Atslēgvārdi:

Irāka. Par ko notiek izvēle? 17

Ja tiek pieļauts ASV iebrukums Irākā, tas nopietni apdraudētu gadsimtiem ilgās pūles panākt juridisku un institucionālu noregulējumu pieļaujamai spēka lietošanai valstu attiecībās. Kā saka – džins var tikt atkal izlaists no pudeles.

Iesaki citiem:
Pudelgin 255x203
Foto:A. Jansons

mēram, terorisms ir draudi starptautiskajam mieram. Šāda starptautiskā miera apdraudējuma izpratne ir jauna parādība, bet DP ir šādu interpretāciju piešķīrusi minētajam pantam un šodien ir skaidrs, ka tā ir starptautisko tiesību norma. Pie kam 7. nodaļas ietvaros pieņemtās DP rezolūcijas ir juridiski saistošas visām valstīm. Tas nozīmē, ka šādas rezolūcijas Latvijai ir jāpilda.

Kā šajā kontekstā izskatās DP rezolūcija Nr. 1441 (2002)? Atcerēsimies, ka sākotnēji ASV ne visai labprāt piekrita valstu vairākuma viedoklim, ka attiecībā uz Irāku vispirms DP ir jāpieņem viedoklis rezolūcijas formā. ASV valdība jau pagājušā gadā labprātāk būtu vienpusēji risinājusi Irākas jautājumu. Var jau saprast ASV administrācijas skepsi attiecībā uz DP spēju pieņemt nopietnus lēmumus, jo bieži vien DP ir bijusi paralizēta, ņemot vērā dažādās politiskās intereses, kas tajā satiekas. Tomēr to, ka pirmais solis Irākas jautājuma risināšanā tika pārcelts uz DP sēžu zāli un nopietnas pūles tika veltītas starptautiskai sabiedrībai pieņemamas juridiski saistošas rezolūcijas izstrādē, var uzskatīt par zināmu starptautiskās tiesiskās kārtības uzvaru. Interesanti, ka pirmo reizi 7. nodaļas ietvaros pieņemtā rezolūcija nosaka, ka DP juridiski saistošo rezolūciju nepildīšana arī var tikt kvalificēta kā drauds pasaules mieram, tādējādi dodot iespēju DP pieņemt jau tālākus soļus, ieskaitot militārus, lai panāktu tās rezolūciju izpildi.

Ko tad nozīmē patreizējās “stīvēšanās” par to, vai ASV varētu iebrukt Irākā, jo tiek uzskatīts, ka tā nepilda rezolūciju Nr. 1441. Šo jautājumu šajā rakstā uzdodu nevis Buša administrācijas personisko un ekonomisko interešu kontekstā, bet gan pasaules tiesiskās kārtības veidošanas un nostiprināšanas kontekstā. Ja tiek pieļauts ASV un tās atbalstītāju iebrukums Irākā, ar to nopietni var tikt apdraudētas visas gadsimtu pūles, lai panāktu juridisku un institucionālu noregulējumu pieļaujamiem spēka pielietošanas gadījumiem valstu attiecībās. Kā saka – džins varētu tikt atkal izlaists no pudeles. Ja ASV administrācija spēj iegūt vairākuma valstu atbalstu savām militārām darbībām Irākā, tad varētu arī runāt par jauna principa veidošanos starptautiskajās tiesībās, kas paredz kolektīvu militāru darbību pret nedemokrātiskiem un draudīgiem režīmiem[5]. Tikai šādā gadījumā būtu jāsāk uztraukties visiem šādiem režīmiem. Protams, paliek neskaidrs, kas un uz kādu kritēriju pamata definēs šāda režīma pastāvēšanu, jo demokrātijas izpratne vēl arvien ir atšķirīga.[6] Vai DP to spētu? Vai šāds precedents neradīs vairāk ļaunuma pasaules stabilitātei kā labuma? Visbeidzot, tālāk var nepilnveidoties aizsākums, manuprāt, ļoti vērtīgai ANO Statūtu 7. nodaļas interpretācijai un piemērošanai, kas skaidri pasaka, ka par juridiski saistošu rezolūciju neizpildi var iestāties šajā nodaļā paredzētas un DP noteiktās sekas. Vai arī, ja kļūs skaidrs, ka rezolūciju izpilde turpmāk tiks nodrošināta ar militāra spēka izmantošanu, tas varētu pilnīgi paralizēt DP darbu. Valstis nevēlēsies 7. nodaļu izmantot, kā tas jau notika aukstā kara gados. Valstīs, kurās ārpolitisko lēmumu izstrādē nopietna loma ir piešķirta juridiskiem dienestiem un ekspertiem, piemēram, Lielbritānijā, Vācijā un Francijā, šīs iespējamās juridiskās sekas vienai vai otrai izvēlei ir skaidras. Varbūt tieši tāpēc minēto valstu nostāja kara jautājumā nav viennozīmīga. Arī Lielbritānija, kas ir ASV lielākais sabiedrotais, labāk vēlētos redzēt otru DP rezolūciju, kas pilnvarotu valstu militārās darbības. Ja kara pilnvarojums paliek DP ziņā, protams, vienmēr būs subjektīvi - politiski apsvērumi, kas ietekmēs starptautiskā miera draudu definējumu. Tomēr ANO kontekstā pieņemtiem lēmumiem ir cits svars un specifika nekā valsts vienpusējām darbībām, un džins, lai arī ar grūtībām, paliktu pudelē.

Izvēle tātad ir par ļoti svarīgiem juridiskiem principiem, kas līdz šim ir nodrošinājuši pasaulē vismaz relatīvu kārtību. Vismaz mazām valstīm šie principi ir ļāvuši uz vienlīdzīgiem pamatiem ar lielām valstīm piedalīties pasaules procesos. Tāpēc tieši mazām valstīm par šiem principiem būtu īpaši jāiestājas.
________________________

[1] Detalizētu ASV politikas un prakses apskatu ar juridisku analīzi skat. Thomas D Grant, “United States practice Relating to the Baltic States, 1940 – 2000”, Baltic Yearbook of International Law, vol. 1, 2001, pp. 23 – 110.

[2] Skat. 2. panta ceturto punktu.

