Vakar biju spiests atcerēties padomju pionieru laikus, kad pulciņos bija apziņošanas plāni gadījumiem "ja nu kas". Kas "tas" tieši tāds varētu būt, nekad nebija skaidrs, bet zināms bija, kādā secībā viens otram zvanīs vai skries pulciņa biedri, ja nu šis svarīgais "kas" kādreiz būs jāapziņo.
Vakardienas ķēdīte gan bija ar valstij svarīgu iemeslu – cenzēt Latvijas sabiedriskās TV programmu un panākt, lai netiktu rādīta filma par Putina varas sistēmu Krievijā. Krievijas vēstniecība (Kaļužnijs pats?) zvanījusi kādam Latvijas Ārlietu ministrijā (ja jau Kaļužnijs, tad jau pašam Riekstiņam?). Suverēnās Latvijas ĀM, savukārt, tūlīt un uzreiz, Nacionālajai radio un TV padomei (jaunajam priekšniekam ar dziļu, jo dziļu padomju mediju pieredzi Kleckinam?), kura – pretēji pienākumam sargāt LTV neatkarību – tās direktoram ar ultimātu “no augšas”. Ķēdītes nostrādes rezultātā LTV sabojājās kasete un skatītāji filmu neredzēja. TV3 raidījumā Nekā personīga arī uzzinājām, ka ķēdīte nostrādājusi padomju perfekcijā arī atgriezeniski: visi ķēdītes dalībnieki esot informējušies par “situāciju”. Taču tā nebūtu bijusi patiesi padomiska “perfekcija”, ja par to nebūtu uzzinājuši arī tie, kam par to nebūtu jāzina: ar to domājot gan LTV kolektīvu, gan visplašāko sabiedrību.
Runa ir par klasisku cenzūru, kas Latvijā – pašsaprotami – ir konstitucionāli aizliegta. Tikpat pašsaprotami vairs neizbrīna, ka LTV filmu tiešām neparādīja un izpalika ideālistiska žurnālistu cīņa par sava darba fundamentālāko vērtību – vārda brīvību. Ja padomju laikos ķēdītes dalībnieki zināja tās saturu, bet gandrīz neko nevarēja ietekmēt, tad tagad likumiskais ietvars un Latvijas, lai arī vēl vārgā, tomēr faktiskā demokrātija dod gan visas iespējas, gan skaidru metožu klāstu, kā rīkoties šādā situācijā. Lai Krievijas vēstnieks paliek “krievijiešu” ziņā, bet visiem ķēdes posmiem, ja izskanējušais tiešām ir tiesa, nav vietas Latvijas politikā un mediju vidē. Tāpat sabiedrībai ir tiesības sagaidīt nopietnu LTV žurnālistu izmeklēšanu un lietas apstākļu publisku izvērtēšanu. LTV principiāli nav tiesību par šo lietu klusēt savās ziņās, nodokļu maksātāju naudas aspektu pat atliekot mazāk principiālā malā. Savukārt, sabiedrībai ir pienākums reaģēt savas brīvības vārdā, jo šīs brīvības nozīmīgs balsts kopš Atmodas līdz pat šai vasarai turējās Zaķusalā. Direktoru dueta Holšteina un Kota vadībā sabiedriskā TV ir kļuvusi “valstiska” šī jēdziena mediju izpratnes negatīvākajā interpretācijā. Cerot apturēt šo valstiskošanas tendenci, Delna ilgāk kā divus gadus vientulīgi sauca palīgā Latvijas sabiedrībā, tāpēc šeit aprakstītā, manuprāt, vienīgā iespējamā pašapzinīgas pilsoniskās sabiedrības reakcija, visticamāk, atkal paliks viens no maniem daudzajiem sapņiem par mūsu sabiedrību.
Un par tādiem sapņiem te būs ne viens vien cits blogs, bet šim pirmajam politika.lv blogam es virsrakstā liku ģeopolitisku provokāciju, kas mani satrauc un vienlaikus motivē pretkorupcijas darbam jau ilgākā laika posmā. Tas pilnīgi noteikti ir jautājums par Krievijas faktisko ietekmi Latvijā, Baltijā un Austrumeiropā.
Vēl tikai pagājušajā nedēļā Vācijas mediju vidi satricināja telefona zvani virknei raidsabiedrību, draudot ar “problēmām”, ja tās demonstrēšot vācu režisores ilgu gadu filmēšanā tapušo darbu par Krievijas oligarhu, naudas elites un paša Putina apdzīvoto ielu “Rubļovka”. Pirms tam gan režisorei jau ir tikuši piedāvāti 300 000 EURpar tiesībām filmu izplatīt globāli. PSRS dzimusī un to pamatīgi atmiņā paturējusī žurnāliste nebija zaudējusi no šī laika mantoto izdzīvošanas instinktu un nepiekrita (dokumentālai filmai astronomiski izdevīgajam) piedāvājumam, zinot, ka tas nozīmētu filmas nozūmēšanu krievu “biznesmeņa” krājumu tālākājos plauktos uz neredzēšanos.
Nav noslēpums, ka Krievijā politiskiem darījumiem naudas ir gana. Atliek tikai jautāt, kādu cenu Putina vara ir gatava maksāt par vienu vai otru izdevīgu kaimiņvalsts valdības lēmumu, ja par filmu, kura pat īsti nekādu apdraudējumu nespēj radīt, šīs varas pārstāvji ir gatavi pārmaksāt desmitkārt virs tirgus cenas? Kalvīša valdība ir viena no Krievijai visdraudzīgākajām valdībām, kādu esam pieredzējuši kopš neatkarības atjaunošanas. Sāksim Abrenes karuseli, kur šī valdība pati tā sev pretī sarunājās, ka tikai Satversmes tiesa to aiz matiem no purva izvilkt varēja; beigsim ar sajūsmu par gāzes elektrostaciju, kas Latviju noliks bezizvēles Krievijas enerģijas klientu statusā. Putina filmas stāsts aizgājušajā Adventes nedēļas nogalē savā vienkāršajā pašsaprotamībā, ar kādu nostrādāja aprakstītā ķēdīte, uzdzen zosādu no domas par to kaimiņvalsts faktiskās ietekmes aisberga lielumu un dziļumu, kura virsotni mēs tikko pamanījām. Salīdzinājumā ietekmes kategorijās ASV vēstnieces slavenā šī rudens tik tiešā runa par Latvijas sociālpolitsko vidi Universitātes aulā izklausās pēc kaķa šķavām. Tomēr arī šo runu es liktu kontekstā un uztvertu kā brīdinājumu, ka varam pamosties par naudu neatkarību zaudējušā Latvijā. Lai paturam prātā valdības tik entuziastisko un kopš pērnajām vēlēšanām nepārtraukto cīņu pret korupcijas apkarotājiem. Ar korumpētiem politiķiem valsti vieglāk nopirkt. Atstāšu to kā aksiomu, kas neprasa pierādīšanas.