Iecietības krīze 5

Kamēr Saeimā skan klaji neiecietīgi izteikumi par konkrētām sabiedrības grupām, valstij būs grūti ticami pasniegt sevi iecietības skolotāja lomā.

Iesaki citiem:
Karajas 255x203
Foto:Earl

Krīzes un apdraudējuma sajūta nav labākais tolerances veicinātājs sabiedrībā. Samazinoties materiālo resursu pieejamībai, var prognozēt, ka cīņā par pieeju tiem cilvēki nekļūst draudzīgāki pret svešajiem, it īpaši pret tiem, par kuriem viņiem ir lieli aizspriedumi. Par šo principu atbilstību Latvijas realitātei var pārliecināties jebkurš, kas izlasīs ziņu portālu lietotāju komentārus par Parex bankas krīzi. Apokaliptiskie izteicieni tajos ik uz soļa savienojas ar globālām sazvērestību teorijām no ksenofobijas un antisemītisma „zelta krājumiem”.

Tomēr jebkura finanšu krīze ir pārāk īslaicīga parādība, lai nopietni ietekmētu ilgtermiņa tendences sabiedrības attieksmju evolūcijā. Ksenofobisko izteicienu uzliesmojums Latvijas ziņu portālos, visticamāk, ir zināms sabiedrības attieksmes rādītājs, bet tas liecina nevis par krīzes ietekmi, bet gan par sabiedrības attīstības pašreizējo stadiju, kuras iezīmes kļūst redzamākas grūtas pārbaudes laikā.


Iecietības ekonomika

Ekonomiskajai attīstībai ir tieša ietekme uz sabiedrības vērtībām, un, kaut gan vērtību maiņas procesu daļēji var ietekmēt, fundamentāli paātrināt to diez vai ir iespējams. Vairākās pasaules valstīs veiktie pētījumi ir pierādījuši, ka ekonomiskās attīstības rezultātā mainās sabiedrības prioritātes.[1] Paaudzes, kas izaugušas trūkumā, biežāk turpina uzsvērt tradicionālus materiālos un sociālos labumus: ekonomisko labklājību, kārtību, reliģiskās vērtības un stipru valsts autoritāti. Šiem cilvēkiem ir zemāka tolerance pret citādo, tajā skaitā pret imigrantiem un homoseksualitāti. Jaunākās paaudzes, kas izaugušas vidē, kur izdzīvošanas mērķi lielākoties jau ir sasniegti, vairāk sliecas izvēlēties „postmateriālās” vērtības — pašizpausmi, individuālo brīvību, sociālo vienlīdzību, dzīves kvalitāti, un viņu tolerances līmenis ir krietni augstāks. Rietumeiropā pēckara paaudze bija pirmā ar „postmateriālistu” pārsvaru, bet nav grūti iedomāties, kas līdzīgus procesus bremzēja valstīs, kur pēc kara turpināja valdīt autoritārie režīmi. Kopš 1990. gada „postmateriālisma” rādītāji Latvijā tāpat kā citās Austrumeiropas valstīs ir nedaudz auguši. Zīmīgi gan, ka bijušajās PSRS valstīs, izņemot Baltiju, šie rādītāji tajā pašā laikā pasliktinājušies.[2] Citiem vārdiem, patiesi tolerantu sabiedrību Latvijā mēs sagaidīsim tikai tad, ja ilgtermiņā turpināsies ekonomiskā attīstība un iedzīvotājiem nebūs nopietnu eksistenciālu draudu.

Šajā sakarā ir interesanti pavērot, kā uz demokrātiskas un iekļaujošas sabiedrības attīstības izaicinājumiem raugās jaunākais valsts politikas dokuments šajā jomā — Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādņu projekts. Tajā kā viens no vēlamajiem valsts politikas rezultātiem tiek nosaukta „lielāka savstarpējā atvērtība, iecietība un saprašanās dažādu etnisko un sociālo identitāšu cilvēku starpā.” Tas jauki, bet formulētais mērķis ir „uzkāries” vakuumā, jo sociālie procesi, kas ietekmē šādas „atvērtības, iecietības un saprašanās” esamību (vai neesamību) dokumentā iezīmēti visai miglaini. Pieņemsim, ka visi pamatnostādnēs pieminētie saprašanās esamībai kaitīgie ārējie faktori — „Putvedeva” Krievijas valsts propaganda televīzijā, vajadzība pēc citvalstu darbaspēka, reliģiskais fundamentālisms un terorisms pasaulē — uz vienu gadu kaut kur pazustu. Mana hipotēze būtu, ka arī tad Latvijas iedzīvotāju uzticēšanās svešajiem (ne saviem radiem un draugiem) un iecietība pret cilvēkiem, kas pieder pie grupām, pret kurām pastāv vēsturiskie aizspriedumi, kopumā paliktu līdzšinējā — diezgan zemā — līmenī. Jo faktori, kas to ietekmē, ir vairāk saistīti ar eksistenciālu drošību (man ir un vienmēr būs iztikas avots) un ar tradicionālo hierarhisko vērtību vājību.


