Atslēgvārdi:

Ienaidnieks, drauds un identitāte 20

Parādot, kas ir avīzes vai partijas Ienaidnieks, avīze vai partija definē, kas ir tā pati.

Iesaki citiem:


Projekta „Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai” otrais pusgads[ 1 ] nav nesis lielus pārsteigumus. Daļa mediju joprojām izvieto materiālus, kas nelabvēlīgā gaismā attēlo veselas sabiedrības grupas. Diskusijas Saeimas plenārsēdēs nav kļuvušas daudz pieklājīgākas, lai gan samazinājies pret grupām vērstu izslēdzošo runu skaits.

Projekta ietvaros veiktais monitorings pār Saeimas un mediju darbu liecina, ka vairākas sabiedrības grupas skar tie paši aizspriedumi, kuri tika novēroti 2007.gada pirmajā pusgadā. Piemēram, seksuālās minoritātes, nelatvieši vai nevalstiskās organizācijas tiek uzdotas par Ienaidniekiem vai, vismaz, Svešajiem, kuri tiecas sasniegt ko tādu, kas viņiem nepienākas. Pat vēl vairāk — gada laikā veiktais pētījums ļauj secināt, ka grupu stigmatizēšana tiek veikta apzināti, ar nolūku konstruējot savas partijas vai avīzes identitāti kā pretmetu kādas sabiedrības grupas identitātei. Piemēram, avīze Rītdiena neslēpti pozicionējas kā tāda, kas vērsta pret seksuālajām minoritātēm, NRA — pret „sorosiešiem”, valdošās koalīcijas partijas — pret nepilsoņiem un nelatviešiem. Parādot, kas ir avīzes vai partijas Ienaidnieks, avīze vai partija definē, kas ir tā pati.



Grupu konfrontēšanas konsekvences

Manuprāt, būtu vērts apzināties konsekvences, kas rodas, ja no politikas/sabiedrības dzīves ar retorikas starpniecību mēģina izslēgt „nevēlamas” sabiedrības grupas[ 2 ]:

1) Sabiedrībā un politikā tiek hipertrofēta grupas piederības nozīme. Nekritiski par veselām grupām lietojot, piemēram, tādus apzīmējumus kā „nelojāli”, „ienīst latviešus”, „promaskaviski”, tiek nonivelētas atšķirības starp grupas locekļiem, vienā maisā sabāžot gan tos grupas pārstāvjus, uz kuriem šie apzīmējumi attiecas, gan tos (iespējams, lielākā daļa), uz ko tie neattiecas. Netieši tiek pieņemts, ka piederība kādai grupai ir stigmatizējošs apstāklis attiecībā uz noteiktu aktivitāšu klāstu, it sevišķi — politisku prasību izvirzīšanu. Šī stigma rada tādus pienākumus, kādu nav pārējiem, „normālajiem” sabiedrības locekļiem, piemēram, ja latvietis var brīvi runāt par valodas jautājumiem, tad nelatvietim, lai viņš tiktu uzklausīts bez aizspriedumiem (tādiem kā, piemēram, ka viņa uzskati izriet no viņa tautības), ir sākumā jāpārvar savas grupas statusa uzliktā stigma, PIERĀDOT, ka viņš nav nelojāls, neienīst latviešus un nav promaskavisks.

2) Tiek veicināta konfrontējoša politika. Ja par politiskiem jautājumiem tiek runāts kā par karu, kur savstarpēji cīnās divas „frontes”, tad jebkādas „pretējās nometnes” politiskās prasības tiks uztvertas kā Ienaidnieka Uzbrukums. Šādi vizualizējot politiku, šķiet bezjēdzīgi censties vienam otru pārliecināt, pieņemt politiskus lēmumus racionāli argumentētas diskusijas ceļā. Racionālu diskusiju aizstāj atšaudīšanās no saviem ierakumiem — bezierunu pastāvēšana uz savu šībrīža identitāti, vērtībām, katru diskusijas mēģinājumu uzskatot par viltīgu Ienaidnieka (kas var būt nelatvietis, seksuālo minoritāšu pārstāvis, imigrants, vienkārši pilsoniski aktīva cilvēks) manevru.

3) Tiek konstruēts Uzbrucējs/Upuris. Pārspīlējot grupas piederības nozīmi un ar grupu saistītos draudus, „apdraudētie” paši rada „uzbrucēju”. Piemēram, raksturīga ir pētījumā minētā laikraksta Vesti Segodņa taktika, kas regulāri publicē latviešu radikālāko politiķu un organizāciju viedokļus par krievvalodīgajiem Latvijas iedzīvotājiem, tādā veidā vairojot šajā auditorijā aizvainojuma sajūtu. Aizvainojuma sajūta, savukārt, var veicināt lielāku grupas saliedētību, nekā iepriekš. Jo cilvēkam, kurš sāpīgi uztver to, ka viņam svarīga grupa tiek aizskarta, nav daudz izvēles iespēju: (1) ja grupas robežas ir caurlaidīgas (piemēram, NVO sektors), viņš var atteikties sevi identificēt ar attiecīgo grupu; ja grupas robežas nav caurlaidīgas (nelatvieši, jaunie imigranti) — tad šī iespēja nav pieejama; (2) viņš var piekrist aizvainojošajai retorikai, kas nozīmē zemāku pašvērtējumu; (3) viņš var sākt spēcīgāk identificēties ar aizskarto grupu un iesaistīties cīņā, visticamāk, arī sākot vizualizēt politiku kā karu starp grupām.Ja tiek izvēlēta kara taktika, tad grupas iekļūst grūti pārraujamā konfrontācijas lokā, kur abu pušu pārstāvju prasības tiks uztvertas vai nu kā drauds vai kārtējais apliecinājums pazemojumam. Piemēram, visas PCTVL iniciatīvas attiecībā uz nepilsoņu statusu Saeimā tiek automātiski noraidītas, taču tas nemazina PCTVL vēlmi tās turpināt sniegt, pat labi apzinoties, ka Saeima atkal un atkal balsos pret. Rodas iespaids, ka šī konfrontācija uztur pati sevi — vienai pusei ir svarīgi pašai sev apliecināt, ka draudi vēl joprojām pastāv, kamēr otrai — donkihotiski saņemt vēl vairāk pierādījumus savam pazemojumam.

