Īpašuma tiesības kā cilvēka pamattiesības 0

"Latvijas Vēstnesis", 05.04.2005
Pielikums "Jurista vārds"

Iesaki citiem:

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse

Īpašuma tiesības kā cilvēktiesības ir starptautisko tiesību sastāvdaļa. Nacionālajās tiesībās tās ir publisko tiesību, tajā skaitā arī konstitucionālo tiesību, sastāvdaļa. Tas nozīmē, ka īpašuma tiesības kā cilvēktiesības ietver sevī gan starptautisko tiesību, gan nacionālo tiesību vispārējās teorētiskās un dogmatiskās atziņas. Īpašuma tiesību starptautiski vēsturiskā attīstība liecina, ka tiesības uz īpašumu starptautiskajās tiesībās galvenokārt lokalizējas līgumtiesībās, taču tās var atrasties arī paražu tiesībās un vispārējos tiesību principos. Nacionālajās tiesībās tās galvenokārt atrodas publisko tiesību sastāvā, tai skaitā konstitucionālo tiesību sastāvā (Latvijas Republikas Satversmes 105.pants).

Tiesības uz īpašumu kā cilvēktiesības attīstība ir viens no svarīgākajiem priekšnoteikumiem, lai Satversmes 105.pantā un Eiropas Cilvēktiesību konvencijā garantētās īpašuma tiesības Latvijā varētu tikt praktiski piemērotas un tās kļūtu par tiesībām praksē. Cilvēktiesību galvenā funkcija ir nodrošināt cilvēka tiesības pret valsti. Tātad tās ir indivīda tiesības prasīt kādu noteiktu rīcību no valsts.

Dažas cilvēktiesības nav pakļautas ierobežojumiem no valsts puses. Tās ir absolūtas cilvēktiesības, kuras nekādā gadījumā nedrīkst ierobežot (piemēram, tiesības uz dzīvību). Tomēr lielākā daļa cilvēktiesību, tai skaitā tiesības uz īpašumu, ir saprātīgi jāierobežo, lai saskaņotu daudzu indivīdu dažādas tiesības.

Demokrātiskā, tiesiskā, liberālā valsts un sabiedrības iekārtā vispārējās cilvēktiesību teorijas, iestāžu un tiesu prakses uzdevums ir cilvēktiesības formēt tā, lai ar vismazākajiem ierobežojumiem saglabātu pēc iespējas lielāku indivīda brīvtelpu un lai vienlaikus novērstu indivīda cilvēktiesību sadursmes ar kopējām interesēm un citu indivīdu cilvēktiesībām.[1]

Lielu daļu cilvēktiesību, tai skaitā tiesības uz īpašumu, valsts var ierobežot. Šādas valsts pilnvaras satur pati cilvēktiesību sistēma. Valsts noteiktie ierobežojumi ir tiesiski tikai tad, ja tie atrodas šo pilnvaru robežās, kuras cilvēktiesību vispārējā teorijā nosauktas par "cilvēktiesību robežu robežām".

Lai panāktu, ka valsts nepārkāpj pieļaujamās īpašuma tiesību ierobežošanas pilnvaras un līdz ar to nodrošinātu efektīvu cilvēktiesību īstenošanu īpašuma tiesībās, tiesiskai valstij ir jānodrošina trīs funkcijas.

1) Jārada kritēriji, kā noteikt robežas, cik tālu valsts drīkst ierobežot īpašuma tiesības. Tas sākotnēji ir likumdevēja uzdevums. Latvijas likumdevējs šos kritērijus ir noteicis Satversmes 105.pantā, kuru pareiza interpretācija garantē, ka valsts ievēro cilvēktiesības "robežu robežās". Taču Satversmes 105.pantā noteiktie kritēriji satur tikai vadlīnijas, kas jāinterpretē ar interpretācijas metodoloģijas palīdzību.

