Atslēgvārdi:

Humānistu atgādinājums Eiropai 16

Tikai sekulāra valsts, proti, tāda, kas ir neitrāla reliģijas un ticības jautājumos, ir vienīgā reliģijas brīvības garantija visiem tās iedzīvotājiem.

Iesaki citiem:
Modinatajs 255x203
Foto:laffy4k

Šī gada 27. februārī Eiropas Parlamentā (EP) tika atklāta Briseles deklarācija. Tās mērķis ir pievērst sabiedrības uzmanību un atbalstu Eiropas liberālo un humānistisko vērtību — vienlīdzības, tolerances, izteiksmes brīvības, reliģijas brīvības un valstu reliģiskās neitralitātes — atkārtotai apstiprināšanai laikā, kad aktuāls kļūst jautājums par reliģisko konfesiju un politiskās varas attiecībām Eiropas mērogā.

Dokuments, kura izveidē un atbalstīšanā iesaistījušās vairākas starptautiskas humānistu kustības, nevalstiskā organizācija „Katoļi par brīvu izvēli” un EP Starppartiju Reliģijas un Politikas grupa, ir projekta „Redzējums Eiropai” kodols. Tas ir apliecinājums pamatvērtībām, uz kurām ir balstīta mūsdienu Eiropas civilizācija. Šī deklarācija jau ir ieguvusi plašu atbalstu no dažādu politisko spēku, reliģisko konfesiju līderiem, no akadēmiķiem, vairākiem Nobela prēmijas laureātiem, rakstniekiem un žurnālistiem no visas Eiropas.


Atbilde Berlīnei

Nepieciešamību pēc šādas deklarācijas Eiropas humānistu organizācijas apjauta pēc Vācijas kancleres Angelas Merkeles (Angela Merkel) vizītes pie Pāvesta Benedikta XVI pērn augustā. Kanclere, kas prezidēs Romas līguma parakstīšanas 50. gadadienas svinību laikā, pēc tikšanās ar Pāvestu izteicās: „Mēs runājām par Eiropas nozīmi un es uzsvēru nepieciešamību pēc konstitūcijas, kas atsauktos uz mūsu, kristiešu vērtībām. Es uzskatu, ka šim līgumam būtu jābūt saistītam ar kristietību un Dievu, jo kristietība bija izšķiroša Eiropas veidošanās procesā.” [1] Šobrīd Angela Merkele un citu Eiropas valstu valdību vadītāji gatavo „Berlīnes deklarāciju”, kura, kā liecina šobrīd pieejamā informācija, būs tradicionālo vērtību harta, balstīta kristīgajā tradīcijā.

Deivids Polloks (David Pollock), Eiropas Humānistu federācijas prezidents, ir izteicis bažas, ka Berlīnes deklarācija veicinās Eiropas sabiedrības šķelšanos un konservatīvu reliģisko grupu ietekmi dažādās Eiropas institūcijās. Sofija in’t Velda (Sophie in´t Veld), EP Starppartiju Reliģijas un Politikas grupas priekšsēdētāja, pauda līdzīgu viedokli paskaidrojot, ka Briseles deklarācija netiek orientēta kā uzbrukums reliģijai, bet ir lūgums pēc vienādas izturēšanās pret visiem cilvēkiem — gan reliģiozajiem, gan nereliģiozajiem. Tomēr gan Pāvests Benedikts XVI, gan anglikāņu arhibīskapi ir kritizējuši sekulārismu kā antireliģiozu, nenošķirot valsts neitralitāti no naidīguma pret reliģiju. Briseles deklarācijas veidotāji uzskata, ka tikai sekulāra valsts, t.i., valsts, kas ir neitrāla reliģijas un ticības jautājumos, ir vienīgā reliģijas brīvības garantija visiem.


