Atslēgvārdi:

Irānā atgriezties nevaru 4

Intervija ar Mortezu Eslaši, žurnālistu un politisko bēgli no Irānas

„Draugi domā, ka konflikts starp Rietumiem un Irānu nonāks līdz uzbrukumam un režīms kritīs. Tomēr man šķiet, ka cilvēkiem kaut kas būs jādara pašiem. Tas var prasīt vismaz 10 gadus.”

Iesaki citiem:

Dabas resursiem bagātais Tuvo Austrumu reģions pēdējos desmit gados piedzīvojis virkni nozīmīgu izmaiņu. Lielākoties tās saistītas ar ASV un tās sabiedroto īstenoto pretterorisma politiku. Pirms pusotra gada pārmaiņas reģionā veicināja arī gados jauno vietējo iedzīvotāju protestu vilnis, rosinot režīma maiņas Tunisijā, Ēģiptē un Lībijā. Tas izsauca nemierus arī citās arābu zemēs. Visvairāk tas šobrīd jūtams Sīrijā, kuras pieaugošo iekšējo konfliktu nespēj apturēt pasaules lielvaru atšķirīgās ambīcijas. Sīrijas kaimiņvalsti Irānu — vienu no reģiona ietekmīgākajām spēlētājām — nebiedē ne Rietumu sankcijas, ne arī blakus esošās revolūcijas. Iemesli tam ir vairāki, stāsta Morteza Eslaši, irāņu politiskais bēglis, kurš patlaban dzīvo Zviedrijā. Viņš ir žurnālists, kuram par politiskajām aktivitātēm dzimtenē piespriests sods, tāpēc pirms diviem gadiem viņš nolēma bēgt no Irānas.


Kādēļ jums nācās pamest Irānu?

Mortezs Eslaši
Foto - no personīgā arhīva

Irānā es strādāju par žurnālistu, rakstīju politisko notikumu analīzi un veidoju reportāžas. Es biju arī politiskais aktīvists. Kad mācījos universitātē, biju viens no Irānas studentu organizācijas līderiem. Par savām aktivitātēm divreiz pabiju cietumā. Pašlaik man ir piespriests divu gadu nosacīts cietumsods. Šobrīd jau divus gadus dzīvoju Zviedrijā kā politiskais bēglis.


Tad bēgt nolēmāt pēc tiesas sprieduma?

Jā. Man nebija citas izvēles. 2009. gadā Irānā notika prezidenta vēlēšanas, kurās pie varas esošā valdība viltoja rezultātus. Pēc vēlēšanām valdība aizturēja daudzus politiskos aktīvistus un līderus. Gadu no vietas mums ielās katru mēnesi bija demonstrācijas. Cilvēki protestēja, bet valdība uz viņiem šāva. Nogalināti tika aptuveni 100 cilvēku. Vairāk nekā 2000 aktīvistu tika apcietināti. Starp viņiem bija daudzi mani draugi. Gadu pēc vēlēšanām izlēmu doties prom, jo bija neiespējami kaut ko pasākt, lai mainītu situāciju. Turklāt pastāvēja liela varbūtība, ka mani vēlreiz ieliek cietumā, jo man jau bija piespriests nosacīts sods.


Cik sarežģīti bija aizbēgt?

Man tas patiesībā izdevās viegli. Man bija paziņas Zviedrijā un mans draugs izkārtoja man vīzu. Visa mana ģimene palika Irānā. Tikai pirms gada uz Zviedriju pārcēlās arī mana sieva.


STUDENTI PROTESTĒ

Kāpēc studentu organizāciju aktivitātes tika aizliegtas?

Irānas situācija ir sarežģīta. Mums ir divu veidu universitātes. Privātās ir brīvi pieejamas ikvienam, taču par mācībām ir jāmaksā. Savukārt valsts universitātē jāmaksā nav. Katrā no tām ir korporācijas, taču visas vada vienota studentu organizācija, kura apvieno 42 universitātes. Tā ir demokrātiska sistēma, jo jebkurš students var tām pievienoties un ievēlēt savus līderus. Mērķus nosprauž apvienotā studentu organizācija. Šāda sistēma ilgu laiku bija atļauta, jo to izveidoja valdība. Taču pirms 15 gadiem mums bija reformas un šo organizāciju uzskatīja par reformistiem. Kopš tā laika sākās konfrontācija ar valdību. Daudzi biedri tika aizturēti, arī es. Pirms pieciem gadiem valdība oficiāli aizliedza šīs organizācijas un veica kratīšanu birojos. Mēs bijām kļuvuši par radikālu valdības opozīciju, tādēļ daudzi izlēma doties politisko bēgļu gaitās.


Ko jūs saprotat ar jēdzienu „radikālā opozīcija”?

