Raksts

Iecietības veicināšana – kā uzlabot programmu?


Datums:
30. marts, 2004


Autori

Inga Reine


Foto: U. Briedis © Diena

Recenzija par Nacionālā programma pret neiecietību. Sabiedriskajai apspriešanai nodoto projektu.Skat. arī: Valsts sekretāru sanāksmē izsludniātais projekts

Nacionālā programma pret neiecietību, ko izstrādāja darba grupa Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta vadībā, ir tapusi dažu mēnešu laikā un ir plānošanas dokuments pieciem gadiem.

Sākumā gribētu uzsvērt, ka esmu gandarīta jau par pašu faktu, ka beidzot neiecietībai tiek pievērsta uzmanība valdības līmenī. Jācer, ka izstrādātā programma tiks pieņemta un tās īstenošanai tiks piešķirts pietiekošs finansējums. Tomēr es saskatu vairākas vietas, kur šo programmu varētu uzlabot.

Programmas pirmajā daļā, apskatot programmas sasaisti ar valdības un ministrijas prioritātēm un atbalstītajiem politikas dokumentiem, ir minēti vairāki starptautiskie dokumenti, bet nav pieminēta Labklājības ministrijas izstrādātā Dzimumu līdztiesības programma, kā arī Diskriminācijas izskaušanas tiesību aktu projektu pakete. Kaut gan šīs programmas izstrādes laikā Dzimumu līdztiesības programma bija un Diskriminācijas izskaušanas tiesību aktu pakete vēl joprojām ir projekta stadijā, šie divi projekti ir pietiekami cieši saistīti ar piedāvāto programmu pret neiecietību.

Vērtējot programmu kopumā, man diemžēl ir radies iespaids, ka tā ir atrauta no realitātes. Tā ir labi uzrakstīta, bet es stipri šaubos, ka izpildot plānotās darbības un sasniedzot nospraustos mērķus, neiecietība Latvijas sabiedrībā tiks mazināta.

Vispirms izskatās, ka darba grupa ir sajaukusi divus dažādus jēdzienus – neiecietības izskaušana un diskriminācijas izskaušana. Es ieskatījos skaidrojošā vārdnīcā, kas piedāvā sekojošās definīcijas. Neiecietība – pacietības vai iecietības trūkums, neļaušana citam pieturēties pie sava viedokļa vai uzskatiem[1]. Diskriminācija – netaisnīga izturēšanās pret kādu personu salīdzinājumā ar citām, pamatojoties uz tādām personas īpašībām, kas nav saistītas ar tās spējām vai potenciālu[2]. Tātad, neiecietība izpaužas indivīda viedoklī, kamēr diskriminācija izpaužas darbībā (bezdarbībā). Manuprāt, ir ļoti svarīgi apzināties šo atšķirību, jo tā, pirmkārt, parāda, ka neiecietība ir pirmais solis diskriminācijas virzienā. Otrkārt, kaut gan abi jēdzieni ir cieši saistīti, tas nenozīmē, ka paņēmieni, kuri der cīņai ar diskrimināciju, var noderēt cīņai ar neiecietību, un otrādi.

Programmā vairākkārt minēts, ka būs nepieciešams izstrādāt grozījumus tiesību aktos, bet vairāki grozījumi diskriminācijas izskaušanas kontekstā jau ir izstrādāti (grozījumus izstrādāja Labklājības ministrija un darba grupa Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietu sekretariāta vadībā). Vai pirms piedāvājuma izstrādāt jaunus tiesību aktus nebūtu vēlams ieskatīties jau izstrādātājos dokumentos, vai tie nav gana izsmeļoši? Jebkurā gadījumā paliek jautājums, cik lielā mērā tiesību normas var ietekmēt indivīda viedokli? Tiesību akts var regulēt viedokļa izpausmi, t.i. noteikt robežu, kuru šāda izpausme nedrīkst pārkāpt (piemēram, aizliegums aicināt uz vardarbību pret kādu indivīdu vai indivīdu grupu, goda un cieņas aizskaršanas regulējums), ieskaitot atbildību par darbību subjektīva viedokļa iespaidā (piemēram, diskriminācija). Man grūti iedomāties situāciju, kad indivīdu var saukt pie atbildības tikai par to, ka viņam nepatīk melnādaini cilvēki, jo tā būtu nesamērīga iejaukšanās cilvēka personīgajā autonomijā, kas šajā gadījumā ietvertu vārda brīvību un privātās dzīves neaizskaramību. Darbs pie tiesību aktu grozījumiem notiek un notiks diskriminācijas izskaušanas kontekstā, bet pret neiecietību vajadzētu cīnīties ar citiem paņēmieniem. Katrā gadījumā grozījumi tiesību aktos, manuprāt, nemaz nav būtiskākais neiecietības izskaušanas jomā.