4) Cīņa pret Ienaidnieku kā vienīgais politikas saturs/medija pastāvēšanas mērķis. Skatoties uz monitoringa rezultātiem, rodas iespaids, ka dažreiz partijas/medija pozicionēšanās pret kādu sabiedrības grupu ir pats svarīgākais, kas to atšķir no citām partijām vai medijiem. Proti, skaļā pret-NVO, pret-seksuālajām minoritātēm vērstā retorika ir izskaidrojama arī ar to, ka medijs vai partija ir pragmatiski aprēķinājuši, ka tā varētu būt laba niša, lai pievilinātu papildu auditoriju. Piemēram, vairākos medijos homofobisku izteikumu lielākais avots ir vai nu redakcijas komentāri, vai žurnālistu uzdotie jautājumi, kas liecina par to, ka homofobija ir daļa no apzinātas redakcionālās politikas. Tikmēr politikā aprēķinu apliecina, piemēram, tas, ka jau kuro Saeimu visas „latviešu” partijas ir spējušas strādāt vienā koalīcijā ar jebkuru citu partiju, ja vien tā nepārstāv nelatviešu vēlētājus. Konsekventa un skaļa iestāšanās pret sadarbību ar „nelatviešu” partijām traucē saskatīt to, ka „latviešu” partijām gandrīz nav demokrātiskā valstī sagaidāmu domstarpību par ekonomiskiem vai sociāliem jautājumiem.



Defektīva demokrātiskā komunikācija

Vai būtu jāsatraucas par politiku, kas ir vērsta uz konfrontāciju starp grupām? Domāju, ka jā, vismaz tik ilgi, kamēr demokrātija tiek uzskatīta par ko vairāk, nekā tikai regulāras vēlēšanas.

Uz grupu konfrontāciju, nevis sadarbību vērsta politika gandrīz neizbēgami nozīmē deformētu pārstāvniecību. Piemēram, neskatoties uz to, ka Latvijas iedzīvotāju skaits, kuri nav latvieši, pārsniedz 40%, tomēr visu iepriekšējo valdību ministru vidū nelatviešu skaits nav pat uz vienas rokas pirkstiem saskaitāms. Vairākuma stigmatizētajām grupām nav pilnvērtīgu politiskās līdzdalības iespēju — pat ja kāds deputāts vēlas aizstāvēt šo grupu tiesības, viņš pats riskē tikt vairākuma stigmatizēts. Pietiek tikai atcerēties iepriekšējo gadu balsojumus par laulības definīciju Saeimā, kad nedaudzos „pret” balsotājus pavadīja saucieni „kauns!”

Konfrontējoša politika nozīmē, ka politikā izvirzīto argumentu pamatotība un kvalitāte ir otršķirīga, jo nav ticības, ka ir iespējams pārliecināt kādu, kas jau ir pārliecināts par pilnīgi pretējo. Tādēļ arī kompromisa iespējas šķiet neiespējamas. Tās prezumē cieņu pret pretējā viedokļa paudēju, gatavību uzklausīt dažādus argumentus, tos nopietni apsvērt un nepieciešamības gadījumā koriģēt savu iepriekšējo nostāju. Gan 8., gan 9.Saeimā vismaz attiecībā uz nepilsoņu un nelatviešu jautājumiem diemžēl kompromisa iespējas ir gandrīz izslēgtas — nav iespējama pat racionāla diskusija par šiem jautājumiem, katru reizi no jauna nepārzīmējot vecās frontes līnijas.

Mediju darba monitorings pierāda, ka medijs var strādāt arī tad, ja tā darbs nav vērsts pret kādu sabiedrības grupu. Cerīgi signāli dažkārt ir atrodami arī Saeimas plenārsēžu stenogrammās. Piemēram, 2007.gada vasarā, apspriežot izglītības ministres darbu, Tautas partijas deputāts Kārlis Leiškalns vērsās pie opozīcijas deputātiem ar šādu uzrunu: „Es gribu izteikt lielu pateicību opozīcijas deputātiem, kas ierosināja šo ārkārtas sēdi, jo izglītība ir viens no valsts galvenajiem uzdevumiem. Un, protams, izglītību, tāpat kā jebkuru citu jomu, pavada virkne problēmu. Šīsdienas sēdē, es skatos, deputāti ārkārtīgi uzmanīgi klausās, kāri tver katru no augstās tribīnes pateikto vārdu. Un daudzi no šiem vārdiem ir ļoti konstruktīvi. Nav jau tā, ka opozīcija uzstājas tikai kā destruktīvs elements.”

