Inovācijas politikas neatminamā mīkla 2

Latvijas NOKIA neradīsies no zila gaisa, bet gan apdomāti un mērķtiecīgi pie tā strādājot.

Iesaki citiem:

Kopš Latvija sasniedza tādus mērķus kā dalība Eiropas Savienībā un NATO, ir pastāvējušas diskusijas un bažas par to, kas būs nākamie lielie politiski un sabiedriski aktuālie mērķi. Visaptverošs konsenss par šādu mērķi šķiet, ka nepastāv. Tomēr politiskajā, administratīvajā un biznesa elitē, kā arī ikdienas sarunās bieži piesauktā nepieciešamība radīt Latvijas NOKIA, Skype vai citus vairākus, mazāka mēroga veiksmes stāstus, varētu definēt kā vienu no lielajiem nākotnes uzdevumiem mūsu valstij. Tas, protams, jāsaprot kā metafora attīstītai un gudrai ekonomikai - spēju radīt tādas vērtības, kas ļautu bez striktiem budžeta sadales ierobežojumiem gūt labumu katram sabiedrības loceklim. Attīstītajās valstīs un arī tajās, kas uz šādu apzīmējumu vēl tikai tiecās, akadēmiskajās un politikas veidotāju aprindās ceļš uz šādiem mērķiem ir inovācijas rīcībpolitika[ 1 ].


Inovācijas rīcībpolitika

Ar inovācijas rīcībpolitiku vienkāršā izpratnē var apzīmēt visas valsts aktivitātes (parasti dažādu iniciatīvu un programmu veidā), kas vērstas uz uzņēmēju iesaistīšanos inovācijas procesā dažādos sektoros. Tā rezultātā rodas jauni, uzlaboti un pats galvenais – pieprasīti produkti, procesi, pakalpojumi, dizains vai organizatoriskās struktūras. Vairumā valstu šo rīcībpolitiku ciešā vai ne tik ciešā sadarbībā, galvenokārt, īsteno par izglītību un zinātni un ekonomiku atbildīgās ministrijas. Lai arī centrālais spēlētājs ir valsts, aizvien vairāk šo rīcībpolitiku īsteno arī reģioni, kā arī pārnacionālas organizācijas. Kā daudzas citas, arī šo rīcībpolitikas jomu raksturo liela sarežģītība, un akadēmiskajā literatūrā tā bieži tiek apzīmēta kā negantā (wicked) problēma un rīcībpolitika. Tas nav saistāms ar tās iespējamo ļaunumu vai negatīvo aspektu, bet gan ar tās nepakļaušanos vienkāršiem un ātriem risinājumiem. Piemērs - pavisam nesena, šķietamās inovācijas lielvalsts Zviedrijas medijos notikusī viedokļu apmaiņa. Diskusija starp inovācijas rīcībpolitiku pētošu starptautiski atzītu akadēmiķi un Zviedrijas Ekonomikas ministri izvērsās pēc tam, kad pirmais bija publicējis rakstu apgalvojot, ka patiesībā Zviedrijai praktiski nemaz nav tādas kārtīgas inovācijas rīcībpolitikas kā pienāktos [ 2 ].

