Atslēgvārdi:

Ietekmes uz vidi novērtējums – bez skandāla sabiedrība nekust?

Sabiedrība arvien biežāk piedalās dažādu lēmumu pieņemšanā Latvijā un īpaši būtiski tas šķiet ar vidi saistītos jautājumos, jo visi taču vēlamies dzīvot tīrākā un veselīgākā vidē. Viena no jomām, kurā aktīvai sabiedrības līdzdalībai ir būtiska loma, ir ietekmes uz vidi novērtējuma (IVN) procedūra. Par to, kā likumdošana palīdz vai tieši otrādi kavē sabiedrības aktīvu līdzdarbību un viedokļa paušanu, sarunājas dažādu IVN iesaistīto pušu pārstāvji, no kuru aktivitātes lielā mērā atkarīgs IVN procesa rezultāts.

Iesaki citiem:

Aiga Kāla, Ģirts Strazdiņš un Magnuss Vircavs sarunā ar Daci Dravnieci


Aiga Kāla strādā uzņēmumā Estonian, Latvian and Lithuanian Environment (ELLE), kas darbojas vides konsultāciju jomā. Uzņēmuma speciālisti piedalījušies IVN sistēmas izveidē Latvijā un kopš 1998. gada veikuši vairāk kā 15 dažādu projektu IVN.

Ģirts Strazdiņš no Vides aizsardzības kluba (VAK) kā entuziasts piedalījies piecās sabiedriskajās apspriešanās, strādā žurnālā Vides Vēstis, kurā tiek rakstīts arī par IVN projektiem.

Magnuss Vircavs no 1994. līdz 1998. gada beigām vadījis Vides valsts ekspertīzi, kas bija IVN procedūras priekštece. Kā eksperts pieaicināts vairākos IVN projektos, strādā par pasniedzēju Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē.

Sarunu vada Dace Dravniece, kas strādā ar vides projektiem, t.sk. arī sabiedriskajā organizācijā “Zaļā brīvība”, bet ar sabiedrības līdzdalības jautājumiem jau agrāk saskārusies, studējot Latvijas Universitātes doktorantūrā un strādājot Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā.

Dace Dravniece: Pastāv viedoklis, ka IVN likumdošana ir demokrātiska un nodrošina sabiedrībai aktīvas līdzdalības iespēju. Vai sarežģījumi, kas tomēr mēdz rasties, ir likumdošanas nepilnību vai praktisko iemaņu trūkuma izraisīti?


Aiga Kāla: No likumdošanas jeb procedūras viedokļa, manuprāt, nopietnu sarežģījumu nav bijis, problēmjautājumi parādījušies tieši pašos IVN gadījumos. Iesaistot sabiedrību, ir svarīgi nodrošināt, lai informācija būtu pieejama un veidotos atgriezeniskā saikne. IVN procedūra paredz publisko informēšanu, tā nevēršas pie katra cilvēka individuāli. Par atgriezenisko saiti – šķiet, nav bijušas reizes, kad kāds nebūtu varējis piedalīties.

Magnuss Vircavs: Jā, man arī šķiet, ka likumdošana ir laba, jautājums var būt par tās piemērošanu dzīvē. Mana pieredze rāda, ka sabiedriskās apspriešanas parasti ir kā traucēklis uzņēmējam. Zinu gadījumu, kad uzņēmējs skaidri un gaiši pateicis, ka viņam ir bail no kādas iedzīvotājas - projekta īstenošanas vietai blakus dzīvojošas pavecas kundzītes, kas atnāks un uzdos tādus jautājumus, uz kuriem viņš nevarēs atbildēt. Būtiski, kādā veidā sabiedrības līdzdalība tiek organizēta.

A.K.: Atklāts ir jautājums – kā informāciju padarīt pieejamāku un panākt, lai cilvēki atnāktu. Šobrīd saskaņā ar likumdošanu “minimālā latiņa” ir divas publikācijas un divas sabiedriskās apspriešanas. Varbūt šī latiņa ir jāpaceļ augstāk.