Lai gan diez vai kāds tic tam, ka šis deputāts būtu gatavs ne tikai pieklājīgi uzslavēt opozīciju, bet arī plenārsēdē dzirdēta argumenta iespaidā nobalsot par neuzticību savas koalīcijas ministrei, tomēr pat retoriskā līmenī publiski pausta gatavība sarunāties jau nozīmē Latvijas parlamentārajam diskursam līdz šim neraksturīgu, uzdrošināšos teikt — labāku retoriku.



Kā pārraut konfrontācijas loku?

Protams, lielā mērā konfrontācijas pārtraukšana ir atkarīga no pašām pusēm, kas ir tajā iesaistītas. Šobrīd monitorings gan rāda, ka uz grupu redzamāko pārstāvju gribu vien nevajadzētu paļauties.

Tas gan nenozīmē, ka tolerances jomā progresa nav. Piemēram, 2007.gadā Saeima ir skatījusi vairākus likumprojektus, kuros iekļautas normas, kas aizliedz diskrimināciju. Projekti tika deputātu atbalstīti, iespējams, tieši tādēļ, ka tika uztverti kā mazāk politiski, bet vairāk tehniski jautājumi, piemēram, prasības, kuras izriet no Eiropas Savienības direktīvām.

Cita iespēja saistās ar to, ka ne visām partijām ir izveidojusies vienota attieksme pret grupām, kuras atsevišķi mediji vai politiķi stigmatizē. Piemēram, 2007.gada rudenī pēc TB/LNNK deputāta Jura Dobeļa uzstāšanās, kur deputāts nicīgi izteicās par sabiedrības aktivitātēm, viņa partijas biedre Anna Seile publiski norobežojās no sava kolēģa teiktā: “[...] Tomēr man ir arī savs viedoklis par šodienas debatēm. Man tik ļoti nepatīk tas, ka mēs lejam dubļu straumes uz tiem cilvēkiem, kuri piedalījās referendumā. [...] Vispirms es gribu atvainoties tiem cilvēkiem, kuri stāvēja piketā pie Saeimas. Ne visi frakcijas un partijas „Tēvzemei un Brīvībai”/LNNK deputāti domā par viņiem ko ļaunu. Es vienmēr esmu uzskatījusi, ka šī tautas ierosme ir atbalstāma. Un tā parāda tautas noskaņojumu. Tas nav visu mūsu partijas biedru viedoklis, kuru pauda Juris Dobelis.” Iespējams, ka tad, ja vairāk deputātu uzdrīkstētos publiski paust savu attieksmi pret konfrontējošu politiku, arī izslēdzošas, stigmatizējošas retorikas Latvijas politikā kļūtu mazāk.

Visbeidzot, ir iespējams, ka dažādās Latvijas mediju vai partiju stigmatizētās grupas varētu sākt apzināties savu interešu solidaritāti. Šobrīd gan tādu pazīmju nav, piemēram, viens laikraksts var cīnīties par jauno imigrantu tiesībām, bet uzskatīt, ka seksuālo minoritāšu prasības pēc tiesībām ir nevēlams un nosodāmas, neredzot, ka izslēgšanas argumentācijas ir universālas — ja šodien tās attiecas uz seksuālajām minoritātēm, tad rītdien līdzīga argumentācija var skart jaunos imigrantus. Par skaļu trauksmes signālu vajadzēja kļūt Satversmes tiesas 2006.gada 23.novembra spriedumam saistībā ar pulcēšanās brīvību, kad tiesa atzina par nelikumīgiem vairākus iepriekšējā gadā pieņemtus ierobežojumus. Toreiz par Saeimas pēkšņo, gandrīz nemotivēto lēmumu ierobežot pulcēšanās iespējas liela satraukuma „latviešu” informatīvajā telpā nebija, jo grozījumi tika prezentēti kā tādi, kas vērsti pret iespējamām nekārtībām 18.novembrī un 16.martā. Taču ja opozīcijas partijas nebūtu tos apstrīdējušas Satversmes tiesā, tad bez likuma pārkāpšanas nebūtu iespējams sarīkot arī 2007.gada Tautas sapulci un piketus pie Saeimas. Tas nozīmē, ka dažādu sabiedrības grupu pārstāvjiem būtu ne tikai jāreaģē uz tiešiem draudiem pašiem savām tiesībām, bet arī jāuzstāj, lai politiskās līdzdalības kritēriji būtu pēc iespējas universāli.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (20) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

jan 27.08.2010 11:05
Nu ko! super raksts! Man ir video blogi un dažādi raksti un rekur vēlviens emuārs un arī oktomāra pieraksti un video ceru ka jums patiks!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 03.09.2008 21:48
Atzīmēt acīmredzamo nav liela māksla. Pasakiet, kas lej eļļu ugunij. Kur jūsu pētījumi ??? Šajā pētījumā nav pateikts nekas intereses vērts. Kur lai liek jūsu pētījumu ?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Raimondsmeiksha - Jautājums 10.02.2008 01:31
Vai visi, kas jebkad pateiktu ko sliktu par praidu, tiktu ""stigmatizēti"' kā kaku metēji.

Vai visi, kas šad tad uzdod jautājumu - kādus, pie velna, padomus mums ir devuši labie Eiropas brāļi - tiktu stigmatizēti ka vecas padomju ideoloģijas apoloģēti?



Vai visi, kas neuzskata medijus par informācijas avotu, bet par manipulāciju un ietekmēšanas lidzekli, būtu uzskatāmi par lembergistiem?