Šī raksta autore disertācijas ietvaros arī pēta inovācijas rīcībpolitikas veidošanu un ieviešanu. Tomēr šī raksta mērķis nebūs kā Ziemeļu kaimiņam izdarīt secinājumus par Latvijas inovācijas rīcībpolitiku (vai tās pastāvēšanas apšaubīšanu). Drīzāk šis ir empīriskos[ 3 ] un akadēmiskos[ 4 ] novērojumos balstīts ieskats karstākajās aktualitātēs un diskusijās par inovācijas rīcībpolitikas veidošanas un īstenošanas problēmām. Tas, iespējams, būs noderīgs vai vismaz interesants Latvijas inovācijas sistēmas dažādajiem spēlētājiem un plašākai sabiedrībai, kam būtu jāsaprot, ka Latvijas NOKIA neradīsies no zila gaisa, bet gan apdomāti un mērķtiecīgi pie tā strādājot. Tāpēc raksta turpinājumā apskatītas tādas diskusijas kā inovācijas rīcībpolitikas pētniecības un pašas rīcībpolitikas veidošanas mijiedarbība (vai politikas veidotāji ieklausās akadēmiskos apsvērumos), rīcībpolitikas koordinācija un jauni inovācijas rīcībpolitikas instrumenti (starptautiskas programmas, inovācijas iepirkums, imitācija). Šo tēmu apskats nav visaptverošs, bet šeit apskatītie jautājumi šķiet ir vieni no pašlaik aktuālākajiem un būtiskākajiem. Iespēju robežās katram no tiem piedāvāts arī Latvijas situācijas subjektīvs[ 5 ] novērtējums.


Padomi rīcībpolitikas veidotājiem

Sociālās zinātnes starpdisciplinārā sadarbībā pēta zinātnes un inovācijas procesus un to sekmējošās rīcībpolitikas. Viena no karstākajām diskusijām, kuras temperatūru nosaka aizvien pieaugošie finansiālie ierobežojumi sociālajām zinātnēm, ir par empīrisku pētījumu un izsvērtu novērojumu izmantošanu praksē. Proti, tad, kad politiķi un dažādu valsts pārvaldes organizāciju darbinieki pieņem lēmumus par to, vai, cik daudz un kādā formā veikt investīcijas zinātnē un inovācijas procesus sekmējošās valsts (vai reģionu vai Eiropas Komisijas) programmās. Saseksas universitātes pētnieks Bens Martins šo problēmu ilustrē kodolīgi – zinātne, tehnoloģijas un inovācijas procesi ir dārgi, tāpēc, lai valsts tos atbalstītu, ir nepieciešamas labas rīcībpolitikas.[ 6 ] Ar labām rīcībpolitikām tiek saprastas tādas, kas ierobežotos resursus izmanto tā, lai sasniegtu pēc iespējas labākus rezultātus – pozitīvu ietekmi uz inovācijas sistēmu. Savukārt, tas, vai un kā politiķi un ierēdņi, veidojot šīs rīcībpolitikas, izmanto akadēmiķu, kas pēta šos procesus, padomus, ir sarežģīts jautājums abām pusēm.

Zinātne, tehnoloģijas un inovācijas procesi ir dārgi, tāpēc, lai valsts tos atbalstītu, ir nepieciešamas labas rīcībpolitikas.



Viens no iemesliem, kas rada problemātiskumu, ir zinātnes sabiedrības asā reakcija uz pētījumiem, kuru rezultātā tiek ieteikts, piemēram, samazināt pašu zinātnisko institūciju autonomiju finansējuma sadalē. Vai vēl ļaunāk – kādu pētījumu virzienu slēgšanu, apvienošanu vai līdzīgas aktivitātes. Savukārt, politiķi nevēlas būt „sliktie”, kas iestājas pret zinātniekiem. Līdz ar to, neskatoties uz padomiem, šajā ļoti dārgajā cilvēka darbības jomā, ko sauc par zinātni, tiek veidotas un uzturētas tādas politikas, kas nav balstītas skrupulozos apsvērumos, jo tie tiek izspiesti no diskusijas par labu citām interesēm. Tajā pašā laikā var konstatēt arī vairākus pozitīvus piemērus - zinātnes un inovācijas procesus un politiku pētošā akadēmiskā kopiena, ko mēdz dēvēt „zinātne par zinātni” (science of science), ir attīstījusi jēdzienus un izpratnes, kuras aktīvi un labprātīgi ir pārņēmuši arī politikas veidotāji. Viens no spilgtākajiem piemēriem tam ir Lundvala un Fagerberga attīstītais nacionālās inovācijas sistēmas koncepts. Tas akcentē - katrā valstī pastāv inovācijas sistēma, kurā ir visdažādākie spēlētāji, sākot ar uzņēmējiem un beidzot ar politikas veidotājiem. Tie mijiedarbojas un kopumā nosaka inovācijas procesu norisi un izdošanos. Šo skatījumu ir pieņēmušas vairākas valstis, piemēram, jau minētā Zviedrija, kas attiecīgi ir veidojušas savas inovācijas politikas stratēģijas un atbalsta pasākumus. Tie ir visaptveroši un sistēmiski, nevis koncentrējas tikai uz zinātnes atbalstu, cerot uz lineāru ieguldījumu atdevi arī industrijā.


