Interešu konflikta lietas var darīt arī lepnu

Pēdējo mēnešu laikā izskanējušie pārmetumi par vienas vai otras amatpersonas atrašanos interešu konflikta stāvoklī, protams, norāda uz valsts pārstāvju attieksmi pret savu amatu un tā uzliktajiem pienākumiem. Tomēr, no otras puses, pats fakts, ka ar šādiem jaunumiem iespējams ieintriģēt vēlētājus un/vai lasītājus, dod pamatu zināmam optimismam.

Iesaki citiem:

Ādamsona mēģinājumi pierādīt, ka viņš nav bijis čekas štata darbinieks un tāpēc būtu tiesīgs vēlreiz kļūt par Saeimas deputātu, mūsdienu apstākļos šķiet mazliet vecmodīgi. Kuram gan interesē, ka kāds ir bijis čekas aģents vai arī štata darbinieks? Lielās zivis jau sen visiem ir zināmas, mazās tiek pieminētas tikai tā – starp citu. Dainis Lemešonoks Neatkarīgajā raksta, ka pilsoņus “vairs nespēj intriģēt pat fakts, ka superpatriotiskajā Latviešu partijā, pēc Totalitārisma seku dokumentēšanas centra ziņām, ir divi VDK aģenti”[1]. Tik tiešām neinteresē, jo prioritātes ir mainījušās. Lai gan arī mūsdienās vēlētāju atbaidīšanai no konkurējošo partiju kandidātiem varētu tikt izmantotas līdz šim stratēģiski noklusētas ziņas par šo personu dalību skaļos valsts izlaupīšanas gadījumos, šīs vēlēšanas, iespējams, ieies vēsturē zem interešu konflikta zīmotnes.

Neņemšos pētīt, vai daudzie interešu konfliktu gadījumi, par kuriem pēdējā laikā prese plaši runājusi, ir kāda sazvērnieka organizēta kampaņa, vai arī vienkārši tā ir sagadījies, ka žurnālisti šīm lietām pievērš lielāku uzmanību. Nav būtiski, jo abi varianti būtu tulkojami par labu pilsoniskās sabiedrības attīstībai Latvijā.

Par ko es runāju?

Premjers Andris Bērziņš kopā ar ģimeni un draugiem bauda bezmaksas izpriecas uz jahtas, kura pieder a/s Latvijas finieris. Anita Brauna Dienā izsaka aizdomas, ka šādu vizināšanos varētu traktēt kā firmas dāvanu amatpersonai[2], bet Rolands Pētersons Neatkarīgajā pat izsaka konkrētu versiju, ka šī ir bijusi nevis vienkārša beztermiņa dāvana, bet gan konkrēta samaksa par to, ka premjers atbalstījis Latvijas finiera vecākās padomnieces Dainas Bruņinieces vīra Jāņa Gavara iecelšanu par Privatizācijas Aģentūras priekšsēdētāja vietnieku[3]. Pati Bruņiniece arī nonākusi sprukās, jo vienlaikus strādā par žurnālisti Latvijas televīzijā, kur esot veidojusi arī Latvijas finierim labvēlīgus raidījumus.

Rīgas mērs Gundars Bojārs veic aizdomīgus darījumus uz sava padotā Guntara Kukula zemes. Tā kā Kukuls ir Bojāra pakļautībā, darījuma labvēlīgums var ietekmēt Bojāra spēju reāli vērtēt Kukula darbību.

Drošības policijas priekšnieka vietnieks Didzis Šmitiņš vizinās lepnā automašīnā, kura nav viņa, bet gan pieder viņa sievas darbavietai. Viņš mašīnā tikai atrodoties, bet to neizmantojot. Žurnālisti gan nav īsti droši, ka Šmitiņa lemšanas brīvība nav ietekmēta.

Ko lai par to domā?

Neatkarīgi no tā, vai šeit minētie un neminētie interešu konflikta gadījumi ir kādas drūmas kampaņas sastāvdaļa vai arī vienkārši žurnālistiem tagad par to šķiet interesanti runāt, šīs ziņas vedina domāt par to, ka publiskās un privātās sfēras dalījums Latvijas iedzīvotājiem kļūst arvien pieņemamāks.

Padomju tradīcijā amata formālie labumi (kā atalgojums) netika šķiroti no neformālajiem (plaši kontakti un blata tīkla palielināšanās, iespēja izmantot dienesta automašīnu un iepirkties specveikalos utt.). Privāto interešu apmierināšana, izmantojot darbavietu resursus, bija tik izplatīta parādība, ka tajā neiesaistījās vien atsevišķi ideālisti. Demokrātiskā iekārtā publiskās un privātās sfēras nodalījums tiek uzskatīts par būtisku taisnīgas valsts pastāvēšanas sastāvdaļu. Teorētiski amatpersonai būtu jāpieņem racionāli lēmumi, kuru pieņemšanas laikā tā ir tikai un vienīgi amatpersona. Tātad - bez privātām interesēm.

Ja minētos gadījumus būtu izcēlusi gaismā kāda propagandas mašīna, Latvijas pilsoņiem būtu pamats lepnumā piepūst vaigus. Tātad, tehnologi uzskata, ka sabiedrība šeit ir diezgan attīstījusies demokrātijas virzienā, lai tās naidu varētu izraisīt, demonstrējot kāda atrašanos reālā vai šķietamā interešu konfliktā.

Ja šie raksti tapuši tikai žurnālistu neatkarīgas iniciatīvas rezultātā, arī tas ir kompliments Latvijas pilsoniskajai sabiedrībai. Pilsoņi, acīmredzot, zina, kas ir interešu konflikts, tiem ir interesanti uzzināt, ka viena vai otra amatpersona nonākusi šādā ietekmējamā stāvoklī.

Pirms iepriekšējām vēlēšanām lasītāju uzmanību piesaistīt ar stāstiem par amatpersonu interešu konfliktu, šķiet, nebija iespējams. Tāpēc, lasot šādas ziņas, es jūtu zināmu pacilātību un gremdējos patīkamās vīzijās par tām dziļi filozofiskām problēmām, kuras uztrauks Latvijas vēlētājus nākošajās un aiznākošajās vēlēšanās.
______________________________________

[1] NRA, 2002.g. 19.augusts, 3.lpp
[2] Diena, 2002.g. 14.augusts, 2.lpp
[3] NRA, 2002.g. 19.augusts, 1., 5.lpp

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!