Vidusceļš

Kāpēc tieši šobrīd jautājums par kopīgu vērtību definēšanu ir kļuvis tik būtisks? Eiropā pieaugošās radikālā Islāma ietekmes rezultātā veidojas arvien ciešāka saikne starp reliģiju un politiku. Heteroseksuālā eiropieša–kristieša identitāte šķiet apdraudēta, tiek meklēti dažādi vairogi un aizsardzības mehānismi pret šo nedrošo situāciju laikmetā, kad zinātnes progress un dažādu reliģisko un seksuālo minoritāšu emancipācija un ietekmes pieaugums veido alternatīvus viedokļus un patiesības. Iepriekš minētā Berlīnes deklarācija un Eiropas Savienības konstitūcija ir tieši šādi vairogi. Iespēja šajos dokumentos ietvert Eiropas „kopīgās kristīgās” vērtības tiek uztverta kā sava veida drošības garants.

Tomēr liela daļa Eiropas iedzīvotāju, kā arī politisko, nevalstisko un reliģisko kustību šādam politiskās telpas iekarošanas gājienam nepiekrīt, pamatojoties uzskatā, ka ES ir reliģiski neitrāla institūcija, kurā nav pieļaujama reliģijas un politikas robežu saplūšana. Kā iespējams nodrošināt reliģijas un izteiksmes brīvību savienībā, kuras pamatprincipos pausts atbalsts vienai konkrētai reliģijai?

Šķiet, pieturēšanās pie reliģiskās neitralitātes koncepcijas, it īpaši laikos, kad tik saasināti tiek uztverta jebkāda politikas un reliģijas saistība, nav vienkārša. Reliģiozos uzlūko ar aizdomām un neuzticību — „ka tik tas neaiziet par tālu, ka tik nekonfliktē ar citu tiesībām un brīvībām”, tomēr ar neuzticēšanos uzlūko arī ateistus un reliģijas skeptiķus, jo „kam tad viņi tic?”. Atrast vidusceļu ir grūti, tomēr Briseles deklarācija tika izveidota, lai veiktu tieši to — tā nav antireliģiska karagājiena karognesējs, drīzāk tā aicina atminēties un no jauna izteikt atbalstu vērtībām un pamatprincipiem, kas iezīmē mūsdienu Eiropu kā tolerantu un brīvu sabiedrību, kurā netiek nosodīta vai atbalstīta neviena no reliģijām un kurā atvēlēta vienlīdz nozīmīga niša tiem, kas nevienai reliģijai nepieder.
_________________________

[1] Merkel resurrects ‘holy’ EU constitution row. http://www.eupolitix.com/EN/news/200608/49897b90-609f-465b-826b-2f48a5e07ab8.htm

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (16) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 13.03.2007 14:32
Valstij ir jāpasūta Baznīcai sociālie , izglītības utt. pakalpojumi un jādod nauda projektu un programmu izpildei , protams prasot arī zināmu atskaiti par izlietojumu.

Ir dažas Dž.Buša iniciatīvas, kurās līdzīgas lietas tiek darītas - baznīcas organizācijas nodarbojas ar labdarību, adopcijas pakalpojumiem, utml. Un saņem valsts līdzekļus no dažādām programmām, kuru konstitucionalitāte gan tiek apšaubīta.

Ja mēs uzskatām, ka valsts līmenī allaž virsroku gūs veselais saprāts, tad Jums, IM, varētu būt taisnība - protams, ka būtu labi sadarboties un koordinēt rīcību tur, kur valsts un baznīcas lomas pārklājas. Bet, ja valsts ir tāda kā PSRS, vai arī mūsdienu Latvija, tad drošāk jūtas tās religjiskās draudzes, kuras ir neatkarīgas no valsts. Krievijas pareizticīgo baznīca un arī Latvijas evaņgjeliski luteriskā baznīca no padomju laiku nejēdzībām cieta vissmagāk. Pētera I dibinātā Svētā Sinode (faktiski valsts ministrija, kas kontrolēja pareizticīgo baznīcas lietas) neveicināja patstāvīgas domāšanas attīstību pareizticības vidē. Luterāņiem jau pats baznīcas dibinātājs M.Luters 16.g.s. balstījās uz laicīgās varas labvēlību. Savukārt baptisti un lielā mērā arī katoļi padomju laikus pārdzīvoja gluži labi, jo viņi no valsts nav tik ļoti atkarīgi.

