Atslēgvārdi:

Internets – gāzes pedālis līdzdalībai

Sabiedrībā sāk dominēt jaunas aktivitāšu formas, kas saistītas nevis ar tradicionālo pilsonisko aktivitāti, bet gan tematisku mērķu sasniegšanu – miera vai vides aizsardzību utt. – un tieši šādas aktivitātes ir atbilstošas interneta videi. Internets šo pārmaiņu nerada, bet veicina.

Iesaki citiem:

Intervija ar Pipu Norisu (Pippa Norris), Hārvarda universitātes Džona F. Kenedija Pārvaldes fakultātes lektori salīdzinošajā politoloģijā

Kāds ir Jūsu viedoklis par interneta ietekmi uz politiskās līdzdalības kvalitāti un kvantitāti?

Es domāju, ka internets visvairāk ietekmē jaunās sociālās kustības, interešu un lobiju grupas un mazākas politiskās partijas. Internetam ir bijusi īpaša iedarbība uz tādām kustībām kā vides aizsardzības, miera kustību, globālām organizācijām, kuras vēlas kopā apspriest politiskus jautājumus. Ar tīmekļa palīdzību tām paplašinās resursu apjoms, kas pieejams par minimālām izmaksām, un tās bieži vien ir pietiekami kompetentas, lai prasmīgi izmantotu jaunās tehnoloģijas.

Kā atklāja mūsu veiktais pētījums[1], interneta ietekme nav tik liela uz tādiem pilsoniskās aktivitātes pamatveidiem kā balsošana vēlēšanās. Vēlēšanas ir tradicionāla politiskas līdzdalības forma un, ja plašākai sabiedrībai nav motivācijas kaut ko darīt, jā tā nav ieinteresēta, tad internets dramatiskas pārmaiņas ienest nevar. Taču ietekme ir saskatāma vidēja līmeņa elites grupās, kuras ir ieinteresētas izmantot informāciju - tām ir nepieciešami jauni resursi, tās var padarīt pārvaldību caurskatāmāku un publiskās debates spēcīgākas.


Vai Jūs varētu minēt kādu piemēru pilsoniskās sabiedrības kustībai, kas ir ietekmējusi politiku? Ko internets ir izdarījis pilsoniskās sabiedrības labā globālā mērogā?

Ir grūti nosaukt pavisam konkrētas lietas, piemēram, saistību starp notikuma parādīšanos internetā vai organizāciju izveidotu virtuālu sadarbības tīklu ar konkrētiem rezultātiem. Tomēr var paraudzīties uz dažiem starptautiskiem notikumiem, piemēram, demonstrācijas pret karu Irākā, kad ielās izgāja miljoniem cilvēku, vai akcijām pret globālo sasilšanu vai ģenētiski modificētu produktu lietošanu, vai tirdzniecības jautājumiem. Tagad ir izveidojušās saites starp mazākām grupām, kuras atrodas dažādos reģionos, teiksim, kaut kur Brazīlijā vai Indijā, un starptautiskām organizācijām, kuras darbojas no Zviedrijas vai Austrālijas, vai Latvijas - šāda veida saites agrāk nebija tik vienkārši uzturamas un tāda plaša koalīcija nebija iespējama. Proti, kaut arī pastāvēja dažādas grupas, tās nebija saslēgtas neformālā sadarbības tīklā. Tas vēlreiz apliecina tēzi, ka saistībā ar daudzām problēmām internets samazina informācijas un komunikāciju izmaksas, nolīdzinot spēles laukumu, kas atļauj cilvēkiem iesaistīties un veidot jaunus sakarus.


Kā Jums šķiet, vai pastāv kādi priekšnoteikumi, ja neskaita acīmredzamo – pieejamību, kas ļautu informācijas un komunikāciju tehnoloģijām uzlabot sabiedrības līdzdalību? Valstīs ir atšķirīgas tradīcijas, dažās jaunās tehnoloģijas tiek pieņemtas vairāk nekā citās, kādi ir panākumu faktori?

Protams, pat vispārtikušāko ES valstu vidū pastāv lielas atšķirības, tomēr, laikam ejot, situācija nepārprotami mainās un aizvien vairāk valstīs tiešsaistes un līdzdalības līmenis aug. Dažas valstis vienkārši pārlēks pāri kādam tehnoloģijas posmam, kā to izdarīja, piemēram, Bangladeša ar mobilo telefonu ieviešanu. Ne vienmēr ir nepieciešamas fiksētās sakaru līnijas, kā šo sakaru sākumposmā.