[3] Skat. piem. Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber), “Molotova-Ribentropa pakta juridiskās sekas Baltijas valstīs”, Likums un Tiesības, 4. sējums, # 11 un # 12, 2002.

[4] Skat. piem. Nicaragua v USA (Nikaragva pret ASV), ICJ Reports, 1986.

[5] Par šādas ANO Statūtu interpretācijas un piemērošanas problēmām un par to, ka ASV un Lielbritānija ir izolētas to salīdzinoši ‘brīvā’ Statūtu interpretācijās spēka pielietošanas jautājumā skat. Christine Gray, “From Unity to Polarization: International Law and the Use of Force against Iraq”, European Journal of International Law, vol. 13, # 1, 2002, pp. 1 – 19. Skat. arī citus rakstus šajā žurnāla numurā.

[6] Varētu, piemēram, attistīt domu, ka minoritāšu tiesību pārkāpumi liecina par nedemokrātisku režīmu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (17) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Claudio 20.02.2003 10:42
Paldies par komplimentu. Mums tieshaam ir vajadziigs vismaz eiropeiskas domaashanas meerogs starptautisko tiesiibu ietvaros, nevis katras cakas aptamboreeshana katram savaa kumodee. Jo sashkheltaaka ir Eiropa, jo vairaak berzee rokas Dzhordzhs Dabljuu. Kuram vakardienas sabiedrotie ir shodienas ienaidnieki. Kuram vinha pasha Golfa kara veteraani tiek atstaati klusai un neafisheetai nospraagshanai ar mistisko un neaarsteejamo Golfa sindromu bez veeraa nhemama valdiibas finasiaala atbalsta. Pat Stalhins par saviem kara veteraaniem ruupeejaas vairaak.

Taa ka mees varam ... ietureet soliidu neitralitaati un patureet praataa, ka aiz ASV administraacijas propagandas mashiinas kokiem ir mezhs, kursh izskataas pavisam citaadi. Nepalhausimies uz angliskajiem masu medijiem, jo tie izskataas nopirkti liidz peedeejai zilbei, pat britu "The Economist". Lasiisim citaas Eiropas valodaas, kaadas lai taas arii nebuutu. Turpinaasim pieaicinaat zviedru un citus Eiropas speciaalistus. Un tieshaam, neliksim vienliidziibas ziimi starp Busha politikas manevriem un starptautisko tiesiibu normaam. Nelhausim sevi hipnotizeet.

Cik maza lai arii Latvija nebuutu, mees neesam Minesotas pavalsts bez balss tiesiibaam aarpolitikaa. Cik nopirkti vai indoktrineeti lai arii nebuutu muusu politikhi, mums kaa veeleetaajiem vienmeer ir tiesiibas prasiit no vinhiem atskaiti un balsot par saviem sarakstiem naakamajaas Saeimas veeleeshanaas. Kameer demokraatija nav mirusi, kameer ASV prezidentam nav tiesiibu pasludinaat karu bez ASV Kongresa piekrishanas, kameer mees, tauta, neesam paardevusi savas politiskaas tiesiibas, pastaav vaaja ceriiba, ka ir iespeejams noveerst III pasaules kara saakumu vismaz shopavasar.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Trader 19.02.2003 15:14
Rakstā autore skaidrā un vienkāršā valodā apraksta, ka karot ir slikti, ka ASV par nožēlošanu to taisās darīt un ka starptautiskie likumi un ANO to principā neparedz.

Autore pareizi piemin, ka 1928.gadā bija tāds Keloga-Briāna pakts, kas teica ka karot ir slikti. Visi tam piekrita un parakstījās. Parakstījās gan ASV, gan Francija, kā arī tādas miermīļu valstis kā Japāna, Vācija, PSRS un vēl aptuveni 100. Pāris gadus vēlāk (1931) miermīlīgā Japāna nolēma paplašināt savus sakarus ar Ķīnu un izvērsa aktīvu darbību Manžūrijā. Tad (1938) Vācija nolēma iestāties par minoritāšu tiesībām Čehoslovākijā, apvienojās ar Austriju un gadu vēlāk paplašināja sadarbību ar Poliju. PSRS (1939) nolēma aktivizēt kontaktus ar Somiju. Nesanāca gan kā plānots, bet mēģinājumi bija aktīvi.

Cienītā Inese uzsver, ka šim paktam bija svarīga loma Baltijas valstu liktenī. Iespējams, ka bija. Droši vien, ka bija pat svarīgāka loma nekā Molotova-Ribentropa paktam, tikai nezin vai tā laika Latvijas vadoņi to parakstot bija iedomājušies, ka tas Baltijas liktenis būs tāds kāds bija pēc 1940.gada.

"Viens no patiesajiem jautājumiem pēdējo mēnešu notikumos ir par to, vai pasaule atkal un oficiāli atgriezīsies pie gadsimtiem pastāvējušās prakses, kad valstis savas problēmas un konfliktus risināja ar vienpusēju spēka vai draudu pielietošanu" (citāts no raksta)

Vai cienītā raksta autore nenorādītu, kad no šīs prakses tika oficiāli aiziets? Vai tas bija tad, kad notika Vjetnamas karš, vai tad kad krievi izveda karaspēku no Afganistānas, varbūt tas notika brīdī, kad beidzās Pirmais Čečenijas karš? Lai pie kaut kā atgrieztos, no tā ir jāaiziet, bet kau kā nav manīts tas aiziešanas brīdis.

Un visi tie juridiskie termini un ANO - tas protams ir svarīgi un nopietni un oficiāli. Ir viena tāda ANO apakšstruktūra - Cilvēktiesību komiteja (vai komisija) - ko pašreiz vada daudz cietušās Āfrikas kontineta pārstāvis no arābu valsts Lībijas. Kā gan Muamars Kadafi varētu nezināt, kas ir cilvēktiesības? Ir ieteikums par Kodolieroču neizplatīšanas komitejas vadoni iecelt kādu no Irākas. Tariku Aziziu piemēram. Gan jau viņš tiktu galā.