2) Valstij ir jāorganizē sava darbība tā, lai tā savā rīcībā ievērotu cilvēktiesību teorijas un dogmatikas konkretizētās robežas un nepārkāptu savu atļauto cilvēktiesību ierobežošanas pilnvaras īpašuma tiesību jomā.

3) Valstij ir jānodrošina efektīvs valsts rīcības apstrīdēšanas mehānisms īpašuma tiesību aizsardzībā.

Ievērojot vispārējo cilvēktiesību teoriju, pārbaude, vai valsts noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums ir attaisnojams, veicama trijos loģiskos soļos:

– jākonstatē tiesības uz īpašumu saturs (kas tiek aizsargāts),

– jākonstatē, vai valsts rīcība kvalificējama kā šo īpašuma tiesību aizskārums,

– jānoskaidro, vai īpašuma tiesību aizskārums ir attaisnojams.

Tiesiskas valsts iekārtas publisko tiesību pamatprincipi, kas dominē arī īpašuma tiesību aizsardzībā Eiropas Cilvēktiesību konvencijas izpratnē, ir: samērīguma jeb proporcionalitātes, vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma princips jeb tiesiskās paļāvības princips, tiesiskās aizstāvības princips, legalitātes princips, efektivitātes princips u.c.

Samērīguma jeb proporcionalitātes princips tiek uzskatīts par Rietumu tiesību sistēmas vienu no svarīgākajiem pamatprincipiem. Tas kā virsprincips darbojas visās publisko tiesību jomās un "caurauž" ne vien administratīvās tiesības un krimināltiesības, bet arī valsts tiesības (ieskaitot konstitucionālās tiesības). Tā kā arī konstitucionālās tiesības ir jāinterpretē šī principa gaismā, tam pēc būtības ir konstitucionālais rangs.[2]

Samērīguma princips kļuvis par principu, kuram ir būtiska nozīme īpašuma tiesību aizsardzībā, tajā skaitā īpašuma atsavināšanas gadījumos par labu valstij, sabiedriskajām vajadzībām.

Bijušais Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesis Egils Levits šī principa pārbaudei iesaka trīs soļu metodi, kas sevī ietver:

1) publiskās varas darbībai vispirms jābūt piemērotai, lai sasniegtu tiesiski leģitīmu mērķi. Tas nozīmē, ka jāpārbauda, vai ar attiecīgo darbību tās mērķi vispār ir iespējams sasniegt;

2) publiskās varas darbībai jābūt vajadzīgai, t.i., attiecīgo mērķi nav iespējams efektīvi sasniegt ar citiem alternatīviem līdzekļiem, kuru negatīvais iespaids uz indivīda tiesībām un leģitīmām interesēm būtu mazāks;

3) publiskās varas darbībai jābūt atbilstošai (samērīgai), t.i., labumam, ko sabiedrība iegūst ar šo darbību, jābūt lielākam nekā zaudējumam, kas ar to tiek nodarīts indivīda tiesībām un interesēm.[3]

Turpmāk tiks aplūkoti šie principi, it sevišķi samērīguma princips, tā nozīme un pielietojums īpašuma tiesību aizsardzībā Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē, Eiropas Cilvēktiesību konvencijas ietvaros, kā arī nacionālajās konstitucionālajās jurisdikcijās.

No rakstītajām normām tiek atvasināti tiesību principi, kas tuvāk konkretizē rakstīto normu saturu, savukārt tur, kur rakstītās normas ir atstājušas "baltos plankumus", tie darbojas kā tiešs un nepastarpināts tiesību avots, kuru iestādes un tiesas piemēro tāpat kā normatīvos tiesību aktus. Tiesību principus savstarpējā mijiedarbībā attīsta gan tiesu prakse, gan tiesību zinātne.[4]

Eiropas Cilvēktiesību tiesai, attīstot vispārējos tiesību principus, svarīgi noteikt kritērijus, pamatojoties uz kuriem var noteikt šo principu saturu. Svarīgi zināt un saprast, ka valstij, darbojoties privāto tiesību jomā, jārēķinās ar visiem tai uzliktajiem publisko tiesību ierobežojumiem, tajā skaitā tiesībās uz īpašumu.