Internets ir jauns medijs, kura masveida izplatība sākās tikai 1994. gadā, un medijam attīstoties, jaunām lietotāju grupām mainot mijiedarbības veidu ar internetu, dažādās valstīs parādās daudzas atšķirīgas sociālas kustības. Spilgts piemērs ir līdzekļu piesaiste priekšvēlēšanu kampaņām Amerikā. Ja atceramies 1996. gada vēlēšanas, pētījumā par kandidātu interneta mājas lapām tika konstatēts, ka tās nemaz nebija tik izplatītas. Senātam jā, bet Kongresam un kopumā - ne ļoti, un tās vairāk bija domātas publicitātei. Pat vēl 2000. gadā situācija bija diezgan līdzīga, kaut arī mājas lapu un interneta lietotāju skaits bija pieaudzis. Taču pēdējo vēlēšanu laikā Hovards Dīns agrīnā stadijā caur internetu savāca tik daudz naudas, ka burtiski nākamajā dienā visi pārējie kandidāti sekoja šim piemēram, aizvien vairāk to izmantojuši arī kongresa locekļi un vietējā līmeņa amatpersonas. Te redzams, ka jaunu iespēju apguve notiek kā ar jebkuru citu kampaņu – ja kaut kas izrādās iedarbīgs, tad visi citi arī metīsies to izmantot. Tāpēc īstenībā pietiek, ja viens cilvēks riskē, pēc tam visi sekos viņa piemēram.


Kāda ir politiskās vadības jeb līderības loma jauno tehnoloģiju, piemēram, e-pārvaldes, pieņemšanā un ieviešanā?

Daudzas valdības ir tai vārdos piekritušas, bet tikai dažas ir mainījušas mijiedarbības veidu ar saviem pilsoņiem gan ikdienišķu pakalpojumu jomā, gan arī attiecībā uz politiskākiem jautājumiem – debatēm, apspriešanām un tamlīdzīgām lietām, taču jāteic, ka dažādu iemeslu dēļ valdības interaktīvas iespējas īsteno vislēnāk. Mēs nevaram gaidīt, ka valsts birokrātija, kurā pastāv stingra hierarhija un tāda politiskā kultūra, kurai vismaz kaut kādā mērā jācenšas saglabāt zināma slepenība savā organizācijā, būs pirmā, kas kaut ko tamlīdzīgu pieņems. Tieši tāpēc jaunās sociālās kustības interaktīvas iespējas ir izmantojušas daudz radikālāk, un tām ir arī bijusi daudz lielāka ietekme. Valdību reakcijas ir bijušas dažādas. Novatoriska pieeja redzama it īpaši Kanādā un Austrālijā, Norvēģijā, kā arī Lielbritānijā un Amerikā, kad interaktivitāte tiek izmantota ne tikai publicitātei vai informācijas izplatīšanai, bet interaktīvai saziņai ar sabiedrību.

Vienkāršs piemērs: Lielbritānijas parlaments izmēģināja tiešsaistes konsultācijas, kad tur notika publiskas debates, lai noskaidrotu sabiedrības viedokli par vardarbību pret sievietēm. Bija skaidrs, ka daudzas sievietes justos neērti un negribētu ierasties klātienē parlamenta mājā Vestminsterā. Tāpēc notika konsultācijas tiešsaistē, kurās piedalījās ļoti dažādas sievietes. Viņas iesūtīja savus komentārus un ierosinājumus, savukārt parlamenta locekļi un darbinieki tos izlasīja un iekļāva likumdošanas debatēs.

Tātad, kur valdības tik tiešām domā par nākotni un cenšas rast novatoriskus risinājumus, tur arī parādās efektīvi rezultāti. Savukārt ikdienas darbībā tiešsaisti valdības izmanto tikai informācijas izplatīšanai, nevis interaktīvai mijiedarbībai.


Nobeigumā vēlos pavaicāt par interneta ietekmi uz sabiedrības līdzdalību, ņemot vērā to demokrātijas krīzi, kuru pašlaik pārdzīvojam „vecajā” un „jaunajā” Eiropā, kad aizvien mazāk cilvēku, it īpaši – jauniešu, uzskata par vajadzīgu piedalīties vēlēšanās. Politika ir kļuvusi par sava veida privilēģiju aktīvajai elitei, un pētījumi, arī Jūsu iepriekš minētais pētījums, atklāj, ka ar internetu ir līdzīgi - visvairāk to lieto tie, kuri jau ir aktīvi. Vai, Jūsuprāt, internets piesaistīs līdzdalībai arī pārējos un kādā veidā?

