Raksts

Islama demokrāti un fašisti


Datums:
27. februāris, 2006


Autori

Nellija Ločmele


Foto: Anne Knudsen

Dānijā pat vairumam musulmaņu šķiet pieņemami attēlot Muhamedu, bet Tuvajos Austrumos ir politiskie spēki, kas vēlas mūsu vietā izlemt, ko mēs drīkstam drukāt, un viņus var saukt par islamistu fašistiem.

Intervija ar dāņu nedēļas laikraksta “Weekendavisen” galveno redaktori Anni Knudsenu (Anne Knudsen)

Pēc Muhameda karikatūru publicēšanas Dānijā ir ļoti viegli ieraudzīt negatīvās sekas – tajā skaitā arī par Jūsu galvu Pakistānā ir izsludināta atlīdzība. Bet vai Jūs redzat arī kādus pozitīvus iznākumus no šī skandāla?

Jā, patiesībā tas Dānijā ir izvērties pozitīvi, jo ļoti daudzi musulmaņi, kas iepriekš nebija dzirdami, tagad ir iznākuši no pagrīdes un skaļi paziņojuši, ka viņi ir pret karogu dedzināšanu un ekstrēmismu Tuvajos Austrumos un Pakistānā. Beidzot notiek tas, ko mēs esam gaidījuši gadu desmitiem – visai lielā musulmaņu kopiena Dānijā beidzot dalās nevis pēc reliģiskām vai etniskām pazīmēm, bet gan pēc atbalsta demokrātijai.

Dānijā nav daudz musulmaņu, kurus nebūtu apvainojušas šīs karikatūras, un tās arī bija iecerētas kā provokācija, bet tagad mēs beidzot dzirdam musulmaņus, kuri atzīst tiesības tās publicēt!

Musulmaņu minoritāte ir sadalījusies tajos, kas atbalsta demokrātiju un citos, kuri laimīgā kārtā ir mazākums, tiešām neliela grupa.

Kad karikatūras tika publicētas pērn oktobrī, Kopenhāgenā notika demonstrācija – 3000 musulmaņu izgāja ielās, noprotestēja, tad atgriezās mājās, un ar to arī viss bija cauri. Viņi izteica savu viedokli, bet nedarīja neko vairāk. Tad karikatūras pārpublicēja kāda Ēģiptes avīze, un arī tur nenotika nekas.

Dānijā ir desmit ekstrēmistiski imami, no kuriem daži ir Tuvajos Austrumos notiesāti par teroristisku darbību, un tieši viņi bija neapmierināti ar Dānijas musulmaņu reakciju. Tāpēc viņi devās uz Tuvajiem Austrumiem, un šobrīd tas ir kļuvis par iekšpolitisku jautājumu šajās valstīs.

Tagad, kad dāņi ir uzskatāmi pārliecinājušies, ka musulmaņi ir dažādi, vai tas ir izmainījis attieksmi pret viņiem? Minēšu vienu piemēru – kad pagājušajā rudenī biju Dānijā, viena no pirmajām lietām, ko man paziņoja vietējais taksists, bija: mēs esam ļoti viesmīlīgi, tikai mums nepatīk musulmaņi.

Jā, nu taksisti visā Eiropā ir dalāmi divās kategorijās – vai nu viņi ir musulmaņu imigranti, vai arī rasisti.

Domāju, ka vairums dāņu arī agrāk zināja, ka musulmaņi nav vienādi un pieņēma, ka kopienā ir demokrātiski noskaņoti cilvēki, tikai viņi nebija redzami. Tagad viņi runā, un tas ir milzīgs solis uz priekšu. Starp citu, mēreno musulmaņu līderi Dānijā šobrīd nevar iziet uz ielas bez policijas apsardzes, jo par viņu galvām ir piesolīta atlīdzība.

Kā šis karikatūru skandāls var ietekmēt diskusijas par Eiropas nākotni, konkrēti Turcijas uzņemšanu? Jūs esat norādījusi, ka diskusijās par Eiropu arvien skaļāk skan argumenti par kultūru, identitāti un tamlīdzīgām lietām, it kā ES būtu draugu klubs, bet patiesais savienības dzinējspēks – drošība – tiek aizmirsts, tajā skaitā domājot par Turciju.

Šie jautājumi būs jāizlemj referendumā, un tāpēc ir maz ticams, ka ar cerībām uz Turcijas demokratizēšanos pietiks, lai uzvarētu bailes no tieši pretējā – ka Turcija ir musulmaņu valsts, par kuru neko nevar skaidri zināt. Tāpēc diemžēl esmu diezgan pesimistiska par Turcijas uzņemšanu ES.

Turpretī nekādām problēmām nevajadzētu būt ar Bosniju. Dānijā ir 20 tūkstoši bosniešu musulmaņu, kas ieradās šeit kā bēgļi, un viņi nerada nekādas problēmas, jo tiek uztverti kā eiropieši, un tā arī izturas.

Savukārt turku un kurdu minoritāte kļūst aizvien tradicionālāka – proti, ierodoties viņi bija modernāki, nekā ir kļuvuši tagad, un tas viņiem rada sliktu slavu.

Nedomāju, ka saprāts uzvarēs, izņemot, ja lēmums tiks atvirzīts pietiekami tālā nākotnē, lai Turcijai būtu iespēja praksē pierādīt, ka tā atzīst genocīdu pret armēņiem un neliek cietumā rakstniekus, kas par to runā.

Un kā ir ar pašiem dāņiem, vai sabiedrība ir vienota vārda brīvības aizstāvībā, jo dažiem nākas ļoti smagi maksāt par to, ka citi ir brīvi izteikušies?