Šo ierobežojumu apjoms konkrētā gadījumā atkarīgs no nepieciešamības nodrošināt taisnīgu spēku samēru starp valsts un indivīda iespējām realizēt savas intereses īpašuma tiesību jomā.

Valstij ir pienākums pašai ievērot īpašuma tiesības kā cilvēktiesības. To nosaka Satversmes 89. pants. Šī konstitucionālā norma ir saistoša visai Latvijas valsts varai – gan likumdevējam, gan izpildvarai, gan tiesu varai. Tā iekļauj sevī cilvēktiesības neatkarīgi no to atrašanās vietas – Satversmē, likumos vai Latvijai saistošos līgumos – un piešķir tai konstitucionālu rangu.[5]

Tas nozīmē, ka valsts uzdevums ir organizēt savu darbību tā, lai tā neaizskar īpašuma tiesības un lai šīs tiesības valsts ikdienas praksē kļūtu pašrealizējošas.

Ja valsts atsevišķos gadījumos nespēj nodrošināt personas tiesības uz īpašumu, tās tiesību aizsardzība izriet arī no Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 1.Protokola 1.panta. Tāpēc svarīgi zināt un mācēt praksē pareizi piemērot Konvencijas 1.Protokola 1.panta tulkojumu atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei, kas saistīta ar aizsargājamo īpašuma tiesību spektru un valsts iejaukšanās pieļaujamajiem kritērijiem.

1982.gadā Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – tiesa), taisot spriedumu lietā "Sporongs un Lonrots pret Zviedriju"(Sporrong and Lonnroth v.Sweden), pašos pamatos mainīja attieksmi attiecībā uz Konvencijas 1.Protokola 1.panta tulkojumu un aizsāka ekonomiska rakstura tiesību pārvērtēšanu. Kā tika atzīmēts doktrīnā, tiesa, savu pirmo panākumu iedvesmota, bez šaubīšanās "pārrakstīja" Konvencijas 1.Protokola 1.pantu ar mērķi pastiprināt aizsardzību dažādiem, daudzveidīgiem īpašumiem.[6]

Eiropas Cilvēktiesību konvencijas īpašā tiesiskā daba un tās darbība radījusi tiesisko kārtību, kas pēc savas efektivitātes būtiski atšķiras no tradicionālajām tiesībām.

Eiropas Cilvēktiesību tiesā un juristu aprindās valdošajā doktrīnā Eiropas Cilvēktiesību konvencija tiek raksturota kā "Eiropas tiesiskās iekārtas instruments", kas izveidots ar mērķi nodrošināt minimālos standartus cilvēku pamattiesību un brīvību jomā. No šī redzespunkta pilnīgi loģiski, ka Konvencijas darbību aplūkojam līdzās nacionālajām konstitūcijām.[7]

Tiesiskās kārtības efektivitāte, ko radījusi Eiropas Cilvēktiesību konvencija, tiek pamatota ar to, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumus cilvēku tiesību lietās izmanto daudzu dalībvalstu augstāko un konstitucionālo tiesu praksēs, kas nodrošina tiešu Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumu piemērošanu šo valstu iekšējās tiesībās. Tāpēc šo spriedumu apskats un to izmantošana nacionālo tiesību jautājumos ir ļoti būtiska ne tikai Latvijā, bet arī citās Eiropas valstīs.