P.S. Varbūt, ja kāds no cienītajiem Dr. vai M.iur. vai vēl kaut kādiem Hab. bur. paanalizētu vēsturi varbūt saprastu, ka tāds īsts garants ir tikai spēcīgi draugi. Kaut kā nezinu nevienu gadījumu, kad papīra gabals ar skaistiem parakstiem būtu kādu paglābis no okupācijas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

LLM 18.02.2003 19:54
Labdien, cienījamie diskusijas dalībnieki!

Esmu jau kadu laiku sekojusi lidzi sis diskusijas attistibai. Briziem tas paversieni mani ir skumdinajusi. Tomer esmu bijusi loti prieciga par tadiem komentariem ka Claudio.

Ari man sis raksts skiet ieturets loti laba forma un, kas ari varbut tomer ir svarigi musu sabiedriba, tas ir uzrakstits visiem labi saprotama valoda, nezaudejot tas, ko sauc par tiesibu zinatni, sarmu. Tomer viena lieta, par ko gan laikam vel neviens nav izteicies sajos komentaros. Raksta ideja, manuprat, ne tikai ir bijusi dot analitisku novertejumu tam, ko katru vakaru redzam zurnalistu mazak vai vairak analitiskos sizetos par dazadu valstu nostaju Irakas jautajuma un iespejamo karu taja. Vai, precizak, raksta merkis ir ari likt mums padomat, ka starptautiskas attiecibas (tatad ari starpvalstu attiecibas) ir buvetas uz tiesibu principiem, lai ari dazi to iemanas nosaukt tikai par klaju politiku. Manuprat, si raksta ideja ir ari paradit, ka radusies situacija un valstu dazada (drizak varbut divejada) nostaja saja jautajuma nav tik primitiva un seit netiek apspriests, vai Buss ir labs vai slikts. Drizak gan es so rakstu uztveru ka meginajumu iesaistit si portala lasitajus diskusija - argumenteta un intelegenta diskusija. Varbut reiz mes lidz tadai ari nonaksim. Paldies autorei par so meginajumu!

P.s. Maza piezīme, no kuras tomer nevaru attureties, jo "mele niez". :) Es ceru, ka ar laiku mes beigsim spriest par lietam no sava maza, isa Latvijas apvarsna. Ak, velk uz paralelem par K. Skalbes Leiputriju, kur karoti var aizlikt aiz makona malas. Si piezime gan veltita ta komentara autoram/autorei, kas, runājot vienkāršoti (vai teiksim - prasti), "sūtīja bekot" ANO Starptautisko Tiesu un tās tiesnešus. Jāteic, nedod Dievs, ja sagaidīsim nākošo starptautisko strīdu vai prasības pieteikumu pret Latviju šoreiz šajā tiesā, mūsu valsts pārstāvjiem, meklējot labākus vai izcilus argumentus, var nākties atsaukties uz šo pašu tiesu un tās skaidrojumiem. Ko tad?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Claudio 15.02.2003 06:26
Lhoti informatiivs raksts. Lhoti diplomaatisks. Tekstuaali neaizskaroshs. Runa tieshaam ir par to, vai mees turpinaasim luncinaat astes ASV administraacijas priekshaa kaa liidz shim, vai saaksim domaat kaa francuuzhi un vaacieshi. Vai lhaut Busham saakt III pasaules karu un ieguut diktatoriskas pilnvaras savaa valstii. Runa nav par Iraku. Runa ir par amerikaanhu demokraatijas naavi. Pie apvaarsnha ir taads diktatorisks rezhiims ASV, kaads mums sapnhos nav raadiijies. Ar visaam no shejienes izrietoshajaam sekaam. NO WAR ON IRAQ! www.moveon.org

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Stepes_vilks 14.02.2003 14:26
Dārgais Dr. Zhivago,

kāpēc tavā patiesi advancētajā rakstā nav ne reizi pieminētas ASV ekonomiskās intereses šajā reģionā? ne tikai Irākā, bet patiesībā visur, kur ir nafta, jo šī viela sastāda ļoti lielu daļu no ASV finansu resursiem (precīzāk sakot milzīgajām naftas koorporācijām, kuras maksā lielākās nodokļu summas & līdz ar to faktiski nosaka ASV ārepolitiku). Neaizmirsīsim, ka Irākas-Irānas karā Irāku pamatīgi atbalstīja ASV (tieši tāpat kā Taleban kaujiniekus, kad tie cīnījās pret PSRS armiju), jo, redziet, irāņi jeņķiem parādīja pigu un nepadevās ekonomiskajam spiedienam. Tieši ASV bija tā, kas sadeva modernos ieročus, raķetes un iespējams pat iprīta gāzi, ar kuru tika noslepkavoti tūkstošiem kurdu. Tas man ļauj secināt, ka tie "pierādījumi", ko inspektori ir atraduši irākas tuksnešos ir atliekas no pašu jenkiju "draudzīgā dāvinājuma" pirms padsmit gadiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Dr. Zhivago 08.02.2003 16:29
Sveicināti,

izmantojot sestdienas priekšrocības, ievietošu te jau agrākās dienās manis apkopoto informāciju par Irāku. Jūtu, ka te ir kvalitatīvas informācijas trūkums.

Ko šeit, Latvijā, vispār zinām par Irāku ? Ko Latvijā (es, viens Latvijas iedzīvotājs) zinām par Vidējiem Austrumiem, Āfrikas Zemesragu, Mazāziju, Dienvidkaukāzu, Magrebas valstīm ? Kāds ir notikumu fons ? Kādas ir likmes ? Kādas ir perspektīvas ?

Apskatā izmantota Britu enciklopēdijas, Reuters, The Wall Street Journal Europe, The Daily Telegraph, Foreign Policy, Foreign Affairs informācija, kā arī virkne dažādu citu informācijas avotu.