....un vēl daudz tādu piemēru, kad tā birku likšana nav tik rupja un uzskatāma, ka nacionālas vai par/pret praida aktivitātēs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

36,6 - Aleksis 31.01.2008 13:39
un tomēr apstākļi un cilvēka raksturīpašības spēle savu lomu: viena lieta ir kosmopolītiskā Rīga, kurā vienmēr bija iespējas iztikt bez "padomju republikas pamatnācijas" valodas un kur iebrauca dažādu slāņu pārstāvji. Pavisam cita lieta ir padomju province, kurā apmetās cilvēki, kas pārstāvēja citus sociālos slāņus. Tur bija atšķirīga gan viņu pašu, gan vietējo iedzīvotāju uzvedība. Tieši šī apstākļu atšķirība ļoti bieži tiek ignorēta, tādēļ arī runāju par ksenofobiju, jo pati par sevi citā valodā runājušo cilvēku esamība neko nedod nedz valodas maiņas procesam. Savukārt, ja runa ir par darudiem no "masas" klātesamības, tad tā arī ir ksenofobija. Jūsu argumentus ņēmu vērā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - 36,6 28.01.2008 09:59
@36,6: Pati par sevi imigrācija neko nenozīmē, vienmēr ir svarīgi vai grupai X ir liegtās iespējas lietot valodu un vai šīs grupas X pārstāvji vēlās uzturēt savu valodu. Viss tas zināmā mērā pastāvēja padomju Latvijā.

Manuprāt, imigrācija ir neizbēgami saistīta ar abām Jūsu nosauktajām pazīmēm:

Ja etniskais sastāvs mainās imigrācijas rezultātā, tad grupas X iespējas lietot valodu var mainīties, jo mainās pieprasījums pēc grupas X (un citu grupu) valodām izglītībā, darba tirgū, u.c. Šādi procesi skar gan mūs, gan ASV dienvidu štatus, kur palielinās spāņu valodas lietošana - t.i. pat angļu valoda nav imūna pret imigrācijas izmaiņām. Gluži tāpat - iespējas lietot valodu var mainīties arī politisku pārmaiņu rezultātā, ko izraisa un pavada imigrācijas procesi. Tā tas notika Palestīnā 20.gs. 40-tajos gados.
Līdzīgi imigrācijas iespaidā var mainīties arī iespējas uzturēt savu valodu. Piemēram, lai konkrētajā vietā varētu uzturēt vidusskolu, ir vajadzīgs noteikts skaits skolā pieteikto skolēnu. Tādēļ imigrācijas tendenču dēļ var tikt slēgtas (vai atvērtas jaunas) skolas ar grupas X mācību valodu.



Šādas tendences pastāvēja ne tikai padomju Latvijā, bet tās ir vispārīgas tendences, kuras turpinās joprojām. Piemēram, Latvijā iedzīvotāju migrācijas procesu dēļ laiku pa laikam tiek slēgtas skolas - gan minoritāšu, gan arī latviešu skolas.


@36,6: Bet ja uzskatiet, ka krieviski runājušo klātbūtne veicina latviešu runāšanu krieviski, tad tas ir panaivs arguments valsts valodas politikas pamatošanai. Tā ir parasta ksenofobija, kurai ir izdomāts izsmalcināts plīvurs.

Attieksme pret jaunu imigrāciju ir cits jautājums - neatkarīgs no latviešu, krievu un citu Latvijas pastāvīgo iedzīvotāju attiecībām. Mans ierosinājums ir mums visiem solidāri iestāties PRET jaunu imigrāciju no ne-ES valstīm. Iebraucējiem līdzās elementārām cilvēktiesībām, kas attiecas uz ārzemniekiem, ir jābūt vienīgi tiesībām uzturēties Latvijā līdz mācību vai pagaidu darba kontrakta beigām.

Kas attiecas uz naivumu un ksenofobiju - ja Jums tā labpatīk, lai jau tā būtu. Man pašam šķiet, ka es iestājos par veselo saprātu, nevis par ksenofobiju. Rīgā, kur es dzīvoju, latviešu ir tikai 42%, bet kādiem 200 tūkstošiem (ceturtajai daļai) vispār nav pilsonības. Domāju, ka citās Eiropas valstu galvaspilsētās situācija ir citāda. Ja latviski runājošo īpatsvars valstī kopumā un lielākajos centros būs ap 80% (un ja varēs rēķināties, ka valstī gandrīz visi bērni var mācīties skolās ar latviešu mācību valodu), tad varbūt varēs domāt par jaunu imigrāciju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

36,6 - Aleksis 27.01.2008 21:30
Tas pats vērojams arī valodu ziņā - pirms dažiem gadsimtiem vairums mūsu senču dzīvoja laukos un viņiem varēja nebūt svarīgi, vai Rīgas kungi runā vāciski vai krieviski.Tas gan nav tā, jo arī viņi saņēma izglītību, vienkārši nezināja, ka viņu bērniem tiek atņemta iespēja iegūt izglītību dzimtajā valodā, jo Pēterburgas ierēdņi tos uzskatīja par '"etnogrāfisko materiālu", kuram kaut kur jāpieslienās--pie lielkrieviem vai vāciem.

Es nesaprotu, kāds imigrācijai ir sakars ar latviešu valodu. Pati par sevi imigrācija neko nenozīmē, vienmēr ir svarīgi vai grupai X ir liegtās iespējas lietot valodu un vai šīs grupas X pārstāvji vēlās uzturēt savu valodu. Viss tas zināmā mērā pastāvēja padomju Latvijā.

