“Īres griestu” atcelšanas cilvēktiesību aspekti 2

“Īres griestu” problēmas risinājumiem būtu ne tikai jāsabalansē īpašnieku un īrnieku intereses, bet arī jānovērš denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā radusies nevienlīdzīgā situācija. Iespējams “īres griesti” jāsaglabā, kamēr valsts spēj uzlabot īrnieku sociālo situāciju.

Iesaki citiem:

Līdz ar valsts noteikto īres maksas ierobežojumu jeb „īres griestu” beigu tuvošanos aktuāls kļuvis jautājums par denacionalizēto namu īrnieku turpmāko likteni. Tā ir sociāli samilzusi problēma, kas skar visai lielu sabiedrības daļu[1] un, mēģinot tai pievērst valdības un sabiedrības uzmanību, pie savām cilvēktiesībām apelē gan īrnieki, gan namu īpašnieki. Kādi un cik pamatoti ir šie cilvēktiesību aspekti?


Tiesības uz mājokli

Starptautiskie cilvēktiesību dokumenti paredz tiesības uz mājokli. Tas gan nenozīmē, ka valstij ir pienākums katram piešķirt mājokli pēc viņa pieprasījuma un vēlmēm, bet gan nodrošināt dzīvošanai atbilstošu šo tiesību minimālo standartu, respektīvi – “jumtu virs galvas”. Jāņem arī vērā sociālo tiesību specifika, ka tās nacionālajos un starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos lielākoties formulētas kā vispārīgi valsts pienākumi, īstenošanas mehānismu atstājot katras valsts ziņā, kā arī atkarībā no valsts ekonomiskās situācijas. Tomēr Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā spriedumā lietā Skollo pret Itāliju (1995) ir norādījusi, ka “mājokļu nozarei mūsdienu sabiedrībā ir galvenā nozīme valstu sociāli-ekonomiskajā politikā”. Lai gan tiesības uz mājokli nenozīmē, ka valstij ir jāgarantē personai viens un tas pats mājoklis visu dzīvi vai arī konkrēta īres maksa, tomēr situācijas pasliktināšanos lielam īrnieku lokam varētu uzskatīt par šo tiesību pārkāpumu.

Paredzams, ka “īres griestu” atcelšana smagi skars denacionalizēto un visu privāto namu īrniekus, kuri nevarēs samaksāt īres maksu un tādējādi būs spiesti zaudēt savus mājokļus. Valsts cilvēktiesību birojs jau tagad saņem daudz sūdzību[2] par mājokļa tiesību pārkāpumiem, no kuriem lielākā daļa nāk no denacionalizēto namu īrniekiem. Šīs personas bieži ir neaizsargātas pret namīpašnieku patvaļu, kā arī no valsts un pašvaldību puses tām netiek sniegta pietiekama palīdzība. Mājokļu problēma rada pārkāpumus arī virknē citu cilvēka tiesību, piemēram – tiesību uz cilvēka cieņai atbilstošu dzīves līmeni, uz sociālo nodrošinājumu, uz savu dzīves apstākļu uzlabošanu, uz kvalitatīvu vidi, īpašumu, kā arī bērnu tiesību pārkāpumu.


Tiesības uz īpašumu

Personas tiesības uz īpašumu garantē Satversmes 105. pants, kā arī Eiropas Cilvēktiesību konvencijas Pirmā protokola 1.pants, nosakot, ka: "Jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības netraucēti izmantot īpašumu. (..) Minētie nosacījumi nekādā veidā nedrīkst ierobežot valsts tiesības izdot tādus likumus, kādus tā uzskata par nepieciešamiem, lai kontrolētu īpašuma izmantošanu saskaņā ar vispārējām interesēm vai lai nodrošinātu nodokļu vai citu maksājumu vai sodu samaksu."

Tātad cilvēktiesību izpratnē īpašumtiesības aizsargā tikai personai jau piederošu īpašumu, un valstīm tiek dotas diezgan plašas iespējas šīs tiesības ierobežot sabiedrības interesēs.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa lietā Mellaher un citi pret Austriju (1989) ir atzinusi, ka “īres griestu” noteikšana valstī atkarībā no mājokļu tipa bija samērīga ar izvirzīto mērķi - nodrošināt mājokļa pieejamību mazāk turīgajiem sabiedrības locekļiem un stimulēt dzīvokļu kvalitātes uzlabošanu, kā arī samazināt pārmērīgas un nepamatotas atšķirības īres maksā par vienādiem dzīvokļiem. Šāda “īres griestu” noteikšana nepārsniedz valsts brīvas rīcības robežas īpašuma izmantošanas kontrolē, bet nodrošina sociālā taisnīguma principu.

