Raksts

Gruži zem paklāja


Datums:
27. marts, 2007


Autori

Ilona Kronberga


Foto: Fred Bloggz

Kas cits, ja ne cilvēktiesību pārkāpuma pazīmes ir izglītības un jēgpilna darba trūkums cietumu sistēmā? Nevajadzētu sevi mānīt, ka tas tā nav.

„Vien nedaudz mainot savu ārieni, cietums pēc būtības visu laiku bija kā „nams, kurā visi sen jau miruši” un lielā mērā tāds tas ir arī patlaban. Tiem nedaudzajiem mērķiem un šī nama primitīvajai raupjībai īpašas penitenciāras zināšanas nebija vajadzīgas — strikts, norādījumus bārstošs priekšnieks, ciešas atslēgas un restes, vērojamā ārējā disciplīna un neviens nebēg — lūk, arī viss, kas it kā būtu vajadzīgs mums, lai pārliecinātos, ka lietas ar sodu izpildi noris labā līmenī.”[1]

Šā gada sākumā Latvijas Republikas Valsts Kontroles sniegtais ziņojums[2] deva augsni virknei pārdomu par to, kā patiesībā mūsu valstī organizēta brīvības atņemšanas soda un apcietinājuma izpilde — cik efektīva ir viena no valsts pārvaldes apakšsistēmām , kas tiek uzturēta no mūsu nodokļiem. Šajā kontekstā apzīmējumam „apakšsistēma” būtu vērts pievērst īpašu uzmanību, jo šī „apakšsistēma” Latvijas iedzīvotājiem izmaksā ar katru gadu aizvien dārgāk. Šī gadsimteņa pašā sākumā tie bija aptuveni 14 miljoni latu gadā, bet pēdējie gadi ir īpaši bagātīgi finansējuma ziņā —2006.gadā 21 miljons latu, bet 2007.gadā 31 480 785 latu[3]. Šajā pašā laika periodā, proti, no 2001.gada līdz 2007.gadam, ieslodzīto skaits ir krities no 8 531 (2001.gadā) uz apmēram 6965[4], sasniedzot vislielāko ieslodzīto skaita samazinājumu pēdējos, vismaz piecos, gados — 1 566 cilvēku. Minētais samazinājums skar apcietināto personu daļu un līdz ar to pieskaitāms jaunā Kriminālprocesa likuma pozitīvajam devumam, nevis cietumu sistēmas efektīvas funkcionēšanas likumsakarīgam rezultātam, novēršot tieksmi pēc recidīva saviem klientiem.

Atgriežoties pie skaitļiem — 2005.gadā[5] viena ieslodzītā uzturēšanas izmaksas bijušas 7,55 lati. Taču, neskatoties uz ieslodzīto skaita samazināšanos, līdzekļu apjoms cietumu sistēmai ar katru gadu būtiski pieaug. Ja pieņemam, ka sistēma pastāv Ieslodzījuma vietu pārvaldes likumā noteiktajam mērķim, proti, īsteno valsts politiku apcietinājuma un brīvības atņemšanas soda izpildes jomā, tas nozīmē, ka pilnīgi visas šīs sistēmas izmaksas kalpo tam, lai jau pieminētos 6965 ieslodzītos uzturētu saskaņā ar to kārtību, kādu nosaka normatīvie akti. Proti — 6965 ieslodzītie 2007.gadā valstij izmaksās 31 480 785 latu jeb 4 820 latu uz vienu ieslodzīto gadā, 376 lati mēnesī un 12,55 lati dienā (2001.gadu tie bija 4,5 lati dienā). Uz ko tas norāda? Uz to, ka, jo mazāks ieslodzīto skaits, jo vairāk viens ieslodzītais izmaksā valstij! Tas ir pie noteikuma, ja ēku, darbinieku un citu pozīciju uzturēšana nemazinās kopā ar ieslodzīto skaitu. Ja mūsu sistēma nav elastīga, tad tā cieš (gandrīz vai) zaudējumus? Varbūt šie papildu izdevumi ir saistīti ar plašu resocializācijas[6] pasākumu ieviešanu ieslodzītajiem? Tomēr tieši šo pasākumu trūkumu akcentē Valsts Kontrole savā 2007.gada 5.janvāra atzinumā, minot neizstrādātus plānus izglītības sistēmas ieviešanai ieslodzītajiem, nodarbinātības zemo līmeni un citas neizdarības, kam kopumā ir tikai neliels sakars ar finanšu līdzekļu trūkumu sistēmā. Pie tik lieliem izdevumiem cietumu sistēmai laikā, kad mēs tik daudz enerģijas esam veltījuši inflācijas ierobežošanai valstī, būtu no vienkāršas gaušanās jāpāriet pie sistēmas iekšējo resursu nopietnas izvērtēšanas.