Pašlaik vistuvāk manam religjisko draudžu ideālam ir tādas organizācijas kā neoprotestanti (Gleške, Ļedjajevs), dažas katoļu kustības (Opus Dei, Liepājas dominikāņi), baptisti (it īpaši dažas krievu draudzes), mormoni un musulmaņi (piemēram tie paši vietējie tatāri, čečeni un azerbaidžāņi). Arī Jehovas liecinieki un mūnisti šķiet normāli adaptējušies, lai gan man personiski nebūtu pieņemami sekot viņu dzīvesveidam. Pats esmu katolis; aktīvi interesējos arī par folkloru un tautas tradīcijām. Ticības, kurām ir grūti pielāgoties mūsdienām ir pirmkārt jau LELB, lai cik simpātiski nebūtu viņu uzskati. Un arī pareizticīgie un vecticībnieki. Kāds labums visiem viņiem no "tradiconālā" statusa, ja tas neļauj uzplaukt?

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Aleksis 13.03.2007 11:53
Par tiem mormoņiem. Neviens viņiem nevar aizliegt viņu ticību. Neviens viņiem nevar aizligt sanākt kopā un noturēt savus dievkalpojumus , ja viss notiek likuma robēžās. Tas jau manuprāt ir ļoti dadz. Cik tad viņu ir ka viņiem jau vajag savas ticības simbolu Latvijas arhitektūrā. Ja viņu ir daudz , tad tas jāņem vērā , ja viņi ir tradīcija Latvijā , tad tas jāņem vērā. Bet ja viņi nav tradīcionāli , ja viņu ir maz , bet viņi grib izvērsties , tad tas nav sabiedrības interesēs. Latvijā nebūtu jāveicina ticību dažādība. Principā pilnīgi pietiktu jau ar to vien ka būtu tikai ticīgie un neticīgie , tā būtu ideāla situācija reliģiju lietās.

Domāju ka Baznīcai principā pienākas tā desmitā tiesa. Protams ne jau mācītāju uzturēšanai. Manuprāt Baznīcai ir piekritīga daļa sociālo funkciju un arī daļa izglitības funkciju un varbūt vēl kas. Domāju ka laiki ir mainījušies un šo desmito tiesu Baznīca vairs nevar savākt tikai no cilvēkiem vien. Es arī piemēram šad tad ziedoju , bet cik tālu līdz desmitai daļai , kauns teikt. Bet domāju ka vienā ziņā tas pat ir labāk , jo atsevišķus ziedotājus nevar izkontrolēt. Valstij ir jāpasūta Baznīcai sociālie , izglītības utt. pakalpojumi un jādod nauda projektu un programmu izpildei , protams prasot arī zināmu atskaiti par izlietojumu. Nu bet tas tā , mans viedoklis.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Aleksis 13.03.2007 11:29
Nu es esmu diezgan slikti informēts par tām attiecībām kādas pastāv dažādās valstīs starp valsti un reliģiju. Bet cik ir nācies dzirdēt par amerikāņiem , tad manuprāt galīgi garām. Amerikāņu sistēma ir vērsta uz reliģisko daudzveidību. Ja nemaldos tad viņi pat kaut kā atbalsta jaunas reliģiskās kustības. Šāda daudzveidības atbalstīšana faktiski ir reliģijas nozīmes likvidēšana sabiedrības dzīvē. Daudz sīkas reliģijas galvenokārt cīnās savāstarpā par ticīgo piesaistīšanu un protams ka reliģiju ietekme uz valsts un sabiedrības dzīvi samazinās vai izzūd pavisam , jo sīkie neko nevar ietekmēt un savā lielā daudzumā un dažādībā arī vienoties par neko nespēj. protams ka kādam tas ir izdevīgi , bet ne sabiedrībai kopumā.

