Raksts

Iļja Muromietis ir piecēlies, bet kur viņš ies?


Datums:
27. maijs, 2003


Autori

Deniss Hanovs


Foto: V. Vasņecova glezna "Trīs spēkavīri"

Guļot saldā marginalizēto miegā, krievvalodīgie nav pamanījuši, ka mainījusies latviešu attieksme pret citām tautībām un arī valdību darbība. Politiskā atpalicība ir reducējusi krievu kultūras nozīmi uz pareizticīgo Ziemassvētkiem un kreiso darbību Rīgas Domē.

Rakstu gatavoju stundu pirms LAŠOR[1] organizētā protesta pret bilingvālās izglītības reformas turpinājumu, tāpēc negaidiet komentārus par protesta norisi. Protests mani neinteresē, bet gan jautājums par Latvijas krievu identitātes tālāko attīstību. Mītiņi ir īslaicīgi politisko emociju saasinājuma brīži, kas neko nerisina, bet daudz ko pasliktina, jo funkcionē, iesaistot politikā emociju pārņemtas masas.

Vienotas izglītības sistēmas izveide ieies Latvijas vēsturē, jo spējusi sasniegt to, par ko pēdējos desmit gadus cīnās vietējās un ārzemju nevalstiskās organizācijas – pilsoniskās iniciatīvas un pašmobilizācijas attīstību. Ko tieši esam sagaidījuši?

Pirmkārt, mazākumtautību jēdziens reformas gaitā tika reducēts uz jēdzienu “krievi” un tāds paliks masu uztverē. Katra etniskā integrācija nesākas, bet gan neveiksmīgi beidzas ar šādas šiltes piestiprināšanu. Tātad protests ir tikai fināls segregācijas procesam. Un tagad pārsteigums: integrācija ir nepieciešama visiem, bet tās koncepcija Latvijā nav rakstīta kopīgā valodā, bet lasāma dažādi. Laikraksts Telegraf, kas stilizē sevi par krievvalodīgo Dienu – kvazi oficiālo krievu laikrakstu, vēl gadu pirms protesta pirmā lappusē prezentēja savu integrācijas koncepciju, ka “ievērojami samazinās to latviešu skaits, kas darbā vai saskarsmē ar saviem draugiem lieto tikai latviešu valodu”. Raksts saucās “Paralēlas pasaules”[2]. Tas rāda, ka protests tika gatavots jau ilgi pirms 23. maija – medijos, cilvēku prātos.

Otrkārt, protests pierāda, ka visas apziņas izgājušas ielās un mājās valda haoss, ja citējam krievu 20. gs. sākuma teologu un filozofu Georgiju Florovski. Haoss valda mazākumtautību galvās, kas pēc vairāku gadu politiskās pasivitātes un “miega” nepilsoņu statusā pamodusies ar retajām zilajām pasēm kabatā un vēlas izkustēties, vienīgi nezina, kur un kā. Un galvenā vietējās krievvalodīgās kultūras problēma ir nespēja atrast savu nišu Latvijā un savu funkciju, skaidru kultūras un politisko identitāti. Guļot saldā marginalizēto miegā, krievvalodīgie nav pamanījuši, ka pēdējos piecos gados ir mainījusies latviešu attieksme pret citām tautībām un arī valdību darbība. Proti, 1998. gada referendumā pilsoņi (pārsvara etniskie latvieši) nobalsoja par jaunu, liberālu Pilsonības likumu, un tajā pašā gadā valdība izveidoja integrācijas programmu – nevis politiķu kabinetos, bet sadarbībā ar sabiedrību; pērn valdībā izveidots Sabiedrības integrācijas lietu ministra amats, ko ieņem pētnieks un NVO vadītāj; no valsts budžeta un Eiropas Savienības fondiem tiek finansētas jaunās izglītības programmas, uz ko tuvākā nākotnē nevar cerēt latviešu skolnieki. Savukārt krievvalodīgo politiskā atpalicība, ko stimulēja lēnā naturalizācija un krievu kultūras centra trūkums, Krievijas intelektuālā un finansiālā atbalsta trūkums un manipulācijas ar jēdzienu sootečestveņiki (krievu val.) reducēja vietējās krievu kultūras nozīmi uz pareizticīgo Ziemassvētkiem un kreisi orientēto politiķu darbību Rīgas Domē. Situācijā, kad krievu politiskā kultūra Latvijā ir tuva tukšumam, kas ir aizņemts pats ar sevi informatīvā izolācijā, protests ir ideāls līdzeklis masu aktivizācijai, jo mītiņš kā jebkurš masveidīgs gājiens sola piedzīvot kopīgas emocijas, paaugstina ilgas pēc kaut kā spontāna un negaidīta. Ielu protests ir vienīga forma, kas spēj pamodināt krievvalodīgu interesi par savu kultūru un tas liecina, ka krievvalodīgo identitāte Latvijā atrodas nožēlojamā stāvoklī, ir kurla un mēma pret citām kultūrām un attīstās agresīvā nacionālisma un iredentisma (teritorijas veseluma atjaunošanas) virzienā. Kopīgas valodas izveidošanai bīstamākais ir tas, ka šī izolācija ir produktīva jaunizveidotai krievvalodīgo politiķu grupai, kas aktīvi izmanto atsvešināšanās rezultātus.

