Īpašas vajadzības, vienlīdzīgas iespējas

"Lauku Avīze", 01.08.2002.
Rubrika: Tepat - Eiropā (13. lpp.)

raksts pārpublicēts ar Lursoft atļauju no Lauku Avīzes arhīva
www.news.lv

Iesaki citiem:

Viņi ir nākuši no paša sātana, tāpēc ātri iznīcināmi, lai neradītu liekas problēmas un neuzgrūstu lieku grēku nastu savai ģimenei! Nē, viņi nākuši no paša Dieva, jo Dievs viņus sūtījis uz zemes, lai rādītu, kādas var būt ciešanas un kā tās pārvaramas.

Vai jūs nojaušat, par ko ir runa? Varu pateikt priekšā: viņi ir cilvēki ar invaliditāti jeb īpašām vajadzībām.

Pasaulē cilvēki ar invaliditāti dzīvojuši visos gadu simtos, taču laika gaitā attieksme pret viņiem ir bijusi dažāda. Dažbrīd — pilnīgi noraidoša. Invalīdi tikuši fiziski iznīcināti – sadedzinot sārtos vai atdodot saplosīšanai plēsīgiem zvēriem. Vai arī aizsūtot viņus iespējami tālāk, lai taču ļauj veselajiem un skaistajiem sabiedrības locekļiem justies brīviem un laimīgiem. Somijā vēl joprojām kā atgādinājums par šo laiku apskatāma Helēnas sala, kurp invalīdus nosūtīja uzreiz ar visu zārku, tā teikt – lai mūža mājas nebūtu lieki jāmeklē pēc tam.

Tikai pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados ASV un pēc tam arī Eiropas valstīs cilvēki ar invaliditāti pieteica sevi kā līdztiesīgu sabiedrības daļu, kurai tāpat kā ikvienam citam ir gan savas tiesības, gan arī savi pienākumi. Cilvēki ar invaliditāti pieprasa tādas pašas cilvēktiesības, kādas ir pārējiem sabiedrības locekļiem, tomēr dažādu ierobežojumu dēļ ir vajadzīgas papildu zināšanas, papildu nauda un, protams, arī labā griba, lai varētu šīs tiesības realizēt. Latvija vēl pagaidām ir tikai ceļā uz to, ka ikviens spēs realizēt savas tiesības. Bet Eiropas valstis šajā jomā jau var lepoties ar zināmiem panākumiem.


Tiesības uz mācībām

Vai varat iedomāties, ka jūsu bērni, sasnieguši septiņu gadu vecumu, uz skolu vienkārši neaiziet? Diemžēl Latvijā bērni ar invaliditāti vēl aizvien bieži var tikai sapņot par skolas gaitām un svinīgu 1. septembri.

Rietumeiropas valstīs skolas ir pieejamas ikvienam. Vārds pieejams šajā gadījumā saprotams ļoti plaši. Skolās ir pietiekami platas durvis, lifti un uzbrauktuves, lai tajās ērti varētu mācīties bērni ar kustību traucējumiem.

Piemēram, mazā Anna dzīvo Zviedrijas galvaspilsētas Stokholmas centrā. Pēc dzemdību traumas viņa var pārvietoties vienīgi invalīdu ratiņos. Anna mācās jau trešajā klasē vienā no Stokholmas vispārizglītojošām skolām. Katru rītu visus skolēnus uz skolu nogādā īpašs autobusiņš. Arī Anna brauc ar šo mašīnu, kurai ir ērti izbīdāms lifts un īpaša vieta, kur novietot un piestiprināt ratiņus. Nevienam tas nešķiet nekas īpašs, jo Anna taču tikai īsteno savas tiesības uz izglītību — tāpat kā ikviens bērns Zviedrijā. Norvēģu zēnam Tomasam ir viegli garīgās attīstības un arī redzes traucējumi. Viss viņam padodas mazliet lēnāk – gan lasīšana, gan rēķināšana, bet svešvalodas šķiet grūtas un nesaprotamas. Vispirms viņš gāja parastajā skolā, bet vecāki, konsultējoties ar skolotājiem, saprata, ka zēnam, neraugoties uz papildu palīdzību, klasē jaunajai vielai ir grūti sekot līdzi. Tagad viņš mācās tajā pašā skolā, tikai citā klasē – tur ir mazāk skolēnu, lai mācību vielu atkārtotu, skolotāji izmanto dažādas spēles, biežāki ir atpūtas brīži. Ja kādas mācību grāmatas teksts ir grūti saprotams, valstī speciāla iestāde tekstu pārstrādā tikai šim zēnam vislabāk uztveramā formā vai to ieraksta audiokasetē.


Tiesības uz darbu

Cilvēks ar īpašām vajadzībām darba vietā nav nekas neparasts un izbrīnas vērts. Nodarbināti ir aptuveni 80% Rietumeiropas invalīdu. Tie, kuri nestrādā, patiešām to nevar vai arī vienkārši ir pārāk slinki. Valsts nodrošinātais pabalsts ir pietiekami liels, lai ar to varētu izdzīvot, bet tas ir pārāk mazs, lai varētu dzīvot labi. Tāpēc vēlme strādāt un pelnīt un arī laba atalgojuma vēlme ir pašsaprotama. Daži cilvēki brīvi iekļaujas darba tirgū un viņiem nav vajadzīgs nekāds atbalsts no valsts puses. Valstīs, kurās gadu desmitu laikā ir zuduši stereotipi par cilvēkiem ar invaliditāti kā lūdzējiem un žēlojamiem objektiem, viņi tiek uztverti kā līdzvērtīgi sadarbības partneri.