Kas un par ko ir atbildīgs jeb mūžīgā koordinācijas problēma

Savas pār-sektoru dabas dēļ, inovācijas rīcībpolitiku raksturo atbildības sadalījuma problēmas starp dažādām administratīvajām vienībām, politiskajām ambīcijām (vai to trūkuma), kā arī starp privāto un publisko sektoru. Allaž ir pastāvējusi spriedze starp divu nozaru – zinātni un ekonomiku - vadošajām organizācijām. Tomēr kopš deviņdesmitajiem gadiem, kad atsevišķi no zinātnes un tehnoloģiju politikas tika izdalīta inovācijas politika, tā ir īpaši izteikta. Tā izpaužas, vai nu abu vēlmē būt atbildīgajam vai arī gluži pretēji – neviens neuzņemas iniciatīvu. Atbildība arī nav būtiskākais, kamēr visas nepieciešamās puses ir iesaistītas jautājumu risināšanā, taču to panākt nav tik vienkārši. Šīs problēmas risināšanai virknē valstu (spilgtākie piemēri – Somija, Zviedrija, Austrija, Igaunija) tiek veidotas zinātnes un inovācijas politikas padomes. Tās parasti vada premjerministrs un ir atbildīgas par stratēģiski būtisku lēmumu (tajā skaitā par budžeta apjomu zinātnei un inovācijas sekmēšanai) koordinētu pieņemšanu. Šīs padomes nodrošina jomai nepieciešamo politisko uzmanību un administratīvo saskaņotību. Taču, kā liecina dažādi pētījumi, arī šādas administratīvās struktūras var kļūt vājas, mainoties personālijām, kā arī pieaugot par nozari atbildīgo ministriju koordinācijas spējām un vispārējām ambīcijām. Latvijā, kur visi ļoti vēlas ieraudzīt mūsu unikālos un labklājību nesošos veiksmes stāstus, inovācijas politikai tiek pievērsta minimāla uzmanība. Atbildību vai vismaz koordinējošo lomu par inovācijas rīcībpolitikas īstenošanu ir uzņēmusies Ekonomikas ministrija. Tā pašlaik to pozicionē kā industriālās politikas elementu. Taču atbildīgais ministrs D. Pavļuts (RP) atzīst, ka savā darba kārtībā līdz nacionālās inovācijas sistēmas sakārtošanai vēl nav ticis. [ 7 ]

Latvijā, kur visi ļoti vēlas ieraudzīt mūsu unikālos un labklājību nesošos veiksmes stāstus, inovācijas politikai tiek pievērsta minimāla uzmanība.



Savukārt administratīvā Izglītības un zinātnes ministrijas vadība par to publiski nerunā. Tas pats sakāms arī par nozares neviennozīmīgi vērtēto politisko vadību, kas koncentrējas uz izglītības problēmām, bet zinātnes politikā daudz tālāk par tās novērtēšanas pasūtījumu (kas, protams, vērtējams atzinīgi) nav nonākusi. Valstij, kas ir taupības nomocīta un vēlas labāku dzīvi, zinātnes un inovācijas politikai būtu jāpievērš daudz lielāka uzmanība īpaši tāpēc, ka šī politikas joma nav no tām vienkāršākajām.