Kas sekos pēc protesta? Alternatīvu nav daudz, bet tām ir nopietnas konsekvences. Cerība šā gada septembrī turpināt protestus zaudēja savu aktualitāti jau mītiņa dienā 23. maijā, jo sensācija nepiedzimst divreizes. Kad mītiņš jau būs aizmirsts, cerams, notiks krievvalodīgo skolu, vecāku un kultūras biedrību atjēgšanās process un kļūs skaidrs, ka krievu skolu administrācija un skolotāji ļāvās politiskai propagandai un iesaistīja tajā skolniekus, tā atgriežot krievu skolas padomju tradīcijā. Šī ir viena iespēja –Latvijas integrācijai pozitīvākā. Ir acīmredzami, ka pēc šī protesta morālā autoritāte, politiskā neitralitāte un krievu skolas garīgā “misija” mazākumtautību kultūrā Latvijā ir diskreditēta. Šī situācija varētu izvērsties pastiprinātā upura tēlā, kas vairs nebūs pasīvs, bet pārtaps neapmierināto grupējumu spontānās demonstrācijās, jo krievvalodīgie mediji ir uzņēmušies mesiānisko uzdevumu glābt Izglītības ministrijas upurus un no šī tēla neatteiksies. Tāds ir otrs, integrācijai negatīvais variants.

Izeja tomēr ir atrodama, ja krievvalodīgās skolas aktīvi izmantos iespēju noformēt mācību procesu kā nacionālā skolā, ar iespēju veidot alternatīvu mācību plānu. Kāpēc, piemēram, Puškina licejs nevarētu kļūt par krievu kultūras centru? Skolas, kas nespēj pretendēt uz nacionālās skolas statusu nebūs atstumtas, ja veidos pievilcīgu mācību priekšmetu kombināciju atkarībā no starpetniskā mācību procesa vajadzībām un demogrāfiskās situācijas katrā reģionā – ministrijas fleksiblās programmas to atļauj. Rezultātā izeja ir nekļūt par demonstrējošu pūli, bet ieviest kārtību mācību programmās un, veidot skolas darbību pēc tirgus aktuālā pieprasījuma. Mazākumtautību kultūras pašmobilizācija ir meklējama kultūras kvalitātes celšanā, mācību programmas un pedagogu zināšanu un attieksmes izmaiņās. Skola nedrīkst palikt valsts pārraudzībā un noslēgties no konkurences, profesionālisma celšanas un tirgus attiecībām, kad spēja izdzīvot ir atkarīga no skolu veiksmīga menedžmenta. Skolā nav vietas politikai tapāt kā baznīcai vai sektām, bet “izglītības uzņēmēju” iniciatīvai, kvalitatīvai pedagoģiskā procesa vadzinībai. Līdz šim valsts rūpes par mazākumtautību skolām atrofēja skolu konkurētspēju. Bilingvālās izglītības reforma līdz ar izvēles iespēju ienes skolā jaunu impulsu mācību procesa modernizācijai, jo skolnieks izvēlas un ministrija vairs nediktē. Brīva izvēle nozīme atbildību par tās kvalitāti.

______________________

[1] Kr.val. saīsinājums Latvijas krievu mācībvalodas skolu atbalsta asociācijai

[2] Telegraf, Nr. 116, 24. 04. 02


2004.gada izglītības reformas pretinieku mājas lapa


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!