Bet ko tad var darīt, lai mainītu sabiedrības/cilvēku viedokli par kādām cilvēku grupām? Es teiktu – vajag izglītot cilvēkus. Taču ne ar semināriem, brošūrām vai ceļojošām izstādēm, kā tas piedāvāts programmā, jo pirmais neaptver pietiekami plašu auditoriju, bet otrais un pēdējais nenodibina individuālu kontaktu ar mērķauditoriju. Cilvēka viedokli var ietekmēt labi sabalansēta, pietekami neitrālā informācija par citu cilvēku grupām. Informācijas pasniegšanas veidam jābūt tādam, kas ļautu arī iespēju izteikties par tikko dzirdēto vai ieraudzīto. Kā to var sasniegt? Piemēram, ar programmām skolēniem un studentiem par citām kultūrām un grupām. Jāatceras, ka pieauguša cilvēka viedokli ietekmēt ir daudz grūtāk nekā bērna viedokli, un tieši tāpēc es liktu īpašu uzsvaru tieši darbā ar bērniem un jauniešiem. Televīzijai un radio šeit būtu nozīmīga loma, jo tās var rīkot interaktīvas diskusijas ar dažādu grupu pārstāvjiem. Atšķirībā no programmā izteiktā priekšlikuma veicināt iecietību plašsaziņas līdzekļos, es plašsaziņas līdzekļiem piešķirtu aktīvāku lomu un izmantotu tos iecietības veicināšanai. Gribētu pievērst uzmanību tam, ka mākslas filmām būtu liela nozīme iecietības veicināšanai. Valstij vajadzētu piedāvāt finansiālu atbalstu tādu filmu rādīšanai aktīvajā raidlaikā, kas veicina iecietību. Tādas filmas ir un to ir daudz. Ja skolotāji (profesori) nodarbības laikā skatītu šādas filmas vai uzdotu to kā mājas uzdevumu un pēc tam apspriestu tās grupā, tas atstātu daudz lielāku iespaidu nekā bezpersoniskās brošūras. Citiem vārdiem sākot, lielāko uzmanību programmā es pievērstu izglītībai un sabiedrības informētībai, pie tam tādā veidā, kas nodibinātu pēc iespējas ciešāku kontaktu ar mērķauditoriju.

Programmā atradu atsauces uz citu valstu pieredzi cīņā ar neiecietību, stereotipu izskaušanu, informēšanu un izglītību, bet neatradu pietiekami skaidru atbildi, par kādām neiecietības izpausmēm (stereotipiem) ir runa. Kā gan kāds var zināt, kas būtu jāmāca, ja iepriekš nav zināms mērķauditorijas sagatavotības līmenis? Manuprāt, kā pirmo posmu neiecietības izskaušanā būtu jāpiedāvā pētījuma veikšanu par mūsu sabiedrībā pastāvošajiem stereotipiem. Ja mēs zināsim, no kā cilvēki baidās (ko neieredz), tad arī daudz ātrāk noskaidrosim, kā ar to cīnīties. Šai ziņā citu valstu pieredze noteikti jāpatur prātā, bet to nevar pārņemt bez ierunām, jo mūsu situācija un aizspriedumi var atšķirties.

Man arī nav skaidrs, kāpēc programmā atsevišķi tiek izdalīta neiecietība pret rases (etniskām) grupām, seksuālajām minoritātēm un reliģiskajām minoritātēm. Diezgan absurdi liekas, ka programma atsaucas uz minētajām grupām Eiropas integrācijas un pasaules globalizācijas apstākļos. Vai mums jau šobrīd nav pietiekami plaša reliģisko grupu daudzējādība? Vai seksuālo minoritāšu parādīšanās ir saistīta ar integrāciju Eiropas Savienībā? Vai tas ir valsts politikas programmas cienīgs mērķis – nākošos piecus gadus cīnīties ar augstākminētajiem neiecietības veidiem, atstājot neiecietību pret citām grupām novārtā? Kāpēc tiek izdalīta neiecietība tieši pret šīm grupām? Vai varbūt tomēr var atrast kopīgus faktorus neiecietībai kā parādībai, neatkarīgi no grupas, pret kuru tā ir vērsta? Programma neatbild uz šiem jautājumiem.

Manuprāt, programmā vajadzētu iestrādāt iespēju tai pielāgoties mainīgajai dzīves situācijai, ļaujot regulāri pārskatīt prioritātes attiecībā uz iecietības veicināšanas veidiem un grupām, pret kurām tiek veicināta iecietība. Pasaulē jau ir nostiprinājies viedoklis, ka neiecietība ir indivīda savdabīga reakcija uz nezināmo, tāpēc, uzlabojot informācijas pasniegšanas veidu un iemācot cilvēkiem, kā to analizēt, puse no darba būs padarīta. Nākošais solis būtu cīnīties ar specifiskiem stereotipiem, bet tie var mainīties un tieši tāpēc programmai vajadzētu saglabāt fleksibilitāti.

Beidzot, programmai iecietības veicināšanai (es nosaukumā nelietotu negatīvas frāzes) jābūt ilgtermiņa politikas plānošanas dokumentam, jo neiecietība nekad nebeigs pastāvēt, mainīsies tikai tās formas un izpausmes. Es drīzāk piedāvātu regulāri analizēt paveikto, papildināt informāciju par stereotipiem sabiedrībā, nospraust jaunus mērķus, pārskatīt darba paņēmienus utt..

Nobeigumā gribu komentēt programmas daļu par plānotajiem politikas un darbības rezultātiem. Šādai programmai vajadzētu nevis attīstīt iemaņas iespējamo etnisko, sociālo un kultūru konfliktu risināšanai, bet drīzāk radīt tādu situāciju sabiedrībā, lai nebūtu pamata par to bažīties. Runājot par rādītājiem, pēc kuriem varēs vērtēt, vai programmas īstenošana ir veiksmīga, es atstātu tikai vienu teikumu – mazināsies to cilvēku skaits, kuru subjektīvo vērtējumu par citu cilvēku noteiks tā piederība kādai grupai.

Neskatoties uz izteikto kritiku, es ceru, ka programmai veiksies ne tikai uz papīra, bet arī dzīvē.

_________________

[1] http://www.webster-dictionary.org/definition/Intolerance

[2] http://www.legal-definitions.com/discriminination.htm


Diskriminācijas novēršanas likumprojekts

Nacionālā programma pret neiecietību. Projekts


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!