Anetei ir 39 gadi, un viņa dzīvo Londonas priekšpilsētā. Viņa slimo ar neārstējamu slimību, kas pamazām progresē. Pirms dažiem gadiem Anete nolēma veidot savu biznesu — viņa nodibināja firmu, kas nodarbojas ar firmām vai privātpersonām, organizējot vairs nevajadzīgās datortehnikas izsoles, kuras labprāt apmeklē ģimenes un mazie privātuzņēmēji. Anete ir laimīga un apmierināta, jo ienākumi ir pietiekami lieli, lai katru mēnesi dažus datorus varētu vienkārši kādam uzdāvināt.

Ingrida piedzima ar Dauna sindromu — garīgo atpalicību. Kad viņa bija pabeigusi skolu, meitene visiem stāstīja, ka ļoti vēlas ātrāk atrast darbu. Tas arī izdevās restorānu “McDonalds” tīklā. Daudzu valstu valdības ar šiem uzņēmumiem ir noslēgušas īpašus līgumus, ieinteresējot viņus pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti, kuri spēj veikt vienkāršus darbus. Ingrida strādā “McDonalds” virtuvē. Kad viņa sāka savu darba dzīvi, īpaši sagatavots cilvēks viņai katru dienu lēnām parādīja visu, kas būs darāms — no sākuma salātu lapiņas saliekamas kastītē tā, lai uz tām varētu uzlikt kartupeļus, tad sagrieztās siera šķēlītes jāliek uz maizītēm. Kad Ingrida to apguva, palīgs viņai vairs nebija vajadzīgs. Tagad trīs reizes nedēļā viņa dodas uz darbu, lai darītu šīs jau tik ierastās lietas. Valsts no budžeta līdzekļiem uzņēmumam piemaksā aptuveni 50% no algas, tātad pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti ir izdevīgi. Tā cilvēki īsteno savas tiesības uz darbu, kas viņiem ir gan paveicams, gan arī dara dzīvi interesantu.


Tiesības uz atpūtu

Ja pa dienu esi strādājis vai mācījies, ļoti svarīgi ir kārtīgi atpūsties. Jebkuras Eiropas pilsētas ielās cilvēkiem no Latvijas rodas dabisks izbrīns par to, cik daudz uz ielām ir cilvēku ar īpašām vajadzībām. Statistikas ziņā viņu, protams, nav vairāk kā Latvijā, tomēr atmosfēra sabiedrībā, kā arī valsts rūpes radījušas situāciju, ka šie cilvēki labprāt iziet no mājām. Brīvā laika pavadīšanai ir ērti pieejami muzeji, teātri, kinoteātri. Cilvēki ratiņkrēslos itin bieži redzami dejojam diskotēkās.

Jākam no Somijas pilsētas Tamperes ir grūti runāt. Apkārtējie parasti nesaprot, ko viņš saka. Puiša vēlmes var saprast, tikai uzmanīgi ieklausoties. Pa dienu Jāks strādā birojā pie datora. Vakaros viņam patīk kopā ar draugiem iet uz alus krodziņu. Jākam nepatīk, ja viņa vietā kāds pasūta ēdienu. Tā kā teikto grūti saprast, viņš ir sagatavojis īpašas kartītes ar tuvējo krodziņu ēdienu nosaukumiem, lai pats varētu pasūtīt visu, ko sirds kāro.

Cilvēki ar invaliditāti var arī sportot, jo sporta laukumi un stadioni ir pielāgoti viņu vajadzībām. Tur ir gan īpaši aprīkotas dušas telpas, gan trenažieru zāles ar palīglīdzekļiem, kas atvieglo to izmantošanu.

Dažiem brīvajā laikā patīk veikt mājas darbus. Karina dzīvo kopā ar savu vīru un divus gadus veco dēliņu. Lai gan valsts nodrošināts palīgs katru dienu ierodas, lai palīdzētu apdarīt mājas darbus un arī sagatavotu ēdienus, Karīnai gatavot patīk pašai. Tam ir īpaši pielāgota viņas virtuve. Sēžot ratiņos, augšējos plauktus aizsniegt ir neiespējami, nospiežot pogu pultī, plaukti nolaižas un ir ērti aizsniedzami arī no sēdus stāvokļa. Arī virtuves elektriskā plīts ir īpaši veidota, lai viņa ērti var tai piebraukt ar ratiņiem un brīvi darboties.


Neko par mums bez mums!

Eiropas valstīs patlaban ir neiedomājami, ka kāds valsts vai pašvaldības lēmums tiktu pieņemts bez invalīdu līdzdalības. Kurš gan labāk var zināt viņu vajadzības, ja ne viņi paši. Ir svarīgi, ka cilvēki paši lemj par jautājumiem, kas ir saistīti ar viņu dzīvi, nevis ļauj citiem pieņemt lēmumus savā vietā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
P 60330

Svaru kauss 4 Autors:Gunta Anča

P 60330

Zudušais pacients Autors:Gunta Anča