Kādu konkrētu saturu sevī ietver Konvencijas 1.Protokola 1.panta pirmā frāze "jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu"? Atbildi uz šo jautājumu sniedz 1979.gada tiesas spriedums lietā "Marks pret Beļģiju"(Marckx v.Belgium), kurā tiek precizēts tas, ka Konvencijas 1. Protokola 1. pants garantē "īpašuma tiesības pēc būtības". Tālāk 1982.gada lietā "Sporongs un Lonrots pret Zviedriju" tiesa Konvencijas 1.Protokola 1.panta struktūrā izceļ trīs autonomas normas.

Pirmā, kas ietverta frāzē "jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības uz īpašumu", nosaka, ka jebkurai fiziskai vai juridiskai personai ir tiesības brīvi un netraucēti izmantot savu īpašumu.

Otrā vērsta uz to, lai regulētu īpašuma atsavināšanas procesu un pakļautu to noteiktiem apstākļiem un nosacījumiem.

Trešā atzīst valstij tiesības regulēt īpašuma izmantošanu atbilstoši sabiedrības interesēm un šim mērķim pieņemt likumus, ko tā uzskatīs par "nepieciešamiem".

Arī nākamajā lietā "Džeims un citi pret Lielbritāniju"(James and Others v. U.K.) tiesa sniedza skaidrojumu, ka trīs iepriekšminētās normas savā starpā ir saistītas.

Tiesa līdz pat šim laikam nav precīzi noteikusi Konvencijas 1.Protokola 1.pantā garantēto tiesību diapazona robežas. Ņemot vērā sabiedrības nepārtraukto attīstību, šāda pieeja pieļauj paplašināt ar Konvenciju aizsargājamo tiesību spektru. Pēc atsevišķu sabiedrisko attiecību pētnieku domām, sabiedrības attīstības rezultātā iespējama īpašuma tiesību transformācija uz daudz plašāku izpratni, kas sevī ietvers visu ekonomiskā rakstura interešu kopumu.[8]

Šādu secinājumu var pamatot ar tiesas spriedumu lietā "Van Marle un citi pret Nīderlandi" (Van Marle and Others v. Netherlands), saskaņā ar kuru apskatāmā panta darbības sfērā ietilpst jebkuras privātas tiesības, kas satur īpašuma vērtības.

Iepriekšminētajā lietā "Van Marle un citi pret Nīderlandi" pieteicēji sūdzējās, ka valsts neatzīstot viņu grāmatvežu diplomus, aizskārusi viņu ekonomiskās tiesības, kas savukārt skars viņu attiecības ar klientiem un firmas darījuma sakariem. Tiesa skaidri norādīja, ka tiesībām, uz kurām atsaucas sūdzības iesniedzēji, piemīt privāttiesisks raksturs un tās sevī ietver īpašuma vērtību. Rezultātā tās šajā lietā var tikt apskatītas kā īpašums Konvencijas 1.Protokola 1.panta ietvaros.

Lietā "Tre Traktorer pret Zviedriju" (Tre Traktorer Aktiebolag v.Sweden) juridiskai personai, kurai piederēja restorāns, valsts vara izņēma alkohola tirdzniecības licenci un tiesa atzina, ka licences izņemšanas rezultātā ir aizskartas ekonomiskās intereses un tātad tās ietver sevī jēdzienu "īpašums", un tāpēc lieta izskatāma Konvencijas 1.Protokola 1.panta ietvaros un Zviedrijas valsts rīcība pakļauta Eiropas tiesas kontrolei.

Konvencijas 1.Protokola 1.panta garantijas attiecināmas uz ekonomiskajām interesēm, kas izriet no sociālo pabalstu saņemšanas, akciju turēšanas, īpašuma, tajā skaitā nekustamā, valdīšanas u.c. Pēdējā laikā tiesa vairākkārt konstatējusi Konvencijas 1.Protokola 1.panta pārkāpumus gadījumos, kad valsts atteikusies izpildīt iekšējo tiesu nolēmumus, kas nosaka izmaksāt prasītājam par labu noteikto naudas summu, piemēram, algas vai pensijas kontā.