Ja kaut uz mirkli novēršamies no iepriekš aprakstītā, atstājot to turpmākām pārdomām, rodas jautājums — kā vārdā viss šis cīniņš ap viena kriminālsoda izpildi? Kāds tad ir mērķis šim dārgajam (makam, ne dvēselei) sodam? Saistībā ar to gribu pievērst uzmanību vienai būtiskai niansei — daudz diskusiju ir bijis par to, kur „sēž” ieslodzītie, nevis par to, „kā sēž”, citiem vārdiem, ko dara ieslodzītie soda izciešanas laikā. Vai ir kas tāds, kas viņiem būtu darāms? Vai sabiedrībai patiesībā pietiek ar to, ka uz laiku šos ļaudis „paslaukām zem paklāja kā gružus”, cerēdami, ka tos neviens neatradīs un staigājam tiem pāri dažus gadus? Tomēr, kā rāda empīriskā pieredze un fizikas likumi, nekas nekur nepazūd — visi „gruži” atrodas! Tā nonākam pie mērķa, kura vārdā pastāv mūsu valstī bargākais kriminālsods — brīvības atņemšana. Ja reiz esam atcēluši nāvessodu, tad jāuzņemas atbildība par savu lēmumu un jārēķinās ar nopietnām sekām, tai skaitā ar to, ka iepriekš par ļoti bīstamiem noziegumiem notiesātu personu atkal atgriešanos sabiedrībā.

Ļoti maz Latvijā tiek runāts par tiesību filozofiju, arī par sodu filozofiju. Sodu politikas izpratne tiek sašaurināta līdz vienkāršai Krimināllikuma Sevišķās daļas normu vai sankciju grozīšanai, smagi top uzklausītas un vērtētas idejas par sodu sistēmas pilnveidošanu, vēl jo vairāk par likumā noteiktā soda mērķa precizēšanu.

Mērķis — sodīt un viss!

Ja patreizējā izpratne par soda misiju sakrīt ar Krimināllikuma noteikto soda mērķa definīciju[7], tad nav šaubu, kāpēc mēs esam nonākuši tieši pie šādas brīvības atņemšanas soda izpildes varianta. Tāda, kurš personas ieslodzījumu atzīst par lietderīgu tikai izolācijas dēļ, saturisko soda daļu uzskatot par otršķirīgu. Te jānorāda, ka nav līdz galam ievērota konsekvence starp soda pastāvēšanas iemeslu kā tādu un soda mērķi. Jā, es piekrītu, ka soda pastāvēšanas iemesls slēpjas iespējā to arī piemērot — sodīt. Bet tas nav soda mērķis. Soda mērķis ir vispārējā un speciālā prevencijā, kas izpaužas personas tiesiskā uzvedībā sabiedrībā[8].

Kas tie ir par līdzekļiem, kurus pielietojot varam ieslodzītajiem attīstīt vēlmi un spēju piekopt tiesisku uzvedību? Jo diezin vai kādam jūtoties kā „zem paklāja paslaucītam gruzim” šajā šaurībā tāpat vien rastos vēlme pēc labiem darbiem. Turklāt pazemojums un pašcieņas trūkums nerada vis cieņu, bet gan naidu!