Sabiedrībai ir vajadzīga reliģiju ietekme uz tās dzīvi. Jo kas tad ir reliģijas? Tās ir alternatīvais pasaules uzskats tam pašam humāniskajam pasaules uzskatam , vai nu kā arī to nosaukt. Līdz šim , ja tā paskatās no vēstures , nu it kā tāda cīņa bezmaz vai uz dzīvību un nāvi , starp ticīgajiem un neticīgajiem , starp vienu pasaules uzskatu un otru. Bet normālai sabiedrības dzīvei ir absolūti nepieciešami abi šie pasaules uzskati. Cilvēces dzīve tikai ar kādu vienu no šiem pasaules uzskatiem vispār nebūtu iespējama. Manuprāt ir jāsaprot ka ticīgs cilvēks ne jau visu laiku ir ticīgs cilvēks. Parasts normāls ar laicīgo dzīvi saistīts ticīgais kādus 90% no savas dzīves pavada kā parasts ateists - tas ir viņš tāpat ir lepnuma pilns par savu varēšanu un veikumu un jūtas kā visuma iekarotājs. Un tikai varbūt svētdienās viņš mēģina paskatīties uz sevi no alternatīva skatu punkta un sajūt sevī Dieva bērnu. Tā ka ateisms nav iznīcināms pat ja iznīcinās visus ateistus. No otras puses , bez šī garīgā momenta cilvēku dzīvē , bez reliģijas vispār ,cilvēku kopdzīve arī pārvērstos katastrofā , jo katrs tāds tīrs ateists jau sevi uzskatītu par tādu kā mazu Dieviņu un maziņu , bet tomēr savu spēju robežas , Visuma pavēlnieku. Nu nevar mazi Dieviņi savā starpā tā vienkārši satrādāties , ja nu tikai ar spēku un pakļaušanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - IM 13.03.2007 09:27
IM: Bet sabiedrība caur valsts institūcijām nekādi nevar šo situāciju vairs ietekmēt , vai arī tā ietekmēšana ir stipri apgrūtināta sakarā ar to ka valsts reliģisko lietu politikai ir atņemts politiskās ietekmēšanas viens no pamata ietekmes darbarīkiem - tā saucamā pozitīvā vai negatīvā diskriminācija.

Amerikāņiem ir dažādi veidi kā ietekmēt situāciju - sk. piemēram http://en.wikipedia.org/wiki/Waco_Siege . Ja, teiksim, kāda religjiskas organizācijas biedri pārkāpj šaujamieroču iegādes un glabāšanas noteikumus, tad sāk notikt jocīgas lietas... No otras puses, piekrītu, ka būtu labāk, ja šādus scenārijus varētu laicīgāk pamanīt un piebremzēt. Arī amerikāņu modelim ir dažas nepilnības.

IM: Nekur jau nav teikts ka jātbalsta vienmēr tradicionālais , jātbalsta ir tas kā atbalstīšana ir sabiedrības interesēs. Runa ir par to ka valstij reliģiju lietās ir jābūt pilnvērtīgai politikai - ar sabiedrības garīgo vajadzību pētīšanu , reliģiskās situācijas vērtēšanu un prognozēšanu , un ar pilnu darbarīku komplektu situācijas virzīšanai sabiedrībai vēlamā virzienā.

Šis ir diezgan slidens jautājums. Ja mēs aizstātu frāzes "religjiju lietās" ar "gjimenes lietās" -- tad arī daudzi piekristu, ka valstij vajadzīgi visi instrumenti, lai gjimeni virzītu situāciju sabiedrībai vēlamā virzienā. (Piemēram, ar dažādām piemaksām un nodokļiem regulētu gjimenes dzīvi un veicinātu cēlo mērķi - līdztiesīgāku pienākumu sadali gjimenē starp dzimumiem.) No otras puses, gan gjimene, gan religjiskās kopienas pastāv no ļoti seniem laikiem - tās ir vismaz tikpat senas cilvēku pašorganizēšanās formas kā valsts. Un mūsdienu valstij ir smaga roka. Ir, protams, destruktīvas sektas, kuru locekļi tiek mudināti pārkāpt kriminālkodeksu vai tiek tendēti uz pašnāvībām. Ir arī tādas gjimenes, kurās vecāki apdraud savu bērnu veselību un dzīvību. Šādos gadījumos valstij ir pienākums iejaukties, jo gjimene un draudze pati netiek galā ar saviem pienākumiem (subsidiaritātes princips). Savukārt citos gadījumos iejaukšanās parasti ir nevietā.