Apkopojot sacīto, var secināt, ka tiesa katrā konkrētā gadījumā (case by case), turpina paplašināt jēdzienu" īpašums", tā garantijas un režīmu, ko regulē Konvencijas 1.Protokola 1.pants. Pamatojoties uz līdzšinējo Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, var secināt, ka jaunas tiesības iekļaujas 1.Protokola 1.panta spektrā ar šādiem nosacījumiem:

– ja tiek konstatēta reāla ekonomiska vērtība;

– ja tiek konstatēta šīs vērtības nešaubīga piederība ieinteresētai personai;

– ja pastāv iespēja identificēt materiālu vai nemateriālu vērtību objektu.[9]

Konvencijas 1.Protokola 1.panta nosacījumi paredz, ka ne jau katra valsts iejaukšanās īpašuma tiesībās uzskatāma par Konvencijas pārkāpumu, bet atsevišķos gadījumos valstij pat ir tiesības, ņemot vērā noteiktus apstākļus, iejaukties īpašuma tiesībās.

Kādi tad ir kritēriji, kurus izmanto Eiropas tiesa, tulkojot Konvenciju, lai noteiktu valsts tiesības iejaukties vai nepieļaut šādu iejaukšanos tiesībās, ko aizsargā Konvencijas 1.Protokola 1.pants?

Daļēji šie kritēriji izklāstīti Konvencijas 1.Protokola 1.panta saturā, jo sevišķi jautājumos, kas attiecas uz īpašuma atsavināšanu un kontroli pār tā izlietošanu.

Vadoties no Konvencijas panta gara un jēgas, tiesa attīstīja un papildināja valsts iejaukšanās pieļaujamos kritērijus fizisko un juridisko personu īpašuma tiesībās, īpaši gadījumos, kad runa ir par 1.panta vispārējās normas pirmās frāzes autonomu pielietojumu. Lietā "Sporongs un Lonrots pret Zviedriju" tiesa noteica principu, kas kļuva par pamatu visai turpmākai tiesu praksei saistībā ar Konvencijas 1. Protokola 1. pantu. Saskaņā ar Konvencijas 1. Protokola 1.panta prasībām tiesai bija jākonstatē, vai bija ievērots taisnīgs balanss starp sabiedrības interešu prasībām un prasībām aizstāvēt privātpersonu pamattiesības.[10]

Šī principa nozīme ir fundamentāla. Tikai katrā konkrētā lietā konstatējot, vai ir ievērots taisnīgs samērīguma balanss, tiesa var secināt, vai pieļauti pārkāpumi Konvencijas 1.Protokola 1.panta izpratnē. Jau minētajā lietā "Sporongs un Lonrots pret Zviedriju" varas pārstāvji izdeva Stokholmas municipalitātes atļauju atsavināt pieteicēju īpašumu sakarā ar pilsētas pārplānošanu. Neskatoties uz to, ka šīs atļaujas netika realizētas, tās palika spēkā ilgu laika posmu (25 gadus attiecībā uz pirmo pieteicēju un 12 gadus attiecībā uz otro pieteicēju).Tiesa atzina, ka tik ilglaicīga spēkā esoša, bet nerealizēta atļauja atsavināt pieteicēju īpašumu, kas saistīta ar aizliegumu, piespieda iesniedzējus ilglaicīgi nest "slogu" un tādējādi izjauca taisnīgu sabalansētību, kurai vajadzētu pastāvēt starp īpašuma aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanas prasībām.

