Atslēgvārdi:

Inovators vai vecs atlēts? (intervija ar Pekku Himanenu) 5

ES ir nāciju tīkls, un tā kā tīklu neviens īsti nevada, tā darbība ir lēna un ierobežota. Tāpēc katrai dalībvalstij ir jārīkojas un jāattīsta sevi pašai, jo brīdī, kad ES kaut ko beidzot nolemj, parasti jau ir par vēlu.

Iesaki citiem:

Kopš franči un nīderlandieši noraidīja Eiropas Konstitūciju, “krīze” ir bieži lietots Eiropas Savienība raksturojums. Vai Jūs tam pievienojaties?

Manuprāt, tas ir pārspīlējums. Jāuzmanās, kādu attīstības scenāriju rakstām Eiropai. Šobrīd saceram traģēdiju, ka Eiropas neizbēgamais liktenis ir kļūt par veco ļaužu pansionātu un brīvdabas muzeju. Runāt par krīzi nozīmē šo traģēdijas scenāriju padarīt par pašpiepildošu pareģojumu.

Analizējot Francijas balsojumu, mēs ar Manuelu Kastelu secinājām, ka “pret” iemesli bija neapmierinātība ar iekšējiem jautājumiem – bezdarbu, slikto ekonomikas stāvokli, - kā arī franču bailes, ka Eiropa virzās uz tādu globalizācijas modeli, kas apdraud sociālo drošību.

Ir jāpiedāvā risinājums “pret” balsojuma cēloņiem. Jārūpējas par Eiropas ekonomikas atjaunināšanu, balstot to inovācijās. Otrkārt, ir jāstiprina ES sociālā dimensija – šobrīd mēs pārāk daudz runājam par kapitāla un preču brīvu kustību, nevis par citām Eiropas vērtībām.


Jūsuprāt, frančiem ir taisnība, ka Eiropas īstenotais globalizācijas modelis aizmirst par sociālajiem aspektiem?

Konstitūcijas projektā nebija nekā tāda, kas vilktu uz šo pusi, bet ir plašāks jautājums, ka Eiropa nav definējusi iedvesmojošu vīziju.

Mums ir Lisabonas stratēģija, kurā teikts, ka Eiropas ekonomika pieaugs par 3% gadā. Iedomājieties, ja Mārtins Luters Kings būtu teicis: “Man ir sapnis, ka nākošgad mūsu ekonomika pieaugs par 3%”, pūlis būtu vienkārši izklīdis.

Tieši tas notiek šodien Eiropā – mēs zaudējam cilvēkus, kas tic Eiropas vīzijai, jo šī vīzija ir pārāk garlaicīga.

Mēs varam mācīties entuziasmu no jaunajām ES dalībvalstīm, kurās ir lielāka sapratne par to, ka ES nozīmē plašāku jautājumu loku. Mums jāatgādina pašiem sev, ka ES neradās vienīgi dēļ brīvā tirgus.


Kādus vārdus Jūs liktu Lutera Kinga mutē to 3% pieauguma vietā?

Es teiktu: “Man ir sapnis, ka 2020.gadā Eiropa būs gan radošs, gan gādīgs kontinents un aizstāvēs tādu pasauli, kurā cilvēki var dzīvot cieņpilnu dzīvi”.

Tātad, radošums un inovācijas ekonomikā un kultūrā tiek savienots ar gādīgumu, Eiropas pamatideju par sociālo taisnīgumu. Tā ir spēja identificēties ar cita cilvēka stāvokli, izpratne, ka tu varēji piedzimt citā pasaules malā un kāda cita nelaimes varēja būt tavējās. Tas nozīmē ikvienam dot vienlīdzīgas iespējas īstenot savu potenciālu.

Manuprāt, tuvākajos gados Eiropai būs svarīga loma, aizstāvot noteiktu globalizācijas scenāriju, jo [divi pārējie dominējošie globalizācijas scenāriji] – ASV neoliberālā pieeja un Āzijas scenārijs – nerūpējas par to, kas notiks ar pasaules iedzīvotāju vairākumu. Šī loma ir jāuzņemas Eiropai.


Vai ticat, ka Eiropas pilsoņi domā par šo gādīguma ideju? Raugoties no Austrumeiropas skatpunkta, reizēm šķiet, ka rietumeiropieši grib gādāt par sevi un sociālā iekļaušana pārvēršas par sociālo noslēgšanos. Ja Eiropai ir jāuzņemas atbildība par globalizācijas tālāko gaitu, vai pilsoņi to tiešām atbalsta?