No runām pie darbiem

Šis varētu būt svarīgākais jautājums šajā rakstā un visā diskusijā par inovācijas procesu sekmēšanu. Tas paredz būtiskas izvēles, eksperimentēšanu, mācīšanos un izvērtēšanu. Līdz ar dažādu inovācijas procesu izpratni, ir attīstījušies arī akcenti un paņēmieni šīs politikas īstenošanā. Sākotnēji tie koncentrējās uz piedāvājuma pusi jeb zinātnisko darbību kā dzinuli inovācijas procesiem un komercializēšanai. Tas nozīmē būtiskas investīcijas zinātnē un tādus politikas instrumentus kā granti, ko piešķir arī uzņēmumiem. Taču laika gaitā attīstījās izpratne, ka inovācijas procesi nav tikt lineāri kā sākotnēji domāts. To norisei ir būtiska visa sistēma, visi tās spēlētāji. Tāpēc akadēmiķi un politikas veidotāji izmanto nacionālās (vai reģionālās vai sektorālās un nu jau arī globālās) inovācijas sistēmas jēdzienu un domā par to kā visa vide kopumā sekmē vai kavē inovācijas procesus. Tā rezultātā politikas instrumenti vairāk koncentrējas uz sadarbību sekmējošu institūciju izveidi, piemēram, klasteru vai kompetences centru darbības iniciēšana. Ne mazāka loma kā fiziskām telpām un zināšanām tiek piešķirta arī inovācijas procesus sekmējošai kultūrai jeb sabiedrības atbalstam. Tāpēc tiek veidoti atraktīvi zinātnes parki, tehnoloģiju demonstrācijas centri, televīzijas šovi un citi pasākumi, kas popularizē eksaktās zināšanas un iedrošina cilvēkus domāt par savām idejām un to attīstīšanu.

Ne visiem centieniem jābūt absolūti unikāliem!



Nesenākās inovācijas politikas instrumentu tendences ir inovācijas sekmēšana ar valsts iepirkumu palīdzību, inovācijas sekmēšana pakalpojumu sektorā un zemo tehnoloģiju sektoros, piemēram, lauksaimniecībā. Akadēmiķi ir arī aktualizējuši mazāk simpātisku jēdzienu – imitācija – ar to cenšoties akcentēt to, ka ne visiem centieniem jābūt absolūti unikāliem, bet pozitīvā ziņā iespējams arī uzlabot jau daļēji attīstītas tehnoloģijas. Kā redzams, paši politikas veidotāji arī cenšas pielāgoties mainīgajiem apstākļiem un jaunajām izpratnēm. Inovācija ir nepieciešama ne vien uzņēmējdarbībā, bet arī centienos tās darbību pozitīvi ietekmēt, proti, pašas inovācijas politikas veidošanā. Tai nepieciešama aktīvu, atvērtu, azartisku un riskēt gatavu politiķu un ierēdņu iniciatīva, kura pastāvēs tikai, ja būs iespējams izjust plašākas sabiedrības atbalstu.

Arī Latvijā, kur līdz šim galvenokārt ir dominējuši piedāvājuma virzīti inovācijas politikas instrumenti, jaunajā plānošanas periodā ir iespēja saprātīgos apmēros izvērtēt un īstenot inovatīvus politikas instrumentus, kas sekmīgāk ietekmētu Latvijas nacionālās inovācijas sistēmas spēlētājus un palīdzētu tiekties uz jauno mērķu sasniegšanu.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (2) secība: augoša / dilstoša

Tmp author bdd174d29c18893f8040d1ca0cd30c40b76ac587432bcc3f16557adc2b366733
Rudolfs Krese

Šorīt raidījumā "Labrīt Latvija" Juris Gulbis stāstīja par plānoto dalību parīt notiekošajā Baltic Development Forum Summit un Latvijas zemo vērtējumu inovāciju indeksos. Šo rakstu varētu iekļaut kā darba materiālu paneļos. :)

Saistītie raksti