Mazliet vēstures - Irākas teritoriju sauc par civilizācijas šūpuli, tajā pastāvējušas Šumeru, Haldejas, Babilonijas-Divupes-Mezopotāmijas, Asīrijas un citas kultūras, Bagdāde no 8. gadsimta bija viens no pasaules centriem. Ap 16.-17. gadsimtu Irākas-Irānas teritorijā (Bagdādē no 1508. līdz 1534. gadam) valdīja Safavīdu dinastija, šiīti (kuru galvenais bastions tagad ir Irāna un persieši, bet īevērojamas šiītu grupas ir Irākā, Saūda Arābijā un citur; persieši NAV arābi, tāpat kā turki nav arābi - Irāka kaimiņos ir divas ne-arābu varas - Turcija un Irāna). Pēc Otomāņu-turku(tjurku tautas ir turki, azerbaidžāņi, turkmēņi) ietekmes pieauguma Irākas teritorijā nostiprinājās Hašemītu-Sunnītu dinastijas vara (1534-1918 Otomāņu valdīšanas laiks Irākas teritorijā).

20. gadsimta sākumā Irākas teritoriju veidoja trīs provinces ar sekojošiem provinču centriem - dienvidos Basra, centrā - Bagdāde, ziemeļos -Mosula.



Pirmajā Pasaules karā Otomāņu impērija sabruka un Britu impērija novilka robežas Vidējos Austrumos, Mezopotāmijā - ellīgi sarežģits uzdevums, ņemot vērā ļoti daudzveidīgo iedzīvotāju sastāvu.

Irāka ir arī kurdu kalniešu, zemieņu Arābu, šiītu, asīriešu, turkmēņu, persiešu, armēņu, jūdu un haldejiešu zeme, kurā strādāja pāris miljonu palestīniešu, ēģiptiešu, sīriešu, jordāniešu, libāniešu viesstrādnieku. Pēc EB datiem, 1980. gadu nogalē ēģiptiešu viesstrādnieku skaits tuvojās diviem miljoniem.

Šiīti ir pārsvarā arābi un turkmēņi (kopā apmēram 40% iedzīvotāju), kamēr sunnīti - arābi, kurdi, turkmēņi un turki (tieši Irākā sunnīti ir apmēram 50% iedzīvotāju), bet politiskā vara ir arābu sunnītu mazākumam (mazāk nekā 20 % iedzīvotāju).

No 1920. līdz 1930. gadam jaunizveidotā Irāka bija Britu mandāta teritorija. 1932. gadu var uzskatīt par Irākas valsts dzimšanu, 3. oktobrī Irāku uzņēma Tautu Savienībā. Šajā laikā naftas atradnes tika attīstītas ne tikai Persijas līča tiešā tuvumā - Shat Al Arab (Tigras un Eifratas kopīgā delta) rajonā, bet arī Irākas ziemeļos - Kirkūkas rajonā. Tika izbūvēti naftas vadi no Irākas ziemeļu atradnēm caur Sīriju un Jordāniju uz Haifu Palestīnā, Libānu un vēlāk Turcijas ostu Iskenderunu. 1938. gadā tika pabeigts trūkstošais posms Berlīnes-Istanbulas-Persijas līča dzelzceļā.

Pan-Arābisma tendences tuvināja Arābu sunnītus Irākā sapņiem par hegemoniju Arābu pasaulē, spēkā pieņēmās anticionisms-antijūdaims (jo gan arābi, gan ebreji, tāpat kā savulaik filistieši un kartāgieši ir semīti), kas noveda pie jūdu īpašumu atņemšanas un izraidīšanas. 1939.-1941. gadā, kad darbojās bēdīgi slavenā Staļina-Hitlera prohitleriskā sarkanbūnā nacionālsociālistiskā koalīcija (ar mērķi izsviest britus un amerikāņus no Eirāzijas un sadalīt visu Eiropu un Āziju ietekmes sfērās, atmetot gabaliņus Itālijai un Japānas impērijai), Irākā strauji pieauga nacionālsociālistu un komunistu ietekme, kas izpaudās ieroču un instruktoru piegādēs, 1941. gada sākumā tika gāzts mazgadīgais Irākas karalis, bet briti rīkojās ātri un izlēmīgi (viņiem Irākā bija divi lidlauki - Hābanijā, rietumos no Bagdādes un Šeibahā pie Basras), patriecot sazvērniekus un viņu nacionālsociālistu konsultantus.


No 1936. līdz 1968. gadam Irākā notika vienpadsmit militārie apvērsumi (1932. gada 3. oktobrī Irāku uzņēma Tautu Savienībā). Irākas militāristi, vidējā, zemākā un augstākā virsniecība jau no Osmāņu laikiem (1534-1918) pārsvarā bija Arābu Sunnīti, kas pirms Otrā Pasaules kara meklēja atbalstītājus savai pan-arābisma (lielas un spēcīgas arābu valsts izveide, sunnītisma nostiprināšana, britu patriekšana utt.)antijūdaisma politikai (1930. gados jūdi - Sephardic Jews - veidoja apmēram divus procentus no Irākas iedzīvotājiem - tika pārsvarā izraidīti no Irākas, viņu īpašumi konfiscēti). Tas labi sasaucās ar prohitleriskās Staļina-Hitlera koalīcijas plāniem par kundzību Eirāzijā, izstumjot britus, frančus, holandiešus, amerikāņus.

Amerikāņi 1948.-1949. gadā veica pirmo izpēti par naftas atradņu kontroles iespējām iespējamās komunistu invāzijas gadījumā (Otrā pasaules kara laikā padomes kontrolēja Ziemeļirānu, protams, atstāt to negribējās) Irākā - tapa dokuments NSC 26/2 (Nacionālās Drošības Padome). Plašāks un nopietnāks pētījums par ātru kontroles nodrošināšanu tika veikts 1975. gadā, pēc pirmā naftas "šoka" 1973. gadā.

1958. gadā, notiekot kārtējam militāristu apvērsumam (atgādināšu - arābu sunnīti veido tikai nepilnus 20% no Irākas iedzīvotājiem, Irākas armija ir raiba kā lupatu deķis), britu un amerikāņu ietekme Irākā strauji saruka, to uzmanībai vairāk koncentrējoties uz Saūda Arābiju un Irānu. Jaunizceptais Irākas līderis - QĀSIM -represēja karaļa pēctečus, tuvinājās padomēm. Šajā laikā viens militāristu grupējums, kurā bija arī Sadams Huseins, sāka veidot t.s. Baath kustību, viens no tās mērķiem bija nacionālsociālistiskas Arābu Sunnītu valsts izveide. 1959. gadā Sadams Huseins piedalījās atentātā pret QĀSIM, kurš 1963. gadā tika gāzts kārtējā apvērsumā.