Ir ārkārtīgi svarīgi norādīt, ka Eiropa ir kas vairāk par brīvo tirgu. Ja runājam tikai par tirgu, tad tas noved pie šaura savtīguma ideāla, saskaņā ar kuru ir tikai racionāli uztvert jaunās dalībvalstis kā draudus un konkurentus.

Eiropas lielākais sasniegums ir miers, kontinenta sadalījuma izbeigšana un demokrātijas paplašināšana. Jo vairāk uzsveram šos augstākos mērķus, jo saprotamāk Rietumeiropā kļūst tas, ka par šiem sasniegumiem maksātā cena ir tā vērta.

Manuprāt, cilvēki ir ar mieru upurēt kaut ko augstāka mērķa labā, bet šobrīd, kad mūsu politiķiem ir tik plakanas vīzijas, atliek domāt tikai par savtīgām interesēm.


Kā to mainīt? Jūs pats salīdzināt Eiropu ar vecu atlētu, kurš tā vietā, lai atsāktu trenēties un atgūtu formu, nemitīgi raksta treniņu stratēģijas un runā par tām.

Ziemeļvalstis un jaunās ES dalībvalstis ir vairāk gatavas sevi pārradīt. Mēs esam vairāk uz nākotni orientēti, ne tik nostalģiski. Problēmas rada un stagnē bijušās impērijas kā Vācija un Francija, kas nav gatavas atjaunoties, kaut arī zināms, ka globālā ekonomika pieprasa inovatīvu pieeju visās dzīves jomās.


Tas liek atgriezties pie Jūsu minētajiem trīs globalizācijas scenārijiem – ASV, Ķīnas un Eiropas. Interesanti, ka pirmo divu autori ir atsevišķas valstis, pēdējā – valstu savienība, kurai vienotas vīzijas radīšana un īstenošana ir grūtāks un laikietilpīgāks process. Vai ES spēj to efektīvi paveikt? Varbūt tā nevis veicina, bet kavē inovāciju procesu?

ES ir nāciju tīkls, un tā kā tīklu neviens īsti nevada, tā darbība ir lēna un ierobežota. Tāpēc katrai dalībvalstij ir jārīkojas un jāattīsta sevi pašai, negaidot ES lēmumus, jo brīdī, kad ES kaut ko beidzot nolemj, parasti jau ir par vēlu.

Vienlaikus ir svarīgi saglabāt šo tīklu un pat ciešāk integrēt to, jo katra Eiropas valsts ir pārāk maza, lai viena pati būtu veiksmīga globālajā konkurences cīņā. Piemēram, Somijas scenārijam vienam pašam nebūtu nekādas jēgas, un tas, protams, ir viens no iemesliem, kāpēc ES pastāv.


Somija ir viens no piemēriem, kā savienot inovatīvu ekonomiku un sociālo gādīgumu. Kā Jūs to īstenojat?

Pirmkārt, mēs negaidījām ES lēmumu. Vēl 50-tajos gados Somija bija nabadzīga valsts, kurā puse iedzīvotāju bija nodarbināti lauksaimniecībā vai mežsaimniecībā. Tātad, mēs bijām nomale bez kādām augstām tehnoloģijām.

Mēs sapratām, ka ar dabas resursiem nevaram konkurēt, jo mums nekā daudz nav, tāpēc Somijas nākotne ir saistīta ar zināšanām un inovācijām tāpat kā vairumam valstu.

Kopš 70-tajiem gadiem mums ir valdības politika, kas palielināja ieguldījumus inovācijās. Šie ieguldījumi ir pieauguši no 1% IKP 80-tajos gados līdz 3,6% šobrīd. Tas ir divreiz vairāk nekā attīstīto ekonomiku vidējie rādītāji. Vienlaikus tika radīta Somijas labklājības valsts.

Inovācijas ir vienīgais garants ekonomikas konkurētspējai un izaugsmei, kam savukārt jānodrošina finansiālā spēja uzturēt labklājības valsti. Tomēr šī labklājības valsts netiek uztverta kā kompensācija tam kaitējumam, ko rada privātais sektors. Drīzāk tā ir pamats ilgtspējīgai inovāciju attīstībai, jo ietver izglītības sistēmu, veselības aprūpi – vārdu sakot, labklājības valsts rada ilgtspējīgu pamatu jaunu inovatoru attīstībai, kas nodrošinātu ekonomikas turpmāko izaugsmi un vienlaikus arī uzturētu uzticēšanos attīstībai un tās leģitimitāti.