Šādi līdzekļi ir trīs veidu resocializācijas pasākumi:

1) Sociālās uzvedības korekcijas pasākumi (atkarību novēršana, personības vadīšanas prasmes notiesātajiem);

2) Rehabilitācijas pasākumi (dzīvē lietderīgu iemaņu, prasmju noturība un attīstīšana — profesionālā un vispārējā izglītība, darba iemaņas un prasmes, psiholoģiskā un pedagoģiskā ietekmēšana; kultūras un sporta pasākumi; reliģiskie pasākumi);

3) Risku un vajadzību regulāra novērtēšana — ir vai nav sasniegts progress spējās un vēlmē īstenot tiesisku uzvedību sabiedrībā.

Atgriežoties pie jau pieminētā Valsts Kontroles ziņojuma[9]: „Ieslodzījuma vietu pārvalde pilnībā nenodrošina Latvijas Sodu izpildes kodeksa 8.panta izpildi, kurš paredz, ka sabiedriski derīgs darbs un vispārizglītojošā un profesionālā sagatavošana ir viens no galvenajiem notiesāto labošanas un pāraudzināšanas līdzekļiem. Vispārējās izglītības mācības tiek nodrošinātas tikai deviņās ieslodzījuma vietās 208 notiesātajiem, bet sešās ieslodzījuma vietās vispārējās izglītības pasākumi nenotiek vispār. Profesionālās izglītības iegūšana organizēta tikai septiņās ieslodzījuma vietās 271 notiesātajam. No visiem ieslodzītajiem ieslodzījuma vietās ir nodarbināti tikai 26,4% notiesāto un galvenokārt ieslodzījuma vietu saimnieciskajos darbos. Ieslodzījuma vietu pārvaldei nenodrošinot notiesāto nodarbinātību, tiek radīti šķēršļi notiesāto integrācijai sabiedrībā un darba tirgū pēc soda izciešanas, kā arī likumā noteiktajā kārtībā atlīdzināt noziedzīgā nodarījuma rezultātā nodarītos zaudējumus. Lai gan sabiedriski derīgs darbs un vispārizglītojošā un profesionālā sagatavošana ir viens no galvenajiem notiesāto labošanas un pāraudzināšanas līdzekļiem, tomēr notiesāto izglītošana un notiesāto nodarbinātība nav iekļautas kopējā valsts izglītības sistēmā un kopējā valsts nodarbinātības sistēmā. Ne 2005.gadā, ne 2006.gadā Ieslodzījuma vietu pārvaldes valsts budžeta programmas ”Ieslodzījumu vietas” ietvaros nav plānoti finanšu līdzekļi izglītības un nodarbinātības pasākumu organizēšanai. 2006.gada 15.jūnijā Ministru kabinets atbalstījis Ieslodzīto izglītības politikas pamatnostādnes 2006.-2010.gadam (…) Līdz 2006.gada 1.augustam Tieslietu ministrijai kopīgi ar Izglītības un zinātnes ministriju bija jāizstrādā programmas projektu pamatnostādņu īstenošanai un noteiktā kārtībā jāiesniedz Ministru kabinātā. Pēc Valsts kontroles rīcībā esošās informācijas līdz Revīzijas ziņojuma sagatavošanai 2006.gada 15.novembrim iepriekšminētās programmas projekti vēl nebija izstrādāti”.

Saistībā ar minēto jāatzīmē, ka tāda funkcija kā izglītība un nodarbinātība dīvainā kārtā nav cietumu sistēmas finansēšanas pozīcijās, jo likums to neparedz. Izglītība, piemēram, ir pašvaldību un Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā! Bet šī kārtība ir mūsu pašu valstī radīta — tas nozīmē, ka to var arī labot, mainīt un pārveidot. Patlaban tā it kā ir un it kā nav cietumu sistēmas funkcija, kas ir neapšaubāmi dīvaini un nav nekādā ziņā saistīts ar visu vienmēr glābjošo iemeslu, proti, līdzekļu trūkumu. Kā redzams, risinājumi izglītības problēmām jau tika rasti 2006.gada vidū, tālāk bija vienkārši jādara darbs, bet tas nav izdarīts.