1964. gadā vairāki Baath līderi, viņu vidū arī jaunais Huseins, nokļuva apcietinājumā, no kura 1966. gadā Sadams aizmuka. Visbeidzot 1968. gadā Baath īstenoja sekmīgu apvērsumu. Pēc varas sagrābšanas sākās straujāka valsts militarizācija, kas mijās ar pieaugošu vardarbību pret kurdiem (sunnītiem). Viens no iemesliem pretkurdu politikai bija Kirkūkas apgabals, kurā atradās ievērojamas naftas atradnes un naftasvadi uz Sīriju, Libānu, Turciju.

Liela kurdu sacelšanās sākās jau 1961. gadā, nozīmīgu atbalstu saņemot no šiītu Irānas. Bagdādes ofensīvu rezultātā vairāk nekā 130,000 kurdu bēga uz Irānu. 1974. - 1975. gadā kurdu sacelšanās pārauga Kurdu karā, līdz 1975. gada martā notika sarunas ar Irānu, kuru rezultātā Irāna ieguva pusi Šatelarabas grīvas, apsolot nesniegt atbalstu Irākas kurdiem. Irāka, kā tobrīd ekonomiski un militāri vājākā puse, piekāpās.

1970. gadu beigās Sadams Huseins pilnībā pārņēma varu Irākā, veicinot Irākas un Sīrijas apvienošanos 1977.-1979. gadā, kas galu galā nenotika, kā arī turpinot izdarīt spiedienu uz kurdiem, izraidot viņus no apmešanās vietām un iesūtot arābu kolonistus. Palielinoties naftas ieguves apjomiem, izmantojot augstās naftas cenas un lielo pieprasījumu, Irākā ievērojami pieauga naftas industrija, kas izraisīja plašu arābu viesstrādnieku ieplūšanu. Lēš, ka ēģiptiešu viesstrādnieku skaits 1980. gadu beigās tuvojās diviem miljoniem.

Šiītu fundamentālistiem sagrābjot varu Irānā, Huseins saskatīja sevī laicīgās Sunnītu pasaules bastionu un 1980. gada septembrī uzbruka Irānai. Kara centrālā sastāvdaļa bija cīņa par Huzestānu (Irānas provinci pie Šatelarabas grīvas), kā arī Irākas Austrumkurdistānu). Sākotnējos irākiešu panākumus nomainīja Irānas pretofensīva 1981. gadā, bet visumā frontes līnija maz mainījās.



1987.-1988. gada kaujās Irākas armija guva militāru pārsvaru pār Irānu un atguva zaudētās teritorijas, kā arī veica jaunu ofensīvu pret kurdiem, izmantojot arī indīgās gāzes. Kara laikā Irākas šiīti pārsvarā palika lojāli Irākai. Taču kara beigas Irākai gandarījumu neatnesa. Irākas ārējais parāds sasniedza 80 miljardus dolāru, no tā apmēram pusi veidoja Kuveitas un Saūda Arābijas aizdevumi.

Huseins kā iedomātais Arābu Sunnītu bastions cerēja uz parādu norakstīšanu, bet kuveitieši nebija mierā. Sekoja 1990. gada 2. augusta invāzija un Kuveitas pasludināšana par 19. Irākas provinci. Tagad Huseins kontrolēja 20% pasaules naftas rezervju (Saūda Arābijā ir apmēram 25% pasaules naftas rezervju, Kuveitā 9%, bet Irākā 11%). Divdesmit astoņu valstu koalīcija padzina Irākas armiju no Kuveitas, simts stundu sauszemes kampaņā nogriežot Irākas armijas Kuveitas grupējuma atkāpšanās ceļus uz Ziemeļiem un pārvēršot Irākas bruņutanku vienības drūpošās kaudzēs. Britu un amerikāņu specvienības Irākas Rietumu tuksnesī iznīcināja daudzas raķešu palaišanas iekārtas, kā arī pārņēma savā kontrolē Kuveitas salas un piekrasti. Ugunsgrēki Kuveitas naftas atradnēs izraisīja ekoloģisku katastrofu, tomēr tos izdevās apdzēst nepilna gada laikā.

Pēc Irākas sakāves Līča karā kurdi un šīīti sacēlās, bet Sadama uzticamākās vienības sacelšanos apspieda. Lai ierobežotu Sadama izrīcības pret kurdu sunnītiem un arābu šiītiem, ASV Centrālā Pavēlniecība uzsāka operācijas "Northern Watch" un "Southern Watch", nosakot Sadama aviācijai lidojumu aizlieguma zonas Irākas Ziemeļos un Dienvidos.

1993. gada janvārī, 1994. gadā un 1998. gada decembrī sabiedroto aviācija veica uzlidojumus Irākas militārajiem objektiem.

Vispār notikumi pēc 1991. gada ir atsevišķa pētījuma vērti, bet tuvākās desmitgades mērķi īsumā izskatās tā:

1) OPEC naftas karteļa ietekmes mazināšana pasaules enerģijas tirgū.

2) Stabila, miermīlīga un plaukstoša Irāka.

3) Zemākas enerģijas cenas pasaules tirgū - skat. 1. punktu.

4) Drošības un stabiltātes zonas paplašināšana no Mazāzijas līdz Persijas līcim un Arābijas pussalai.

5) Alternatīvi enerģijas transporta koridori no Irākas uz Turciju (ņemot vērā Irānas un Saūda Arābijas nestabilitāti, nedrošais Hormuza šaurums), skat. 1. un 3. punktu.

Irāka ir Eirāzijas enerģijas koridora sastāvdaļa, Ķīna jau šobrīd vairāk nekā 60% naftas importē no Irākas, šis skaitlis turpina pieaugt, par Japānu memaz nerunāšu; tuvākajās desmitgadēs pieaugs Dienvidāzijas un Austrumāzijas ietekme (un atkarība, un intereses) Vidējos Austrumos.

