Raksts

Ieguldīt galvās, ne restēs


Datums:
25. marts, 2008


Autori

Ilona Kronberga


Foto: Martin LaBar

Ieguldījums ieslodzīto apsardzē dod drošības garantiju sabiedrībai tikai uz to brīdi, kamēr notiesātais ir ieslodzījumā, bet ieguldījums notiesāto galvās iziet kopā ar viņu brīvībā un ilgtermiņā pasargā sabiedrību no noziedzīgiem tīkojumiem.

Varētu būvēt cietumu. Tikai nezinām, kā, jums, cilvēki, lai paskaidro — kāpēc? Un vispār, var arī nedot atbildi, bet vienkārši pacietīgi atkārtot, ka “Latvijai ir nepieciešami jauni cietumi”[1]. Patiesībā, kaut vai izvērtējot medijos pausto, izskatās, ka no atbildīgo iestāžu puses kā īlens no maisa lien ārā vēlme — vienkārši veikt plaša apjoma saimniecisko darbību.

Jau pagājušā gada nogalē[2], ierodoties Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem, tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš apgalvoja, ka “līdz janvārim jāizstrādā vienota koncepcija”[3]. Apgalvoja, ka tā noteiks, kāda cietumu sistēma būs turpmākajos 15 vai 20 gados, tomēr nebilda ne vārda, kāds liktenis tad piemeklējis 2005.gada sākumā[4] jau pieņemto, bet neizpildīto Ieslodzījuma vietu attīstības koncepciju, kura, saņēmusi valdības akceptu, jau deva atbildes uz minētajiem jautājumiem. Tātad, ir citi iemesli, un ierēdņiem tāpēc būs jāpastrādā vēlreiz! Tikmēr janvāris jau garām, bet sabiedrībai vēl aizvien nav informācijas par solītajiem plāniem.

Noteikti var piekrist mūsu valsts tiesībsargam Romānam Apsītim[5], ka viens no iemesliem daudzajām ieslodzīto sūdzībām ir sadzīves apstākļi. Tomēr blakus tiem tiek minēti arī tādi iemesli kā ieslodzīto sūdzības par nespēju īstenot tiesības uz izglītību, nodarbinātību vai nepamatotiem ierobežojumiem saziņā ar tuviniekiem. Domājams, būtu galīgi ačgārni apgalvot, ka jaunas cietuma sienas atrisinās visas problēmas. Tāpēc, ja vien tā nav drudžaina darbības imitācija, paralēli vēlmei būvēt būtu jādomā par mērķi, kādam jaunais produkts — cietums — kalpos: par izglītības, nodarbinātības un citu resocializācijas aktivitāšu attīstību ieslodzītajiem. Pagaidām par pasākuma formas un iespējamā satura plānojamo saistību nav zināms nekas.

Prioritāte – resocializācija[6]

Sirreāls izskatās Latvijas cietumu ceļš uz Eiropu kontekstā ar Ieslodzījuma vietu pārvaldes vadītāja Visvalda Puķītes pēdējo interviju[7], kurā valsts pārvaldes iestādes vadītājs pats atzīstas, ka viņa iestādē nonākušie notiesātie “degradējas pat vairāk nekā brīvībā”, norādot, ka ieslodzīto “nodarbe” ieslodzījuma vietā 24 stundu garumā ir domas par to, kā apiet drošības sistēmu, kā pierunāt sargus, lai sadabūtu alkoholu, narkotikas, mobilos telefonus, un kādus noziegumus izdarīt pēc izkļūšanas brīvībā! Tādēļ jau vadītājs un viņa darbinieki saņem algu un uniformu no nodokļu maksātāju naudas, lai, liekot lietā savas speciālās zināšanas, strādātu ar notiesātajiem. Strādāt ar notiesātajiem nenozīmē tos tikai apsargāt, bet aktīvi rūpēties par to, lai viņu uztverē vismaz kaut kas mainītos. Ieguldījums apsardzē dod drošības garantiju sabiedrībai tikai uz to brīdi, kamēr notiesātais ir ieslodzījumā, bet ieguldījums, kas ielikts notiesāto galvās, iziet kopā ar viņu brīvībā un ilgtermiņā pasargā ikvienu sabiedrības locekli no noziedzīgiem tīkojumiem. Tieši tāpēc uz jautājumu, vai nav iespēju šos cilvēkus nodarbināt, lai viņiem nebūtu tik daudz laika domāt par tādām lietām, atbilde, ka par to “būtu jādomā”, ir apmierinoša tiktāl, ciktāl lasītājs neuzskata, ka uzrunātā cilvēka tiešais pienākums bijis par to ne tikai domāt, bet arī gādāt jau gandrīz gadu[8]. Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš atzinis[9]: “Tiekoties ar ieslodzītajiem, es sajutu, ka daudzi alkst strādāt”. Tāpēc nav iespējams V.Puķītem piekrist, ka nav nekādas iespējas un vietas ieslodzītos nodarbināt[10] vai “darbs tiek imitēts”[11], tāpat kā tam, ka termins “resocializācija”[12] ir tikai “modīgs”[13] izteiciens vai sinonīms vietai, kur nodarbina ieslodzītos!