Bet ja uzskatiet, ka krieviski runājušo klātbūtne veicina latviešu runāšanu krieviski, tad tas ir panaivs arguments valsts valodas politikas pamatošanai. Tā ir parasta ksenofobija, kurai ir izdomāts izsmalcināts plīvurs.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - 36,6 27.01.2008 18:51
36.6: Kaut kas nav tā, jo pārāk ilgi tā valoda mirst, kopš Atmodas. Kā tā var būt? Varbūt, tas ir vienkārši universālais pretarguments, lai piekoptu politiku: "ne soli atpakaļ"? Ir vienmēr zināmā cilvēku grupa, kas mēdz visu uztvert pārāk emocionāli un izmanto draudus izdarīt pašnāvību, lai kaut ko nedarītu.

Atgriežoties pie Jūsu sākotnējā viedokļa par valodu. Jā, ir cilvēki, kuri vēlas panākt savu ar šantāžu - ja citi nedarīs tā, kā viņi ir iedomājušies, tad būšot ļoti slikti. Es ceru, ka mēs vēlamies lietas noskaidrot racionāli - jo emocijas mums katram var būt savas un vārdos neaprakstāmas ;))

Sākšu ar domu, ka pasaule vairs nav tik stabila, kā agrāk - cilvēce attīstās daudz straujāk un pieaug mijiedarbība starp regjioniem. Tas pats vērojams arī valodu ziņā - pirms dažiem gadsimtiem vairums mūsu senču dzīvoja laukos un viņiem varēja nebūt svarīgi, vai Rīgas kungi runā vāciski vai krieviski. Neraugoties uz šo nestabilitāti, cilvēcei kopumā joprojām saglabājas ir lielas pielāgošanās spējas - ikviena resursu krīze (šādas krīzes vēsturē bijušas vairākas - piemēram, pāreja no medībām un vākšanas uz lauksaimniecību vai no lauksaimniecības uz industriālo ražošanu) ir radījusi iespēju izdomāt kaut ko jaunu un labāku - sal. http://www.economist.com/displaystory.cfm?story_id=10278703 . Par cilvēces izdzīvošanu kopumā varam atļauties būt piesardzīgi optimisti - arī tad, kad naftas krājumi iet uz beigām un rodas klimata izmaiņas.

Tomēr vairumam no mums ir savs priekšstats ne vien par cilvēces likteņiem, bet arī par vēlamo kārtību mūsu tiešajā tuvumā - mūsu pagastā, pilsētā vai valstī. T.sk. priekšstats par vēlamo latviešu valodas nozīmi. Šeit vairs nav drošības, ka globālās likumsakarības darbosies mūsu interesēs, jo pagātnes pieredze liecina ko citu: latviešu kopskaits un īpatsvars 20.gadsimta laikā ir samazinājies gan valstī kopumā, gan arī regjionos - un būtisks šo procesu cēlonis ir imigrācija, it īpaši PSRS okupācijas laikā - sk. http://vip.latnet.lv/lpra/migranti.htm . (Nemaz nerunājot par to, ka latviešu īpatsvars pasaules iedzīvotāju kopskaitā ir sarucis apmēram 4 reizes pēdējo 100 gadu laikā un turpina strauji samazināties.)

Kamēr autori (t.sk. Iveta Kažoka), kuri aicina uz iecietību (t.sk. pret pēcpadomju imigrantiem) kā pret indivīdiem, nav skaidri pateikuši, kāda ir viņu attieksme pret imigrāciju kā procesu - nav iespējams nopietns dialogs.

I.Kažoka: Visbeidzot, ir iespējams, ka dažādās Latvijas mediju vai partiju stigmatizētās grupas varētu sākt apzināties savu interešu solidaritāti. Šobrīd gan tādu pazīmju nav, piemēram, viens laikraksts var cīnīties par jauno imigrantu tiesībām, bet uzskatīt, ka seksuālo minoritāšu prasības pēc tiesībām ir nevēlams un nosodāmas, neredzot, ka izslēgšanas argumentācijas ir universālas — ja šodien tās attiecas uz seksuālajām minoritātēm, tad rītdien līdzīga argumentācija var skart jaunos imigrantus.

Kā redzams, autore raksta par jaunajiem imigrantiem tā, it kā viņu klātbūtne un viņu politiskā līdzdalība būtu kaut kas vēlams.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

36,6 - Alex 27.01.2008 17:48
varbūt tomēr runāsim par valodu?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Alex - 36.6 27.01.2008 00:56
@36.6
Pastāv gan, jo pastāv dažādās etniskās grupas.===
Etniskās grupas, manuprāt, nenosaka asinis (jeb noteiktas iedzimtas pazīmes), ja vien nav runa par, teiksim, Tasmānijas aborigēniem, kas tiešām bija gan tauta, gan rases apakštips, turklāt visai ātri tika iznīcināti. Mēs nedzīvojam uz izolētas salas - gan latvietis, gan krievs, gan tatārs var būt aptuveni līdzīgu gēnu nesēji - turklāt mēs esam diezgan tuvi brālēni: apmēram 30 paaudžu senā pagātnē (t.i. pirms kādiem 1000 gadiem) ikvienam latvietim ar ikvienu citu Eirāzijas iedzīvotāju bijuši diezgan daudzi kopīgi senči. Nav jāzīmē pat ģenealoģisks koks, jo šāds apgalvojums izriet no varbūtību teorijas. Etniskumu toties nosaka cilvēka pašidentifikācija, kas izveidojas vairāku paaudžu laikā.