Kurpnieks bez kurpēm

Sociālās tolerances līmeni vidējā termiņā ietekmēt ir grūti, tomēr paliek cits ceļš, kā īstenot tolerances principu iedzīvināšanu valsts politikā, un tas ir radikālās neiecietības un diskriminācijas novēršana visās jomās, par kurām ir atbildīga valsts. Vislietderīgāk valstij būtu sākt pašai ar sevi un censties samazināt neiecietības līmeni politikā un valsts pārvaldē. Taču, kamēr Saeimā skan klaji neiecietīgi izteikumi par konkrētām sabiedrības grupām, nevērtējot indivīdus pēc viņu darbiem,[3] valstij būs grūti ticami pasniegt sevi iecietības skolotāja lomā. Kamēr ierēdņi atļaujas aizvainojošus izteikumus par latviešu sievietēm, kas precas ar marokāņiem vai pakistāniešiem,[4] ierēdņiem nav ne tiesību, ne kapacitātes mācīt sabiedrībai toleranci.

Protams, arī politiķu un ierēdņu tolerances līmenis ietekmējas no tām pašām tendencēm, kas ir pārējā sabiedrībā. Citās postkomunisma valstīs, kur arī joprojām dominē izdzīvošanas vērtības, politiskās elites pārstāvji nereti atļaujas neiecietīgus izteikumus par mazākumgrupām. Tāpat kā Latvijā, arī citur politiķi „ar grūtībām šķiras no tām tēmām, kas padara iespējamu dramatisku vēršanos pie tautas, baro vajadzību pēc ārējiem ienaidniekiem un provocē krīzes un valsts apdraudējuma sajūtu”.[5] Tomēr atšķirībā no atvērtības un saprašanās sabiedrībā, ko valsts vara nevar un nedrīkst regulēt, deputātu publisko uzvedību var ietekmēt ar Saeimas deputātu ētikas kodeksa stingrāku pielietošanu, un tiesības to darīt ir Saeimas priekšsēdētājam un Mandātu un ētikas komisijai. Ar valsts pārvaldē strādājošiem it kā ir vienkāršāk — ierēdņiem nav tiesību šķirot iedzīvotājus pēc tautības vai laulātā ādas krāsas, un gadījumos, ja viņi atļaujas nicinošus izteikumus vai nevienlīdzīgu attieksmi, tad no viņiem iespējams prasīt atbildību atbilstoši pretdiskriminācijas politikas nosacījumiem. Tāpēc tieši pretdiskriminācijas politiku arī vajadzētu stiprināt, un nopietni izglītot valsts pārvaldē strādājošos par vienādas attieksmes principu ievērošanu viņu darbā. Tas, visticamāk, valstij izmaksātu lētāk, nekā jauna bezzobainu pasākumu virkne ar skaistu, bet neskaidru mērķi ‘veicināt lielāku savstarpējo atvērtību”.

Bet pagaidām atliek cerēt, ka pēc paris gadiem krīze beigsies un ksenofobiskie izteikumi medijos kļūs nedaudz retāki. Un integrācijas politikas veidotāji tad droši vien varēs ar pētījumiem rokā pierādīt, ka viņu veidotie pasākumi atvērtības veicināšanai ir devuši rezultātus.


__________________

[1] R. Inglehart, C. Welzel. (2005). Modernisation, Cultural Change, and Democracy: the Human Development Sequence. Cambridge: Cambridge University Press.

[2] Turpat. 135.-145. lpp.

[3] Marija Golubeva, Anda Rožukalne, Iveta Kažoka. (2008). Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai. Analitiskais zīņojums par Saeimas un mediju monitoringu. PROVIDUS. http://www.politika.lv/index.php?id=15022

[4] Skat. Maijas Kāles rakstu marokānī iemīlēties nedrīkst. http://www.politika.lv/index.php?id=16796.