Mēs plānojām reformas, gribējām veicināt labas pārmaiņas. Tagad mēs vienkārši gribam režīma maiņu. Radikāli esam tikai kontekstā ar Irānā notiekošo. Mums nav ieroču. Mēs esam miermīlīga kustība. Mēs esam daļa no daudz lielākas, tā sauktās Zaļās kustības, kas sākās pēc vēlēšanām[ 1 ].


Vai universitāšu organizācija ir beigusi pastāvēt?

Organizācijas kā tādas nav, bet tās dalībnieki gan vēl ir. Taču problēma ir tā, ka daudzi no viņiem devušies bēgļu gaitās, bet vēl daļa, aptuveni 20 cilvēku, ir aizturēta. Sarežģīti šādā situācijā kaut ko noorganizēt. Tāpēc nekādas kustības šobrīd universitātēs nav. Daži studenti kaut ko dara, bet tās ir maznozīmīgas lietas.


Vai jūs pats bijāt universitāšu organizācijas līderis?

Tas būtu vienkāršoti teikts. Šādām organizācijām nebija viena līdera, jo sistēma bija demokrātiska un visi lēmumi tika pieņemti pēc ilgām diskusijām. Mums katru nedēļu bija sapulces, un reizēm gadījās, ka tam, ko pasaki, visi acumirklī piekrīt. Mans uzdevums bija pildīt uzdevumus, par kuriem visi bija vienisprātis. Līdera lomu es uzņēmos grūtajos brīžos, jo tad, kad valdība veica aizturēšanas, diskusijām nebija laika un konkrētai rīcībai bija atvēlēta tikai stunda.


Kā vērtējat pašreizējo situāciju Irānā?

Diemžēl tā nav pārāk laba. Tomēr cilvēki uz procesiem raugās optimistiski. Pozitīvi ir lielais universitāšu un studentu daudzums valstī, kas nozīmē labi izglītotus cilvēkus. Vairāk nekā 60% no visiem iedzīvotājiem ir jaunāki par 38 gadiem. Mums ir spēcīga vidusšķira, kas nepieciešama demokrātiskām pārmaiņām. Taču šiem diviem faktoriem šķērslis ir valdības kontrole pār armiju, kas nekavējoties var apspiest jebkuras aktivitātes. Šobrīd divi politiskie līderi atrodas mājas arestā. Viņi pirms gada tika aizturēti, un ir grūti ko pasākt, ja nav līdera. Kopš tā laika Irānā nenotiek demonstrācijas. Nav neviena, kas uz tām aicinātu. Ja arī par kādu padzird, tad jautā, kurš aiz šī uzsaukuma stāv?


BEZ „PAVASARA”

Kādēļ tā saucamais Arābu pavasaris neatnāca līdz Irānai?

Ja skatāmies uz Irānas moderno laiku vēsturi, tad pēdējā gadsimta laikā mums ir bijušas divas revolūcijas un trīs reformu kustības. Tā ir galvenā atšķirība no citām Tuvo Austrumu valstīm, kurās varēja novērot protestus un pārmaiņas. Arābu pavasaris skāra tās valstis, kuras ilgu laiku nebija piedzīvojušas revolūcijas. Irānā tādas ir bijušas. Pirms 30 gadiem mums bija monarhija. Tagad pār mums valda islāms, kas, manuprāt, ir pati sliktākā iekārta. Revolūcijas jau var rīkot atkal, taču cilvēkiem ir negatīva pieredze. Turklāt grūti ir kaut ko panākt, jo valdība kontrolē arī naftas ieguvi. Irānā nav spēcīga privātā sektora. Vairāk nekā puse iedzīvotāju strādā valsts darbā. Arābu pavasaris bija pirms vairāk nekā gada, taču mums demokrātisko reformu kustība bija tikai neilgi pirms tam. Valdība to apspieda un daudzus aktīvistu ieslodzīja.


Tad sanāk, ka Irānas valdība noreaģēja, pirms vēl kaut kas bija sācies?

Mums nav daudzpartiju sistēmas kā daudzviet Eiropā. Tas drīzāk ir totalitārais režīms. Tagad mums ir jāgaida, ar ko beigsies revolūcija Ēģiptē, jo tur pie varas tiecas radikālo islāmistu kustība. Viņi situāciju padarīs vēl sarežģītāku nekā Hosni Mubaraks. Par „pavasari” to būs grūti tad nosaukt.


Ko jūs domājat par situāciju Sīrijā, kas atrodas Irānai kaimiņos?

Situācija tur ir sarežģīta. Tā savā ziņā izšķir daudzu citu pasaules valstu likteņus. Rietumu sabiedrība nostājas opozīcijas pusē, bet Krievija, Ķīna un Irāna atbalsta Bašaru al Asadu. Ir grūti atrisināt kādu problēmu, ja pasaules lielvaras katra grib redzēt citu iznākumu. Tunisijas un Ēģiptes gadījumā smagāko nastu iznesa paši cilvēki, ne lielvalstis.