Rezultātā rodas secinājums, ka šobrīd līdzekļu notiesāto tiesiskas uzvedības (jeb soda mērķa) sasniegšanai vai nu ir maz, vai to nav vispār — līdz ar to nav arī sistēmas risku un vajadzību novērtēšanai, kas liecinātu, cik un kurš no notiesātajiem pavisam objektīvi ir tuvu mērķim — tiesiskai uzvedībai. Sodam nav jēgpilna satura. Bet aizbildināšanās ar mūžīgo līdzekļu trūkumu kā vienīgo nelaimju cēloni šai sistēmai ir bijusi līdz šim tik mazticama, ka pat starptautisko ekspertu izveidotais Eiropas Padomes normatīvais akts[10] — Eiropas cietumu noteikumi — savā I daļā satur 4. punktu ar sekojošu saturu: „Ieslodzīto apstākļus, kas ir pretrunā ar ieslodzīto cilvēktiesībām, nevar attaisnot, aizbildinoties ar līdzekļu nepietiekamību”. Kas cits, ja ne cilvēktiesību pārkāpuma pazīmes ir izglītības un jēgpilna darba trūkums cietumu sistēmā un nevajadzētu sevi mānīt, ka ir citādāk. Cik lietderīga tad ir mūsu cietumu sistēma?

No militārās uz civilo

Ja pieņemam, ka pastāv saprātīga pārvaldība, tad, redzot pavisam noteiktas, bet nevēlamas sekas, būtu jāmeklē to iemesli. Ja iemesli nav vien tikai naudas trūkumā, tad kur tie ir? Visdrīzāk pašā sistēmas organizācijā.

2000.gadā cietumu sistēma nonāca Tieslietu ministrijas padotībā, atstājot aiz muguras, vismaz tāda bija motivācija, militarizēto policejisko[11] Iekšlietu ministrijas sistēmu. Šīs padotības maiņas mērķis bija radīt tādu cietumu sistēmu, kas būtu balstīta valsts civildienestā, veidotu radošāku un elastīgāku sistēmu. Šis fakts deva pamatu uzskatīt, ka militarizētā sistēma vairs nevar kalpot par bāzi jauno mērķu sasniegšanai. Militārisms, kas veidots, lai ātri un bez ierunām pildītu pavēles saskaņā ar tādas sistēmas hierarhiju, nevarēja vairs apmierināt cietumu sistēmas virzību pretim jaunajiem mērķiem, kas bija jau definēti kā ieslodzīto resocializācija, cilvēktiesības visiem kriminālsodu izpildes tiesisko attiecību subjektiem, izglītota personāla bāzes veidošana.

Nākamajam solim pēc juridiskās padotības maiņas bija jābūt personāla reformai. Tai bija jāmaina savā būtībā dienesta gaita cietuma sistēmā. Militārā sistēmā dienesta gaita piesaistīta noteiktiem izdienas periodiem — dienesta pakāpes ik pēc noteikta laika, izdienas laika saistība ar amatalgu, amatu saistība ar dienesta pakāpēm jeb tā saucamie pakāpju griesti pie noteiktiem amatiem. Piemēram, uzrauga amatā nevar nodienēt līdz majora dienesta pakāpei. Šādā sistēmā tikai sekundāra nozīme ir izglītībai, kvalifikācijas pakāpēm un tiem līdzīgiem saturiskiem personu novērtējumiem. Dominante paliek aiz kvantitatīviem kritērijiem.