Turcijai ir vajadzīgs vēl viens stabils kaimiņš, lai Turcija sekmīgāk īstenotu iekšējās reformas, Izraēlai savukārt būs par vienu draudu mazāk (Irākas vienības daudzkārt ir piedalījušās arābu-izraēļu karos, 1991. gadā Irāka paspēja izšaut vairākus desmitus raķešu uz Izraēlu), Sīrija samazinās atbalstu teroristu grupējumiem utt. utt.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

waldis 07.02.2003 17:51
Nu sveiki!

Pēdējie fakti par amerikāņu plāniem Irakā lietot iemidzinošu gāzi ar nolūku "nomierināt" Irakas tautu, kas (iedomājieties tikai kāda nekaunība) varētu uzdrošināties pretoties amerikānu "atbrīvotājiem" (lasi okupantiem), un amerikāņu žēlošanās, ka redz stulbie starptautiskie līgumi (taču paši laikam kādreiz -vai ne tik pa dzērumu - parakstījuši) to traucē izdarīt, ir cinisma augstākā pilotāža. Ļoto gribas dzirdēt no VVF un mūsu ārlietu primadonnas konkrētu un skaidru atbildi uz vienkāršu jautājumu: "Vai jūs personīgi atbalstat amerikāņu plānus indēt irakiešus ar iemidzinošu gāzi?".

Te vairs nav runa par to vai Huseins ir labais puisis vai sliktais (es personīgi dmāju, ka tomēr sliktais), bet gan par daudz principiālākām lietām. Proti, vai viena sliktā puiša dēļ drīkst nogalināt vai pat tikai pakļaut dzīvības briesmām kaut viena nevainīga irakiešu bērna dzīvību. Pēc LR likumiem cita cilvēka nogalināšana nav attaisnojama pat pašaizsardzības tas ir, savas dzīvības glābšanas) gadījumā. Vai mūsu valsts Prezidente nav pārkāpusi LR likumus atbalstot amerikāņu gatavoto slaktiņu Irakā?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

ivarsl 06.02.2003 16:58
sveicināti,

liels prieks par šo rakstu. esmu ļoit līdzīgās domās, kā autore.

varbūt būtu bijis nepieciešams raksta beigās vēl pastprinātāk pateikt, ka Latvija, atbalstot spēka lietošanu no ASV puses bez ANO DP akcepta, rīkojas nepareizi. nepareizi nebūtu īstais vārds politikā - tas neatbilst Latvijas nacionālajām interesēm, nacionālās drošības interesēm. cik sapratu, Latvijas prezidente ar šādu paziņojumu nāca klajā brīdī, kad bija notikusi Nacionālās drošības padomes sēde, kur šāds lēmums arī tika pieņemts. atsaucoties uz šo rakstu, ir pamats apgalvot, ka Latvijas nacionālā drošības padome ir rīkojusies neatbilstoši nacionālajām interesēm.

Latvijai vajadzēja būt par spēka lietošanu ANO ietvaros, ar ANO DP akceptu. tādējādi atbalstot un stiprinot arī starptautiskās normas, kas ir viens no pašiem nozīmīgākajiem kara nenotikšanas garantiem!

vakardienas 'Kas notiek .." aizsardzības ministrs pat atļāvās uzdot jautājumu Ziemeles kundzei - kāpēc Jūs kritizējat Latviju, vai tad Latvija ir rīkojusies slikti? tas nozīmē, ka tagad nedrīkstēs vairs kritizēt, ko Latvijas politiskā elite dara un lemj'?! tā nedrīkstētu būt. radās pat sajūta, ka elite neņēma vērā viedokli, kas izriet no starptautiskajām tiesībām par spēka lietošanu, sajūta, ka nacionālās drošības padomes attiecīgajā sēdē šāda iespēja vispār netika apskatīta. bet var jau būt, ka kļūdos!

Latvijai vajadzēja nogaidīt. kārtējā Latvijas ārpolitikas kļūda!

cieņā

ivars

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Fonors 06.02.2003 00:04
Ārprāta skarta juridiska kazuistika ,kritīs pirmā bumba un visa tā jūsu ļurināšana pārtaps par apdegušiem papīra kusakiem.Arī naivie būvē pasaules...

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

muzikants 05.02.2003 17:41
Juristu (ari Ziemeles) analizes spejas ir ipasas--tada pasekla doma tiek no visam pusem apspeleta, lidz ar milzigu gandarijumu var pateikt, ka ta ir pamatota. Galarezultats ir apbrinojams. Ir radits iespaids, ka analizes gaita ir atklata dzilaka patiesiba, kautkas tads, kas nosaka cilveces nakotni. I. Ziemele jau necinas tikai par Iraku. Vinas merkis ir laimiga cilvece. Cepuri nost, un kaju virsu.

Bet varbut ir verts padomat. Nu, ta skeptiski.

Kas tad ir tas secinajums? Nu, tad jau sis: "ASV iebrukums Irākā [apdraud] gadsimtiem ilgās pūles panākt juridisku un institucionālu noregulējumu pieļaujamai spēka lietošanai valstu attiecībās." Un tas, ka ASV iebrukums Iraka butu precedents. Ta triviali--ja. Tas nenoliedzami butu precedents. Bet kads precedents? Tam, ka pasaules instituciju viedoklis tiek ignorets? Ja ta, tad tas nav vienigais precedents. Un, ja tas nav vienigais precedents, tad tas nav iznemuma gadijums, kas kautko pierada vai izmaina.

Argumenta dzilums rodas no apgalvojuma, ka eksiste mistisks process--"gadsimtiem ilgas pules." Tas jau izklausas pec "Lord of the Rings" vai "Star wars"--"Join the dark side of the force, young Skywalker." Kas tas par gadsimtiem ilgam pulem? Cik gadsimtus ilgas? Divus, tris? Un, kas tad tie censoni butu? Un kuri kari? Religiskie kari; Krimas kars; Pilsonu kars Amerika? I un II pasaules kars? Vjetnamas kars? Vai tiesam visi sie kari ir saistiti viena vesturiski-celoniska kede? Vai tiesam visiem siem kariem ir kautkas kopigs? Ja ta, tad jau Marksam un Hegelim ir taisniba par dialektisko attistibu.

Bet varbut katram no sie kariem ir bijusi tikai tiem vien piemerojami, specifiski celoni. Varbut Irakas kars ar saviem celoniem ir vel viens kars visa saja saraksta.

