt no Amazones. Smukāk izskatās uz naktsgaldiņa nekā biezās mapes ar pirātiskajām izdrukām.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Biju - 636 27.09.2006 18:06
>>>RTU pasniedzējs programmēšanā lekcijā ieteica iet uz firmu 636 Barona ielā (grāmatas krievu val)(10x lētākas par anglu grāmatām).

Vairs nav 10x lētākas. :-)

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Ivars Pučurs 27.09.2006 17:58
1987-1990. g. piestrādāju ASV, tajā skaitā 14 krievu kanālā par multfilmu operatoru. Ar režisoru runāju latviski, ar pasūtītāju krieviski. Tur nebija (raidīšanas) aizliegumu valodas dēļ. Neatbalstu, ja uzspiež izglītību valsts valodā, kad latviski nav mācību literatūras, sevišķi tehniskās. RTU pasniedzējs programmēšanā lekcijā ieteica iet uz firmu 636 Barona ielā (grāmatas krievu val)(10x lētākas par anglu grāmatām).

Saistītie raksti