Ceļā uz lielāku saprašanos var vien palielināt uzticēšanos starp cilvēkiem, kuri ir Latvijas pilsoņi vai vēlas tādi būt, toties būt noslēgtākiem uz ārpusi. Igauņi to jau ir spējuši - mums jāatrod variants, kurš ir piemērots mums. Savstarpējā solidaritāte sabiedrībā nostiprinās tad, kad ir kāds ārējs nedraudzīgs spēks - kā barikāžu laikā bija OMON. Arī amerikāņiem vēsturiski gandrīz vienmēr ir bijis kāds ienaidnieks numur viens - kādreiz tie bija japāņi, tad - komunisti, tad "ļaunuma ass", šobrīd - Irāna, utml.

Vienkāršs secinājums - pavisam bez neiecietības iztikt nav iespējams. Tāpat kā spēcīgs drudzis ir organisma pretreakcija pret infekciju, tāpat arī cilvēku sabiedrībai ir vajadzīga sava imūnsistēma.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

36,6 - Aleksis 26.01.2008 22:23
Tādas "latviešu asinis", manuprāt, nemaz nepastāv - mēs esam dažādu rasu tipu sajaukums un visu laiku sajaucamies vēl. ...
Ja pašu latviešu kādā vietā būs skaitliski maz...

Pastāv gan, jo pastāv dažādās etniskās grupas. Bet Jūsu loģika man nav saprotama.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 26.01.2008 21:21
Hbuf: Cīnīties!! Ar ko? Kas uzbrūk?

Cīnīties var ne tikai PRET, bet arī PAR kaut ko. Šādas cīņas jeb pūliņu piemērs ir pavadīt laiku ar saviem bērniem, mācīt dzimtās valodas folkloru, rūpēties par viņu izglītību plašā nozīmē. Diemžēl daļa latviešu sabiedrības tā nedara, jo tas ir grūti un ir ilūzija, ka par latviešu valodu "parūpēsies valsts". Radušos kultūras deficītu savā ģimenē daudzi aizpilda ar ārzemju popkultūru, datorspēlēm, citvalodu pārraidēm televizorā un citām viegli pieejamām lietām. Nav nekas briesmīgs, ja to dara lielas tautas, toties pie mums būtu velti gaidīt no citām etniskajām grupām (un it īpaši - no neseniem imigrantiem) īpašu entuziasmu par latviešu valodas detalizētu apgūšanu, ja pat "dzimušiem latviešiem" tas neinteresē.

Masveida imigrācijas pieļaušana arī ir vienaldzības izpausme pret savu dzimto valodu. Mēs taču redzam, kas notika ar masveida imigrāciju PSRS laikos - ir vajadzīgi gadu desmiti, lai visiem iemācītu latviski un šis process nepavisam vēl nav galā. Varam doties ekskursijā uz Bolderāju vai Liepājas karostu, ja neesam pārliecināti.

Hbuf: Vēl viena īpatnība, kas ir raksturīga LR diskursam valodas jomā - netiek vērtēts, kāds funkciju apjoms kādai valodai kādiem mērķiem kalpotu. Centrā ir likta "valsts valoda" - jēdziens, ko var piepildīt ar visdažādāko saturu.

Es šeit domāju visas funkcijas un saziņas līmeņus, ar kuriem cilvēks dzīvē saskaras - faktiski dzimtās valodas līmeni. Vēlams, lai bērns valsts valodu iemācītos jau bērnudārzā un jau no 1.klases varētu pilnvērtīgi mācīties latviešu skolā. Mērķis ir pārvarēt segregāciju Latvijas izglītības sistēmā. Iebraucējiem, kuri saglabā savas tautas valodu, tas nozīmētu augsti attīstītu divvalodību. (Līdzīgi kā tas notiek daudzās imigrantu kopienās ASV - mājās un svētdienas skolās bērni apgūst dzimto kultūru, parastajā skolā - angļu).
Hbuf: Un, beidzot, "mēs"... Šajā "mēs" ir redzamas rūpes par latviskumu - bet par krieviskumu, romiskumu, poliskumu ne vārda. Lūk, kas šķeļ Latvijas sabiedrību.

Jūs, Hbuf, taču redzat, cik "vienota" ir sabiedrība Kvebekā, Beļģijā, Kenijā un citur. Laiku pa laikam tur rodas runas par to, vai valsti tomēr nesašķelt, lai nevajadzētu turpināt divvalodību un etniskās kvotas visādos valsts amatos. Es nesaku, ka latviskums pats par sevi var atrisināt ekonomiskas problēmas, radīt sabiedrības uzticēšanos valstij un vairot sociālo kapitālu. Bet latviskuma trūkums vai multikulturālisms to negarantē ne tik.

36,6 Īsi sakot, ja šajā valstī nebūs neviena cilvēka ar latviešu asinīm, bet gan dažādu izcelsmju cilvēki, kas runās latviski, šī valoda būs valsts valoda. Salīdzinājums ar lībiešu valodu ir nevietā.