Kāpēc Ķīna un Krievija atbalsta Bašaru al Asadu?

Iespējams, tas ir aukstā kara turpinājums, jo, ja prezidenta režīms Sīrijā zaudēs, tad Rietumvalstis gūs virsroku reģionā. Ēģiptes, Tunisijas un Lībijas situācija jau ir Rietumiem veiksmīgi atrisinājusies. Ja Bašars al Asads zaudē, tad nākamā pēc Sīrijas būs Irāna.


Kāpēc Ķīnai un Krievijai Irāna ir tik svarīga?

Tā ir visparastākā ekonomika. Krievija un Ķīna Irānā gūst peļņu, un tādēļ šīs savstarpēji draudzīgās valstis pauž atbalstu. Irāna pērk ieročus no Ķīnas un Krievijas. Arī citas preces. Visur, kur ej, priekšā ir ķīniešu ražojumi. Irāna, savukārt, pārdod naftu.

Kas Rietumu līderiem būtu jādara, lai situāciju mainītu?

Cilvēktiesības un demokrātiskās pārmaiņas Rietumiem nav prioritāte Irānā. Tie vairāk satraukušies par kodolprogrammas virzību. Tāpēc arī nekādas citas pārmaiņas Rietumi nevar veicināt, jo baidās par kodolsekām. Ja sarunu rezultātā Irāna nolemj iesaldēt kodolprogammu, tad pārējo Irānā notiekošo visi laimīgi aizmirsīs. Pretējā gadījumā cilvēktiesību un demokrātijas jautājums var atgriezties dienas kārtībā.


VALDĪBĀ KLAUSĀS NABADZĪGIE

Vai Irānai būs kodolieroči?

Manuprāt, Irānai ir pietiekami resursu, taču tā vēl nespēj izgatavot kodolieročus. Irāna iepērk tehnoloģijas no Krievijas un Ķīnas. Zinātnieki, par kuru nāvi dzirdam ziņās, nemirst nelaimes gadījumos. Valdība apgalvo, ka to dara Mossad [Izraēlas izlūkdienests], un, manuprāt, tā varētu būt arī taisnība, jo pat kāda Austrālijas amatpersona pauda prieku par notiekošo. Manuprāt, tas ir slepens karš.


Irānai tas arī varbūt ir izdevīgi, jo var vainot Izraēlu.

Attieksme pret Izraēlu Irānā nav viennozīmīga, jo izglītotie cilvēki un vidusšķira neklausās valdības propagandā. Daudziem nav nekādu iebildumu pret Izraēlu un viņi nesaprot, kāpēc šī valsts būtu uzskatāma par ienaidnieci. Valdībā klausās tikai slikti izglītotie un nabadzībā dzīvojošie. Viņi arī ir tie, kas atbalsta valdību, jo tā, savukārt, atbalsta nabadzīgos un reliģiskos cilvēkus.


No jūsu sacītā var saprast, ka Irānā daļa cilvēku ir apmierināta ar dzīvi.

Irāna ir liela valsts ar 70 miljoniem iedzīvotāju. Puse no tiem nedzīvo ekonomiski labvēlīgos apstākļos. Otrai pusei klājas labāk. Irāna ir bagāta ar naftu, bet neviens nezina, kurš ar to pelna. Nauda katrā ziņā nenonāk līdz cilvēkiem. Labi izglītotie cilvēki nesamierinās tikai ar māju un mašīnu. Viņiem interesē demokrātija.


Kā notikumi dzimtenē ietekmē jūsu dzīvi Zviedrijā?

Pašlaik ar žurnālistiku tikpat kā nenodarbojos. Tikai reizēm uzrakstu kādu politisku materiālu opozīcijas mājas lapām. Pēdējo gadu laikā man ir bijuši tikai pieci raksti, bet Irānā es rakstīju gandrīz katru dienu. Turklāt ir grūti rakstīt irāņu auditorijai, kad pats esi ārpusē. Mūsu mājas lapām ir grūti arī piekļūt, jo interneta izmantošana Irānā ir stipri ierobežota. Cilvēkiem ir jālieto dažādas tehnoloģijas, lai piekļūtu opozīcijas rakstiem. Ja es arī ko uzrakstu, man nav ne mazākās jausmas, cik cilvēku to izlasa. Mani draugi Irānā gan ir aktīvāki, jo domā, ka pēc pāris gadiem situācija mainīsies.


Kas notiks ar Irānu pēc pāris gadiem?

