“Gudrās ekonomikas” īsredzīgā valdība 1

Mēs neiztaisām no saviem studentiem uzņēmējus! Vismaz 10 līdz 15% no augstskolas, jebkurā profesijā, jānāk ārā tādiem, kas teiktu - es gribu būt darba devējs, nevis ņēmējs. Cik mums viņi nāk ārā? Četrreiz mazāk noteikti.

Iesaki citiem:

Valsts attīstības stratēģiskajos dokumentos sacīts, ka ekonomiskās politikas galvenais mērķis ir nākamo 20 līdz 30 gadu laikā paaugstināt Latvijas iedzīvotāju dzīves līmeni līdz pašreizējo Eiropas Savienības (ES) dalībvalstu līmenim. To iecerēts panākt, stimulējot uz zināšanām balstītas ekonomikas veidošanu. Kāda ir zināšanu virzītas ekonomikas būtība, un ar ko tā atšķiras no līdzšinējās tautsaimniecības?

Tas ir process, kuru raksturo zināšanu komponentes nozīmīguma palielināšanās ekonomiskajos procesos. Sen ir labi saprotams, ka kaut kas jāzina, bet tieši pēdējā laikā zināšanu nozīmība kļūst daudz svarīgāka par vienkārši kapitāla esamību, tehnoloģiju, darba roku pieejamību. Šobrīd, ja tev ir kapitāls, bet nemāki to izlietot, respektīvi, nav zināšanu, tu nevari būt sekmīgs. Ja tev ir pieejami resursi, bet nav zināšanu, tas nozīmē, ka tu resursus ekstensīvi izlieto un nākamajām paaudzēm tie vairs nepalīdzēs. Līdz ar to, varbūt nav pareizi teikt, ka zināšanas aizvieto kapitālu vai resursus, bet zināšanas noteikti padara kapitāla un resursu izmantošanu daudz efektīvāku. Līdz ar to zināšanām ir ievērojami lielāka nozīme nekā visiem šiem pārējiem aktīviem, kā tas tiek saukts ekonomikā.

Bet kas tās ir par specifiskām zināšanām?

Daudzos gadījumos zināšanu ekonomika tiek asociēta tikai un vienīgi ar augstajām tehnoloģijām. Bet es gribētu teikt, ka tā ir zināšana jebkuram, jebkurā nozarē, jebkurā darba vietā, jebkurā profesijā, ieskaitot vistradicionālākās. Piemēram, paskatieties, kā šodien Latvijā notiek tik tradicionāla lieta kā celtniecība, salīdzinot ar to, kā tas bija pirms gadiem desmit. Jūs redzat pilnīgi citus materiālus. Bet, lai tos izgatavotu, bija vajadzīgas specifiskas zināšanas, pieredze, izpratne. Jūs redzat pavisam citus darba rīkus, pavisam citi mehānismi tiek izmantoti, un rezultātā jūs redzat mazāku materiālu patēriņu, daudz ātrāk uzbūvētu, daudz lielāku siltuma ekonomiju, un tā tālāk.

Zināšanas katrai nozarei ir specifiskas. Protams, augstajās tehnoloģijās tās ir koncentrētākas. Bet principā šī kustība ir visur.

Arī citās valstīs zināšanu ekonomika ir viens no pamatiem attīstībai. Vai Jūs varat minēt piemērus, kur kāda nozare vai valsts kopumā ir kļuvusi ārkārtīgi konkurētspējīga?

Tas notiek visur, pat visatpalikušākajās valstīs. Pirmais tāds sekmīgs piemērs bija Japāna pēc Otrā pasaules kara. Japāna visus savus līdzekļus virzīja uz patentu, licenču iepirkšanu un pilnībā pārgāja savā ekonomikā no tradicionālā tekstila, rotaļlietām uz elektroniku, aerotehnoloģijām un tamlīdzīgām lietām. Tas bija pamatā Japānas straujajam uzplaukumam laika posmā no piecdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, līdz arī citi kaimiņos sāka virzīties uz augšu pēc tā paša modeļa – visi Dienvidaustrumāzijas tīģeri.