[5] Peter Učeň. (2007). Populist appeal in Slovak politics before 2006 elections. M. Butora et al. (eds.), Democracy and Populism in Central Europe: The Visegrad Elections and their Aftermath. P. 178.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (5) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


Nja - Kalvis 30.12.2008 10:07
Ir arī pretēji. Ja cilvēks dzīvojis sterilā siltumnīcas vidē. Tā organismam neizstrādājas nekāda imunitāte. Tā imūnā sistēma netiek darbināta vispār un tā kļūst hiper sensitīva. Puteklītis, smaciņa, spalviņa vai puteksnītis tam var izsaukt neatbilstoši augstu imūnsistēmas reakciju, kas izpaužas kā alerģija vai astma.
Jau medicīnā veidojas virziens, kad šādus cilvēkus ārstē liekot tiem cīnīties ar svešiem organismiem, piemēram, ielaiž cilvēkam iekšā zarnu parazītus.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


es - Kalvis 25.11.2008 15:29
Da, ko tie 5 000 izmaina. Neko. Ja mēs runātu par 50 000, tad vēl varētu saprast, kāpēc vispār par to jārunā.

Neiecietība jau nav pret iebraucējiem, neiecietība ir pret ikvienu, kurš ir citādāks. Resnāks vai tievāks. Vai rudiem matiem. Un te pamatā ir ģimenē un skolā mācītais - pieņemt un cienīt arī to, kam nepiekrīti vai ko nesaproti.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Kalvis 14.11.2008 10:26
2007.gadā Latvijā iebrauca ap 5000 jaunu imigrantu - un tikai niecīga daļa no viņiem ir augsti kvalificēti (piemēram, ar maģistra vai PhD grādu, vai kādu unikālu specialitāti). Atkal mūsu zeme ir nepasargāta un tajā ieplūst (bieži vien krievvalodīgi) ieceļotāji. Vispirms vajag dot sabiedrībai reālu kontroli pār situāciju šajā imigrācijas jautājumā, un tikai pēc tam ir jēga sākt runāt par iecietību.

Arī medicīnā ir tas pats - vispirms cilvēku vajag pārcelt siltumā, ja viņš līdz tam dzīvojis aukstumā, slapjumā, bijis kukaiņu un infekciju apsēsts. Un tikai pēc tam censties novērst viņa imūnsistēmas atbildes reakcijas. Rīkoties pretēji ir absurds - jo imūnsistēma vētraini reaģē tieši tādēļ, lai pretotos nelabvēlīgiem vides kairinājumiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Marija - Proposition 8 13.11.2008 10:42
Tas, ka 50% Kalifornijas iedzīvotāju nobalso pret viendzimuma LAULĪBU neko nepierāda un neapgaž. Pirmkārt, viņiem var būt pretenzijas pret 'laulības' jēdziena izmantošanu viendzimuma partnerattiecību kontekstā (arī dažas Rietumeiropas valstis izmanto vārdu 'partnership'), otrkārt, ASV ir zināms izņemums no kopīgām pasaules tendencēm. ASV ir attīstīta valsts ar augstu vidējo ienākumu līmeni, bet atšķirībā no citām attīstītām valstīm ASV iedzīvotāju vidū vairāk ticīgo. Otrais lielais izņemums ir Ķīna - tur videjais ienakumu līmenis nav augsts, bet ļoti maz ticīgo (zināmu vēsturisku apstāk\lu dēļ).

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs


proposition 8 12.11.2008 22:52
Citiem vārdiem, patiesi tolerantu sabiedrību Latvijā mēs sagaidīsim tikai tad, ja ilgtermiņā turpināsies ekonomiskā attīstība un iedzīvotājiem nebūs nopietnu eksistenciālu draudu.
----------------------------------------------
Autore rakstā atklāj, ka viens no svarīgākajiem indikatoriem iecietības mērīšanai ir sabiedrības attieksme pret homoseksuālām personām, kā arī to, ka nabadzība veicina neiecietību. Tad jau sanāk, ka kalifornija ir nabadzības mākts štats, kur vairāk nekā 50% iedzīvotāju pēdējo vēlēšanu laikā nobalsoja par Proposition 8, kas štata konstitūcjā noteica, ka laulība ir savienība starp 1 vīrieti un 1 sievieti. Acīmredzot, kalifornijā ir asv homofobiskākais, atpalikušākais, nabagākais štats. Jeb drīzāk tas, ka cilvēkiem bija iespēja atklāti izteikt savu patieso viedokli, nevis kaut kādus politkorektus sacerējumus.

Saistītie raksti
Aboli 255x203

Kantoris izdzīvošanai 8 Autors:Dita Arāja

Citi autora darbi