Raksts

Irāka. Par ko notiek izvēle?


Datums:
04. janvāris, 2003


Autori

Inete Ziemele


Foto: A. Jansons

Ja tiek pieļauts ASV iebrukums Irākā, tas nopietni apdraudētu gadsimtiem ilgās pūles panākt juridisku un institucionālu noregulējumu pieļaujamai spēka lietošanai valstu attiecībās. Kā saka – džins var tikt atkal izlaists no pudeles.

mēram, terorisms ir draudi starptautiskajam mieram. Šāda starptautiskā miera apdraudējuma izpratne ir jauna parādība, bet DP ir šādu interpretāciju piešķīrusi minētajam pantam un šodien ir skaidrs, ka tā ir starptautisko tiesību norma. Pie kam 7. nodaļas ietvaros pieņemtās DP rezolūcijas ir juridiski saistošas visām valstīm. Tas nozīmē, ka šādas rezolūcijas Latvijai ir jāpilda.

Kā šajā kontekstā izskatās DP rezolūcija Nr. 1441 (2002)? Atcerēsimies, ka sākotnēji ASV ne visai labprāt piekrita valstu vairākuma viedoklim, ka attiecībā uz Irāku vispirms DP ir jāpieņem viedoklis rezolūcijas formā. ASV valdība jau pagājušā gadā labprātāk būtu vienpusēji risinājusi Irākas jautājumu. Var jau saprast ASV administrācijas skepsi attiecībā uz DP spēju pieņemt nopietnus lēmumus, jo bieži vien DP ir bijusi paralizēta, ņemot vērā dažādās politiskās intereses, kas tajā satiekas. Tomēr to, ka pirmais solis Irākas jautājuma risināšanā tika pārcelts uz DP sēžu zāli un nopietnas pūles tika veltītas starptautiskai sabiedrībai pieņemamas juridiski saistošas rezolūcijas izstrādē, var uzskatīt par zināmu starptautiskās tiesiskās kārtības uzvaru. Interesanti, ka pirmo reizi 7. nodaļas ietvaros pieņemtā rezolūcija nosaka, ka DP juridiski saistošo rezolūciju nepildīšana arī var tikt kvalificēta kā drauds pasaules mieram, tādējādi dodot iespēju DP pieņemt jau tālākus soļus, ieskaitot militārus, lai panāktu tās rezolūciju izpildi.

Ko tad nozīmē patreizējās “stīvēšanās” par to, vai ASV varētu iebrukt Irākā, jo tiek uzskatīts, ka tā nepilda rezolūciju Nr. 1441. Šo jautājumu šajā rakstā uzdodu nevis Buša administrācijas personisko un ekonomisko interešu kontekstā, bet gan pasaules tiesiskās kārtības veidošanas un nostiprināšanas kontekstā. Ja tiek pieļauts ASV un tās atbalstītāju iebrukums Irākā, ar to nopietni var tikt apdraudētas visas gadsimtu pūles, lai panāktu juridisku un institucionālu noregulējumu pieļaujamiem spēka pielietošanas gadījumiem valstu attiecībās. Kā saka – džins varētu tikt atkal izlaists no pudeles. Ja ASV administrācija spēj iegūt vairākuma valstu atbalstu savām militārām darbībām Irākā, tad varētu arī runāt par jauna principa veidošanos starptautiskajās tiesībās, kas paredz kolektīvu militāru darbību pret nedemokrātiskiem un draudīgiem režīmiem[5]. Tikai šādā gadījumā būtu jāsāk uztraukties visiem šādiem režīmiem. Protams, paliek neskaidrs, kas un uz kādu kritēriju pamata definēs šāda režīma pastāvēšanu, jo demokrātijas izpratne vēl arvien ir atšķirīga.[6] Vai DP to spētu? Vai šāds precedents neradīs vairāk ļaunuma pasaules stabilitātei kā labuma? Visbeidzot, tālāk var nepilnveidoties aizsākums, manuprāt, ļoti vērtīgai ANO Statūtu 7. nodaļas interpretācijai un piemērošanai, kas skaidri pasaka, ka par juridiski saistošu rezolūciju neizpildi var iestāties šajā nodaļā paredzētas un DP noteiktās sekas. Vai arī, ja kļūs skaidrs, ka rezolūciju izpilde turpmāk tiks nodrošināta ar militāra spēka izmantošanu, tas varētu pilnīgi paralizēt DP darbu. Valstis nevēlēsies 7. nodaļu izmantot, kā tas jau notika aukstā kara gados. Valstīs, kurās ārpolitisko lēmumu izstrādē nopietna loma ir piešķirta juridiskiem dienestiem un ekspertiem, piemēram, Lielbritānijā, Vācijā un Francijā, šīs iespējamās juridiskās sekas vienai vai otrai izvēlei ir skaidras. Varbūt tieši tāpēc minēto valstu nostāja kara jautājumā nav viennozīmīga. Arī Lielbritānija, kas ir ASV lielākais sabiedrotais, labāk vēlētos redzēt otru DP rezolūciju, kas pilnvarotu valstu militārās darbības. Ja kara pilnvarojums paliek DP ziņā, protams, vienmēr būs subjektīvi – politiski apsvērumi, kas ietekmēs starptautiskā miera draudu definējumu. Tomēr ANO kontekstā pieņemtiem lēmumiem ir cits svars un specifika nekā valsts vienpusējām darbībām, un džins, lai arī ar grūtībām, paliktu pudelē.

Izvēle tātad ir par ļoti svarīgiem juridiskiem principiem, kas līdz šim ir nodrošinājuši pasaulē vismaz relatīvu kārtību. Vismaz mazām valstīm šie principi ir ļāvuši uz vienlīdzīgiem pamatiem ar lielām valstīm piedalīties pasaules procesos. Tāpēc tieši mazām valstīm par šiem principiem būtu īpaši jāiestājas.
________________________

[1] Detalizētu ASV politikas un prakses apskatu ar juridisku analīzi skat. Thomas D Grant, “United States practice Relating to the Baltic States, 1940 – 2000”, Baltic Yearbook of International Law, vol. 1, 2001, pp. 23 – 110.

[2] Skat. 2. panta ceturto punktu.

[3] Skat. piem. Dītrihs Andrejs Lēbers (Loeber), “Molotova-Ribentropa pakta juridiskās sekas Baltijas valstīs”, Likums un Tiesības, 4. sējums, # 11 un # 12, 2002.

[4] Skat. piem. Nicaragua v USA (Nikaragva pret ASV), ICJ Reports, 1986.

[5] Par šādas ANO Statūtu interpretācijas un piemērošanas problēmām un par to, ka ASV un Lielbritānija ir izolētas to salīdzinoši ‘brīvā’ Statūtu interpretācijās spēka pielietošanas jautājumā skat. Christine Gray, “From Unity to Polarization: International Law and the Use of Force against Iraq”, European Journal of International Law, vol. 13, # 1, 2002, pp. 1 – 19. Skat. arī citus rakstus šajā žurnāla numurā.

[6] Varētu, piemēram, attistīt domu, ka minoritāšu tiesību pārkāpumi liecina par nedemokrātisku režīmu.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!