Nosakot valsts iejaukšanās kritērijus, nevajadzētu aizmirst, ka vienmēr valstij piemīt pietiekami liela brīvība, nosakot sabiedrības interešu prasības, un šī brīvība lielā mērā ir plašāka tieši ekonomiskajā darbībā, nevis politiskajā. Jāuzsver, ka aplūkotais jautājums skar valsts politiku ekonomikas un sociālajā jomā, kuras vienmēr bijušas aizsargājamas zonas un nepieejamas starptautiskajai kontrolei. Prakse parāda, ka tiesa šajās lietās atzīst pārkāpumus tikai tad, ja konstatēts ievērojams disbalanss (nesamērojamība), kas nopietni ietekmējis personu īpašuma tiesības. Tiesību normā ietvertais jēdziens "sabiedrības intereses" katrai valstij dod iespējas šo jēdzienu piepildīt ar noteiktu saturu un tiesa lielā mērā paļaujas uz argumentāciju, ko nosaka katras valsts likumdošana.

Lietā "Džeims un citi pret Lielbritāniju" britu likumdevēji paredzēja atsevišķiem dzīvokļu īrniekiem, kas ilglaicīgi īrējuši dzīvojamās telpas, iespēju nopirkt no saimnieka daļu no viņa īpašuma par zemāku cenu nekā tirgus vērtība. Minētajā lēmumā teikts, ka jēdziens "sabiedrības intereses" pēc savas dabas ir plaši interpretējams. Uzskatot par pilnīgi normālu nostādni, ka likumdevējs ir lielā uzskatu brīvībā, lai veiktu ekonomisko un sociālo politiku, tiesa ciena likumdevēja gribu, kas saistīta ar "sabiedrības interesēm", izņemot tos gadījumus, kad tādi nolēmumi nav pamatoti ar saprātīgiem argumentiem.[11] Neraugoties uz pieteicēju argumentiem, ka minētā norma vērsta nevis uz visas sabiedrības interesēm, bet tikai uz atsevišķiem tās indivīdiem, tiesa nolēma, ka minētais likums atbilst sabiedrības interesēm.

Konvencijas 1.Protokola 1.panta tekstā nav norādes uz to, ka, atsavinot īpašumu, būtu maksājama kompensācija. Tomēr 1982.gada Konvencija tulkota tādā nozīmē, ka īpašuma atsavināšanā, iztrūkstot naudas kompensācijai, tiek pārkāpts "taisnīguma balanss" starp sabiedrības interešu nodrošināšanu un prasību aizsargāt indivīda tiesības uz īpašumu. No tā varam secināt, ka par īpašuma tiesību atsavināšanu sabiedrisko interešu vajadzības gadījumos izriet tiesības uz naudas kompensāciju.

Kompensācijas principu tiesa apstiprināja ar savu spriedumu lietā "Litgovs un citi pret Lielbritāniju" (Lithgow v. United Kingdom). Tiesa noteica, ka, iztrūkstot kompensācijai, Konvencijas 1.Protokola 1.pants nodrošinātu tikai iluzoru un neefektīvu īpašuma tiesību aizsardzību. Minētajā lietā lidmašīnu un kuģu celtniecības īpašnieki sūdzējās par netaisnīgi izmaksātām kompensācijām. Tiesa apstiprināja tēzi, kas jau tika izteikta lietā "Džeims un citi pret Lielbritāniju", ar kuru pie dažādiem apstākļiem (pārsvarā sociālā taisnīguma) kompensācija var būt zemāka līmeņa nekā reālā īpašuma tirgus vērtība. Rezultātā lietās "Džeims un citi pret Lielbritāniju" un "Litgovs un citi pret Lielbritāniju" tiesa nekonstatēja Konvencijas 1.Protokola 1.panta pārkāpumus. Ievērojot minēto, var secināt ka pastāv pietiekami elastīga un kompleksa Konvencijas 1.Protokola 1.panta tulkošanas metode, lai sasniegtu efektīvas īpašuma tiesību garantijas.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā postulē samērīguma principu kā vispārēju Konvencijas interpretācijas vadlīniju.

Tā uzskata, ka samērīguma principa ieviešana ir jāpārbauda ne vien tajos gadījumos, kad Konvencijas teksts paredz apsvēršanu starp indivīda interesēm, no vienas puses, un publiskajām interesēm, no otras puses.