Ņemot vērā Latvijas situāciju, īstermiņa risinājumā denacionalizēto namu īpašnieku tiesības var samērīgi ierobežot īrnieku interesēs, jo netraucēta rīkošanās ar savu īpašumu padarītu ļoti kritisku daudzu īrnieku stāvokli, it īpaši sociāli mazaizsargāto.

Protams, vienlaikus jāņem vērā, ka īpašniekiem ir vairāki valsts uzlikti pienākumi un apgrūtinājumi, piemēram – īpašuma nodokļi, pienākums uzturēt īpašumu kārtībā utt., tādēļ arī nebūtu samērīgi uzlikt bezgalīgu ierobežojumu brīvi rīkoties ar savu īpašumu tirgus apstākļos. Ideālā variantā līgumiskām īres attiecībām jābalstās uz brīvprātības pamatiem, tādējādi ievērojot abu pušu tiesības un intereses. Diemžēl smagā sociālā situācija valstī un daudzu iedzīvotāju zemais ienākumu līmenis, kā arī nepietiekams valsts atbalsts maznodrošinātiem īrniekiem ir kavējis pozitīvu risinājumu šai problēmai.

Atšķirībā no personas pamattiesībām, īres attiecības ir privāttiesiskas līgumiskas attiecības, kuras regulē normatīvie akti, kā arī dzīvojamās telpas īres līgums. Šajās attiecībās pušu tiesības un pienākumi ir cieši saistīti, un īres līgumu nevar grozīt patvaļīgi vai vienpusēji. Īres maksas paaugstināšana izīrētājam ir jāpamato ar konkrētām izmaksām. Ja puses nevar par to vienoties, strīds jārisina tiesā, kura tad noteiks optimālo īres maksu. Īrniekiem būtu jāizmanto tiesības nepiekrist nesamērīgam īres paaugstinājumam, ja valsts vairs īres maksas neregulēs.


Diskriminācija?

Kopš 90-to gadu sākuma Latvijā tiek īstenota īpašuma reforma, kuras mērķis ir atdot padomju laikā nacionalizētos īpašumus bijušajiem likumīgajiem īpašniekiem un viņu mantiniekiem. Taču veicot šo reformu, jāapzinās, ka kopš īpašumu atņemšanas ir pagājuši 50 gadi, ir radušies jauni, labticīgi valdītāji un īrnieki. Protams, ir gandrīz neiespējami veikt jebkuru reformu, neierobežojot neviena tiesības un intereses, taču ir svarīgi visu pušu intereses samērot tā, lai tiktu nodarīti vismazākie aizskārumi.

Denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā īrnieki tika sadalīti divās grupās atkarībā no tā, vai dzīvoja valsts vai bijušajā īpašnieka mājā. Vieni guva iespēju privatizēt īrēto mājokli un ieguva vērtīgu īpašumu, citi – neieguva īpašumu, bet bieži tikai nekonkrētas īres attiecības un neziņu par savu nākotni. Daudzi īrnieki uzskata šo situāciju par klaji diskriminējošu.

Privatizācija ir sava veida privilēģija, ko valsts piedāvā saviem iedzīvotājiem un tas, ka nav iespējams privatizēt konkrētu objektu, cilvēktiesību izpratnē nav uzskatāms par tiesību uz īpašumu pārkāpumu. Tomēr denacionalizēto namu īrnieki bija nostādīti nevienlīdzīgākā situācijā privatizācijas brīdī, jo nevarēja iegūt īpašumā dzīvokļus, kuros dzīvoja, atšķirībā no valsts un pašvaldību māju īrniekiem. Valsts dzīvokļu fonds bija pārāk ierobežots, lai šie cilvēki brīvi varētu privatizēt citus mājokļus, un rezultātā privatizācijas sertifikātu izmantošanas iespējas bija nevienlīdzīgas abām šīm īrnieku grupām. Privatizācijas pamatnostādnes un negatīvās sekas atspoguļo likumdevēja tā laika politisko gribu un tuvredzību. Atbalstu neguva arī dažu deputātu priekšlikumi par iespējām denacionalizēto māju īrnieku sertifikātus dzēst naudā pēc to nominālvērtības. Situāciju pasliktināja arī īrnieku neinformētība par savām tiesībām, kā rezultātā tika noslēgti līgumi uz īrniekam salīdzinoši neizdevīgākiem nosacījumiem. Šobrīd valstij jāparāda labā griba, sniedzot atbalstu šiem īrniekiem, kas nonākuši sociāli bezcerīgā situācijā, nevis jānoveļ atbildības nasta tikai uz īrniekiem, namīpašniekiem un pašvaldību.