Aplūkosim piemēru - mormonu baznīca (precīzāk, Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus Baznīca) Liepājas pilsētas centrā vēlas būvēt savu dievnamu. Dažādi pilsētas un pat valsts līmeņa deputāti (ieskaitot PCTVListus) taisa visādas intrigas, lai viņiem to neļautu darīt. Neraugoties uz to, ka mormoni likumus nepārkāpj, uzvedas pieklājīgi, vēlas likumīgā ceļā dabūt būvatļaujas, utml. Kurš ir ieguvējs no šīs situācijas? Deputāti arī ir tikai cilvēki - ne vienmēr viņi vadīsies pēc augstiem filozofiskiem principiem. Viņiem var būt konkrētas simpātijas un antipātijas, un tas iespaido viņu lēmumus.

Bet arī šāds piemērs vēl nav pats visļaunākais - baznīcas parasti labi spēj pārdzīvot mērenu nelabvēlību no valsts iestāžu puses. Sliktāka ir valsts mēgjināšana "palīdzēt" kādai religjiskai organizācijai. Palīdzēt izremontēt dažas senās baznīcu celtnes, ja tās izmanto galvenokārt laicīgā tūrisma mērķiem, vai paredzēt pāris izejamās dienas Ziemassvētku laikā vēl nebūtu nekas liels. Toties ieviest "religjijas pamatu" pusobligātu mācīšanu skolā, vai noturēt baznīcās 18.novembra svinēšanas pasākumus ar visādu augstu amatpersonu piedalīšanos, izdalīt baznīcām naudu priekš Aglonas svētkiem un ierindas dievnamu uzturēšanai - tas jau ir debīli. Luterāņu un daļēji arī katoļu baznīcas (un pat tādi spēcīgi neoprotestantu virzieni kā "Prieka vēsts") no šiem "valsts labvēlības apskāvieniem" var vairs netikt laukā - tās daudziem iedzīvotājiem pamatoti asociēsies ar valsti, ar Ainaru Šleseru vai LPP, un vēl nezko. Lai gan pēc būtības tām būtu jāasociējas ar Kristus vārda sludināšanu. Cilvēki paši sapratīs, kādas baznīcas viņiem vajadzīgas un paši saziedos vajadzīgo naudu. Bez "lāču pakalpojumiem".

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 12.03.2007 19:34
Un vēl.

Sabiedrība jau patreiz maz interesējas par valsts reliģisko lietu politiku , un valsts arī īpaši nereklamējas un dara pēc sava prāta. Bet galvenais jau lai nesanāk tā , ka tad kad sabiedrībai pēkšņi savajadzēsies interesēties un caur valsts institūcijām arī šo to ietekmēt , tad izrādīsies ka nav nemaz tādu iespēju.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Aleksis 12.03.2007 19:14
Runa ir par to ka teiksim tas "First Amendment" nofiksē tādu kā statisku stāvokli valsts un reliģju attiecībās. Attiecību stāvoklis ir nofiksēts un statisks. Bet neviens jau nevar garantēt ka situācija reliģiju jomā valstī nemainās , neviens nevar garantēt ka tā nevar kļūt nelabvēlīga sabiedrībai. Bet sabiedrība caur valsts institūcijām nekādi nevar šo situāciju vairs ietekmēt , vai arī tā ietekmēšana ir stipri apgrūtināta sakarā ar to ka valsts reliģisko lietu politikai ir atņemts politiskās ietekmēšanas viens no pamata ietekmes darbarīkiem - tā saucamā pozitīvā vai negatīvā diskriminācija. Valsts politikai tiek atņemts darba instruments , sabiedrībai rīkotiesspējīga valsts.

Nekur jau nav teikts ka jātbalsta vienmēr tradicionālais , jātbalsta ir tas kā atbalstīšana ir sabiedrības interesēs. Runa ir par to ka valstij reliģiju lietās ir jābūt pilnvērtīgai politikai - ar sabiedrības garīgo vajadzību pētīšanu , reliģiskās situācijas vērtēšanu un prognozēšanu , un ar pilnu darbarīku komplektu situācijas virzīšanai sabiedrībai vēlamā virzienā.