Draugi domā, ka konflikts starp Rietumiem un Irānu nonāks līdz uzbrukumam un režīms kritīs. Tāpēc viņi jau tagad cenšas ieņemt konkrētu politisku pozīciju. Tomēr man šķiet, ka tā nenotiks un cilvēkiem būs kaut kas jādara pašiem. Tas var prasīt vismaz 10 gadus.


Vai jūs plānojat kādreiz atgriezties dzimtenē?

Jā. Bet tas ir atkarīgs no tā, vai režīms tur būs mainījies. Šobrīd kā politiskais bēglis es tur nevaru atgriezties. Vairāk uzmanības tagad pievēršu savai izglītībai. Zviedru valoda man vēl jāmācās vienu gadu. Aktīvi mācos arī angļu valodu, jo gribu pieteikties maģistra studijām starptautiskajās attiecībās. Ja mani uzņems, jau septembrī sākšu studijas. Pēc tam gribu izveidot karjeru starptautiskajās attiecībās. Ja būs tāda iespēja, tad mācīšos arī tālāk.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (4) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Valstiim vajag draudzeeties.vecas ambiicijas aizmirst,ir veel citas organizaacijas ,kam ir ambiicijas.
Mani satrauc kodolarsenaali kaa taadi.Es visus paartrauktu ja vareetu.
tie ir milziigi riski,mums tie nav vajadziigi.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
dzest kontu

Valstīm ir ambīcijas. Irāna ir valsts. Lielām valstīm ir lielas ambīcijas. Irāna ir liela valsts.
Ne jau kodolprogramma ir nozīmīga. Kāpēc neviens par kodolarsenālu neko nesaka krietni agresīvākām un mazāk prognozējamākām valstīm kā Pakistāna un Izraēla? Svarīgi rietumvalstīm šajā gadījumā ir tikai tas, cik draudzīgas un izdevīgas ir kodolvalstis.
Protams, ka Irānā plaukst valdības populisms un propaganda, bet nav jau tā, ka to nepiekoptu arī ASV un tās sabiedrotie.

Manuprāt, rietumvalstīm nav īsti tādu morālu tiesību daudz kritizēt Irānu, it sevišķi pēc jau vairāk kā gadsimtu ilgajiem kolonizācijas mēģinājumiem.

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Jānis Skagalis

Jaa Ikar,kopumaa piekriitu-Iraanas valdiiba kopumaa censhas ruupeties par savu sabiedriibu.viss nav gludi,bet tomeer.
Tomeer Iraanas atomprogramma mani baida.Tur viss nav kaartiibaa.taadi milziigi izdevumi delj viena maza reaktora?Tas ka Haifaa naktii delj taa guleet dazhi nevar ticu...

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Ikars Kubliņš

Secinājumi pēc šīs intervijas:

1) Irānas režīms atbalsta valsts nabadzīgākos iedzīvotājus - tātad acīmredzot realizē kreisu, sociāli atbildīgu politiku. Pozitīvi.

2) No Irānas izceļot nav nekādu īpašo ierobežojumu - tas pat pārsteidz. Gan intervētajam izdevies mierīgi emigrēt, gan pēc tam arī viņa sievai. Tātad Irānā nav tāds "dzelzs priekškars" un brīvas cilvēku kustības ierobežojumi, kā, piemēram, PSRS. Arī pozitīvi.

3) Lai gan intervētais, kā var saprast, ir diezgan aktīvi kritiski uzstājies pret Irānas režīmu - vārdsakot, ir disidents, tomēr saņēmis tikai nosacītu cietumsodu. Tātad arī sodi nebūt nav tik baisi, ka par katru mazāko režīma kritiku uzreiz iesēdina reāli.

4) "lielais universitāšu un studentu daudzums" - tātad valsts atbalsta un attīsta izglītību, pat neraugoties uz to, ka izglītotie cilvēki radot draudus režīmam.

5) "spēcīga vidusšķira", "nepietiek tikai ar māju un mašīnu". Tas norāda, ka Irānā ir labi attīstīta ekonomika un itin labklājīgs dzīves līmenis, kas darbojas gandrīz vai pēc kapitālisma modeļa, proti, spējīgākie/aktīvākie var sapelnīt sev mājas un mašīnas, un šāda vidusšķira ir plaša (Latvija, piemēram, līdz tam pat vēl nav tikusi). Vienlaikus valdība atbalsta mazāk spējīgos (nabadzīgākos) iedzīvotājus. Gandrīz ideāls modelis.

Kopumā secinājumi pēc šī raksta - Irānā ir pat vēl labāka/taisnīgāka iekārta, nekā iepriekš biju domājis. Protams, nedemokrātiska, bet taisnīgāka par daudzām demokrātijām, kur cilvēki var tikai muldēt (un arī ne vienmēr un par visu), bet tās arī visas viņu "bezgala vērtīgās" tiesības un brīvības.