Risinājumi

Situācijas iespējamiem risinājumiem jābūt vērstiem ne tikai uz īpašnieku un īrnieku interešu sabalansēšanu, bet arī uz denacionalizācijas un privatizācijas rezultātā radušās nevienlīdzīgās situācijas novēršanu. Ir nepieciešami ilgtermiņa mājokļu politikas risinājumi, piemēram, valsts dotācijas pašvaldībām mājokļu celtniecībā, valsts atbalsts personām mājokļu iegādei, kompensācijas vai tamlīdzīgi, kā arī citi pasākumi, kas veicinātu sociālo taisnīgumu. Šobrīd piedāvātie risinājumi – atbalsts kredītiem un piedāvājums pārcelties uz dzīvi ārpus Rīgas – atrisina problēmu tikai nelielai daļai denacionalizēto namu īrnieku.

Iespējams, likumā “Par dzīvojamo telpu īri” noteiktie īres maksas griesti būtu jāsaglabā, kamēr valsts izstrādā un īsteno efektīvu pasākumu kopumu īrnieku sociālās situācijas uzlabošanai.


________________

[1] Pēc Centrālā statistikas biroja datiem, šobrīd privātajos īres namos dzīvo ap 113 tūkstoši cilvēku, no tiem 87% denacionalizētajos namos

[2] 2003.gadā VCB saņēma 145 rakstiskas sūdzības un sniedza 725 mutiskas konsultācijas par tiesībām uz mājokli, kas ir ap 20% no sūdzību kopskaita

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Sanita Ščucka 24.09.2004 15:35
Izīrētāja un īrnieka tiesiskās attiecības ir privāttiesiska rakstura tiesiskās attiecības jeb līgumiskas attiecības. Strīdus gadījumā izskatīt lietu pēc būtības, pieņemot pusēm saistošus lēmumus, var tikai tiesa.

Tādēļ, ja pēc "īres griestu" atcelšanas nespēsiet vienoties par īres maksas apmēru, tad strīds var tikt izskatīts tiesā civilprocesuālā kārtībā. Citiem vārdiem runājot, strīdus gadījumā, izvērtējot abu pušu argumentus, īres maksu nosaka tiesa.

Ja Jūsu ienākumi nav pietiekami, lai pilnībā norēķinātos par īri un komunālajiem pakalpojumiem, ir jāvēršas attiecīgajā sociālajā dienestā un jālūdz piešķirt dzīvokļa pabalstu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

redakcija 22.09.2004 12:27
Redakcijas pastā saņemts šāds komentārs:

Pilnīgi piekrītu Jūsu rakstītajam. Bet ko var mainīt , reāli ko var darīt? Tikai kliegt, bezspēcībā ?

Un Jūs varbūt vēl neesat saskārusies ar skarbo dzīves realitāti, kas notiek, kad namsaimnieks ar lielu baudu atsūta brīdinājumu par īres maksas paaugstināšanu no nākamā gada.... Pieļauju, ka arī tas ir raksta vērts, cik daudz cilvēku šoruden dzīvo stresā un neziņā, KATRU dienu raudot un tā padarot neiespējamu dzīvi līdzcilvēkiem, slimojot paši un nomocot apkārtējos... Kā noprotat, tas ir skāris arī mani un manu māti. Jā, es šobrīd staigāju pa juristiem, maksāju pietiekoši lielu naudu par konsultācijām, bet šķiet, nekas jau nemainīsies.. Ko darīt ? Vai varat sniegt kādu padomu, vai ieteikt kur griezties, jo namsaimnieka atbildes ir tik rafinētas, ka tām neviens jurists neko nevar izdarīt. Bet mamma piesola izbeigt dzīvi, utt... Un mana alga , pat kopā ar mammas pensiju, nesedz visu piestādīto summu, pie tam dzīvoklītis ir mazs, tumšs, ar daļējām ērtībām, utt. Pieļauju, ka tāda es neesmu vienīgā, un iespēja atrast māti kādā dienā uz ielas no bezcerības sabrukušu, baida mani līdz tādai pakāpei, ka pati jau mēnesi nespēju ne normāli strādāt, ne dzīvot. Vai tāda ir valsts politika, izdzīvo stiprākais? Ar cieņu, ELITA.

Saistītie raksti