Baznīca un Valsts , tās ir divas teritorijas - viena garīga , otra fiziska , un protams ka starp šīm teritorijām ir jābūt robežai , drusciņ uz vienu pusi vai drusciņ uz otru , bet teritorijas nav apvienojamas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis - IM 12.03.2007 17:56
IM: Liegt sabiedrībai savās interesēs caur valsts institūcijām atbalstīt vai neatbalstīt vienu vai otru reliģiju ir - nu es pat nepateikšu kas tas ir - vai nu tā ir sabiedrības diskriminācija , vai visdrīzāk tā ir valsts nozagšana.

Religjijas atbalstīšanu caur valsts institūcijām ASV aizliedz t.s. First Amendment (pirmais konstitūcijas labojums, kurā ir runa par vārda brīvību; ASV Kongress nedrīkst pieņemt lēmumus, kuri rada priekšrocības kaut kādām religjijām vai aizliegt religjijas brīvu praktizēšanu): Congress shall make no law respecting an establishment of religion, or prohibiting the free exercise thereof; or abridging the freedom of speech, or of the press; or the right of the people peaceably to assemble, and to petition the Government for a redress of grievances.

Protams, daudzās Eiropas valstīs amerikāņu stila First Amendment garantētās brīvības ne tuvu nav pašsaprotamas. Piemērs ir nesen pieņemtais likums Francijā, kurš aizliedz ... noliegt armēņu genocīdu 1915.gadā :)) Un, protams, daudzās Eiropas valstīs (t.sk. Latvijā) mēdz pastāvēt tiesiskas atšķirības starp "tradicionālām" un "ne tik tradicionālām" religjijām. Rezultāts ir nožēlojams - Norvēgjijā un Zviedrijā tradicionālo protestantu baznīcas saņem subsīdijas no valsts (un Norvēgjijas skolās ir pat ticības mācība), bet tas nav vairojis šo baznīcu popularitāti. Ja baznīca kļūst par vienu no valsts institūcijām un saaug ar valsti, tad tai zūd jebkāda jēga.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM - Autorei 12.03.2007 13:17
Nu manuprāt nepastāv ne tāda pozitīvā ne negatīvā diskriminācija. Diskriminācija vai nu ir vai nav. Viss pārējais ir politika un tā saucamā diskriminācija.

Valsts politikā nav jāparedz vienāda attieksme pret visām reliliģijām , bet gan tāda attieksme kas atbilst sabiedrības interesēm. Liegt sabiedrībai savās interesēs caur valsts institūcijām atbalstīt vai neatbalstīt vienu vai otru reliģiju ir - nu es pat nepateikšu kas tas ir - vai nu tā ir sabiedrības diskriminācija , vai visdrīzāk tā ir valsts nozagšana.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arta Ankrava - IM 12.03.2007 09:07
Valsts politika attiecībā uz reliģiskiem jautājumiem nav tas pats, kas valsts oficiāla vai neoficiāla kādas reliģijas pozitīva vai negatīva diskriminācija. Citiem vārdiem, reliģiski neitrāla valsts poltika paredz vienādu attieksmi pret ikvienu no tām, nevis izvairās no problēmu risināšanas.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Smilgu Juris - Autorei 11.03.2007 22:12
Ankravas kundzei, manuprāt, ir pilnīga taisnība – humānisma idejas (es lietošu šo vārdu “humānisms” tāpēc, ka autore un citi šīs ideoloģijas piekritēji to tā sauc) – tātad, humānisma idejas bankrots, strikti ņemot, vispār nav iespējams. Humānisms taču ir tikpat vecs, cik pati cilvēce (skat. Pirmā Mozus grāmata, 3:1-5), un tas iet cauri visai cilvēces vēsturei kā sarkans pavediens, parādoties te šeit, te citur dažādās formās, bet ar būtībā vienādu saturu. Ja vēlaties, tad varam pievērsties katrai vēsturiskai izpausmei un paanalizēt to sīkāk.