Ģirts Strazdiņš: Diezgan viegli noorganizēt tādu sabiedrisko apspriešanu, uz kuru neviens neierodas, ja tieši to grib panākt. Apspriešanas parasti notiek darba laikā, sludinājums ir kādā mazā laikraksta stūrītī, nodrukāts ļoti maziem burtiņiem, viens paziņojums pašvaldībā pie dēļa un rezultātā - tukšas sabiedrisko apspriešanu zāles. Tieši tā ir – cilvēki baidās no tām tantēm, kas sanāks un runās muļķības. Taču šī likuma paredzētā demokrātija ir jāiziet. Sabiedriskās organizācijas, kas nopietni grib uzzināt par projektu, to var izdarīt – informācija ir pieejama. Svarīgāks šķiet jautājums par ietekmi, jo galīgā lēmuma pieņēmējs ir pašvaldība, un sabiedrība var būt pilnīgi pret kādu projektu, bet pašvaldība nobalso par. Ir valstis, kuru likumdošanā šīs sabiedrības tiesības ir atrunātas, un tieši sabiedrība ir tā, kas pieņem galīgo lēmumu – vai nu referenduma ceļā, vai kā savādāk. Domāju, ka izrunāšanās tiesības ir tikai minimālais, bet vēlamais - sabiedrībai spēt būtiski ietekmēt gala lēmumu.

D.D.: Kā ir ar saikni starp IVN procesa gaitu un pieņemto lēmumu? Vai tiešām par vairumu gadījumu varam teikt, ka sabiedrība paudusi savu viedokli, bet lēmums ir tāds, kuru lielākā sabiedrības daļa nevēlas?

M.V.: Man šķiet, ka aktīva sabiedrības līdzdalība beidzas ar darba ziņojuma apspriešanu, tāpēc būtu vēlams sabiedrībai dot vēl vienu iespēju izteikt viedokli arī pēc nobeiguma ziņojuma un atzinuma saņemšanas, tā būtu trešā sabiedriskā apspriešana.

A.K.: Runājot par galīgo lēmumu, te jānodala divi pilnīgi atšķirīgi lēmumi. IVN likumdošana reglamentē IVN procedūru, kas beidzas ar IVN valsts biroja lēmumu – atzinumu par noslēguma ziņojumu, tālāk pasakot, ka pašvaldībai tas jāņem vērā, pieņemot lēmumu. Savukārt pašvaldības lēmums ir būvniecības procedūras sastāvdaļa, un IVN likumdošana nevar reglamentēt tā pieņemšanu. Tāpēc, ja runājam par trešo apspriešanu, tad tā jau ir sabiedriskā apspriešana būvniecības procedūras ietvaros – būvniecības ieceri sākumā jau ir paredzēts nodot sabiedriskajā apspriešanā, un varbūt to vajag arī beigās, taču tā vairs nebūs IVN procedūrā ietilpstošā apspriešana.

M.V.: Aktuāls ir jautājums par veto vai aizlieguma tiesībām IVN procedūrā. Pašlaik ikviens projekts, vai tas ir labs vai slikts, var tikt akceptēts - procedūras beigās ierosinātājs saņem atzinumu, kam ir tikai rekomendējošs raksturs. Pašlaik ir pārāk liela demokrātija, un faktiski mēs veicinām attīstību uz vides degradācijas rēķina.

D.D.: Vai IVN valsts birojam vajadzētu lielāku stimulu vai spēku, pieņemot veto lēmumu?

A.K.: IVN valsts birojam ir šīs tiesības, un tās ne reizi vien izmantotas. Atzinumam ir trīs veidi – tas var rekomendēt vai nerekomendēt konkrēto projektā piedāvāto alternatīvu un var arī kādu no projektā paredzētajām alternatīvām aizliegt. Protams, aizliegums pieļaujams tikai noteiktos gadījumos - ja tiek pārkāpti vides kvalitātes normatīvi vai arī ievērots piesardzības princips.

M.V.: Bet IVN valsts biroja atzinumam ir tikai rekomendējošs raksturs, uzņēmējam tas nav saistošs. Uzņēmēju piespiest ievērot IVN ziņojumā norādītās prasības var reģionālo vides pārvalžu un Vides valsts inspekcijas inspektori, bet projekts tādā gadījumā jau ir īstenots. Reizē ar to zūd IVN jēga – veikt novērtējumu pirms projekta īstenošanas.