ANO Tūkstošgades aptaujā atklājās, ka 2/3 pasaules iedzīvotāju, ieskaitot Eiropas valstis, neuzskata, ka valdības viņus pārstāv. Pērn BBC veica šādu aptauju un rezultāts bija līdzīgs. Izņēmums ir tādas valstis kā Somija, kur cilvēki attīstību uzskata par leģitīmu.

Tas ir ļoti svarīgi ilgtermiņā. Ja zūd uzticēšanās, nav iespējams īstenot reformas, jo valdības jutīsies pārāk vājas bez sabiedrības atbalsta.

Zaudējot uzticēšanos, sagrūst arī viens no ekonomiskās izaugsmes pamatiem – paļāvība un pozitīvas nākotnes ekspektācijas. Ja cilvēki neuzticas, valda baiļu kultūra, kā tas ir daudzviet pasaulē šobrīd.

Visbeidzot, tas ir jautājums par valdības leģitimitātes avotiem. Atbilstoši modernajam uzskatam, valdības leģitimitāte, pirmkārt, nāk no demokrātiska vēlēšanu procesa, bet, otrkārt, no labklājības, ko valsts sniedz saviem pilsoņiem. Ja tā nenotiek, tad atliek tikai vecais varas leģitimitātes avots – bailes, un tādā gadījumā valsts sniedz tikai drošību.

Es saredzu spēcīgu leģitimitātes krīzes tendenci pasaulē, un valdības uz to atbild, vairojot baiļu kultūru, lai varētu attaisnot to, ka garantē vienīgi drošību, kā ASV to dara pašlaik.


Jautājums, vai valstis tiešām šo drošību spēj garantēt? 11.septembris rādīja, ka valsts ar milzīgu aizsardzības budžetu ir ļoti viegli ievainojama cīņā, kas nelīdzinās klasiskam karam. Islama pasaule izkrīt no Jūsu globalizācijas scenārijiem, un te jājautā, vai šie scenāriji nav pārāk trausli pret uzbrukumiem, kas var nākt no pasaules daļām, kuras paliek ārpus attīstības vīzijas?

Globalizācija faktiski nozīmē, ka neviena valsts pati par sevi nevar nodrošināt lietas, ko agrāk spēja tradicionālās nācijvalstis. Piemēram, drošību neviena nācija nevar iegūt viena pati, pat ne superlielvara ASV.

Kamēr vien 50 000 cilvēku ik dienu mirs no viegli novēršamiem cēloņiem kā nepilnvērtīgs uzturs vai vienkāršas slimības, pret kurām zāles ir nopērkamas ikvienā aptiekā mūsu blokā, tas būs izmisuma pamats. Ilgtermiņā drošība balstās sociālajā taisnīgumā un iekļaujošā attīstībā, es to saucu par labvēlīgu attīstības apli atšķirībā no burvju apļa, kur attīstība balstās uz nevienlīdzības pieaugumu.

Jūs nevarat leģitimēt attīstību, ja daudzi cilvēki jūtas izslēgti no tās, kā tas ir šobrīd. Tas noved pie vardarbīgiem uzbrukumiem pret pašreizējo attīstības veidu.


Sociālās iekļaušanas vairošanu Jūs saistījāt arī ar Eiropas Savienības tālāku paplašināšanu. Kur jābūt ES robežām?

Mans galvenais akcents nav ES paplašināšana, bet gan sociāli iekļaujošāka globalizācijas un attīstības modeļa aizstāvība – prasība faktiski no jauna definēt, ko attīstība un izaugsme nozīmē.

Eiropas robežas ir process, ko mēs vēl nevaram definēt. Es neredzu, kāpēc Eiropa nevarētu iekļaut Balkānus, Ukrainu. Šobrīd mums ir jātiek vaļā no paralīzes, kas iestājusies pēc franču un nīderlandiešu balsojuma. Vienlaikus arī jāvienojas par ES struktūru reformu un Konstitūciju, jo pretējā gadījumā Eiropa būs ķezā.


Un kā ar Turciju?

Turcija ir sarežģīts jautājums. Es personīgi uzskatu, ka tā jāiekļauj, bet Turcijai ir vēl ļoti daudz darāmā pirms tam, jo cilvēktiesības tur šobrīd nav ES līmenī.