Minētajā kontekstā pavisam dīvaini un neizskaidrojami ir notikusi Ieslodzījuma vietu pārvaldes iziešana no valsts civildienesta, kurā tikai dažus gadus atpakaļ tā tapa iekļauta. Vēl vairāk — tagad dienesta gaitu Valsts policijā un Tieslietu ministrijas Ieslodzījuma vietu pārvaldē regulē vieni un tie paši normatīvie akti. Tātad realitātē nav notikusi nekāda atteikšanās no militārisma, nav notikusi nekāda veida kvalitatīva personāla reforma. Drīzāk otrādi — slēpjoties aiz regulāras žēlošanās par naudas trūkumu tiek lolota militārisma idejas saglabāšanu par katru cenu! Tai pat laikā nav paveiktas šķietami vienkāršas lietas: „… nav izstrādāts pasākumu plāns, kas nodrošinātu nepieciešamo darbinieku piesaisti un mazinātu iztrūkstošo darbinieku skaitu. Nav izstrādāta kārtība štata vietu skaita noteikšanai atkarībā no ieslodzījuma vietas specifikas un ieslodzīto skaita. Revīzijā konstatēts ieslodzījuma vietu administrācijas viedoklis, ka štatu sarakstos paredzētās uzraugu, sociālās rehabilitācijas darbinieku, apsargu un citu kategoriju štata vietu skaits neatbilst faktiski nepieciešamajam darbinieku skaitam, lai nodrošinātu vispusīgu darbu ar ieslodzītajiem. „[12] Domājams, ka pēdējais citāts runā pats par sevi.

Minētā situācija norāda uz to, ka sistēmas demilitarizācija ir notikusi nepilnīgi vai, visdrīzāk, nav notikusi vispār: „Ja netiek īstenota radikāla reforma, ļoti iespējams, ka sistēma, kas nomināli nodota civilam resoram, saglabās lielāko daļu militārās sistēmas pazīmju. Piemēram: darbiniekiem joprojām būs militārās dienesta pakāpes un militārpersonu nodarbinātības nosacījumi; būtiski, ka viņiem saglabāsies militārā ētiskā bāze[13] un attieksme pret darbu un ieslodzītajiem; dažas cietumu sistēmas saglabā īpašas vienības[14], kuras var izsaukt ārkārtēju notikumu laikā; cietumu vadošie darbinieki nevarēs noteikt iestādes budžetu vai personālresursus; darbinieku apmācība joprojām ietvers ielu apjomu tradicionāla militāra parauga nodarbību, tai skaitā soļošanu, treniņus un apmācību dažādu ieroču pielietošanā, kas nekad nebūs vajadzīga cietumu pārvaldībā; darbinieku apmācību tādos jautājumos kā cilvēktiesības un ieslodzīto resocializācija pievienos jau pastāvošam mācību sarakstam, nevis aizvietos priekšmetus, kas vairs nav aktuāli”.[15]

Ieslodzījuma vietu pārvaldes 2005.gada publiskajā pārskatā prioritātēs minētā „normatīvo dokumentu pakete licences saņemšanai Penitenciārās koledžas darbības uzsākšanai” arī ir palikusi tikai uz papīra.

Kā norādīts Valsts Kontroles sniegtajā ziņojumā: „Esošo uzraugu, sociālās rehabilitācijas darbinieku, apsargu un citu kategoriju darbinieku štata vienību skaits attiecībā pret ieslodzītajiem ir 1:5. Eiropas valstīs šī attiecība ir 1:2 vai 1:1[16].” „(…) Atbilstoši Valsts pārvaldes iekārtas likuma 17.pantā noteiktajam, Pārvaldes priekšnieks apstiprina štatu sarakstus, kurus sagatavo Ieslodzījumu vietu pārvaldes centrālā aparāta Personāla daļa, ņemot vērā ieslodzījuma vietu priekšlikumus. Pēdējo reizi štatu saraksti ieslodzījuma vietām apstiprināti 2004.gada februārī. Līdz 2006.gada 1.jūnijam bija veikti 8 štatu sarakstu grozījumi.” [17]

2007.gadā cietumu sistēmā ir 3 126 štata vietas (no kurām vakances 219). Ja ieslodzīto skaits ir 6965 cilvēku, tad sanāk, ka uz 1 darbinieku ir 2,2 ieslodzītie (atskaitot pat vakances no kopskaita sanāk 2,3 ieslodzītie uz 1 darbinieku). Tātad mēs dzīvojam jau t.s. Eiropas valstī, nevis tikai pēc ģeogrāfijas, bet arī pēc speciālistu skaita uz vienu ieslodzīto! Ja statistika ir citāda, tā ir vai nu nepareiza, vai iemesls ir mērķtiecīgas darbu sadales nepieciešamībā starp esošajiem darbiniekiem?