Te jārunā par divām lietām. Pirmkārt, medijos, vienalga, vai runājam par laikrakstiem, televīziju, internetu vai citām politiskās komunikācijas formām, pastāv tāds kā riņķa princips, proti, šie mediji vienmēr aizsniedz aktīvos un viņus aktivizē vēl vairāk. Ieslēdzot televizoru, mēs uzzinām par politiskās dienaskārtības jautājumiem, tad ieejot internetā mēs varam uzzināt ko vairāk par kandidātiem. Internets samazina līdzdalības izmaksas, tas ļauj jums ērtāk un efektīvāk iesaistīties un līdz ar to mudina uz aktivitāti. Un jo vairāk mēs iesaistāmies, jo vairāk pieaug arī mūsu interese par to, kas notiek ziņās, tā mēs atkal uzzinām vairāk fona informācijas un līdz ar to pieaug interese izsekot tālāk vēlēšanu kampaņas attīstībai.

Tātad arī internets ir daļa no šī riņķa - tāpat kā citi mediji, internets neskar tos, kuri ir absolūti apātiski un pasīvi. Tas nozīmē, ka pastāv zināmi ierobežojumi attiecībā uz tehnoloģiju iespējām mainīt sabiedrību.

Taču ir vēl otra dimensija, proti, ilgtermiņa sociālas pārmaiņas kultūrās, un tas attiecas gan uz Eiropas, gan daudzām citām valstīm – tā ir pāreja no pilsoniskās aktivitātes uz darbībām, kas vērstas konkrētu mērķu sasniegšanai. Pilsoniskā aktivitāte tika realizēta caur partijām, vēlēšanām, ietekmējot pārstāvjus parlamentā. Tā ir ļoti tradicionāla pieeja, kuras centrā ir nacionālā valsts. Uz konkrētu mērķu sasniegšanu orientētās aktivitātes ir atšķirīgas tajā ziņā, ka visa interese te koncentrēta uz vienu tēmu, piemēram – mieru, vides aizsardzību, rasi vai imigrāciju. Šādās aktivitātēs cilvēki daudz vairāk iesaistās tieši caur protesta akcijām, demonstrācijām, patērētāju politiku, petīcijām un citām tiešām darbībām. Šādas aktivitātes ir attīstījušās ilgtermiņā - piemēram, daudzās Eiropas sabiedrībās cilvēku skaits, kuri 20. gs. septiņdesmitajos gados piedalījās demonstrācijās, bija ap 10 %, bet mūsdienās tas ir tuvāk vienai trešdaļai iedzīvotāju, dažās valstīs, piemēram, Francijā vai Zviedrijā, sasniedzot pat 40% iedzīvotāju.

Tātad sāk dominēt jaunas aktivitāšu formas, kuras ļauj cilvēkiem koncentrēties uz kādu konkrētu problēmu, un tieši šāda veida aktivitātes ir atbilstošas interneta videi. Te nav runa par cilvēkiem, kuri apmeklēs partiju mājas lapas, bet gan tādiem, kuri vēlas kaut ko vairāk noskaidrot par kādu konkrētu jautājumu, piemēram, kas patiesībā pašlaik notiek Ukrainā, kā iespējams palīdzēt un piesaistīt starptautiskos resursus – šādām darbībām internets nepārprotami ir vispiemērotākais medijs. Tas ir arī jauns izaicinājums valdībām, proti, kā reaģēt uz šīm aktivitātēm?

Šis ir ilgtermiņa process, tas neienesīs tūlītējas pārmaiņas politikā, un daļēji tas ir saistīts arī ar varas iedabu un to, kam vara pieder. Vara jau obligāti vairs nepieder nacionālam likumdevējam, tā ir globāla, tā ir lokāla, tā ir pārvietojusies arī uz bezpeļņas un privāto sektoru. Piemēram, ja gribam lobēt pret cilvēkresursu ekspluatāciju, tad jāprotestē pret Nike, ja pret ģenētiski modificētiem produktiem, tad pret McDonald’s. Ir daudz vairāk mērķu, daudz vairāk kanālu, tie lielāko tiesu tagad ir pieejami vairākumam, īpaši – bet ne tikai – jauniešiem. Pēc trīsdesmit vai četrdesmit gadiem nepašaubāmi liksies, ka pilsoniskās aktivitātes tradicionālā izpratnē ir samazinājušās, bet plašumā gājušas aktivitātes konkrēto mērķu sasniegšanai, un internets šīs pārmaiņas neradīs, bet veicinās.

*Intervija notika 2004. gada 9. decembrī konferencē “Votes, Bits and Bytes”, kuru organizēja Hārvarda universitātes (Kembridžā, Masačūsetā) Berkmana Interneta centrs.

________________

[1] Building Knowledge Societies: the renewal of democratic practises in knowledge societies, Pippa Norris, for UNESCO World Report

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Citi autora darbi
Krista 1284

Ar ko nosist politiķi 18 Autors:Krista Baumane

Krista 1284

Netīrais grāvis 9 Autors:Krista Baumane

Krista 1284

Astoņpadsmit 8 Autors:Krista Baumane