Bet butu jau garlaicigi atzit sadu relativismu, jo tad jau nav iespejams cinities par cilveces laimigo nakotni. Un justies svarigai (pasaules nabai) par saviem celajiem merkiem.

Bucas, muzikants

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vēlētājs 05.02.2003 17:03
Viss šitas juridiskais apcerējums rakstā un komentāros ir mazsvarīgs. Juridiski pamatot pēc tam var jebko, ja vien ir spēka to izdarīt.

I.Ziemeles raksta nobeigums - mazajām valstīm ir izdevīgi aizstāvēt kaut kādus tur principus - ir kaķa šķaudiena vērts. Mazajām valstīm ir izdevīgi būt kopā ar to, kas ir stiprākais un izdevīgākais dotajā brīdī. Lai jau Francija vai Vācija domā par kaut kādiem tur principiem. Latvijai ES nekādus pienākumus šajā ziņā neuzliek, tāpēc mums Francijas vai citu ES dalībvalstu viedoklis nav svarīgs. Mums ir jātiek NATO, tāpēc svarīgi ir dziedāt līdzi ASV. Un viss.

Ieteikums juristiem - pelniet naudu un domājat par štellēm, nevis lauziet smadzenes gar lietām, kam ar jums nav nekāda sakara. Atstājiet šo prieku politiķiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper 05.02.2003 14:22
Šķiet, ka Ziemeles k-dze, atsaucoties uz Starptautiskās tiesas spriedumu lietā Nicaragua v. United States of America, ir domajusi ne tik daudz spriedumu kā tiesību piemērošanas aktu, bet spriedumā ietverto atzinumu, ka agresijas definicija (UNGA 3314) pauž parazhu tiesibas. ASV no savas puses var diskutēt par visiem 3 starptautisko parazhu veidojošiem elementiem: gan atbilstošā uzvedības noteikumu eksistences ilgumu, gan cik noturīga ir šī noteikuma ievērošanas prakse no vismaz vairāku subjektu puses, gan arī opinio juris pastāvēšanu. Kas attiecas uz pirmo elementu noteiktos apstākļos eksistences ilgums zaudē savu nozīmi. Paŗējie 2 elementi ir visnotaļ būtiski, īpaši opinio juris. ASV ir visas iespējas izteikt savu nepiekrišanu šada uzvedības noteikuma obligātumam un attiecīgi rīkoties, piemēram, uzlaižot raķet pa Kadafi būdiņu vai tamlīdzīgi.

Skaidrs, ka tiesas spriedums (kā kvazi formāls tiesību avots) viens pats nav stiprāks par ANO Statūtiem, kā universālu līgumu. Tomēr tā kā šajā gadījumā jāskatās uz starptautisko paražu tiesību pusi, der apdomāt , vai kādreiz paražu tiesību normā (jebkurā) ietvertajam uzvedības noteikumam kļūstot par jus cogens, atsevishkju līgumu darbībai nenāksies pārvilkt treknu svītru.Cits jautājums, kā rodas jus cogens, bet tas jau patiešām ir gan Jurista (atbilstoši nikam) , gan Ziemeles k-dzes (profesore) ziņā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jurists 05.02.2003 14:06
Pilnīgi piekrītu walda viedoklim. Tomēr izbrīnu un sašutumu izraisa dažu juristu (tādu gan nav daudz) nostāja ar kuru tie cenšas ASV emocionālos argumentus padarīt tiesiskus.

Politiskie mērķi var arī nebūt tiesiski. Latvijas līgums dalībai NATO vēl jāratificē ASV un Co. Lai saņemtu šādu valsts drošībai nozīmīgu garantiju, protams mums jāatbalsta ASV . Dažu simtu tūkstošu melnīgsnēju dienvidnieku nāve tūkstošiem kilometru attālumā vērtējot no šāda viedokļa var nelikties nozīmīga. Morāle jau ir cits jautājums. Starptautiskās tiesības arī.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jurists 05.02.2003 12:33
Turpinu. Analizējot tālākās rindkopas jebkurš jurists, kurš orentējas starptautiskajās tiesībās pamanīs lielu kļūdu - autores apgalvojumu, ka spēka pielietošana ir aizliegta. ANO Statūtu 2.panta 4.punkts: "Visas Dalībvalstis savās starptautiskajās attiecībās atturas no spēka draudiem vai tā lietošanas kā pret jebkuras valsts teritoriālo neaizskaramību vai politisko neatkarību, tā arī jebkurā citā veidā, kas nav savienojams ar Apvienoto Nāciju mērķiem" neaizliedz lietot spēku. http://www.humanrights.lv/doc/vispaar/anostat.htm

Atturēties nav tas pats kas aizliegts. Ja spēka lietošana būtu aizliegta, tad pasaules valstīm vajadzētu likvidēt savus bruņotos spēkus. Spēka lietošanu atļauj 51.pants un 7.nodaļas panti. Tā kā ANO statūti ir uzskatāmi par strptautisko tiesību pamatdokumentu, tad nekādi zemākstāvošu organizāciju lēmumi mainīt to jēgu. Tā kā atsaukties uz starptautiskās tiesas lēmumu šajā sakarā ir nekorekti.

Kas attiecas uz ASV uzbrukumu Afganistānai. NATO līguma 5. panta noteikumi šajā gadījumā tika izmantoti spekulatīvi. Afganistāna neuzbruka ASV. Lielākā daļa no teroristiem bija Sauda Arābijas pilsoņi. Tam ka šos teroristus vadīja ben Ladens vēl ar vien nav tiešu pierādījumu. Tas ka ben Ladens slēpās Afganistānā arī neko nenozīmē. Viņš tur slēpjas vēl tagad un tik un tā ASV nevar viņu atrast. Taleban režīmam arī nebija nekādu juridisku pienākumu izdot ben Ladenu ASV. Daudzas valstis neizdod savus pilsoņus. Un vispār nekas no tā, kas ir rakstīts NATO līguma 5. un 6. pantā jau toreiz nenotika. Vērtējot tīri no juridiskā viedokļa ASV uzbrukums Afganistānai jāvērtē kā agresija.