Atbildot uz jautājumu, vai sistēmas demilitarizācija ir iespējama, jāsaka — jā, ir iespējama!

Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet tā jāsāk nevis no „plikas” papildus finansējuma piešķiršanas (kā aizņemti vecāki atpērkas no savām atvasēm, par ko paši lepojas), bet no nopietnas personāla reformas. Pārdomātas funkcionālās reorganizācijas, sistēmas analīzes, izvirzot priekšplānā darbinieku kvalifikāciju, nevis sistēmu, kur uz uzplečiem zvaigznītes vairojas pašas no sevis. Tai pat laikā, jauni un spējīgi cilvēki, noguruši ne tikai no zemā atalgojuma, bet lielākoties no stagnējošās un bezcerīgās sistēmas, dodas strādāt uz citām iestādēm vai pat uz citām valstīm. Tieši jauni, spēcīgi un motivēti speciālisti ir tie uz kuriem šo reformu jābalsta, tie, kuru cietumu sistēmā neesot.

Ja cietumu sistēmas reforma tiek pasniegta un izprasta tikai kā jaunu ēku celtniecības pasākums, tad mēs arī iegūsim tikai jaunas ēkas, kurās bezmērķīgi savu laiku vadīs pūlis „viltīgu žuļiku” un pāris tūkstoši „panīkušu un vienaldzīgu” cietumsargu.

Valsts naudiņa būs aiztecējusi kā ūdens sietā, bet „sistēma” turpinās sevi atražot —sistēma strādās sistēmas pastāvēšanai. Ja kāds tai traucēs, tā niķosies un raudās un teiksies esam pabērna lomā. Jāatzīst, ka šīs sistēmas produktam nebūs it nekā kopīga ar patiesajām sabiedrības vajadzībām. Un tas ir skumji.

Turpinājums sekos

__________________________
[1] S.V. Pozniševs: „Penitenciārās zinātnes pamati”, Maskava: TPJI; 1923; 13.lpp (332);

[2] LR Valsts kontrole, 05.01.2007, Nr. Nr.5.1-2-13/2006: Valsts budžeta programmas „Ieslodzījuma vietas” administrēšanas nodrošināšana Ieslodzījuma vietu pārvaldē un ieslodzījuma vietās – www.lrvk.gov.lv;

[3] Skatīt katra (2001.-2007.gg.) gada normatīvos aktus un likumus par valsts budžetu www.saeima.lv;

[4] Ieslodzīto skaits ir mainīgs gada ietvaros, tomēr vidējā tendence pat perioda ietvaros saglabājas stabili, tāpēc minētie cipari nav precīzi līdz desmitiem;

[5] Tieslietu ministrijas 2005.gada pārskats;

[6] Pasākumu kopums personas tiesiskas uzvedības nodrošināšanai sabiedrībā;

[7] „35.pants.Sods un tā mērķis; (2) Soda mērķis ir vainīgo personu sodīt par izdarīto noziedzīgo nodarījumu, kā arī panākt, lai notiesātais un citas personas pildītu likumus un atturētos no noziedzīgu nodarījumu izdarīšanas: KL, 35.p., otrā daļa; – Rīga: LPA, TIC, 1998;

