Foto: Joe Plocki

Rožu revolūcija Gruzijai sniedza vienreizēju iespēju uzlabot demokrātijas kvalitāti un beidzot sākt risināt minoritāšu un autonomiju problēmas. Tomēr nacionālisma rēgs to izjauca.

Kad pirms pāris gadiem baudīju teicamu ēdienu un vīnu senajā Gruzijas galvaspilsētā Mckhetā, no restorāna sienas uz mani lūkojās Staļins. Ievērojot manu izbrīnīto sejas izteiksmi, saimniece lepni sacīja: „Mēs mīlam Staļinu!” Protams, tas, ka Gruzijā daudzi Staļinu uztver kā nacionālo dižfigūru nevis padomju totalitārisma iemiesojumu, ir plaši pazīstams fakts. Mazāk atzīta ir saite starp šīs valsts jaunās demokrātijas tumšo, nacionālistisko pusi, ko ilustrē minētais piemērs, un konfliktiem Dienvidkaukāzā.

Solīts makā neiekrita

Šī saite acīmredzama kļuva jau pagājušā gadsimta 80.gados, kad Gruzijas nacionālā kustība cīņā par valstisko neatkarību ignorēja Gruzijas etnisko minoritāšu, pirmām kārtam abhāzu un osetīnu, politiskās tieksmes un raizes. Tādi soļi kā gruzīnu valodas pasludināšana par vienīgo valsts valodu visā Gruzijas teritorijā un padomju konstitūcijas, kas garantēja Abhāzijas un Dienvidosetijas autonomiju, atcelšana izveidoja plaisu starp gruzīnu nacionālo kustību un minoritātēm. Īpaši negatīvu lomu nospēlēja neatkarīgās Gruzijas pirmais prezidents Zviads Gamsahurdija. Kad viņa autoritārā gruzinizācijas politika izraisīja minoritāšu pretestību, viņš 1991.gadā organizēja „tautas gājienu” uz Chinvali un draudēja, ka „neviens osetīns nepaliks Samačablo zemē.”[1] Jau pēc Gamsahurdijas režīma gāšanas 1992.gadā gruzīnu militāristu grupa iebruka Abhāzijas galvaspilsētā Suhumi. Šī avantūra beidzās ar smagu gruzīnu spēku sakāvi un gruzīnu civiliedzīvotāju nežēlīgu etnisko tīrīšanu Abhāzijā.

Pēc Rožu revolūcijas uzvaras 2003.gadā Mihails Saakašvili apsolīja atjaunot Gruzijas teritoriālo integritāti nevis ar spēka palīdzību, bet gan caur liberālām reformām un integrāciju Eiropas Savienībā (ES)un NATO padarot Gruziju pievilcīgu dumpīgajiem reģioniem. Tomēr Saakašvili liberālisms jau kopš paša sākuma bija stipri selektīvs — ja ekonomikā tika veiktas nozīmīgas reformas, tad autonomiju un etnisko minoritāšu jautājumos Saakašvili politika pēc būtības ne īpaši atšķīrās no Gamsahurdijas politikas. Ja rietumu diplomātiem un žurnālistiem viņš stāstīja par dumpīgo reģionu miermīlīgu reintegrāciju un plašu autonomiju, tad viņa vārdi un rīcība pašā Gruzijā liecināja tieši par pretējo.

Piemēram, pēc Tbilisi varas atgūšanas Adžārijā Saakašvili to pakļāva pilnīgai kontrolei un iznīcināja vietējas autonomijas saturu. Ja mērķis bija pielabināt Abhāziju un Dienvidosetiju, tad šāda rīcība sasniedza tieši pretējo rezultātu.

Adžārijas panākuma iedvesmots, 2004.gada Saakašvili cerēja ātri atgūt arī Dienvidosetiju. Stratēģija balstījās uz vietējā režīma ekonomiskas bāzes iedragāšanu ar aprēķinu, ka tas izraisīs masveida protestus un osetīnu lojalitātes „pārslēgšanos” no Chinvali uz Tbilisi. Tomēr tika sasniegts tieši pretējais — osetīni atbalstīja vietējo de facto administrāciju, un sadursmes starp gruzīnu un osetīnu spēkiem atstāja vairākus desmitus boja gājušos.

Kļūda — nacionālisms un autoritārisms

Tā vietā, lai pēc neveiksmes Dienvidosetijā kritiski izvērtētu kļūdas un sāktu strādāt pie uzticības veicināšanas starp gruzīniem un autonomiju iedzīvotājiem, Gruzijas valdība izvēlējās iztēloties konfliktus kā ģeopolitisku cīņu starp Rietumu pasauli, kuru pārstāv „jaunā Gruzijas demokrātija”, un Krieviju, kura savu impērisko ambīciju dēļ atbalsta separātiskos režīmus. Kops tā brīža Gruzijas valdība izvēlējās dubulto stratēģiju. Ārpolitikā integrācija NATO tika izvirzīta par galveno prioritāti, jo ar tās palīdzību Gruzija cerēja mazināt Krievijas un palielināt Rietumu, pirmkārt — ASV, ietekmi reģionā, lai izveidotu labvēlīgu fonu konfliktu atrisināšanai savā labā. Savukārt Saakašvili iekšpolitiskais diskurss kļuva agresīvi nacionālistisks. Saakašvili nodibināja jauniešu kustību Jaunie patrioti, kas regulāri organizēja nometnes dumpīgo reģionu tuvumā. Savās uzrunās viņš sāka publiski rehabilitēt Zviadu Gamsahurdiju kā „Gruzijas pirmo prezidentu”. Par šīs kampaņas kulmināciju kļuva Gamsahurdijas svinīga apbedīšana prominento Gruzijas valstsvīru panteonā.