A.K.: Ja tajā ir aizliegums, tas ir saistošs - pašvaldība nedrīkst akceptēt projektu aizlieguma gadījumā. Ierosinātājam būvniecības projekta iecere jāsaskaņo arī ar IVN valsts biroju kā vienu no institūcijām, un ja IVN valsts birojs uzlicis “veto”, šādu saskaņojumu iegūt nevar.

D.D. Ņemsim, piemēram, Daugavgrīvas termināla gadījumu. Pašlaik sagatavots IVN valsts biroja atzinums – tajā divas alternatīvas ir aizliegtas (kravu apgrozījums 10 un 6 milj. tonnu gadā), savukārt trešā alternatīva (2,5 milj. t gadā) pieļauta, ņemot vērā stingrus nosacījumus – tātad teorētiski realizācija ir iespējama. No otras puses, 13 tūkstoši iedzīvotāju ir izteikuši viedokli – 2500 “par” un vairāk kā 10 tūkstoši ”pret” terminālu. Lēmums ir jāpieņem Rīgas domei. Kā tai vajadzētu reaģēt, zinot proporciju starp “par” un “pret”? Kā situācijai vajadzētu virzīties pēc demokrātijas un ilgtspējības kritērijiem?

Ģ.S.: Lielas pašvaldības problēma ir tā, ka sabiedrības viedoklis netiek ņemts vērā. Mazā pašvaldībā tas ir savādāk - visi viens otru pazīst un rēķinās ar savu karjeru. Rīgas domē politiķi sabiedrības viedokli nekad īpaši nav vērtējuši un neredzu iemeslu, kāpēc to arī šobrīd lai ņemtu vērā. Domāju, ka ir pietiekoši ekonomisku un politisku iemeslu, lai Rīgas dome akceptētu šī termināla būvniecību.

A.K.: No otras puses – jā, 13 tūkstoši ir izteikuši viedokli, bet Rīgā dzīvo 800 tūkstoši un no prakses zinu, ka savākt negatīvos viedokļus ir vieglāk. Es vairāk uzticētos kādas neitrālas puses finansētām socioloģiskajām aptaujām, kurās būtu noteikts respondentu loks, un tad objektīvāk varētu redzēt interešu sadalījumu. Tas var būt arī VAK ierosinātais referendums, kad visiem tiek dota iespēja izteikt viedokli. Tomēr pats svarīgākais ir viedokļa argumentācija.

M.V.: Jā, ar sabiedrību var manipulēt ekonomiskajās interesēs, un šis varētu būt tas gadījums.

A.K.: Ja palūkojamies uz divām procedūrām – teritoriju attīstības plānošanu un IVN, tās abas paredz sabiedriskās apspriešanas, bet šo apspriešanu mērķi ir pilnīgi atšķirīgi. Teritoriju attīstības plānošanā ir jāsaskaņo visdažādākās intereses – indivīda un valsts, vides aizsardzības un ekonomiskās u.c., savukārt IVN procedūrai pēc būtības jāizskata viss, kas ir saistīts ar vides kvalitātes normatīviem un dažādām ietekmēm. IVN procedūras un IVN valsts biroja mērķis nav saskaņot intereses, kādas šajā teritorijā ir ekonomiskiem grupējumiem, pilsētai vai sabiedrībai – tā ir pašvaldības kompetence.

D.D.: Kā vērtējat sabiedrisko apspriešanu kvalitāti?

A.K.: Tas ir ļoti būtisks jautājums. Diemžēl parasti ir tā, ka vairums atnāk un saka vienkārši “man nepatīk, tāpēc ka nepatīk”. Mēs kā IVN veicēji ar to neko nevaram iesākt, mums vajag argumentus, mums vajag zināt “kāpēc?”. Jo tieši gadījumi, kad sabiedriskajās apspriešanās atklājas kas jauns vai tiek saņemta konstruktīva kritika, ir galvenais mērķis sabiedrības līdzdalībai IVN procedūrā – kad sabiedrība pārbauda, kas nav kārtībā. Tieši vietējie iedzīvotāji vislabāk zina, piemēram, dažādas kultūrvēsturiskās vērtības, un šāda informācija ne vienmēr atrodama pat arhīvos.