Arī nepilngadīgo ieslodzīto audzināšanas problemātikas izpratne liek atcerēties teicienu — kad tavs vienīgais instruments ir āmurs, ikviena problēma sāk līdzināties naglai! No intervijas[14] ar V.Puķīti — jautājums: “Kā jūs tiekat galā ar mazgadīgiem noziedzniekiem?” un atbilde: “Cēsu iestādē ir dažādas situācijas. Tomēr atšķirībā no skolu pasniedzējiem mums ir plašākas pilnvaras — noformējot attiecīgus dokumentus, varam pārkāpēju ievietot izolatorā. Problēmas ar šādiem “bērniem”, kas izcieš sodus par slepkavībām, laupīšanām un citiem smagiem noziegumiem, mūsu iestādē rodas, kad viņi sāk uz visdažādākajām iestādēm — līdz pat Eiropas iestādēm — rakstīt apmelojošas sūdzības par pasniedzēju it kā veikto vardarbību…”. Secinājums — audzināšanas metode ir izolators, bet problēma tā, ka viņi māk rakstīt. Ir saprotams, ja sadarbības forma ir karš, tad būs ļoti dažāda satura sūdzības: “Šobrīd Eiropas Cilvēktiesību tiesā atrodas apmēram 10 lietas par ieslodzīto, pašuprāt, neapmierinošajiem apstākļiem ieslodzījuma vietā. Uzskatot, ka ir pārkāptas viņu cilvēktiesības, piemēram, neizsniedzot pietiekami daudz tualetes papīra, ieslodzītie prasa no valsts kompensācijas 50 vai 100 tūkstošu eiro apmērā. Tas, ka viņi paši iepriekš pārkāpuši cilvēktiesības pret citiem sabiedrības pārstāvjiem, notiesātajiem neliekas uzmanības vērts”[15]. Šāda filozofija rada pilnīgu neizpratni ikvienā, kurš kaut nedaudz iedziļinājies cilvēktiesību un vispārīgā tiesiskuma tēmās. Ja reiz valsts iestājas par tiesiskumu, tad tai tiesiskums arī jādemonstrē — jo sevišķi attiecībā uz tiem, kas tiesību normas pārkāpuši. Proti, ja mēs valsts vārdā atņemam kādam brīvību, tad ir jārespektē visas cilvēka fizioloģiskās vajadzības, tostarp arī higiēnas vajadzības. Cienīt likumu otram nevar iemācīt, pašiem demonstrējot necieņu pret to.

Vērtības, nevis mūri

Kā tas nākas, ka cietumos ieslodzītajiem vēl aizvien ir mobilie telefoni, ja 2005.gadā pieņemot grozījumus likumā “Par valsts budžetu” tika piešķirti 800 tūkstoši latu cietumu sistēmai mobilo telefonu slāpētāju sistēmas iegādei[16] un uzstādīšanai[17]? Tajā pašā laikā intervijā[18] Ieslodzījuma vietu pārvaldes priekšnieks skaidri pauž, ka aizvadītā gada laikā atsavināti 2100 mobilie tālruņi, atzīstot, ka tie esot tikai atsavinātie, bet “varam tikai iedomāties, cik šo telefonu cietumnieku rīcībā ir īstenībā”[19] — tātad situācija netiek kontrolēta.

Ja telefonus turpina ienest, tātad tos arī lieto. Taujāts par tehnisko bāzi mobilo tālruņu kontrolei, par sakaru slāpēšanas sistēmām nebilst ne vārda. Kur šie — gandrīz miljons latu — ir palikuši un kādu iemeslu dēļ sistēma nedarbojas, ja tā tomēr ir uzstādīta? Uz šo jautājumu atbildes nodokļu maksātājiem nav.