Jāsaka, ka kristieši ļoti labi saprot un apzinās, kas ir autores, manuprāt, ļoti labi noformulētais humānisms – tā ir tā pati Antikrista reliģija, kas noteikti triumfēs pirms mūsu vēstures beigām. Jā, humānisms reiz bankrotēs (turklāt galīgi un nelabojami) – bet tas būs tikai līdz ar Kristus Otro Atnākšanu.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 11.03.2007 21:15
valsts politikai saglabājoties neitrālai reliģijas jautājumos.

-----------------------------

Vai valstij var būt neitrāla politika reliģijas jautājumos ja :

Sabiedrība nevar būt neitrāla reliģijās jautājumos , jo sabiedrība ir tiešā attiecību saistībā ar reliģijām.

Ģimenes nevar būt neitrālas reliģijas jautājumos , jo ģimenes ir tiešā attiecību saistībā ar reliģijām .

Vecāki nevar būt neitrāli reliģijas jautājumos , jo bērni nonāks tiešā attiecību saistībā ar reliģijām.

Valsts nav tiešā attiecību saistībā ar reliģijām , bet valsts ir tiešā attiecību saistībā ar sabiedrību , ģimeni , vecākiem , un valstij ir jābūt "ārpolitikai" reliģijas jautājumos , izrietošai no sabiedrības , ģimeņu , un vecāku vajadzībām un interesēm reliģiju jautājumos.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Arta Ankrava 11.03.2007 19:56
Humānisma ideju bankrots un pamatota ideju kritika šajā kontekstā, manupārāt, jānošķir kā divas dažādas lietas. Ar pēdējo gan humānisti paši, gan citi nodarbojas nepārtraukti, meklējot un pielāgojot laikmetam un situācijai atbilstošu vērtībskalu. Humānisma idejas tāpat kā jebkura cita ideju sistēma atrodas nemitīgā attīstībā un pilnveidojas diskusiju procesā. Ir vairāki jautājumi, kuros mans, un, droši vien, ne mans vien viedoklis nesakrīt mats matā ar oficiālo starptautisko humānistu organizāciju spriedumiem. Tomēr apgalvot, ka humānisma idejas bankrotē, vismaz pašlaik ir visai nekorekti. Tās drīzāk guvušas jaunu elpu.

Vēlreiz gribu uzsvērt, ka nav runa par novēršanos no baznīcas, reliģisku jautājumu ignorēšanu vai kaut kādu atklāti agresīvu kustību pret ticīgajiem. Galvenais deklarācijas un arī viens no humānistu kustības mērķiem ir tādu vērtību stiprināšana, kas katram ļauj piekopt savas vērtības, valsts politikai saglabājoties neitrālai reliģijas jautājumos. Tas nebūt neparedz, ka valsts izliekas ar dažādām konfesijām saistītus jautājumus neredzam, bet gan nodrošina objektīvu attieksmi pret ikvienu no tām.

Sekulārisms kā jēdziens ir visai strīdīgs. Ja nemaldos, L.Shiner sešdesmito gadu vidū rakstīja par sekularizācijas procesu, kuram tiek piedēvētas vismaz sešas interpretācijas. Ir arī tādi pētnieki, kas sekularizāciju uzskata par neiespējamu, pamatojoties uz to, ka cilvēcei vienmēr būs nepieciešama sava veida reliģija. Ja tā nebūs kristietība vai islāms, tad varbūt pati ticība sekulārismam.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Zobs - Autorei 11.03.2007 11:10
Vai tiešām nav neviena rinda lasīta par humānisma ideju bankrotu!? Par novēršanās no baznīcas bezjēdzību? Vai tiešām tik šaurs skats uz psauli!? Tam neticu. Tādēļ loģika man spiež secināt, ka ar šādu rakstu tiek apzināti pūderēts kāds viens pareizais viedoklis. Ja problēmu tiktu apskatīta vispusīgi un korekti nevis vienpusēji, tad nebūtu iebildumu. Bet nu šāds piegājiens atkārtoti apstiprina šaubas par šeit ierakstītiem rakstiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

IM 07.03.2007 22:55
Tikai sekulāra valsts, proti, tāda, kas ir neitrāla reliģijas un ticības jautājumos, ir vienīgā reliģijas brīvības garantija visiem tās iedzīvotājiem.