M.V.: Tāpēc tiek veiktas socioloģiskās aptaujas vai pieaicināti noteikti speciālisti.

A.K.: Socioloģisko aptauju mērķis IVN izpildes gaitā nav tik daudz noskaidrot attieksmi – vienkārši “par” vai “pret”, bet gūt ieskatu par to, kas cilvēkus uztrauc konkrētā projekta sakarā. Drīzāk jautājums ir par to, “kas jums nav skaidrs”, “ko jūs gribētu redzēt”, “kuri jautājumi jūs šai sakarā visvairāk uztrauc” – lai uzzinātu tos kritiskos punktus, par kuriem cilvēki uztraucas un kurus vajadzētu paspilgtināt IVN darba ziņojumā, padziļināti analizējot un apkopojot informāciju. Vienlaicīgi aptaujas ir arī informēšanas veids. Intervējot cilvēkus,esam sapratuši, ka tieši no aptaujātāja viņi bieži vispār uzzina kaut ko par paredzēto darbību. Tagad gatavojam vismaz vienu lapu, ko parādīt – karti vai tekstu par projekta ieceri. Vissvarīgākie ir to iedzīvotāju viedokļi, kuri dzīvo tiešā ietekmes zonā.

M.V.: Tam varētu piekrist gadījumos par atkritumu poligoniem. Bet, piemēram, Daugavpils formalīna rūpnīcas gadījumā, ja kaut kas notiks, cietīs ne tikai tie 150 vai 600 cilvēki, kas dzīvo blakus rūpnīcai, bet gan puse vai pat vairāk Daugavpils iedzīvotāju.

A.K.: Brīdī, kad aiziet pie cilvēka ar kādu parakstu vākšanas lapiņu, tad gan var manipulēt. Piemēram, var uzrakstīt: “ja kaut kas notiks, puse no pilsētas vairs nebūs”, vai arī: “tā ir ļoti skaista rūpnīca, kur viss ir atrisināts”. Mūs daudz vairāk interesē, piemēram, ekonomiski sociālā ietekme –vai mainīsies dzīvesveids, kādas dzīves jomas tiks ietekmētas un, pamatojoties uz to,var piedāvāt atbilstošus risinājumus. Lēmums “par” vai “pret” ir pašvaldības uzdevums, saskaņojot intereses būvniecības procedūrā.

Ģ.S.: Jā, bet šīs lietas ir ļoti cieši saistītas, vismaz sabiedrības apziņā tās ir viens un tas pats. Nākot uz apspriešanu, cilvēkiem ir priekšstats, ka vai nu “mēs būsim par” vai “pret”, un cerība, ka šis viedoklis tiks ņemts vērā.

D.D.: Vai Latvijā tiek nošķirta “ietekmētā sabiedrība” un “ieinteresētā sabiedrība”? Tas šķiet būtiski, runājot par aptauju vai referendumu, cik plašu cilvēku loku jāaptaujā, piemēram, Daugavgrīvas gadījumā - visu Rīgu, Bolderāju vai potenciālā termināla tuvumā esošo māju iedzīvotājus?

A.K.: Būtiski apzināties, kādam mērķim aptaujas grupu gribam nodalīt. Lai noskaidrotu sociālo ietekmi, mani interesē “ietekmētā” sabiedrība - darba ziņojuma izstrādātāja pienākums ir pateikt, kas mainīsies, un vai tas ir būtiski. Ja runājam par attieksmi, nonākam pie “ieinteresētās” sabiedrības. IVN valsts birojs vienmēr savā atzinumā ietver arī informāciju par sabiedrības attieksmi, bet aizliegumu nevar balstīt uz attieksmi. Teritoriju attīstības plānošana ir pašvaldības funkcija, un tajā šī attieksme jāņem vērā. IVN valsts birojs nevar aizliegt tāpēc, ka 10 tūkstoši iedzīvotāju ir “pret”, jo biroja kompetence ir stingri ierobežota un tajā ietilpst vides jautājumi.