Jauns agresijas akts notiks arī tad ja ASV uzbruks Irākai nesagaidot jaunu ANO rezolūciju. 1441 rezolūcijas 13. punktā minētās "nopietnās sekas" juridiski nedod nekādas tiesības ASV sākt uzbrukumus. http://www.un.org/Docs/scres/2002/sc2002.htm

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

waldis 05.02.2003 12:23
Jurist, nešaubos, ka no juridiskās puses tu visu izskaidrosi pareizi un pierādīsi, ka ASV šai gadījumā rīkojas kā agresors, kaut gan tas tāpat domājošiem cilvēkiem ir skaidrs. Bēda ir viena. Cilvēki pie juristu pakalpojumiem ķērās tad, kad saprata, ka ar ieročiem savus strīdus risināt ir neērtāk un bīstamāk. Bet tas tā ir tikai tad, ja abiem strīdmaņiem ir apmēram vienādas rungas un iespējas nodarīt sāpes otram. Diemžēl mūsdienu demokrātiskajā pasaulē, tādas riktīgas bozes ir tikai jeņķiem, krieviem un vēl dažiem. Jeņķu boze neabšaubāmi ir visgarākā un roka labi trenēta. Tad nu lūk es velku uz to, ka Lielās Nūjas Turētājs ir nonācis pie sliekšņa, aiz kura viņam runga kļūst izdevīgāks arguments par starptautiskajām tiesībām. Tālākais jau ir labi zināms - tiek atrasti emocionāla rakstura attaisnojumi savai rīcībai (skat. mums visiem labi zināmā Eldara prātuļojumus). To vienmēr dara jebkurš agresors, pat tas, kurš tumsas aizsegā ar degošu smēķi zobos prasa garāmgājējam piesmēķēt. Taču visi šie attaisnojumi ir tikai iekšējai lietošanai, tas ir, lai pašattaisnotos, jo zemapziņā tak sēž tas, ko mēs saucam par sirdsapziņu. Tāpēc jau nav brīnums, ka Eldars (man nez kāpēc sāk likties, ka algu viņš saņem ASV vēstniecībā - joks), negrib atbildēt uz vienkāršu jautājumu - cik mierīgo iedzīvotāju nogalināšana, kuru interesēs tiek "atbrīvota pasaule'" no ļaunajiem diktatoriem, var tikt attaisnota par katru nogalināto ļaundari. Te nu nāk prātā tagad tik populārā Tolkiena GP pamatdoma: "Vai ļaunuma iznīdēšanas vārdā visi līdzekļi ir pieļaujami? Vai cēlu mērķu vārdā iegūta absolūtā vara nerada vēl lielāku ļaunumu?"

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jurists 05.02.2003 10:56
Kārtējo reizi Ziemeles k-dzes raksti izceļas ar juridisku nekorektumu un neprecizitāti. Pēc būtības raksta ideja ir ļoti pareiza, preambula sanākusi ļoti skaista, bet kas attiecas uz juridisko analīzi.....

1.rindkopa 2.teikums. Atcerēsimies Zariņa ārkārtas pilnvaras, kuras apm. mēnesi pirms okupācijas viņam piešķīra Latvijas valdība. Kas notika pēc Zariņa nāves? Ja Latvijas karoga plīvošanu var uzskatīt par sasniegumu....Bet ko nu par niansēm.

1.rindkopa 4.teikums. Ko nozīmē "aktīvā nostāja pret nedemokrātiskiem režīmiem"? Atveram piem. ASV sabiedrotās Sauda Arābijas konstitūciju. Lasām: vara valstī pieder karalim, valsts vara var tikt mantota u.t.t.(5.pants) http://www.oefre.unibe.ch/law/icl/sa00000_.html Secinājums: režīms nedemokrtātisks. Kā šajā gadījumā izpaustos Latvijas aktīvā nostāja? "jāsolidarizējas ar ASV, NATO un citām Eiropas valstīm" aiz borta palika Krievija un Ķīna, kuru solidaritāte no juridiskā viedokļa ir izšķiroša, jo šīs abas valstis ir ANO DP patstāvīgās locekles ar veto tiesībām. Ja ņem vērā pašreizējo DP sastāvu, tad ar ASV, Eiropu un NATO būs par maz, lai pieņemtu rezolūciju (no 15 valstīm 9 jābūt par). Gvineja, Meksika, Pakistāna, Sīrija, Angola, Kamerūna un Čīle arī ir DP sastāvā.

Nākamais teikums. NATO un Eiropas piesaukšana ir lieka. Šis ir ANO kompetences jautājums.

Nākamais teikums. Autore neatklāj no kādas organizācijas viņa cer sadzirdēt plānus par spēka lietošanu. No konteksta izriet NATO, ASV, Eiropa. Gribu atzīmēt ka patreiz pasaulē vienīgais likumīgais veids kā lietot kolektīvu vai individuālu spēku ir minēts ANO statūtos. Arī NATO līguma 5.pantā ir dota atsauce uz ANO statūtu 51.pantu http://www.nato.int/docu/other/lv/handbook/treaty_lv.pdf Spēka pielietošana ārpus ANO statūtos paredzētajiem gadījumiem var tikt kvalificēta kā agresija, ja tā atbilst ANO ĢA rezolūcijai 3314 http://jurist.law.pitt.edu/3314.htm 1.rindkopas beigas. Turpinājums sekos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Jack Ripper 05.02.2003 08:59
Par Irākas problēmu viss ir uzrakstīts ļoti autoritatīvi un tamdēļ novelku cepuri Ziemeles k-dzes priekšā. Tomēr , kur gan bija Ziemeles k-dzes publiski paustais viedoklis laikā, kad NATO ar bruņotu spēku risināja Kosovas jautājumu? ANO DP 10.06.1999 rezolūcija 1244 faktiski dāvāja indulgenci NATO par paveikto. Varbūt līdzīgi būs arī ar Irāku, jo īpaši tādēļ, ka tā robežojas ar NATO valsti Turciju ( ar WMD bruņojies Husiens ir drauds visam NATO). Ne visas NATO valstis gan parakstās uz uzbrukumu Irākai, bet, ja jau politika ir kompromisu māksla, arī šo šķērsli varēs apiet.