Jā, par to ir daudz debašu šādā garā: “Esmu par vārda brīvību, bet…”. Un jo lielāks kaitējums radies, jo lielākie šie “bet”. Pirmkārt, nauda. Taču arī arguments, ka nedrīkst aizvainot citus. Es pati sliecos piekrist šim viedoklim.

Kad karikatūras tika publicētas, es uzrakstīju komentāru, kurā nosaucu tās par bezjēdzīgu provokāciju jeb režisētu notikumu – avīze radīja ziņas, tā vietā, lai tikai vēstītu tās. Taču, kad sākās karogu un vēstniecību dedzināšana, es atgriezos pie domām par šo karikatūru nolūku, jo to publicēšanai bija ļoti konkrēti iemesli.

Visai populārs dāņu autors Kare Bluitgens (Kåre Bluitgen) bija secinājis, ka cilvēki pārāk maz zina par musulmaņiem, un tāpēc sarakstīja grāmatu bērniem par pravieti Muhamedu. Kā jau bērnu grāmatai viņš vēlējās ilustrācijas, taču uzrunātie dāņu mākslinieki bija nobijušies un atteicās. Autors tad aizgāja uz avīzi un sacīja – kas te notiek, vai mums ir šariata likumi un cenzūra, vai es drīkstu publicēt to, ko vēlos? Un avīzē atbildēja – labi, mēs to noskaidrosim!

Viņi noskaidroja, ka Dānijā pat vairumam musulmaņu šķiet pieņemami attēlot Muhamedu, bet Tuvajos Austrumos ir politiskie spēki, kas vēlas mūsu vietā izlemt, ko mēs drīkstam drukāt.

Tagad karikatūru autoriem ir jāslēpjas un viņus apsargā policija, viss izrādījās daudz nopietnāk, bet te ir jāuzsver – ne jau Dānijā un ne uzreiz. Tas bija politisks projekts Tuvajos Austrumos, ko organizēja islama ekstrēmisti, kurus var saukt par islamistu fašistiem.

Cik nozīmīgi dāņu diskusijā ir argumenti par reliģisko jūtu aizskaršanu? Latvijā šo jautājumu aktualizēja politiķi, pie mums arī Krimināllikums aizliedz reliģisko vai ateistisko jūtu aizskaršanu.

Arī mūsu Krimināllikumā ir šāds pants, tikai pēc tā ir grūti kādu notiesāt – pēdējā reize bija 1938.gadā. Tāpēc, ka mūsdienās mēs jokojam par visu – pāvestu, Jēzu – jebkuru, un visi tikai pasmejas par reliģiozo cilvēku protestiem. Izņemot, protams, musulmaņu protestus. Protams, arī pie mums izskan aicinājumi pēc stingrākiem likumiem, kas neļautu aizvainot cilvēkus, bet te nu uzreiz ir jautājums – kur apstāties?

Kura grupa būs nākamā, kuru nedrīkstēs aizskart, kas būs nākamā lieta, kuru nedrīkstēs drukāt?

Vairums dāņu uzskata par labu kārtību, ka aizskartais var personiski vērsties tiesā.

Vai musulmaņi ir to izdarījuši šajā gadījumā?

Nē, viņi sola to darīt, bet nekas vēl nav noticis. Kāds dāņu pilsonis ir iesniedzis policijā sūdzību par zaimošanu, varbūt tā nonāks līdz tiesai. Es tiešām ļoti vēlētos, lai tiesa izskata šo lietu, jo es kā redaktore vēlos saprast, ko drīkstu publicēt un ko nē, bet pašlaik tas pilnīgi nav skaidrs. Mēs pārpublicējām karikatūras, lai ilustrētu analītisku rakstu par to, kā Tuvējo Austrumu prese atspoguļo ebrejus, bet jebkurā gadījumā es uzskatu šīs karikatūras par bezgaumīgām – vai tās būtu antisemītiskas, vai antimusulmaniskas.

Rezultāts Dānijā var būt tāds, ka ksenofobiskā Tautas partija kļūst populāra – ja šodien būtu vēlēšanas, viņi, iespējams, veidotu valdību. Cilvēki redz savus karogus degam, un viņi saista to ar vietējo musulmaņu minoritāti. Bet labā lietā ir tā, ka daudzi Dānijas musulmaņi ir atklāti pauduši aizvainojumu par sava karoga dedzināšanu, ar to domājot Dānijas karogu.

Ir dzirdēts secinājums, ka šis mēģinājums pārbaudīt vārda brīvības robežas ir novedis pie faktiskas to sašaurināšanas, jo pieaugs pašcenzūra. Vai Jūs tam piekrītat?

Manuprāt, pašcenzūra ir tik pat izplatīta, cik slikta žurnālistika. Faktiski tas ir jautājums par kultūru. Tas, ka jūs drīkstat kaut ko teikt, nenozīmē, ka jūs to vienmēr arī darāt. Ir taču tādas lietas kā labs stils un vēlme, lai cilvēki nedomā par jums slikti, un tāpēc jūs, piemēram, nelamājaties.

Pašcenzūra ir mums visriņķī, bet ir milzīga starpība, vai tu cenzē sevi tāpēc, ka vēlies būt pieklājīgs, vai arī tāpēc, ka tevi draud nogalināt.

* Intervija notika 2006.gada 25.februārī Romā, konferences “Transeuropaexpress” laikā.


Gruzijas izšķirošā kārts — evolūcija

Miskastes princips


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!