Ģ.S.: Domāju, ka IVN valsts birojam vajadzētu būt lielākām pilnvarām, jo nav noslēpums, cik ļoti pašvaldību tiesības šobrīd pārspīlētas. Piemēram, valsts un sabiedrības intereses pilnīgi tiek ignorētas, apbūvējot piekrastes joslas. IVN varētu būt tāds mehānisms, kas pārstāvētu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas un varbūt arī valsts intereses kopumā stratēģiskā vērtējumā, piemēram, lemjot, vai vispār ir vai nav nepieciešams naftas termināls Rīgas jūras līcī.

A.K.: Šis ir jautājums par pašvaldības kompetenci. Teritoriju attīstības plānošana ir joma, kas saskaņo intereses, un tajā ir jāvienojas - vai nu mēs šajā teritorijā attīstīsim rūpniecību, vai iezīmēsim to kā dabas pamatni, rekreācijas zonu, vai vēl citādi. Lai projekts saņemtu IVN atzinumu, jābūt teritorijas attīstības plānojumam, kurš paredz noteikta veida darbību. Piemēram, Daugavgrīvas gadījumā teritorijas attīstības plānojums jāmaina, organizējot teritorijas attīstības plānošanas procedūrās noteiktās sabiedriskās apspriešanas. Tas, ka pašvaldību lēmumi bieži nav pamatoti vai arī sabiedrības viedoklis tiek ignorēts, sakņojas būvniecības procedūras vai arī teritoriju attīstības plānošanas jomās. IVN sabiedriskās apspriešanas ir visaktīvākās savā praktiskajā izpildījumā, un tāpēc sabiedrības acīs nereti tiek uzskatītas par vienīgo iespēju kaut ko darīt un teikt, kaut gan arī likumdošanā ir iestrādātas arī citas procedūras un tiesības. Līdz ar to nereti IVN procedūra uzņemas risināt daudz vairāk jautājumu nekā viņai pēc savas būtības vajadzētu. Ja viedokļu proporcija ir tāda, ka 90% ir vienkārši “par” vai “pret” un tikai 10% iesaistās konstruktīvā dialogā, tad IVN uzdevumu sasniegšanai tas maz ko dod.

M.V.: IVN valsts birojam ar likumiem “Par vides aizsardzību”, “Par piesārņojumu” un “Ūdeņu apsaimniekošanas likumu” nāk klāt vairākas funkcijas - pirmās instances tiesas lēmumu pārskatīšana, uzņēmuma vides pārvaldības sistēmas ieviešanas un uzņēmuma vides audita veikšanas koordinēšana. Tas arī var būt iemesls, kādēļ iedzīvotāji pašlaik un nākotnē vēl vairāk vērsīsies IVN valsts birojā. Tāpēc, manuprāt, arī veto tiesības IVN valsts birojam likumā varētu būt noteiktas daudz stingrāk.



D.D.: Latvijas normatīvajos aktos nekādas privilēģijas sabiedrisko organizāciju līdzdarbībai nav minētas, bet tās parasti tiek uzskatītas par sabiedrību mobilizējošu un viedokli konsolidējošu spēku. Vai tas nozīmē, ka sabiedrisko organizāciju pienākums ir aktīvi sekot procesiem un aktīvi līdzdarboties?

M.V.: Sabiedriskās organizācijas parasti ir ieinteresētās sabiedrības daļas “advokāti”. Ja šādu organizāciju nebūtu, daudzi jautājumi nemaz neparādītos. Diez vai tas jānosaka likumā, bet varētu būt kā nerakstīts likums, ka, piemēram, ierosinātājs vai IVN valsts birojs uzņemas informēt sabiedriskās organizācijas par IVN projektiem. Bet vispār sabiedriskās organizācijas tāpat jau ir aktīvas.