Bet jebkurā konstelācijā, kur saskaras indivīda un sabiedrības intereses, un jānosaka starp tām saprātīgs balanss. Tādēļ visos šajos gadījumos Konvencijas jēdzieni un noregulējumi ir jāinterpretē šī principa gaismā.[12]

Aplūkojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi īpašuma tiesību aizsardzībā, interesanti iepazīties ar Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 17. panta "Tiesības uz īpašumu" redakciju:

"1. Ikvienam ir tiesības uz likumīgi iegūtu īpašumu, kā arī tiesības to izmantot, ar to rīkoties un atstāt matojumā. Nevienam nedrīkst atņemt viņa īpašumu, izņemot, ja tas notiek sabiedrības interesēs un tādos apstākļos, un ar tādiem nosacījumiem, kas noteikti ar likumu, un saņemot savlaicīgu atbilstošu atlīdzību par šo zaudējumu. Īpašuma izmantošana var tikt reglamentēta ar likumu, ciktāl tas ir nepieciešams vispārējās interesēs.

2.Intelektuālais īpašums tiek aizsargāts."[13]

Būtiski, ka Pamattiesību hartā noteikts, ka ikvienam ir tiesības nevis uz jebkādu, bet gan tikai uz likumīgi iegūtu īpašumu. Gadījumos, kad notiek īpašuma atsavināšana sabiedrības vajadzībām, atlīdzinājumam par zaudējumu ir jābūt ne tikai taisnīgam, bet arī savlaicīgam.

Nosakot īpašuma izmantošanas mērķi, lietots jēdziens "vispārējās intereses". Tas pēc savas jēgas ir plašāk interpretējams nekā jēdziens "sabiedrības intereses". Tas tiek reglamentēts ar likumu, cik tālu tas nepieciešams vispārējām interesēm.

Īpaši tiek izcelts intelektuālais īpašums, lai gan Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse liecina, ka jēdziens "īpašums" ietver sevī visus iespējamos īpašuma veidus.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse īpašuma tiesību aizsardzībā liecina par to, ka sabiedrības attīstības rezultātā pakāpeniski notiek īpašuma tiesību transformācija uz daudz plašāku izpratni, kas sevī ietver visu ekonomiskā rakstura interešu kopumu.

Domājot par īpašuma tiesību kā cilvēktiesību turpmāko attīstību Latvijā, svarīgi zināt un pareizi piemērot ne tikai Satversmes 105.pantu, Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 1.Protokola 1.pantu, bet arī citus Eiropas Savienības cilvēktiesību avotus, kuri varētu ietekmēt aizsargājamo īpašuma tiesību lietu kategoriju virzību uz Strasbūru.

____________________________________________

[1] Levits E.Vispārējās cilvēktiesību teorijas pamati. Rakstu krājums, Rīga, 2003, 82l.pp.

[2] Levits E.Samērīguma princips publiskajās tiesībās // Likums un Tiesības, 2000, nr.9.

[3] Levits E.Samērīguma princips publiskajās tiesībās // Likums un Tiesības, 2000, nr.9.

[4] Levits E.Cilvēktiesības Eiropas Savienības tiesību sistēmā // Likums un Tiesības, 2000, nr.11.

[5] Levits E. Cilvēktiesības Eiropas Savienības tiesību sistēmā // Likums un Tiesības, 2000, nr.11.

[6] , 2001, ?.118.

[7] Turpat, ?.119

[8] Turpat, ?.120

[9] Turpat, ?.120

[10] Turpat, ?.121

[11] Turpat, ?.123

[12] Levits E. Samērīguma princips publiskajās tiesībās // Likums un Tiesības, 2000, nr.13.

[13] Eiropas Savienības Cilvēktiesību harta // Cilvēktiesību Žurnāls, 2000, nr.13-14.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (0) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733