Somija milzīgu lēcienu izdarīja deviņdesmitajos gados. Varbūt tā mums ir vēl radniecīgāka, jo Somijas ekonomika pēc Padomju Savienības sabrukuma bija nonākusi ļoti lielās sprukās, tā kā tās eksports uz Padomju Savienību bija vairāki desmiti procentu. Un tad Somija uzlika uzsvaru uz augstajām tehnoloģijām –tradicionālais piemērs par “Nokia” pārorientēšanos no riepām un dzeloņdrātīm uz mobilajiem telefoniem.

Tas nenozīmē, ka mēs šodien varam akli kopēt somus, bet nupat Pasaules bankas rīkotajā forumā par zināšanu ekonomikas attīstību somi parādīja, ka viņiem ir apmēram viens vai pusotrs procents no pasaules mežu krājumiem, taču viņi dod 25% no pasaules papīra produkcijas. Tas ir tāpēc, ka viņi šo koksni apstrādā, zinot, pielietojot tehnoloģijas, nesaindējot ūdeņus, nevis izvedot apaļkokus, kā to dara, nu nenosauksim vārdā, kura valsts.

Ja runājam par šo vārdā nenosaukto valsti Latviju, tad kurās nozarēs ir iespējams attīstīt tādu ražošanu, kas veidotu arī lielu pievienoto vērtību un celtu nozares konkurētspēju?

Varbūt galvenais ir tas, ka mēs esam puslīdz sekmīgi nodefinējuši kritērijus, pēc kuriem šīs nozares var noteikt. Kritēriji ir daudz stabilāka lieta, jo nozaru salīdzinošās priekšrocības var mainīties ātrāk.

Kritēriji, tātad, ir sekojoši. Pietiekami liela zināšanu bāze valstī - gan augstas kvalifikācijas zinātnieki un pētnieki, gan inženieri, strādnieki utt.. Tas nozīmē pietiekami lielu kvalitatīvu izglītības jaudu, lai viņi varētu šīs zināšanas producēt. Tas nozīmē obligāti nepieciešamu nišu iekšējā tirgū un, pie mūsu mazās ekonomikas, noteikti ārējā tirgū, kur mēs varam produkciju realizēt. Protams, tas nozīmē mazu enerģijas un izejmateriālu patēriņu, pēc iespējas saudzīgu attieksmi pret dabu, lai mēs to saglabātu nākamajām paaudzēm.

Pēc šiem kritērijiem šobrīd tās nozares pirmām kārtām ir informācijas tehnoloģijas, kas attiecas gan uz datorprogrammām, gan datoraparatūru (software, hardware - angļu val.). Tās ir biotehnoloģija, farmakoloģija. Tā ir koksnes ķīmija un koksnes dziļā pārstrāde. Un tās ir atsevišķas ar melniem materiāliem saistītas nozares – kompozītmateriāli, nanomateriālu tehnoloģijas, plānie virsmas pārklāji un tādas lietas. Te mums ir jauda, iestrādes, zināšanas un arī pasaulē šobrīd ir pieprasījums. Bet es vēlreiz gribu teikt, ka nozares nav marmorā iecirstas, tās var mainīties.

Lai attīstība notiktu, ir nepieciešams finansiāls, un ne tikai finansiāls, valsts atbalsts. Kā Jūs vērtējat līdzšinējo valsts ieguldījumu zināšanu ekonomikas attīstībā?

Valstij jābūt stratēģijas izstrādātājai un definētājai. Šajā ziņā situācija no valsts puses varbūt ir vislabākā. Ir Latvijas tautsaimniecības ilgtermiņa stratēģija, rūpniecības attīstības koncepcija, tikko valdība pieņēma inovāciju politiku. Bet valstij jābūt arī šī procesa administratorei. Te šobrīd kā nu iet, tā iet.

Kā iet? Labi vai slikti?

Drīzāk vidēji, starp slikti un ļoti slikti. Valstij jābūt motivētājai. Tai ir jāpārliecina sabiedrība, uzņēmēji par šī procesa pareizību. Lūk, šis jautājums ir ļoti trūcīgs.

Kas attiecas uz finansējumu, tad šajā gadījumā runa ir par pētnieciskiem darbiem. Šeit ir divi jautājumi. Pirmais, cik valsts pati šai līmenī iegulda? Ļoti minimāli. Šim procentam no iekšzemes kopprodukta jābūt ap vienu procentu valsts ieguldījumam, bet mums tas ir apmēram četrreiz par mazu.