[8] Attiecībā uz soda mērķi kopš gadsimtiem jau bijuši divi viedokļi. Pirmā viedokļa paudēji soda pastāvēšanas iemeslu redz pagātnē, proti, tieši saistot to ar konkrēto noziegumu, sodā redz atmaksu par noziegumu pamatojot to ar taisnīguma principu. Otri, uzskata sodu par līdzekli, lai varētu novērst noziegumus. Ja pieņemam, ka bargs sods, kā atriebības ierocis, sevi vēsturiski nav attaisnojis, tad soda jēga jāmeklē sabiedrības attīstībā. Tad uz sodu var paskatīties vienkārši – kā uz sabiedrības dzīves organizācijas līdzekli. Proti, sodam ir jēga, ja tas spēj kalpot sabiedrības vajadzībām, – tam veselumam, kura daļa ir pats. Pirmajā brīdī var šķist, ka sods kalpo sabiedrības aizsardzības idejai, pēc analoģijas ar atsevišķas personas aizsardzību. Šāds idejas pavērsiens nozīmē, ka valstij jāaizstāvas no noziedzīgiem tīkojumiem. Ja paredzam tiesības uz aizsardzību atsevišķai personai, kāpēc to neattiecināt arī uz valsti. Tomēr aizsardzības teorija sevi īsti neattaisno – jo starp sodu un aizsardzību ir liela starpība. Sodu vainojamam piemēro tikai tad, kad noziedzīgais nodarījums ir beidzies un to atzīst valsts pilnvarota tiesa. Tai pat laikā aizsardzība nav iedomājama tad, kad uzbrukums sen beidzies. Lai pastāvētu aizsardzība, jāpastāv vismaz vienam no apstākļiem – uzbrukums ir sācies, vai tas tiek gatavots, bet nevis teorētiski potenciāls uzbrukums. Tas nozīmē, ka sods nav aizsardzība, bet valsts tiesiskās piespiedu metodes forma. Līdzeklis tiesiskuma nodrošināšanai sabiedrībā. Soda mērķis ir personu tiesiska uzvedība.

[9] LR Valsts kontrole, 05.01.2007, Nr. Nr.5.1-2-13/2006: Valsts budžeta programmas „Ieslodzījuma vietas” administrēšanas nodrošināšana Ieslodzījuma vietu pārvaldē un ieslodzījuma vietās – www.lrvk.gov.lv;

[10] Eiropas Padomes Ministru Komitejas Ieteikums Rec (2006)2 dalībvalstīm par Eiropas cietumu noteikumiem;

[11] „Guidance Notes for Prison Reform”: King’s College London – International Centre for Prison Studies; 2004 – Ieteikumu raksts Nr.7: „Prasība ieviest civilu cietumsistēmu ir viena no svarīgākajām starptautisko cilvēktiesību dokumentu prasībām. Tas nozīmē, ka cietumi ir civilas tiesu sistēmas sastāvdaļa un tāpēc tie jāpārvalda civilai varai; cietumu sistēmas mērķim ir jābūt pāraudzināšanai; ieslodzītajiem jāsaglabā visas tiesības, kuru atņemšana nav nenovēršami saistīta ar apcietinājumu, un ieslodzījuma laikā viņi ir jāsagatavo dzīvei brīvībā; cietumi un informācija par tiem nedrīkst būt valsts noslēpums, tiem jābūt atvērtiem neatkarīgai uzraudzībai un kontrolei, pakļautiem zināmai parlamentārai pārraudzībai un pieejamiem pilsoniskās sabiedrības grupām”

[12] LR Valsts kontrole, 05.01.2007, Nr. Nr.5.1-2-13/2006: Valsts budžeta programmas „Ieslodzījuma vietas” administrēšanas nodrošināšana Ieslodzījuma vietu pārvaldē un ieslodzījuma vietās – www.lrvk.gov.lv;

[13] Intervija Starptautiskā Cietumu Izpētes centra direktoru Robu Allenu (Rob Allen); 6.12.2005; http://www.politika.lv/index.php?id=7954

[14] Cik zināms arī Latvijā ir līdzīga vienība;

[15] „Guidance Notes for Prison Reform”: King’s College London – International Centre for Prison Studies; 2004 – Ieteikumu raksts Nr.7;

[16] Ieslodzījuma vietu attīstības Koncepcija.

[17] LR Valsts kontrole, 05.01.2007, Nr. Nr.5.1-2-13/2006: Valsts budžeta programmas „Ieslodzījuma vietas” administrēšanas nodrošināšana Ieslodzījuma vietu pārvaldē un ieslodzījuma vietās – www.lrvk.gov.lv;


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!