Turcijas iekļaušana nozīmētu, ka Eiropa atzīst sevi par daudznacionālu, multikulturālu un multireliģisku kontinentu. Reģionu dalījums pēc reliģiju pazīmes ir mākslīgs, mums jau šobrīd ir liels musulmaņu iedzīvotāju skaits.


Kāds ir Jūsu uzskats par islama un demokrātijas savienojamību?

Turcija ir pierādījums tam, ka tas ir iespējams. Lai to paveiktu, nepieciešams skaidrs dalījums starp politisko un reliģisko varu. Es nepiekrītu tiem, kuri šī nošķīruma trūkumu uzskata par islamā “iedzimtu”. Ir tikai dažas valstis, kurās likumus tieši izdod reliģiskā vara, bet pārējās šim nošķīrumam ir gatavas.

Pasaulē nākotnē jebkurā gadījumā reliģijas, tautības un kultūras sajauksies, un ir grūti to īstenot, ja politisko varu identificē ar reliģisko.


Tātad Jūs paredzat islamam to pašu ceļu, ko savulaik veica kristietība, nošķiroties no politiskās varas?

Daži uzskata, ka kristietībā šis duālisms ir ļoti sens, citējot “Dod ķeizaram, kas ķeizaram pienākas…”, bet vēl Viduslaikos Eiropā šis dalījums nebija īstenots, tā ka šis ir moderno laiku nošķīrums. Es neredzu citu izeju, kā multikulturālu pasauli, kas ir toleranta un kurā visi cilvēki ir iekļauti politiskajā struktūrā.


Atgriežoties pie Somijas inovāciju politikas, gribu precizēt, kāds ir tās institucionālais ietvars? Latvijā ir radīts Nacionālais attīstības plāns, bet lielais jautājums ir, kā to efektīvi īstenot?

Somijā mēs izveidojām Zinātnes un tehnoloģiju politikas padomi, kuru vada premjers un tajā darbojas visi nozīmīgākie valdības ministri. Tātad, tai ir tik daudz varas, cik vien var iedomāties. Tajā darbojas arī pārstāvji no universitātēm, arodbiedrībām, darba devēju organizācijām.

Svarīgs pamats šai institūcijai ir spēja uzturēt dialogu starp visiem partneriem, jo tikai tā iespējams vienoties par nacionālo politiku un inovāciju investīcijas aizsargāt pret ikdienas politiskajām debatēm. Piemēram, ekonomikas lejupslīdes laikā 90-to gadu sākumā, kad Somijā nācās samazināt dažādas publiskās izmaksas, mēs turpinājām palielināt inovāciju investīcijas. Daudzās valstīs tā būtu politiska pašnāvība, bet mēs to varējām, jo bija atbalsts no visiem sabiedrības pārstāvjiem.

Mums ir arī nacionālā tehnoloģiju aģentūra TEKES, kas ir no valdības neatkarīga un salīdzinoši neliela institūcija ar aptuveni 200 darbiniekiem. Šī aģentūra izstrādā tehnoloģiju programmas.

Obligāts priekšnoteikums veiksmīgam darbam ir sadarbība starp inovāciju atbalstītājiem, lieliem un maziem uzņēmumiem, lai zināšanas izplatītos sabiedrībā. Būtisks ir arī finansējums izglītības sistēmai.

Aģentūra gan proaktīvi nosaka jomas, kurās jāveicina inovācijas, gan arī ir atvērta dažādiem projektiem un idejām no malas.


Kurš no variantiem bija “Nokia”?

Tas bija privātās uzņēmējdarbības un valsts investīciju sadarbības piemērs. “Nokia” veiksmē liela nozīme bija valsts ieguldījumiem vienota mobilo telekomunikāciju standarta izstrādē, ko kopīgi veica Ziemeļvalstis. Tātad, “Nokia” saņēma būtisku valsts palīdzību šajā posmā un tā varēja gūt labumu arī no augstā tehnoloģiskās izglītības attīstības līmeņa. Tagad valsts ieguldījumi ir maznozīmīgi, jo nav vajadzīgi, taču “Nokia” turpina sadarboties, jo tas palīdz izplatīt zināšanas un stiprināt šo aprakstīto struktūru.


Manuprāt, Jūsu pieminētā sadarbība ir ļoti būtisks faktors, jo pretējā gadījumā valda milzu skepse – ka gan ierēdņi un valsts var zināt, kādu ekonomikas jomu attīstīt?