No otras puses, es vēlreiz uzsveru motivāciju. Valsts nav līdz šim spējusi motivēt biznesu ieguldīt pētnieciskajos darbos. Acīmredzot, nav pārliecinājusi par procesa noturību valstī. Acīmredzot, valdības pašas, tā kā mums visas valdības ir īstermiņa, galvenokārt orientējas uz īstermiņa procesu. Jebkurai valdībai nepieciešams šo to parādīt ļoti ātri, bet šī lieta ātri neiznāk. Izglītība, pētījumi, zināšanu uzkrāšana, inovatīvu produktu ražošana, attīstība - tas ir ilgs process. Līdz ar to, manā skatījumā, uzņēmēji ir motivēti uz īstermiņa projektiem. Viņi labāk iegulda benzīntankā un jaunā lielveikalā, kur apgrozījums tiek sasniegts ātrāk, nekā šādos ilgtermiņa projektos. Līdz ar to biznesa ieguldījums, kas normāli valstīs ir apmēram divas reizes lielāks nekā valsts ieguldījums, Latvijā ir četrreiz mazāks nekā valsts ieguldījums. Tas nozīmē, ka biznesam nav motivācijas, nav uzticības ilgtermiņa ieguldījumiem. Un biznesa sfēras nepietiekama motivācija ir daudz smagāks jautājums nekā tie miljoni uz priekšu vai atpakaļ.

Jūs jau minējāt, ka izglītots darbaspēks ir vēl viens priekšnoteikums “gudrās ekonomikas” funkcionēšanai. Kā jūs vērtējat Latvijas izglītības sistēmas atbilstību šī tipa tautsaimniecības prasībām?

Latvieši par smadzeņu vājumu nav varējuši žēloties ne iepriekšējā valstī, ne šajā. Bet izglītības sistēmā šai attīstībai es šobrīd redzu divus galvenos trūkumus. Pirmais ir skolā, kur ir nepietiekams uzsvars tiek likts uz tādām zināšanām kā matemātika, fizika, bioloģija. Ja ir iespējams pabeigt skolu, neliekot uzsvaru uz šīm dabas zinātņu jomām, tad mums neradīsies šie konkurētspējīgie produkti.

Pēc tam šī lieta turpinās augstākajā izglītībā, kur šobrīd studējošo skaita sadalījums pa programmām ir pilnīgi nepareizs. Ja iepriekšējā valstī mums bija par daudz uzsvērtas tehniskās un dabas zinātnes, tad šobrīd mēs esam iebraukuši no viena grāvja otrā. Ja mēs mācam tikai 16% no studentiem specialitātēs, kas ir matemātika, tehniskās, dabas zinātnes, tātad tie, kas reāli radīs jaunos produktus, kuri pārtaisīs nozares uz jaunas tehnoloģiskās bāzes un pacels tās augšā, ir daudz par maz.

Šeit cēloni es redzu lielā mērā finansiālās problēmās, jo tās faktiski ir dārgās specialitātes. Mācīt sociologus, arī juristus un pat ekonomistus ir daudz lētāk. Tur nav vajadzīgas laboratorijas, tehnoloģijas, materiāli. Tas ir daudz lētāk, un līdz ar to arī privātais bizness visu laiku orientējas tieši uz šīm specialitātēm.

Bet ko te var darīt?

Ir jāsaprot, ka augstākā izglītība ir tāds pats investīciju posms kā zinātniskā pētniecība, tā nav dažu dīvaiņu domu apmierināšana, bet gan ekonomiskā procesa sastāvdaļa. Bet, lai šo te riņķi iekustinātu, vajadzīga investīcija zinātnē, ir vajadzīgs sākuma kapitāls jaunai biznesa firmai, jo kur tad tas nabags ar ģeniālu ideju ņems kredītu? Jebkura banka viņam prasa kaut ko ieķīlāt. Viņš saka: “Man ir ideja!” Bet uz ideju kredītu nedod! Un staigā! Lūk, šie te momenti ar finansējumu šo ķēdīti neļauj iekustināt.