Uz jauno cietumu attīstības politikas dokumentu atliek vien gaidīt, cerot, ka tas nāks kā burvju eliksīrs un ielies gaismu tumšās cellēs un padarīs redzīgus aklos. Un tomēr ir šaubas nevis par jaunajiem mūriem, bet par vērtībām, uz kurām tiem būtu jāturas. Ja domājam, ka cietumu “infrastruktūras izveide būs stimuls tam, lai vairs nebūtu pamata sacerēt sūdzības”[20], tad, visticamāk, kļūdāmies jau tagad.

Turpinājums sekos.
____________________________

[1] “Puķīte: Latvijai nepieciešami jauni cietumi”, LETA, sestdiena, 2008.gada 9.februāris, 12:22

[2] Māris Buholcs, “Cēsīs diskutē par attīstību” (Druva), TVNET, 2007.gada 16.novembris, 10:58; http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/regionos/article.php?id=522791

[3] Turpat

[4] Ieslodzījuma vietu attīstības koncepcija; apstiprināta ar 2.05.2005 Ministru Kabineta rīkojumu Nr.280; http://www.ievp.gov.lv/sadala=93&PHPSESSID=f2119206861bc8ea580 fc937aab52bf9

[5] “Norāda uz cilvēktiesību pārkāpumiem cietumos”; jelgavniekiem.lv, 2007.gada 4.decembris; http://www.jelgavniekiem.lv/index.phpl=2&act=10&date=1196978400&cat=2& art=60083

[6] “Ministrs par prioritātēm IeVP darbā izvirza darbinieku piesaisti un ieslodzīto nodarbinātību”, 2007.gada 25.maijs; http://www.tm.gov.lv/lv/jaunumi/tm_info.html?news_id=1326;

[7] Ervīns Cīrulis, Voldemārs Krustiņš “Visvaldis Puķīte: Latvijas cietumi ceļā uz Eiropu”, Latvijas Avīze, 2008.gada 10.februāris, http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=20223805

[8] Autores piezīme: uz resocializācijas pasākumu nozīmi norādījusi arī Eiropas padomes institūcija: “Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš tiekas ar EP Spīdzināšanas novēršanas komisijas pārstāvjiem”; 2007.gada 7.decembris; www.latvijasvestnesis.lv

[9] “Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš: ieslodzījuma vietu samilzušās problēmas jārisina nekavējoties un kompleksi”; apollo.lv; 2008.gada 1.februāris, 12:00; http://www.apollo.lv/portal/news/articles/119457

[10] Autores piebilde: 2007.gada 29.novembrī Valsts sekretāru sanāksmē izsludināta „Notiesāto personu nodarbinātības koncepcija”, kas samērā plaši atspoguļo darbības metodes un virzienus veiksmīgai ieslodzīto nodarbināšanai

[11] Ervīns Cīrulis, Voldemārs Krustiņš “Visvaldis Puķīte: Latvijas cietumi ceļā uz Eiropu”, Latvijas Avīze, 2008.gada 10.februāris, http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=20223805

[12] Autores piebilde: Burtiski „resocializācija” ir sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošana, bet soda izpildes kontekstā — soda saturs

[13] Ervīns Cīrulis, Voldemārs Krustiņš “Visvaldis Puķīte: Latvijas cietumi ceļā uz Eiropu”, Latvijas Avīze, 2008.gada 10.februāris, http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=20223805

[14] Turpat

[15] Turpat

[16] Ināra Mūrniece, Voldemārs Krustiņš, “Āboltiņa: valdība spēlē bīstamu spēli”, Latvijas Avīze, 2006.gada 4.septembris, http://www.tvnet.lv/zinas/printArticle.php?id=311712

[17] “Cietumnieku bēgšanā vaino personāla nolaidību, nevis līdzdalību”, 2006.gada 10.augusts, 14:49, apollo.lv, http://www.apollo.lv/portal/news/articles/80021

[18] Ervīns Cīrulis, Voldemārs Krustiņš “Visvaldis Puķīte: Latvijas cietumi ceļā uz Eiropu”, Latvijas Avīze, 2008.gada 10.februāris, http://www.delfi.lv/archive/print.php?id=20223805

[19] Turpat

[20] Turpat


Ieslodzījuma vietu pārvaldes likums

Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (I)

Roku dzelžu vietā – profesionālisms un autoritāte (II)


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!