Protams, šie valsts institūciju darbinieki ir tehnoloģiju eksperti vai akadēmiķi. Bet visa pamats tiešām ir uzticēšanās. Somijas modelis ir iespējams, jo somi uzticas savam parlamentam un nebaidās no tā, kā vairumā valstu.

* Intervija notika 2006.gada 24.februārī Romā, konferences "Transeuropaexpress” laikā.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - Maru 03.04.2006 09:20
Es būtu ļoti priecīgs, ja Jūs, Maru, vai arī kāds Himanena uzskatu vai viņa iztirzāto Eiropas vērtību pazinējs uzrakstītu, kas te ir domāts ar "gādību". Manuprāt, Francijā gādība (domājot ar to sociālas garantijas) sasniegusi augstu līmeni, bet nesenie studentu nemieri parāda, cik grūti ir valstij nepieciešamības gadījumā atkal panākt, lai pietiekami daudzi cilvēki gribētu uzņemties atbildību paši pār savu karjeru, nemaz nerunājot par kādām nesavtības/pašaizliedzības izpausmēm, darbojoties citu labā.

Es pretstatā Himanenam uzskatu, ka valsts organizēta gādība rada pasaulē ļaunumu tāpat kā jebkura cita utopija (sk. Roberta Nozika utopijas definīciju - http://www.amazon.com/gp/product/0465097200/103-1464892-2434... ). Visas labumu dalīšanas programmas, kā to apliecina arī nesen LIAA organizētā struktūrfondu naudas dalīšana, ir neefektīvas. Tās varbūt pat šobrīd ir nepieciešamas, bet tā ir sava veida nabadzības apliecība mūsu sabiedrībai, ka vēl neesam iemācījušies sociālo nodrošināšanu, vienkāršus infrastruktūras uzlabojumus utml. veikt lokālā līmenī - ģimenēs, uzņēmumos, pilsētu/novadu pašvaldībās, kur cilvēki bez lielas birokrātijas zin, kas kuram ir vajadzīgs. Savukārt tagad, diemžēl, cilvēku ienākumi ir atkarīgi ne tikai no produktīva darba, bet no tā, kādus projektu pieteikumus viņi prot uzrakstīt, kādas nodokļu atlaides prot sev izdomāt, vai māk savlaicīgi iestāties pareizajā rindā, noformēt sev bezdarbnieka statusu, fiktīvi iekārtoties labi atalgotā darbā pirms bērna piedzimšanas, utml.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

maru 01.04.2006 22:00
Vēl būtu vajadzējis šim lieliskajam somam uzjautāt, kādā veidā, viņaprāt, notika tā, ka somu tauta uzticas savam parlamentam un tāpēc vara valstī ir leģitīma un tai vairs nav jābalstās uz baiļu kultūru, kā tas joprojām ir pie mums Latvijā un daudzkur citur civilizētajā pasaulē...

Interesantas ir piezīmes, ka stagnē vecās impērijas Vācija un Francija... ka Somijas valdībai ir attīstības vīzija, kuras iemiesošanu nav kavējušas politiķu maiņas vai citi satricinājumi... Ļoti prātīgi par globalizāciju...

Un vēl daudz kas cits vērtīgs...

Paldies portālam par vērtīgo interviju!

Aleksim:

Terorisma iemesli -- Himanena minētais un Tavējie nemaz nav pretrunā. Arī pārējās piezīmes nāk šoreiz vairāk noTava sliktā garstāvokļa, un mazāks tām ir racionālais pamats.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 16.03.2006 07:40
Vidzemnieks: Lūk cik vienkārši un ģeniāli izskatās attīstības vīzija jeb modelis ar diviem polāriem, visu ietverošiem principiem - inovācijas un gādība, kustība un sasniegtā saglabāšana.

Šī vīzija praktiski izpaudās pirms nedēļas Francijā, kur 8 universitātes pārtrauca darbu dēļ studentu protestiem pret uzņēmumu tiesībām ar vienkāršotiem noteikumiem atlaist no darba cilvēkus līdz 26 gadu vecumam pirmo 2 pārbaudes gadu laikā (http://www.infoshop.org/inews/article.php?story=2006sorbonne... ). Tās laikam ir mūsdienu eiropiešu alkas saskaņā ar Himanena modeli: valdība - par inovācijām un kustību, bet studenti savukārt - par gādību un sasniegtā saglabāšanu :))

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Vidzemnieks 15.03.2006 10:01
Nevajadzētu gādīgumu saprast kā "jaunākā brāļa" pamācīšanu un sava labuma uztiepšanu materiālā vai garīgā veidā, bet kā Himanens saka - spēju identificēties ar cita cilvēka stāvokli un ikvienam dot (vismaz politiski aizstāvēt !) vienlīdzīgas iespējas īstenot savu potenciālu.