Ja Latvijas tauta nobalsos par iestāšanos Eiropas Savienībā, tad no 2004. līdz 2006.gadam no ES fondiem Latvijai būs pieejami 554,2 miljoni eiro. Tas ir apmēram 350 miljoni latu valsts attīstībai. Cik sekmīgi, Jūsuprāt, ar šo līdzekļu palīdzību tiks panākta konkurētspējīgas ražošanas attīstība Latvijā?

Ja mums tajā laikā būs valdība, kas mācēs domāt ilgtermiņā, tad būs. Ja mēs domāsim tāpat kā šobrīd - īstermiņā, kad premjera biedrs paziņo, ka mums galvenais ir tranzīts tāds, kāds tas ir, un apaļkoku eksports tāds, kāds tas ir, tad mēs nebūsim sekmīgi.

Bet šī nauda nav paredzēta tieši valdībai, tā ir paredzēta cilvēkiem.

Jā, bet valdība cilvēkiem rada motivāciju, pārliecību. Taču no šādiem te paziņojumiem motivācija nerodas. Tur ir tā ķeza.

Kādu Jūs prognozējat Latvijas reģionu attīstību, jo šie līdzekļi ir paredzēti arī līdzsvarotai Latvijas teritorijas attīstībai. Vai nebūs tā, ka atkal viss koncentrēsies ap Rīgu, varbūt dažās vietās Vidzemē, Kurzemē, bet Latgale paliks grimstoša kā tas diemžēl ir bijis līdz šim?

Šis ir Latvijas vājākais un sāpīgākais punkts. Ekonomikas diversifikācija šajos rajonos ir nepieciešama radikāla. Tiem 14%, kas šobrīd tur nodarbojas ar lauksaimniecību, nebūs šīs iespējas. Tātad šim darbaspēkam ir vajadzīgs cits pielietojums. Un mēs nedrīkstam šo rajonu pārtaisīt par tuksnesi. Kas šim nolūkam vajadzīgs? Pirmkārt, infrastruktūra. Mēs līdz šim neesam mācējuši panākt to, lai visur Latvijā ir pieejama elektrība. Daudzās vietās mums nav pieejamas modernas telekomunikācijas. Tas nekādas investīcijas uz turieni nevedīs, neskatoties uz to, ka tur ir labs darbaspēks, svaigs gaiss, putniņi čivina, atlido baltie, melnie un vēl visādi stārķi.

Otrkārt, zināšanu ekonomika viena pati tukšā vietā nav. Zinošam cilvēkam ir vajadzīga izglītības un izglītības dzīves garumā iespēja, viņam būs jāmācās visu mūžu. Viņš uzreiz grib kvalificētus medicīnas pakalpojumus, zināmu kultūras vidi. Tas nozīmē, ka šie reģionālie centri, rajonu centri, pilsētas ir jāattīsta visos virzienos, un nevis tikai vienā.

Kaut kas ļoti lēnām notiek, sēklas ir. Ja mēs pieminam to pašu “Anda Optec”, kas strādā Līvānos, Rēzeknes “A & C Electronic Baltic”. Ieriķos, es teikšu, tukšā vietā, iniciatīvas bagāts uzņēmējs ir izveidojis spēcīgi intelektuālas ražotnes. Man ļoti patīk Valmieras kiberpilsētas projekts.

Kā Jūs raksturotu pašreizējo Latvijas nacionālo inovāciju kapacitāti, tas ir sabiedrības spēju radīt un izmantot jaunas zināšanas?

Es domāju, ka tā nav slikta. Ir varbūt viena nelaba lieta visā šajā, ka daudzi vecākās paaudzes zinātnieki nav mācējuši pārorientēties. Proti, saprast, ka viņu vietā nebūs neviena, kas to, ko viņi labu ir izdomājuši, gatavos tirgum, meklēs tirgu, un ražos. Viņš nesaprot, ka valsts viņa vietā to produktu neražos. Jaunie zina, kā tas jādara. Bet jauno uzņēmumu nodibināšana, šis te ieskrējiens, jāatrisina.

Ziņojums par globālo konkurētspēju “World Economic Forecast” parāda, ka starp 75 pasaules konkurētspējīgākajām valstīm Latvija ieņem 42.vietu. Un tiek prognozēts, ka pēc pieciem gadiem tā būs noslīdējusi līdz 47.vietai. Kā jūs komentētu šādas prognozes?