Tādas "latviešu asinis", manuprāt, nemaz nepastāv - mēs esam dažādu rasu tipu sajaukums un visu laiku sajaucamies vēl. Bet latviešu kultūra gan pastāv, un cilvēki, kuri atbrauc uz Latviju parasti nekļūst 1 vai 2 paaudžu laikā par šīs kultūras nesējiem. Viņi var pielāgoties un runāt latviski, ja apkārt ir latviska vide, bet viņi tikpat viegli var sākt runāt pārsvarā krieviski vai angliski. Un tas ir dabiski un nevaru šiem cilvēkiem neko pārmest. Arī es, kad nonācu Īrijā, necentos uzreiz meklēt iespēju mācīties īru valodu, ja man pietika ar angļu.

Secinājums ir tāds, ka "valsts valoda" ir ikbrīdi jāpiepilda ar konkrētu saturu - un vajadzīgs iespējami liels īpatsvars ar cilvēkiem, kuriem latviešu ir dzimtā (vai viena no dzimtajām valodām). Ja pašu latviešu kādā vietā būs skaitliski maz, tad mūsu valodai būs tādas pašas "tiesības" kā lībiešu valodai t.s. "lībiešu krastā".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

36,6 - Aleksis 26.01.2008 19:41
Mēs varam būt iecietīgi, racionāli un vēl nezkādi - bet saglabāt latviešu kā vienīgo valsts valodu, ja tā būs dzimtā tikai kādiem 60% iedzīvotāju - tas ilgākā perspektīvā var izrādīties diezgan nepateicīgs uzdevums.
......................................................................
Nav nekādu jaunu argumentu. Valsts valodai nav nekāda sakara ar etnisko grupu īpatsvaru, bet gan ar gatavību to lietot, neatkarīgi no etniskās izcelsmes. Īsi sakot, ja šajā valstī nebūs neviena cilvēka ar latviešu asinīm, bet gan dažādu izcelsmju cilvēki, kas runās latviski, šī valoda būs valsts valoda. Salīdzinājums ar lībiešu valodu ir nevietā.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hbuf 26.01.2008 18:11
Jocīgi Jūs rakstāt - "pārāk ilgi tā valoda mirst"... (..) bet saglabāt latviešu kā vienīgo valsts valodu, ja tā būs dzimtā tikai kādiem 60% iedzīvotāju

Nākas atzīmēt prasmīgo pāreju no sarunas par valodas bojāeju, kas palīdz emocionāli sagatavot nacionālistisko lasītāju, bet kur nav argumentu latviešu valodas aizstāvības (acīmredzams, ka tieši latviešu valoda Latvijā ir vismazāk apdraudēta - tā ir vairākuma valoda) pie prasībām pēc pārākuma uzturēšanas. Kā tik nebūtu līdztiesības!

Vēl viena īpatnība, kas ir raksturīga LR diskursam valodas jomā - netiek vērtēts, kāds funkciju apjoms kādai valodai kādiem mērķiem kalpotu. Centrā ir likta "valsts valoda" - jēdziens, ko var piepildīt ar visdažādāko saturu.

naivi cerēt, ka viņiem latviskā vide un valodas saglabāšana būs svarīga, ja mēs paši par to necīnīsimies

Cīnīties!! Ar ko? Kas uzbrūk? Ja runa ir par latviskā klātbūtni - nevienu "bīstamu" organizāciju nevar saskatīt. Nākas secināt, ka cīnīties gatavojas pret cita klātbūtni. Pat runas par sadarbību nav - tik cīņai sveiki...

Un, beidzot, "mēs"... Šajā "mēs" ir redzamas rūpes par latviskumu - b

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - 36,6 26.01.2008 17:45
Kaut kas nav tā, jo pārāk ilgi tā valoda mirst, kopš Atmodas. Kā tā var būt? Varbūt, tas ir vienkārši universālais pretarguments, lai piekoptu politiku: "ne soli atpakaļ"?

Jocīgi Jūs rakstāt - "pārāk ilgi tā valoda mirst"... Lībiešu valodas bojāeja ilga vairākus simtus gadu (kopš Ziemeļu kara, kas izrādījās liktenīgs Vidzemes lībiešiem, līdz pat 20.gs. 70-tajiem gadiem, kad aprāvās runātās valodas tradīcija Mazirbē, Ziemeļkurzemē)Demogrāfijas un imigrācijas ziņā tiešām vajadzīga politika "ne soli atpakaļ". 90-to gadu gaitā latviešu īpatsvars lēnām pieauga, no 52% (šķiet 1989.g. tautas skaitīšanā) tas 2006.gadā ir kļuvis 59.0%. Nu jau 2 gadus latviešu īpatsvars valstī vairs nepieaug - cēloņi acīmredzot ir imigrācija uz Īriju un aizvien pieaugošā sveša darbaspēka ievešana Latvijā.

Mēs varam būt iecietīgi, racionāli un vēl nezkādi - bet saglabāt latviešu kā vienīgo valsts valodu, ja tā būs dzimtā tikai kādiem 60% iedzīvotāju - tas ilgākā perspektīvā var izrādīties diezgan nepateicīgs uzdevums. Imigranti var atnest līdzi daudz visādu labu lietu, bet naivi cerēt, ka viņiem latviskā vide un valodas saglabāšana būs svarīga, ja mēs paši par to necīnīsimies. Un efektīvākais veids kā par latvisku vidi cīnīties - ir neielaist imigrantus no ne-ES valstīm.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