Pilnībā parakstos zem Himanena idejām. Lūk cik vienkārši un ģeniāli izskatās attīstības vīzija jeb modelis ar diviem polāriem, visu ietverošiem principiem - inovācijas un gādība, kustība un sasniegtā saglabāšana. Divi visaptveroši faktori nevis 28 kā profesoram Karnītim. Liels paldies somu filozofam!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 14.03.2006 19:17
Tātad, radošums un inovācijas ekonomikā un kultūrā tiek savienots ar gādīgumu, Eiropas pamatideju par sociālo taisnīgumu. Tā ir spēja identificēties ar cita cilvēka stāvokli, izpratne, ka tu varēji piedzimt citā pasaules malā un kāda cita nelaimes varēja būt tavējās. ... Manuprāt, tuvākajos gados Eiropai būs svarīga loma, aizstāvot noteiktu globalizācijas scenāriju, jo [divi pārējie dominējošie globalizācijas scenāriji] – ASV neoliberālā pieeja un Āzijas scenārijs – nerūpējas par to, kas notiks ar pasaules iedzīvotāju vairākumu. Šī loma ir jāuzņemas Eiropai. ... Jūs nevarat leģitimēt attīstību, ja daudzi cilvēki jūtas izslēgti no tās, kā tas ir šobrīd. Tas noved pie vardarbīgiem uzbrukumiem pret pašreizējo attīstības veidu.

Autora spriedumos ir dažas vājas vietas. Pirmkārt, viņš nekur nepamato, ka tieši cilvēki, kuri ir izslēgti no globālās attīstības, ir tie, kuri nodarbojas ar vardarbīgiem uzbrukumiem. Tas drīzāk ir faktos nebalstīts mīts, jo vairums teroristu ir bijuši Rietumu pasaulē vismaz virspusējā līmenī integrējušies cilvēki; drīzāk var runāt par psiholoģiskiem vai personīgiem iemesliem, kādēļ cilvēki pievēršas terorismam (sk. http://www.guardian.co.uk/comment/story/0,,1717676,00.html ). "Gādīguma" ideja, ja tā kādam ir nepieciešama, būtu jāprecizē un jāpamato citādāk.

Gluži smieklīgi izskatās autora ES slavināšana, salīdzinot sevi ar ASV un Ķīnu. Tas atgādina PSRS pretenzijas - rūpes par darbaļaužu laimi visā pasaulē. Praksē šis Eiropas "gādīgums" izskatās mazliet citādi - tie ir nīderlandiešu miera uzturētāji, kuri veidoja drošības zonu Srebreņicā Bosnijā, angļu karavīri, kuri spīdzina irākiešus Basrā, franču politiķi, kuri Āfrikas valstīm par dempinga cenām pārdod savus pārtikas pārpalikumus un masveidā izputina zemniekus, tie ir noteikumi par banānu eksporta kvotām, kas sadārdzina banānus Eiropas patērētājiem, toties sariebj Latīņamerikas ražotājiem. Arī pretēji PTO principiem pieņemtie ierobežojumi Ķīnas apavu un apģērbu eksportam - laikam tas arī dēļ "gādības" par ķīniešiem, kuri strādā vieglās rūpniecības uzņēmumos. Un arī ES iekšējā "Laval" lieta - nesavtīgas zviedru arodbiedrību rūpes par latviešu celtnieku labklājību. Take a break! :)) Autoram varu piekrist, ka ASV un Ķīnas ideoloģijas ir varbūt mazāk liekulīgas attiecībā par saviem sociālās labklājības ideāliem, t.sk. Ķīna šobrīd vispār nemēģina citas valstis aplaimot ar saviem priekšstatiem par taisnīgumu.

Citi autora darbi
Frizier 255x203

Šķēres un politika 29 Autors:Nellija Ločmele

J ikstens 255x203

Purvs un plānošana 1 Autors:Nellija Ločmele

Tisenkopfs 255x203

Labi dzīvojam?! 8 Autors:Nellija Ločmele