Pirmkārt, tās katru gadu atšķiras. Ja šis ir gadu vecs ziņojums, kur ir šie te divi cipari, tad ziņojumā, kurš tikko parādījās, Latvija no 42.vietas ir pabraukusi uz 44. Toties no 47. uzkāpusi, man liekas, arī uz 44. Un starpība starp 42. un 47. ir pielaižamās kļūdas robežās.

Ja Latvija neslīdēs uz leju šajā konkurētspējas tabulā, kā nopelns tas būs?

Pateikt, ka tas ir tikai viena spēlētāja nopelns, nevarēs. Jābūt valdībai, kura nodefinēs stratēģiju, spēles noteikumus, kuriem jābūt labvēlīgiem attīstībai un jārada motivācija. Te jābūt biznesam, kuram šie spēles noteikumi jāakceptē. Un te ir jābūt sabiedrībai, cilvēkam, kurš saka - es gribu mācīties, zinot, ka pēc tam man, maniem bērniem radīsies augstāks dzīves standarts.

Jābūt uzņēmējdarbības garam. Mēs neiztaisām no saviem studentiem uzņēmējus! Pēc statistikas, vismaz 10 līdz 15% no augstskolas, jebkurā profesijā, jānāk ārā tādiem, kas teiktu - es gribu būt darba devējs, nevis ņēmējs. Cik mums viņi nāk ārā? Četrreiz mazāk noteikti. Šīs ir trīs galveno spēlētāju grupas. Pateikt, kura būs tā galvenā, es neņemtos.

Iesaki citiem:
Creative commons c6ae3e51884b139b45a669ce829ac99646bf0ceb328fc95963f1703a58a032d0 CREATIVE COMMONS LICENCE ĻAUJ RAKSTU PĀRPUBLICĒT BEZ MAKSAS, ATSAUCOTIES UZ AUTORU UN PORTĀLU PROVIDUS.LV, TAČU PUBLIKĀCIJU NEDRĪKST LABOT VAI PAPILDINĀT. AICINĀM ATBALSTĪT PROVIDUS.LV AR ZIEDOJUMU!

Komentāri (1) secība: augoša / dilstoša

5278633172 71b63f7fe4
Komentētājs

Salna 25.04.2003 03:55
God. E. Karnīt.

Apsveicu , ir patīkami lasīt saprātīgas un ari jaunas domas .Jums piekrītu 100%. Vecā "naudas kapitāla" uzskati ir jāatvieto ar, -ko es saucu , "dzīvo kapitālu ". Tas sastāv no zināšanām , spējām loģiski domāt , motivāciju , un , šīm prasībām es pieskaitu ari ,-goda prātu. Šie mani atzinumi sķiet lielā mērā sakrīt ar Jusu uzskatiem. Latvijas augstskolām un citām mācību iestādēm ,kā Jūs jau ari teicāt,būtu radikāli jāmaina ekonomikas attīstības programmas.Izglītībai vajdzētu būt pirmā prioritāte tautas labklājības celšnai ,[ ne izdevumi militārām vajadzībām]. Piekrītu Jums ari par valdības lomu dot motivāciju visdažādākiem uzņemējdarbiniekiem , jo ari es neuzskatu kapitālu kā pirmo nepieciešamību uzņēmuma veidošanā.Uzskatu ka naudu dabūs caur kredītu sistēmām,ja pasākums ir pamatots un cilvēks ir uzticams {ar goda prātu].

Ar patiesu cieņu ,Kārlis Salna ,ASV.

Saistītie raksti

Knowledge Economy Forum II helsinkikef.org

World Economic Forecast worldbank.org.lv

Citi autora darbi
Aplisi 255x203

Skola nākotnei 5 Autors:Rita Kaša

Skafandrs 255x203

Kad atzīme nav svarīga 10 Autors:Rita Kaša

Article research 1e4ac20bb63aee5492853c84556a2de54571efc0425d62b84a0cec8d841f82ac

(Radošās) domāšanas prasmes Latvijas skolās Autors:Rita Kaša

Article article 94e9b47eb53424413213ba7a20e3e78d4d93021a2a0496f22bd704797b55734b

Melnais 1.septembris 1 Autors:Rita Kaša