Kareivīgā retorika pret autonomijām savienojumā ar milzīgo Gruzijas militārā budžeta pieaugumu ( 2007.gadā — ceturtdaļa no visa valsts budžeta) kalpoja par pamatīgu ieguldījumu situācijas saasinašanā reģionā.[2] Tipisks piemērs Gruzijas valdības rīcībai bija miera plāns, ko Saakašvili piedāvāja Abhāzijai 2008.gada martā. Šis plāns paredzēja plašu autonomiju un ekonomiskas priekšrocības, taču vienlaikus Gruzijas armija izvērsa plaša mēroga mācības Gruzijas rietumos, Abhāzijas tuvumā, un daži ietekmīgie padomnieki uzstājīgi rekomendēja mēģināt militāro risinājumu.[3] Paralēli nacionālismam Gruzijas politikā pieauga arī Saakašvili autoritārisma tendences, kas izpaudās viņa neiecietībā pret jebkādu kritiku, mediju brīvības ierobežošanā un tendencē opozīciju iztēlot kā Krievijas aģentus.

Nacionālistiskā nostāja autonomiju un minoritāšu jautājumos un pieaugošais autoritārisms skaidri parāda, ka Gruzija vēl nav gatava kritiski izvērtēt savu neseno vēsturi un veidot attiecības ar minoritātēm uz demokrātiskiem pamatiem. Tieši tas izskaidro, kāpēc 2008.gada 7.-8. augustā Gruzija kārtējo reizi ļāvās kārdinājumam etno-teritoriālo konfliktu atrisināt ar blickriga palīdzību, sākot uzbrukumu Chinvali. Un gluži tāpat kā 90.gadu sākumā militārā avantūra beidzās ar acīmredzami tagad jau neatgriezenisku teritorijas zaudējumu un civiliedzīvotāju masveida nāvēm.[4]

Taču šoreiz sekas Gruzijai ir daudz graujošākas nekā teritorijas zaudējums. Uzbrukums Chinvali deva ieganstu Krievijai sniegt ne tikai satriecošu militāro atbildi, bet arī mainīt spēles noteikumus Dienvidkaukāzā, un tas nav labvēlīgi nedz Gruzijai, nedz reģiona stabilitātei un drošībai kopumā. Krievija uzbruka Gruzijai, atzina Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarību, uzlika veto ANO un EDSO novērotāju misiju mandātu pagarināšanai un nepilda dažus Sarkozī — Medvedeva pamiera vienošanās punktus. Ar šo rīcību Krievija skaidri parāda, ka tā vēlas cīnīties par savām interesēm un ietekmi Dienvidkaukāzā. Savukārt Gruzijai par pārsteigumu ASV tiešā veidā nenostājās Gruzijas pusē. Tātad Gruzijas politiskās elites nacionālistiskā apsēstība palīdzēja izveidot situāciju, kas pamatīgi apgrūtina valsts integrāciju eiroatlantiskajās struktūrās, ko Saakašvili vairākkārt ir proklamējis par valsts stratēģisko mērķi.

Gruzijas traģēdija ir tā, ka šādu iznākumu varēja novērst. 2003.gada Rožu revolūcija un labā griba, ko tā ģenerēja Rietumos, sniedza vienreizēju iespēju uzlabot demokrātijas kvalitāti un beidzot sākt risināt minoritāšu un autonomiju problēmas, pamatojoties uz mūsdienu eiropeiskajām vērtībām. Nav izslēgts, ka ne uzreiz, bet ar laiku būtu bijis iespējams pārliecināt Abhāzijas un Dienvidosetijas iedzīvotājus, ka reintegrācija plaukstošajā, demokrātiskajā un uz Eiropu orientētajā Gruzijā būtu bijusi labāka izvēle, nekā Status Quo saglabāšana Krievijas paspārnē. Tomēr nacionālisma rēgs, kas traucē Gruzijas politiķiem uztvert minoritāšu tieksmes, intereses un bažas nopietni, šo iespēju izjauca.

* Rakstā paustas autora personīgās domas, ne Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses viedoklis.

______________________

[1] Samačablo zeme — Osetijas nosaukums gruzīnu valodā. Vicken Cheterian, War and Peace in the Caucasus, Hurst & Company, London, 2009, p.43

[2] Vicken Cheterian, Georgia’s arms race, Opendemocracy, June 4, 2007 http://www.opendemocracy.net/conflicts/caucasus_fractures/georgia_military

[3] Georgia and Russia: Clashing over Abkhazia, International Crisis Group, Europe Report N°193, 5 June 2008 http://www.crisisgroup.org/home/index.cfm?id=5469&l=1

[4] Russia/Georgia: All Parties in August/South Ossetia Conflict Violated Laws of War, Human Rights Watch, , http://www.hrw.org/en/news/…