36,6 26.01.2008 17:17
Tā ir bīstama tendence, kā rezultātā latviešu valoda var tikt izstumta no lietošanas, beigās dabīgā ceļā atmirstot. ...
.............................................................
Kaut kas nav tā, jo pārāk ilgi tā valoda mirst, kopš Atmodas. Kā tā var būt? Varbūt, tas ir vienkārši universālais pretarguments, lai piekoptu politiku: "ne soli atpakaļ"? Ir vienmēr zināmā cilvēku grupa, kas mēdz visu uztvert pārāk emocionāli un izmanto draudus izdarīt pašnāvību, lai kaut ko nedarītu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Franciskus - Armands 25.01.2008 13:32
Ar to gribu pateikt, ka Jūsu spriedumi ir ne tikai neprofesionāli, bet arī noziedzīgi!
---

Ziniet, šī piebilde bija patētiska.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Andris 24.01.2008 00:56
Ir tapis projekts "Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes 2008 – 2018", kur runāts par multikulturālismu, bet vairs nav skaidri minēta integrācija uz latviešu valodas bāzes un lojalitātes prasība attiecībā pret Latvijas valsti. Sk. http://mod.la.lv/main1.php?dat=2008-01-24&id=3363701&type=la .

Diemžēl, šādi un līdzīgi projekti saredz šeit divkopienu valsti (faktiski - nabadzīgāku un korumpētāku Beļģijas variantu), kur cilvēki varēs līdz nelabumam pielietot izslēdzošu retoriku (kaut arī aizplīvurotu ar "demokrātisku leksiku) un skaitīt, cik amatus saņēmuši "mūsējie" un cik "svešie", un kurā pašvaldībā cilvēks drīkst runāt, piemēram, flāmu valodā, un kurā pašvaldībā viņam ir tiesības arī atbildi saņemt flāmu valodā. Beļģijā šo matu skaldīšanu sauc par "language facilities";

Latvijā ir laiks izdomāt šī termina oficiālu tulkojumu - protams, gan latviešu, gan krievu, gan vēl dažās citās valodās, kurām šeit būtu jādod oficiāls statuss. Tas būs īsts multi-kulti un proletāriskais internacionālisms, kamēr dziesmiņa būs galā. Vive la Belgique!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Armands 23.01.2008 15:14
Kažokas kundze!

Izlasot Jūsu rakstu, secinu, ka mēs laikam dzīvojam dažādās Latvijās. Īsti nav saprotams, kur Jūs savus pētījumus esat veikusi. Jā Jūs atļaujaties apgalvot, ka latvietis var brīvi runāt par valodas jautājumiem, kamēr "nelatvietim", lai viņš tiktu uzklausīts bez aizspriedumiem, ir sākumā jāpārvar savas grupas statusa uzliktā stigma, PIERĀDOT, ka viņš nav nelojāls, neienīst latviešus un nav promaskavisks, tad atliek secināt tikai to, ka Jūs, sēžot birojā pie datora, esat stipri attālinājusies no Latvijas realitātes. Informēju Jūs, ka situācija pašlaik ir tāda, ka liela daļa krievu nemāk, bet, ja māk, tad nerunā latviski, atklāti izrādot naidu, nicinājumu un nelojalitāti pret Latviju, latviešiem un latviešu valodu! Rezultāts tam ir tāds, ka liela daļa latviešu ir ar zemu latviskuma pašapziņu un ar "nelatviešiem" runā krieviski! Tā ir bīstama tendence, kā rezultātā latviešu valoda var tikt izstumta no lietošanas, beigās dabīgā ceļā atmirstot. Ar to gribu pateikt, ka Jūsu spriedumi ir ne tikai neprofesionāli, bet arī noziedzīgi!

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Hbuf 23.01.2008 14:49
visas PCTVL iniciatīvas attiecībā uz nepilsoņu statusu Saeimā tiek automātiski noraidītas, taču tas nemazina PCTVL vēlmi tās turpināt sniegt, pat labi apzinoties, ka Saeima atkal un atkal balsos pret. Rodas iespaids, ka šī konfrontācija uztur pati sevi

Kādu citu taktiku autore uzskata par efektīvāku laikā, kad, kā viņa atzīst, valdošās partijas uztur pret nepilsoņiem "ienaidnieka" diskursu?

Pieklājīgs klusums - kā tik nesatrauktu šo valdošo partiju apstrādātos vēlētājus ar ziņām, ka "tie nekauņas" nav apmierināti ar "dāsni sniegto" nepilnvērtīgu cilvēku statusu, kā tik nenonāktu konfrontācijā ar viņu pārākuma izjūtu?

Bija tāda taktika - pretestībā "izglītības reformai" līdz 2003. g. Bija kaudze klusu konferenču ar simtiem dalībnieku, virkne aicinājumu valdībai - 2000., 2001., 2002. g. (sk. divās valodās www.lashor.lv). Neko šī taktika neatnesa. Tikai ar publiskiem protestiem 2003.-2004. g. tika panākta 60:40 proporcija.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Everite 22.01.2008 19:43
Labs un vajadzīgs pētījums īstajā brīdī. "Ienaidnieka meklēšana" nav nekas jauns politikā, taču satraucošs ir fakts, ka Latvijā viens no "ienaidniekiem"ir nevalstiskās organizācijas. Satraucošs tāpēc, ka tās ir viens no spēcīgākajiem līdzekļiem kā tauta "no apakšas "var ietekmē politiskos lēmumus. Protams, tas arī izskaidro, kāpēc Latvijā politiskie spēki ir izvēlējušies tieši nevalstiskās organizācijas kā vienu no "ienaidniekiem"- jo to mazāk, jo mazāk ir jāklausās tautas balsī, jo mazāka pretestība politiķu izlemtajam virzienam.

Saistītie raksti
Citi autora darbi