Ģ.S.: Viena funkcija, protams, ir sabiedrības interešu aizstāvēšana. Ne vienmēr iedzīvotāji zina par savām tiesībām, trūkst arī pieredzes šādās demokrātiskās procedūrās, tāpēc ir jākonsultē un jāpalīdz. Taču nereti šo sarunu ir pārāk maz. Ir sākotnējā sabiedriskā apspriešana un darba ziņojuma sabiedriskā apspriešana, bet starp tām derētu arī kādas darba grupu sanāksmes ar projekta ierosinātāju, IVN veicējiem un pieaicinātām sabiedriskajām organizācijām. Šādas darba grupas varētu sagatavot arī sabiedriskās apspriešanas, kurās cilvēkiem būtu iespēja ne tikai uzdot jautājumus, bet arī uzstāties ar referātiem. Nav taču runa tikai par sabiedrības tiesību aizstāvēšanu, bet arī par vides aizsardzību. Daudzas sabiedriskās organizācijas ļoti profesionāli darbojas ar vides aizsardzības jautājumiem, un viņu kompetence nebūt nav mazāka kā ekspertu kompetence, un ja viņi savu brīvprātīgo darbu grib ziedot un ieguldīt projektā, to vajadzētu tikai atbalstīt. Tas arī palīdzētu novērst situāciju, kad sabiedriskajās apspriešanās tik daudz runā nesagatavojušies cilvēki. Domāju, ka tas gala rezultātā veicinātu viedokļu saskaņošanu, kas, manuprāt, arī IVN procesā ir ļoti svarīgi, jo pēc tam jau nekādas apspriešanas vairāk nenotiek, pašvaldība parasti nekādas būvniecības apspriešanas nerīko. Ar šo IVN procedūru nereti arī viss beidzas, tāpēc šo procesu vajadzētu izmantot, lai izrunātu visas lietas. Arī plašsaziņas līdzekļus varētu iesaistīt vairāk.

A.K.: Manuprāt, tā vairāk ir konsultatīva un metodiska pieeja. Sabiedriskās organizācijas tiešām ir tās, kurām vajadzētu dot šo profesionālo skatu - jūs esat “advokāti” un daudzas lietas pārzināt profesionāli. Bet, ja tas vienkārši ir hobijs, lai būtu klāt, tad tur nekas nesanāks. Procesa sākumā, pēc sākotnējās sabiedriskās apspriešanas, izstrādātājiem vēl nav pilnīga materiāla, bet tai brīdī, kad darba ziņojums ir sagatavots un kļuvis par publisku dokumentu, mēs esam gatavi par to runāt un diskutēt. Domāju, ka prakse līdz šim ir bijusi atvērta un aktīva.

M.V.: Manuprāt, sabiedriskās organizācijas aktīvāk varētu iesaistīties sākotnējā sabiedriskajā apspriešanā, apzināt iespējamās problēmas un uzstāties ar referātiem. Protams, galvenais notiek darba ziņojuma apspriešanā, un tad var likt blakus un analizēt gan sabiedrisko organizāciju un iedzīvotāju, gan arī ekspertu un darba ziņojuma autoru viedokļus un argumentus.

D.D.: Kā vērtējat plašsaziņas līdzekļu darbību IVN procesā?

M.V.: Vides sistēmā ir milzīgs trūkums – valstiskajām vides institūcijām nav sava žurnāla vai laikraksta. Ļoti būtiski ir nodrošināt vides politikas un normatīvo aktu apskatu, analīzi un skaidrošanu, lai cilvēki zinātu, kas notiek, kādas ir procedūras, iesaistīto pušu tiesības un pienākumi. Ne visiem iedzīvotājiem ir pieejams Internets, kurā var iegūt vides informāciju. Protams, ļoti interesants ir žurnāls Vides Vēstis, bet tam ir mazliet cita funkcija. Varbūt, ka šo sabiedrības informēšanas un vides likumdošanas skaidrošanas funkciju varētu uzņemties VAK?

A.K.: Jā, tas varētu attiekties uz vides politikas un likumdošanas līmeni, bet ne uz kādu atsevišķu projektu.

Ģ.S.: Ir svarīgi, lai projektā iesaistītās puses investētu laiku un līdzekļus, lai sabiedrība tiešām tiktu informēta, cilvēki nāktu uz apspriešanām sagatavojušies un raksti avīzēs un žurnālos būtu publicēti laikus. Latvijas Vides aizsardzības fonds katru gadu finansē apmēram 20 dažādus plašsaziņas līdzekļus, un tā ir lieliska iespēja, lai sniegtu sabiedrībai informāciju. Vides Vēstis ir gatavas sadarboties ar ikvienu ieinteresēto pusi.