Neitralitāte reliģijas un ticības jautājumos , nu tikai ne to. Tas ir galīgi garām jo pilnīgi neatbilst ES iedzīvotāju interesēm. Katram pašam vai caur saviem tuviniekiem var iznākt saskarme ar reliģijām un tad arī pašam kulties kā māk , jo redz ES attieksme būs neitrāla. Neitralitāte kā vienīgā reliģijas brīvības garantija - nu pilnīgs absurds. Kā reiz ticības brīvības drauds.

ES protams ir jābūt sekulārai. Tikai sekulāra valsts ar skaidru valsts politiku reliģiju un ticības lietās , ir vienīgā ticības brīvības garantija tās iedzīvotājiem. Šādas politikas pamatā jāliek: 1.maksimāla ticības brīvība kā prioritāte; 2.Eiropas kristīgās tradīcijas ; 3.vienlaikus ar primāriem centieniem pēc maksimālas ticības brīvības , sekundāra politika uz reliģiskās daudzveidības mazināšanu un centieniem pēc pārbaudītām , tradicionālām , iedzīvotājus vienojošām reliģiskām vērtībām.

Nu nevar būt nekādu šaubu ka ES ir vajadzīga politika reliģijas un ticības jautājumu jomā , politika kas pamatojas ES iedzīvotāju interesēs , politika kas aizsargā iedzīvotājus no psiholoģiskas iepaidošanas , cilvēka apziņas manipulēšanas utt..

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Rita Ruduša - galvenā redaktore - fīrers 07.03.2007 12:34
Jūsu komentārs tika izdzēsts, jo tā saturs neatbilda pieklājīgas un konstruktīvas diskusijas standartiem.

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Aleksis 06.03.2007 19:24
Tomēr gan Pāvests Benedikts XVI, gan anglikāņu arhibīskapi ir kritizējuši sekulārismu kā antireliģiozu, nenošķirot valsts neitralitāti no naidīguma pret reliģiju. Briseles deklarācijas veidotāji uzskata, ka tikai sekulāra valsts, t.i., valsts, kas ir neitrāla reliģijas un ticības jautājumos, ir vienīgā reliģijas brīvības garantija visiem.

Autorei varu piekrist, ka nav vajadzīgi strīdi par to, cik "svētu" rakstīt Eiropas konstitūciju - var izrādīties, ka visām Eiropas valstīm kopīgu "kristīgu vērtību" īstenībā nemaz nav. Latviešu luterāņi, grieķu pareizticīgie, poļu katoļi, šveiciešu kalvinisti un Ziemeļīrijas anglikāņi savu kristīgo pārliecību droši vien definētu katrs savādāk. Par noteiktām vērtībām var runāt tikai noteiktu konfesiju ietvaros. Piemēram, daži kristietības virzieni atzīst laulības šķiršanu, citi neatzīst.

No otras puses, "sekulārisms" saskaņā ar vienu definīciju tik tiešām nozīmē "antiklerikāls" - tā ir vēlme politikā neņemt vērā nekādus "religjiskus aizspriedumus", bet visu darīt vienīgi saskaņā ar racionāliem argumentiem (sk. otro definīciju http://en.wikipedia.org/wiki/Secularism#Definitions ). No šī viedokļa gan ASV, gan Francija ir sekularizētas valstis - t.i. valsts funkcijas ir stingri nodalītas no Baznīcas funkcijām un pastāv apziņas un religjisko uzskatu brīvība. Tomēr ASV politikā (atšķirībā no Francijas) nevalda sekulārisms kā konkrēta uzskatu sistēma. Amerikāņu politiķi drīkst brīvi paust arī savu religjisko pārliecību kā arī ņemt vērā religjiskus apsvērumus savā prakttiskajā darbībā. Kurpretī Francijā ticības argumenti vispār netiek lietoti sabiedrisku lēmumu apspriešanā, un religjija kļuvusi par cilvēku tīri privātu lietu.

Domāju, ka Latvijā ir jāraugās uz to, kurš no šiem modeļiem praksē strādā labāk; kurā valda lielāks dinamisms un izaugsmes iespējas.

Saistītie raksti

A Vision for Europe visionforeurope.org