A.K.: Kamēr kāds jautājums nav kļuvis par aktualitāti vai skandālu, ierosinātājam bez speciālas kampaņas tikt plašsaziņas līdzekļos ir ļoti grūti. Ja tā ir kampaņa, tad tā ir arī nauda, tātad jādomā, vai sabiedrību sagatavot atmaksājas vai neatmaksājas. Ja tas ir politiski, sociāli vai kā citādi jūtīgs jautājums, droši vien šo naudu ir vērts investēt. Tomēr ir skaidrs, ka šādā sagatavošanā lielā pārsvarā būs pozitīvi raksti. Brīdis, kad runāt objektīvi un konkrēti, ir darba ziņojums. No otras puses, kad darba ziņojums ir sagatavots, ir jau mazliet par vēlu, jo sabiedriskajai apspriešanai jānotiek divu nedēļu laikā, un tas ir īss periods - šo divu nedēļu laikā diez vai sabiedrību var sagatavot.

D.D.: Vai procedūru nevajadzētu pagarināt? Kāds tad ir mērķis – īsāka procedūra vai viedokļu daudzveidība?

A.K.: Pagarināt procedūru nebūtu īsti labi, jo tās ir investīcijas un nauda. No starptautiskās prakses viedokļa, mūsu IVN procedūra bieži novērtēta kā ļoti gara – tā ilgst vismaz 30 plus 45 plus 30 dienas. Citās valstīs tā ir daudz īsāka. Skaidrs, ka rezultāti pirms darba ziņojuma sagatavošanas plaši netiks skaidroti – ar tiem ir jāiepazīstas, kad ziņojums gatavs. Pirms ziņojuma sabiedrību var sagatavot, informējot par vispārīgām lietām - politiku, likumdošanu, IVN procedūru utt. Gadījumos, kad jautājums kļūst par skandālu, raksti parasti nav tendenciozi, bet ļoti bieži pavirši. Diemžēl pat lielajos masu medijos, rakstot par vides jautājumiem, informācija dažreiz ir sagatavota neprofesionāli un pavirši.

D.D.: Tad varbūt novēlēt, lai būtu skandāli, cilvēki uzzinātu vairāk un būtu motivēti piedalīties projektu apspriešanā?

A.K.: Jā, kamēr kāds jautājums plašsaziņas līdzekļos neparādās kā skandāls, sabiedrības interese par to ir minimāla. Ir divi principiāli spēki, kas ietekmē sabiedrības aktivitāti – vai nu aktīva pašvaldība, kas spēj mobilizēt cilvēkus, vai projekta plaša izskanēšana medijos. Priecē, ka šādi gadījumi notiek arvien biežāk.

D.D.: Skatoties atpakaļ un salīdzinot situāciju tagad un pirms četriem gadiem, vai ir jūtama starpība?

A.K.: Kopumā - jā. Četri gadi jebkuriem sabiedrības procesiem ir ļoti īss laiks, bet mainās izpratne un attieksme. Jebkuru likumu var lasīt dažādi, taču būtiska ir konkrētu prasību pielietošana - kā procesā iesaistītās puses izmanto savas tiesības un iespējas, vai spēj mācīties no kļūdām. Arī projektu skaits ir būtiski pieaudzis - no trīs IVN projektiem gadā mēs esam nonākuši līdz aptuveni desmit.

M.V.: Manuprāt, progress ir milzīgs – četru gadu laikā jau sagatavoti otrie grozījumi likumā “Par ietekmes uz vidi novērtējumu”, būs otrais pielikums par darbībām, kurām nepieciešams sākotnējais izvērtējums, mainīts IVN valsts biroja nolikums – tas vien norāda uz attīstību. Ir uzkrāta laba pieredze.

Ģ.S.: Mums ir izveidojusies lieliska sadarbība ar IVN valsts biroju. Manuprāt, labāku sadarbību esošās procedūras ietvaros pat nevaram vēlēties.

M.V.: Skaidrs, ka mēs nekad nebūsim Francija, kas gadā IVN veic apmēram 5-6 tūkstošiem projektu.

D.D. To varbūt arī sev novēlēsim...

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!